Negribu vairs uztraukties par naudu! Vai tas maz ir iespējams?

Vai iespējams dzīvot, lai budžets būtu saplānots un turētos rāmjos un naudas dēļ sirds būtu mierīga? Pirmais solis – jāsakārto prāts. Vai iespējams nebaidīties un neuztraukties par naudu arī tad, ja tā vien izdodas savilkt galus vai plecos kredītmaksājums gadu garumā? «Vispirms vajag drosmi!» teic sociālā psiholoģe Irēna Goluba.
Naudas skola
Aiva Kanepone
20. septembris, 2017

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Ko tur liegties, daudzām no mums palaikam bail par naudu. Vai šoreiz varēšu samaksāt par studijām? Kas notiks, ja saslimšu? Kā lai iztiek līdz algai? Kā lai nopērk bērnam rudens zābaciņus? Dažkārt, atverot pastkastītē sakritušos rēķinus, pirksti kļūst auksti. Trauksme par to var modināt arī naktīs vai jau no paša rīta spriesties kaklā kā rūgts kamols. 

«Ja naudas nav pavisam, tad satraukties par to ir normāli,» atzīst sociālā psiholoģe un geštaltterapeite Irēna Goluba. Jo, ja par finanšu kreņķiem neliekas ne zinis, bet tikai dzīvo uz priekšu, dzīve līdzinās sacīkšu braucienam uz dullo. «Iedomājieties, ka cilvēks brauc pa sarežģītu trasi ar līkumiem un kalniem, bet neskatās kartē. Tādam cilvēkam visu laiku būs pārsteigums: «Ā! Pēkšņi jāsamaksā zemes nodoklis! Ā! Pēkšņi mašīnai jāmaksā par tehnisko apskati! Ā! Pēkšņi bērns jālaiž skolā!» tēlaini salīdzina terapeite.

Plānošana un perspektīva dod drošību. Bez tā nekā nebūs. Punkts!

Tomēr uztraukumi naudas dēļ rada stresiņu, kas visu laiku kaut kur skrubinās un klusiņām no iekšpuses grauž. Ja ļauj tam dvēselē urdīties, par to pārdzīvo, bet dzīvē neko nemaina, tā ir taciņa pie visām parastajām ilgstoša stresa pavadonēm – ātrāka novecošana, bezcerība, enerģijas trūkums, dažādas veselības vainas. Patiesībā jau nav variantu – kaut kas ir jādara. Kaut kas jāmaina. Bet vispirms šim lēcienam jāsakārto prāts. 

Ekstrēmās pieredzes

Irēna Goluba iesaka sākt ar jautājumu pašai sev: kādas ir manas attiecības ar naudu, ko man tā nozīmē? Tas prasa vispirms ieskatīties acīs pašai sev – varbūt nesakārtotās attiecības ar naudu sakņojas kādās rakstura šķautnēs, pašas vai ģimenes pieredzē?

Latvija ir izdzīvojusi galvu reibinošu pārmaiņu gadus, un daudzi ir mētāti kā vētrainas jūras viļņos – ģērbuši bērnus tikai humpalu drēbītēs, cietuši ziemas nekurinātā dzīvoklī, krituši bankrotā no superdārgiem auto un greznām Jūrmalas mājām.  

Attieksme pret naudu ļoti dziļi sakņojas piedzīvotajā. Ne velti daudzām no mums naudas tēma ir īpaša vārīgā vieta.

«Kāpēc cilvēkam naudas tēma kļūst sevišķi sāpīga? Ja bijusi traumatiska pieredze – piedzīvotas nopietnas krīzes, problēmas ar hipotekārajiem kredītiem, ar mikrokredītiem,» stāsta psiholoģe.  «Ir labs teiciens – bagātais, kļūstot nabags, vēl septiņus gadus jūtas bagāts, bet nabags, tiekot pie naudas, vēl septiņus gadus jūtas nabags. Varbūt ne tieši septiņus gadus, bet tā ir taisnība, ka cilvēki pieradumus maina lēnām.»

Irēna Goluba noteikti nav bagātā tante, kas no augstiem plauktiem dod padomus citiem. «Atceros laikus, kad man pašai bija mazs bērns un es varēju viņam atļauties vienu ābolu dienā. Prieka dienas mums bija tās, kad Matīsa tirgū, no kura netālu mēs dzīvojām, lēti pārdeva bojātos augļus, no kuriem es izgriezu veselās vietas. To laiku es arī neaizmirsīšu.»

Kādas pēdas dvēselē tad mums atstāj laiks, kad nācies izdzīvot ar mazumiņu un pakausī elpojusi reāla nabadzība? «Jārunā par to, ko tas ir devis un ko atņēmis. No vienas puses, tagad tu zini, ka spēj izdzīvot arī ļoti grūtos apstākļos. No otras puses, jebkurš cilvēks, kurš tā vai citādi stāvējis uz izdzīvošanas robežas, vairs nav tāds pats kā tas, kurš visu laiku dzīvojis parastu sakārtotu dzīvi. Salīdzināsim ar cilvēku, kas bijis tuvu nāvei, – pēc tam viņš vai nu no nāves vairs nebaidās, vai baidās ļoti, un nekad vairs nebūs tā, ka viņš par nāvi neaizdomātos vispār. Tāpat arī ekstrēma nabadzība ir tāda pieredze, kuru labāk nevajadzētu piedzīvot. Protams, dažiem tā devusi rūdījumu un pašapziņu – ja vajadzēs, es izdzīvošu arī ar 50 eiro mēnesī. Bet daudzus tā ir salauzusi. Tāpēc viņi turas pie darba, kas nodrošina minimālo eksistenci, bet nedod iespēju pilnvērtīgi dzīvot, un baidās riskēt, mēģināt ko citu un spert soli nezināmajā,» skaidro psiholoģe un piebilst – lai riskētu, jābūt resursam. Līdzekļiem, spēkam, enerģijai.  Ja tā nepietiek, tad cilvēks paliek ierastajā diskomfortā, jo tur var izdzīvot vismaz kaut kā.  Un sākas apburtais loks, jo no tā spēks un enerģija izsīkst vēl vairāk. «Tagad populārs sauklis ir: pametiet komforta zonu! Taču patiesībā cilvēkiem piedāvā pamest ierastā diskomforta zonu.»

Ir cilvēki, kas patiesībā baidās no naudas un baidās no atbildības. Arī tas var būt saistīts ar emocionālo traumu. Nav pagājis nemaz tik daudz laika kopš gadiem, kad nauda Latvijā strauji zaudēja vērtību un acu priekšā pārvērtās par krāsainiem papīriņiem, kad lielas bankas bankrotēja un bija drošāk naudu iztērēt, nevis vienkārši pazaudēt.

Jaunkundze vai vecmāmiņa?

Bet tas trakums, kad nauda kaut kur iztek caur pirkstiem? Alga – lielāka vai mazāka – saņemta, bet mēneša beigās nav skaidrs, kur tad tie eiro palikuši, un jāskaita centi līdz algas dienai! Psiholoģe teic, ka lamatas var slēpties arī raksturā.

Ir vērts ieskatīties sevī un saprast, kuras ir tās rakstura šķautnes, kas neļauj dzīvot bez šiem trauksmainajiem nesakārtota naudasmaka amerikāņu kalniņiem? 

Piemēram, ir tā sauktie obsesīvi kompulsīvie raksturi. «Tie ir raksturi, kas veidojas no divām dažādām daļām, viena – no skopās vecmāmiņas, otra – no izšķērdīgās jaunkundzes. Vecmāmiņa divdesmit deviņas dienas mēnesī taupa, neko sev neatļaujas un skaita centus. Bet vienu dienu mēnesī izšķērdīgā jaunkundze aiziet uz dārgu restorānu un iztērē trīsreiz vairāk, nekā vecmāmiņa ietaupījusi. Un, ejot uz restorānu, jaunkundze sev saka – es visu mēnesi upurējos, un tagad es varu pašķiesties! Bet pēc tam vecmāmiņa atkal nežēlīgi taupīs. Taču, ja nebūtu šo galējību, visu mēnesi varētu dzīvot normālu dzīvi bez dzelžainās taupīšanas,» teic Irēna. «Cilvēks sevi it kā soda par to, ko izdarījis. Atsaka sev visādus priekus, un no tā sakrājas tāda nomāktība, ka tā kaut kā jāizlādē. Taupa, taupa un tad drudžaini izdara kādu muļķību.» Tas ir stāsts par līdzsvaru – neesi tik taupīga, tad nebūsi tik izšķērdīga! Nenolaupi dzīvei krāsas ar necilvēcisku taupīšanu, bet proti nospiest bremzi, kad sākas šķērdēšana.

Cits stāsts, ja cilvēks vispār nav pieradis veidot uzkrājumus. Tas var būt saistīts ar bērnību – varbūt jaunākajai māsiņai lielie bērni visu izvilināja un viņa uz visu mūžu iemācījās, ka taupīt nav jēgas un nauda, kas nav iztērēta, ir pazaudēta? Tad vienkāršākais padoms ir naudu krāt, bet savam sirdsmieram to turēt ieslēgtu vai bankā noguldītu ar tādiem noteikumiem, ka to nevar tā impulsīvi paņemt un notērēt.

Tikpat grūti ir tiem, kas uzauguši ar «tētis iedos» – labi situētās ģimenēs, kurās atlika tikai mīļi palūgt. «Dažās ģimenēs bērniem naudu dod tikai tad, kad viņi palūdz, tāpēc bērns pats neiemācās aptvert un kontrolēt reālo naudas daudzumu, kas paredzēts konkrētam laikam. Jo, kad vajadzēs, palūgsi un iedos! Tiem, kas naudas ziņā psiholoģiski bijuši ļoti atkarīgi no vecākiem, vēlāk ir grūti. Tāpēc svarīgi, lai bērnam būtu kaut maziņš, bet savs budžets. Reizēm vecāki saka – mums ir pārāk maz naudas, lai dotu bērnam kabatas naudu! Bet tas nav atkarīgs no kopējā naudas daudzuma, tā var būt pavisam neliela summa, ko bērns var mācīties pats pārvaldīt,» stāsta psiholoģe.  «Taču, ja vecāki paši nespēj iekļauties savā budžetā, viņi nespēs to iemācīt bērniem. Mūsu sabiedrības problēma ir tā, ka daudzi nevis plāno budžetu, bet ļaujas plūdumam.»

Trīs vaļi

Nav vērts pārāk satraukties par naudu, ja dzīvē ir stabili trīs vaļi.  

  • Ja ir stabili ienākumi. Pat tad, ja tu pelni viena, bet tev ir stabils darbs. Protams, vēl labāk, ja tāds ir diviem cilvēkiem ģimenē.
  • Ja ir iekrājumi kaut vai trim mēnešiem. «Nav iekrājumu – ir satraukums. Kaut nelielu iekrājumu var izveidot gandrīz katrs. Kaut divus simts eiro!» iesaka psiholoģe.  Apziņa, ka tev ir labs sociālais atbalsta tīkls – vecāki, brālēni, māsīcas, draugi, kas grūtā brīdī pasniegs palīdzīgu roku. Ne velti trauksme un nedrošība pavisam tuvu saistītas ar vientulību.
  • Ja ir darbs, iekrājumi un sociālais tīkls – tad var dzīvot daudzmaz mierīgi.

Taču, ja tā visa nav, ja finanšu problēmas nomāc un ir pamats satraukumam, tad jāķeras klāt sava budžeta sakārtošanai. Citas izejas nav! «Nabadzība ir objektīva problēma, un galvas sakārtošana vien nepalīdzēs,» pārliecināta Irēna Goluba. Ir pētījumi, ka nabadzībai Latvijā ir sievietes seja. Visvairāk materiālās problēmas skar mammas, kas vienas audzina bērnus.

Patiesībā ļoti noderīgas ir kaut elementāras ekonomikas zināšanas. Ne velti agrāk Kaucmindes audzēknēm mācīja saimniecības vadību un grāmatvedību. Jo kā tad saimniecību vadīt bez finanšu lietām? Taču tagad pasaule kļuvusi vēl miljonkārt sarežģītāka!

Latvijā daudzi iestiguši lielajos un mazajos kredītos kā zirnekļu tīklos. Jā, bija brīdis, kad tas šķita viegli, ērti un atdodami. Taču situācija mainījās. «Daudzi paņēmuši ievērojami lielākus kredītus, nekā reāli var atļauties. Stabilā sabiedrībā var ņemt stabilu kredītu. Bet Latvijā, kur ekonomika mētājas kā pa viļņiem, tas ir riskanti. Sevišķi, ja cilvēks, kas ņem kredītu, dzīvo viens. Taču arī tad nelieli iekrājumi kaut vai divu trīs kredītmaksājumu apmērā dod drošību. Tā vairs nav nedrošība par naudu, bet nedrošība par dzīvi, jo – kas ar mani notiks, ja es paklupšu un salauzīšu kāju?» atzīst psiholoģe.

Jāsāk ar drosmi

Ar ko tad sākt? Kā sagatavoties tam, lai sāktu ieviest kārtību savās finanšu lietās?

Pirmais ir drosme. «Drosme paskatīties uz situāciju kopumā un mēģināt to risināt. Daudzi dzīvo izdzīvošanas režīmā – šodien izturēju, un labi. Samaksāju šoreiz hipotekāro kredītu un elpojam līdz nākamā mēneša X datumam. Bet ir jāapzinās, cik tev kopumā naudas, kādi ir reālie tēriņi, cik tu vari atļauties tērēt. Tas prasa reālu, konkrētu drosmi.

Nav viegli plānot, sevišķi, ja vēl dzīvē ir daudz nenoteiktības – ienākumi atkarīgi no honorāriem, no laikapstākļiem, no pircēju vai tūristu daudzuma, no ražas…

Bet tas tik un tā ir jādara. Jo plānošana un perspektīva dod drošību. Bez tā drošības nebūs. Punkts. Nav tā, ka var savest kārtībā kaut ko galvā, un viss. Nē, ir jāsaved kārtībā gan galva, gan dzīve. Tikai tad būs drošība. Turklāt šiem diviem soļiem jāseko pārmaiņus vienam otram. Pēc prāta sakārtošanas – reāls darbs ar budžeta un dzīves sakārtošanu, pēc laika atkal prāta sakārtošana, tad lietu sakārtošana. Bet jāsāk ar prātu,» uzsver Irēna Goluba.  

Otra svarīgā lieta ir savu resursu apzināšanās. «Ir jāsaprot – kas no tā, kas vajadzīgs, lai atrisinātu savas materiālās problēmas, man jau ir, ko es varu piesaistīt, kurš man varētu palīdzēt…» skaidro psiholoģe.

Trešais svarīgais – darīt kopā ar kādu. «Vienam ir ļoti viegli sevi apmānīt.  Savukārt darot kopā ar kādu, ir atbildība vienam pret otru. Tāpēc iesāktajam vajag lieciniekus.» Par tādiem lieciniekiem atbalstītājiem un uzmundrinātājiem var kļūt arī savi bērni. Protams, bērniem nevajag uzkraut pārāk lielu atbildību, tomēr tā būs nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu, jo arī bērniem ir jāmāca, kā notiek dzīvē.

Irēna Goluba zina daudzus stāstus, kad sievietes, kas netiek galā ar savu budžetu, uz jautājumu bet kā to darīja tavi vecāki? atbild ar nezinu, kaut kā visam pietika. Bet viņas jau nezina, ka visam pietika tāpēc, ka mamma regulāri brauca pie savas māsas aizņemties. Vai tēvam bija mazs slepenais krājumiņš – algu atdeva mammai, bet naudiņu par piepelnīšanos paturēja un vilka laukā, kad ievajadzējās aizlāpīt kādu ģimenes naudasmaka robu.

Tikai nauda?

Tomēr kā tad mierinošais teiciens brīžiem, kad nauda pazaudēta vai nozagta, – tā taču ir tikai nauda! Vai to nevar piemērot arī dzīvei kopumā?

Ebrejiem ir teiciens – ja problēmas var atrisināt ar naudu, tās nav problēmas, bet tēriņi.

«Problēma ir tā, ka cilvēka nauda ir viņa dzīves laiks. Ja tev nozagta nauda, tad tev ir nozagta tā dzīves daļa, kuru tu veltīji, lai to nopelnītu,» atzīst Irēna Goluba. «Tāpēc vajadzīgs laiks, lai izsērotu zaudējumu, lai arī tā bijusi tikai nauda. Ir jāsaprot, par ko vērts uztraukties un pārdzīvot, – ir lietas, kuras vērts izsērot. Neizsērotie zaudējumi traucē pēc tam pa īstam priecāties dzīvē. Tādi cilvēki, kas nesēro, bet arī nepriecājas, zaudē nevis konkrētas sēras, bet emocionālo jutīgumu vispār. Ja dzīve nav melnbalta, tā kļūst pelēka. Tāpēc der izsērot arī naudas zaudējumu – ne pašu naudu, bet to, ko tā tev nozīmēja. Varbūt ir nozagta pagātne, tas darbs, ko tu tur ieguldīji? Varbūt nozagta nākotne – atvaļinājuma plāni vai dzīves uzlabojumi? Ir jāļauj dvēselei just to, ko tā jūt.» Pēc tam var pieņemt lēmumu, ko darīt tālāk. Ir laiks raudāt, un ir laiks rīkoties.

Tu tiešām esi tā vērta?!

Paralēli lielajiem plāniem un budžeta sakārtošanai palīdz vienkārši mazi prieki. Arī tad, ja izdevumu jostiņa savilkta pavisam cieši. Irēna Goluba atceras kādu dāmu, kura, nonākusi naudas grūtībās, uz svarīgu pasākumu nevarēja nopirkt labu kleitu, taču zem vecās uzvilka skaistu apakšveļu, un arī tas cēla viņas pašapziņu. Toties gluži pretējs efekts, īsta bumba ar laika degli ir klasiskais teiciens: «Tu esi tā vērta!» – pēc kura somā iegulst kleitiņa pa 150 eiro, kuru tu pavisam noteikti nevari atļauties. Kā teic psiholoģe, aiz šā kārdinošā saukļa slēpjas ziņa – tu neesi to nopelnījusi, bet tu esi tā vērta!

Ne velti pastāv lūpukrāsu fenomens – krīzes gados vienmēr strauji palielinās lūpu zīmuļu pārdošanas rādītāji, jo tā ir viena no lietiņām, kas par nelielu naudu palīdz justies labāk.

Daudzām sievietēm ir pašām savi spēka vārdi, kas palīdz tikt pāri finansiāli grūtam laikam: «Es pabeigšu maģistrantūru; es iekārtošos darbā; es varēšu – un tad man viss būs!»

«Kādai tas kļūst arī par izaicinājumu – par cik mazu summu es tomēr spēju izdzīvot? Pazinu kādu jaunu dāmu, divu bērnu mammu, kas lepojās ar to, ka spēj izdzīvot ar pavisam niecīgu summu mēnesī. Bet viņa zināja – tās tas nebūs mūžīgi, es pelnīšu vairāk!» stāsta psiholoģe.  

Cita lieta, ka mūsu katras finansiālais stāvoklis saistīts arī ar lielajiem procesiem. Ja Latvijas ekonomika svārstās augšā lejā, tad arī mazais ģimenes kuģītis nekad nevar justies pavisam neapgāžams. «Laiks un nauda ir universālie jēdzieni. Tiklīdz mums par tiem jādomā, tā nonākam pie domām par dzīves jēgu, par to, kam tad mēs dzīvē veltām naudu un laiku?» piebilst psiholoģe Irēna Goluba.  

 

 

 

Mazs rāmītis:

Vai tiešām par naudu?

 «Ne vienmēr tieši nauda ir galvenais trauksmes iemesls. Tas var slēpt ko citu, jo trauksme bieži ir cilvēka emocionālais stāvoklis. Viņš meklē, ar ko to izskaidrot, un domā – varbūt tās ir naudas problēma?

Tāpēc ir jāsaprot: tu tiešām satraucies par naudu vai tev vienkārši ir trauksme?» brīdina psiholoģe. Tad vispirms jāārstē trauksme.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs