Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Anna! Man ir! Reāli laba! Četrās dienās mīnus četri kilogrami! – Gaida ir tik jauka un izpalīdzīga.
– Nemuldi!
– Nopietni!
– Sūti šurp!
– Man nofočēta lapiņa, tā ir sena diēta, no padomju laikiem. Bet baigi labā. Tikai četras dienas, un viss! Un pat sulu dienā reāli negriboties ēst.
Ok! Es Gaidai ticu! Jo viņa cep dievīgas biezpienmaizes un fantastiskas vistas kotletes. Un, ja viņa varēja, es arī varēšu!
Nu tā. Pirmā diena. Aha! Savā ziņā latviešu tautiskais variants. Brokastīs rupjmaize ar plānu medus kārtiņu, pusdienās divi ar mizu vārīti kartupeļi un skābēti kāposti. Vakariņās atkal divi kartupeļi un glāze kefīra. Nu ideāli! Jožu uz veikalu. Bet vakaru pirms diētas noslēdzu ar divām milzu baltmaizes rikām, siera salātiem un šokolādes saldējumu. Rīt būs jauna diena.
Pirmā diētas diena.
Hmm. Rupjmaizes šķēle brokastīs ir ļoti ok. Nav ne vainas. Medus gan šķiet šķebinoši salds. Labi, ka paredzēta arī tēja. Un… patiesības brīdis. Kāpju uz svariem. 75 kg. Un vēl 200 grami. Kungs, apžēlojies! Man ir lieki vismaz desmit. Tiešām nav variantu, ir jātievē. Iedvesmota vāru kartupeļus. Divi no tiem kopā ar skābētajiem kāpostiem dodas man līdzi uz darbu. Kārbiņā. Pusdienlaikā nolemju savus kartupeļus baudīt uz terases. Piesaulītē nav ne vainas. Otrā terases stūrī jau iekārtojies kolēģis. Cepti kartupeļi, milzu vistas kāja un burkānu salāti. Vista smaržo dievīgi. Noriju siekalas. Iekārtojos piecus metrus no viņa.
Sveiki, mani kartupelīši! Labi, ka sagriezu mazos gabaliņos – gandrīz vai vesels kalns sanācis. Un skābētie kāposti patiesībā izrādās gards papildinājums. Kāpēc es agrāk to nezināju? Tālāk seko normāls pēcpusdienas stress. Kad viens nav iesniedzis, otrs nav saņēmis, un stresa līmenis mazajā birojā sasniedz Carnikavas plūdu spridzināšanas decibelus. Mājās velkos bez spēka. Man pienākas divi ar mizu vārīti kartupeļi, bet negribu pat tos. Ielienu gultā, apraudos un aizmiegu. Pirmo reizi bez vakariņām.
Otrā diētas diena. Kāpju uz svariem. 74 kg. Un 200 grami. Kā tas var būt? Kilograms ir nost! Neēstās vakariņas? Stress? Neticami.
Nu? Kas mums šodien diētas ēdienkartē? Glāze vārītu rīsu jādala trijās daļās. Brokastīs ar nektarīnu, pusdienās ar skābētiem kāpostiem, vakariņās ar citrusaugļiem. Kur lai es nektarīnu rauju? Labi, iztikšu ar apelsīnu. Un cik liela tā rīsu glāze var būt? Vājais posms izrādās katliņš. Rīsi kāpj pāri malām, smeļu nost, un beigās sanāk tāda dīvainas konsistences tume. Bet kopā ar apelsīnu izcili. Iespējams, vakardienas bads liek jebko uzskatīt par dievu ēdienu. Pusdienu rīsi kastītē kopā ar skābētajiem kāpostiem gan izskatās bēdīgi. Pusdienlaikā lavos uz terases. Kolēģe pamana kastītes saturu.
– Anna? Rīsi ar kāpostiem?
– Man garšo!
– Nemuldi! Ja tev nav naudas, pasaki, aizdošu!
– Nē, tas nav naudas jautājums. Tiešām! (Neiešu jau atzīties, ka tas ir vēdera riepas jautājums!)
Joņoju mājās. Cenšos neskatīties uz kebaba reklāmu un dievīgajām kanēļmaizēm. Vakariņās ēdu rīsus ar mandarīnu. Nu jau man garšo viss.
Trešā diena. Patiesības mirklis. Svari. 73 kilogrami un 200 grami. Nu, kā tas iespējams? Ir tas kilo nost! Atkal jau! Neticami!
Šodien man sulas diena. Jāizdzer litrs tējas, litrs ūdens un litrs sulas. Nu, ar sulu sevi vajag palutināt! Pa ceļam uz darbu iegriežos lielveikalā. Ja tievēt, tad ar garšu. Te ir pat mandarīnu un mango sula! Darbā pamīšus dzeru ūdeni un tēju, un atkal ūdeni un tēju. Sulu taupu pusdienām. Pilnīgi siekalas saskrien mutē, kad atkal lavos uz terases. Izbaudu katru malku. Garda! Pusi atstāju vakaram. Smieklīgi, bet tās šodien man būs vakariņas. Paldies Dievam, ka šovakar televīzijā rāda Restorānu. Mans mīļākais seriāls. Un varu nedomāt par karbonādi, paelju vai pērļu grūbām ar pannā sačurkstinātu cauraudzīti. Jo seriālā Nīnai ir problēmas, Astrīdai vēzis, bet Kristīna pavisam apdraudēta. Sapnī peldu jūrā. Tas uz vasaru, nez? Un pārmaiņas pēc jau trešo nakti nelavos uz virtuvi pēc siera gabaliņa vai pusītes rupjmaizes. Es tiešām labi izguļos. Tas laikam sveiciens no nepārmocītā kuņģa.
Ceturtā (beidzamā) diētas diena. Nu, svari? Pārsteidziet mani! 72,2. Es vairs neapšaubu! Nopietni! Sveiks lai dzīvo!
Un šodien citrusaugļu un kivi diena! Var apēst pusotra kilograma. Dievs ir! Dievinu citrusus! Brokastīs iecērtu divus kivi. Mmmm! Gardi! Ņemšanai uz darbu sagatavoju milzu kasti.
– O, Anna, pacienāsi? – Kolēģe siekalojas pusdienās, ieraugot manus augļu salātus.
– Protams!
– Varbūt tu gribi tunča salātus?
Protams, gribu. Bet man rit cīņa ar sevi. Nē, paldies!
Vakariņās stūķēju iekšā arī greipfrūtu. Un vēl kivi. Un apelsīnus. Visu!
Piektā diena. Bez diētas. Nosveros. Jā! Mīnus 4 kilogrami! Precīzi!
Bet tagad es gribu omleti! No divām olām. Un kārtīgu krūzi kafijas. Un džinsa bikses! Jo esmu tā vērta! Un savus riekstu un cepumu krājumus nesīšu uz darbu. Lai kolēģi noēd. Kaut kā negribas sasniegto sabojāt! Hmm, nez, šito diētu drīkst atkārtot? Nu labi, labi, ne jau uzreiz!
