Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ceļā uz vienu no misijām Afganistānā, īsi pirms kāpšanas lidmašīnā Dānijā, iezvanījās Viļņa telefons. Zvanīja no Valsts prezidenta kancelejas, lai pajautātu, uz kurieni sūtīt ielūgumu? Vilnis nosauca adresi un izslēdza telefonu. Kad pēc septiņām lidojuma stundām tālruni atkal ieslēdza, tas bija piebiris pilns apsveikuma īsziņām. «Ar ko mani apsveic? Man piešķirts Viestura ordenis! Tieši pēc atgriešanās no misijas bija jādodas uz Rīgas pili. 18. novembrī, viss notika ļoti svinīgi. Augstāku novērtējumu par šo nemaz nevar saņemt.» Ar Viestura ordeni Vilnis apbalvots par augsti profesionālu un priekšzīmīgu dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos, par ieguldījumu Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes izveidošanā un NBS psihologu dienesta izveidošanā un atbalsta sniegšanā karavīriem.
Ko īsti bruņoto spēku psihologs dara? Kā par tādu kļūst? Par ko raud karavīri? Un ko mēs no viņiem varētu mācīties apstākļos, kas līdzinās ilgstošam aplenkumam?
No barikādēm uz zemessardzi
«Esmu dzimis padomju laikā, un toreiz par psihologu Latvijā izmācīties nevarēja. Ja kāds gribēja mācīties, bija jābrauc uz Lietuvu vai Ļeņingradu. Taču psiholoģija man vienmēr interesējusi. Sevis paša dēļ. Kāpēc man ir kādas problēmas, kā es tās labāk varētu pārvarēt? Kāpēc cilvēki saka vienu un dara citu? Savas pirmās zināšanas psiholoģijā ieguvu tehnikumā pārmaiņu laikā, kad daudz kas kļuva iespējams.
Par militāro jomu nesapņoju. Pēc vidusskolas divus gadus nodienēju padomju armijā – Baltkrievijā, laikā, kad padomju karaspēku ieveda Afganistānā. Bet man tas, par laimi, gāja secen. Kad atgriezos no dienesta, maizi pelnīju dažādi – gan ostā, gan uz dzelzceļa, esmu bijis arī matrozis uz kuģa. Vēlāk, kad jau biju apprecējies un piedzimuši bērni, vienlaikus reizēm strādāju pat divos darbos, lai uzturētu ģimeni. Par izglītību un karjeru nedomāju.
Mūsu ģimenē nekad netika slēpts, ka mammas brālis ir cīnījies latviešu leģionā, tāpēc pēc kara viņš nevarēja atgriezties Latvijā un dzīvo Kanādā. Ka krustmātes vīru padomju vara ir izsūtījusi uz Sibīriju pat divreiz. Skolā pusaudžu maksimālismā mēģināju paust protestu – kā tagad jāatzīst, naivā un muļķīgā veidā. Piemēram, krievu valodas skolotājai saucām nacistu sveicienu Sieg heil! Lai gan par to saucējiem solīja drošu ceļu uz Dārza ielu – ventspilnieki zina, ka Dārza ielā atradās vietējā čeka –, nekāda rīcība nesekoja. Kad mūsu klasei iedalīja militārās apmācības telpu, noorganizēju, ka noņēmām no sienas visas planšetes ar uzrakstiem krievu valodā un iznesām koridorā. Bet Ļeņina bildi, kas karājās virs tāfeles, pašrocīgi izmetu pa otrā stāva logu. Vakarā mājās mani sameklēja klasesbiedrene, kas bija aprunājusies ar saviem vecākiem.
Vecāki meiteni pārliecinājuši, ka šāda rīcība ir muļķīga, tā var sabojāt mums visu dzīvi.
Tā nu pa tumsu gāju atpakaļ uz skolu, sameklēju bildi, kas pa to laiku jau bija iesalusi zemē, un stikls, kas to sedza, saplīsis. Atnesu mājās. Tēvs piegrieza jaunu stiklu, bildi izgludināju, iestikloju un agri no rīta piekāru atpakaļ. Par notikušo liecināja tikai viens tumšāks plankumiņš. Planšetes gan sanest atpakaļ nepaguvām, stāstījām – tās noņemtas tāpēc, ka gribējām pamatīgi uzkopt klasi. Notikušo neviens no mums nekad nepieminēja. Tikai pēc daudziem gadiem skolas salidojumā šo epizodi atcerējāmies.
Kad 1988. gadā tika nodibināta Tautas fronte, beidzot viss nostājās savās vietās. Janvāra barikāžu laikā no Ventspils uz Rīgu katru dienu devās ļaužu pilni autobusi. Mainījāmies pa diennaktīm – kuriem vajadzēja iet uz darbu, tie brauca mājās, kuri varēja, palika ilgāk. Mūsu koordinācijas vieta atradās kanālmalā, ūdenssaimniecības ēkā, turpat uz matračiem varēja arī pagulēt. Mūs sūtīja gan uz Zaķusalu, gan Dzirnavu ielu pie telefona centrāles, gan Vecmīlgrāvi, gan Doma laukumu. Par liktenīgajiem 20. janvāra notikumiem gan uzzināju no televīzijas, jo tieši tajā dienā biju atbraucis uz mājām.
Uzreiz pēc augusta puča iesaistījos zemessardzes dibināšanā Ventspilī. Pirmie zemessardzē iestājās daudzi no puišiem, ar kuriem kopā biju uz barikādēm. Nāca arī vecāka gadagājuma vīri, bijušie leģionāri un tie, kas piedzīvojuši izsūtījumu Sibīrijā. Sākumā Zemessardze bija tautas pašaizsardzības formējums. Deviņdesmitajos gados palīdzējām gan sargāt robežu un muitas punktus, gan cīnīties ar reketu un laupīšanām. Vēlāk Zemessardze iekļāvās Nacionālajos bruņotajos spēkos.
Komandieris kļūst par psihologu
Zemessardzes 46. Ventspils bataljona komandieris biju no 1991. līdz 2002. gadam. Strādādams zemessardzē, paguvu arī izstudēt psiholoģiju augstskolā. Mācījos Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības, tā sauktajā Stabiņa, augstskolā, jo tur varēja mācīties arī sestdienās. Savā ziņā studēt psiholoģiju mani stimulēja arī Ventspils galva Aivars Lembergs. Vēroju viņu un centos saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas? Kaut vai sīkumos. Ja, piemēram, atbrauc uz Ventspili prezidents Guntis Ulmanis – uzvalkā un kaklasaitē –, tad Lembergs noteikti viņu sagaida, ģērbies jaciņā. Nākamajā reizē otrādi – ja kāds ieradies brīvā stila apģērbā, tad viņš sapucējies. Kāpēc viņam ir tik svarīgi atšķirties, izcelties?
Ne domāju, ne sapņoju, ka varētu strādāt par psihologu un palīdzēt citiem. Kad Zemessardzē biju nodienējis jau gandrīz 11 gadu un bija laiks manā vietā nākt jaunam bataljona komandierim, Jūras spēku Krasta apsardzes bataljonam Ventspilī vajadzēja psihologu. Biju jau pabeidzis psihologa bakalaura programmu, un mani pārcēla uz Jūras spēkiem. Konsultēju un vadīju nodarbības obligātā dienesta karavīriem vienībās visā piekrastē no Jūrmalciema pie Nīcas līdz pat Rīgai. Tā ieguvu milzu pieredzi, kas lieti noderēja 2005. gadā, kad tika plānota pāreja no obligātā uz profesionālo dienestu un Nacionālajos bruņotajos spēkos sāka veidot psihologu dienestu. Sākumā vadīju darba grupu, kas gatavoja dienesta koncepciju, un 2006. gadā tiku iecelts par dienesta priekšnieku. Daudzi, īpaši vecākās paaudzes virsnieki, pret šādu dienestu bija noskaņoti negatīvi vai labākajā gadījumā neitrāli. Kam gan karavīram vajadzīgs psihologs?!
Īsti veči taču neraud! Kur nu vēl karavīri, kas savas problēmas un asaras var paslēpt aiz formas un uzplečiem.
Gāja diezgan smagi, līdz viss iekustējās. Tagad mūsu dienestā ir septiņpadsmit izglītoti speciālisti, ieinteresēti, profesionāli cilvēki – gan militārpersonas, gan civilie darbinieki, pārsvarā gan sievietes, un es par viņiem jūtos priecīgs un lepns.
Psihologi ar karavīriem strādā kopš brīža, kad viņi piesakās profesionālajam dienestam. Mēs testējam, ir intervijas, izvērtējam, kāda ir kandidāta stresa noturība, adaptācijas spējas, intelektuālās attīstības spējas, motivācija, vai viņš ir piemērots dienestam. Tālāk seko apmācība. Karavīri tiek iepazīstināti ar ievadu psiholoģijā, veidiem, kā rīkoties stresa situācijās, ar to, kas ir posttraumatiskais stress un kā līdz tam nenonākt. Šajos jautājumos izglītots karavīrs ir spējīgs sev palīdzēt, atpazīst situācijas, kad vērsties pēc palīdzības pie psihologa.
Arī pirms starptautiskām operācijām veicam psiholoģisko testēšanu. Izvērtējam, vai karavīrs var pildīt pienākumus starptautiskā operācijā, vai arī ir kādi ierobežojumi, kuru dēļ viņš nevar doties misijā. Varbūt viņa sieva ir stāvoklī vai mājās ir mazs bērns, varbūt kāds tuvinieks ir smagi slims. Atrodoties tālu projām, šādās situācijās karavīrs bieži domās ir mājās, un iespējams, kādā brīdī nespēs koncentrēties uzdevuma izpildei. Kad karavīri atrodas misijā, mēs sniedzam psiholoģisko atbalstu arī viņu sievām, bērniem, citiem tuviniekiem. Darām to kopā ar sociālo darbinieku, kapelāniem. Ir pat karavīru tuvinieku klubiņš, kuru organizē NBS sociālais darbinieks. Kopā ar tuviniekiem braucam ekskursijās pa Latviju, apmeklējam kādu no vienībām. Sievas sapazīstas, parunājas, un tad jau, kā mēdz teikt, dalīta bēda ir pusbēda.
Savējos nepamet
Visgrūtāk, protams, ir tad, ja jāpaziņo tuviniekiem, ka karavīrs gājis bojā. Manā pieredzē ir vairāki šādi gadījumi. Protams, bruņotajos spēkos ir izstrādāta sistēma, kā tas notiek. Tiek nodrošināts, lai traģiskā ziņa cilvēku nesasniegtu brīdī, kad viņam nav nekāda atbalsta. Lai tā nekļūtu publiska, pirms paziņota tuviniekiem. Tuviniekiem tā vienmēr tiek paziņota personiski. Pie viņiem dodas gan komandieris, gan kapelāns un psihologs, kā arī sociālais darbinieks un mediķis. Lai gan ir izstrādāta procedūra, kā tas notiek, pie šādām ziņām nevar pierast, un brīdī, kad tā jāpasaka karavīra tuvākajam cilvēkam, balss var aizlūst tik un tā, tāpēc arī mēs komandā atbalstām cits citu. Pirmajā brīdī cilvēku reakcijas ir dažādas. Kad ko tādu uzzina, prāts jau nespēj to pieņemt. Tad svarīgākā ir kopā būšana, un mēs esam klāt, gatavi mierināt, palīdzēt un atbalstīt, atbildēt uz jautājumiem. Vēlāk, kad jau pagājis kāds laiks, rodas jautājumi, kā runāt ar bērniem, kā dzīvot tālāk.
Ja karavīrs gājis bojā, psihologs dodas arī pie tiem, kas bijuši ar viņu kopā. Palikušajiem vienmēr ir jautājums, kāpēc tā notika? Ko es neizdarīju, kur ir mana atbildība? Kādreiz vajadzīga vienkārši pleca sajūta. Novērtējam situāciju – vai tas, kura kolēģis gājis bojā, spēs palikt un turpināt. Reiz bija gadījums – karavīru, kura kolēģis bija gājis bojā, atsūtīja atvaļinājumā. Es ar viņu strādāju, un man vajadzēja izlemt, vai viņš varēs atgriezties misijā, vai ne. Uzskatīju, ka jāatgriežas un misija jāpabeidz kopā ar savējiem, citādi paliks sajūta, ka viņš nav kaut ko izdarījis līdz galam. Tas bija pareizs lēmums.
Mēs nepametam savējos. Jauns puisis saslima ar vēzi, tika veikta operācija, taču pusgada laikā viņš aizgāja, un visu šo laiku – līdz pašam pēdējam brīdim – atbalstu sniedza gan psihologs, gan kapelāns. Slimnīcā ārsts atzina, ka esam vienīgie, kas tā atbalsta savējo, lai gan ārstējas cilvēki no daudziem lieliem un spēcīgiem uzņēmumiem, taču viņi to nedara.
Pēc Zolitūdes traģēdijas dažas no mūsu kolēģēm nedēļu strādāja Gaiļezera morgā, kur bija tumšs, auksts, un cilvēki, uzzinājuši par nelaimi, nāca meklēt savus tuviniekus. Vajadzēja gan viņus mierināt, gan uzklausīt dusmas, vērstas pret valdību un sistēmu, kas kaut ko tādu pieļāvusi. Tādi notikumi arī pašiem psihologiem ir liels pārdzīvojums.
Misija misijās
Misijās esmu bijis vairāk nekā 30 reižu. Reizēm nedēļu, reizēm divas, un pat mēnesi. Sākot ar Kosovu, arī Irākā, Afganistānā, Kuveitā, Centrālāfrikā, Mali… Ja saskaita dienas, sanāk vairāk par gadu.
Misijā jau tas vien ir izaicinājums – ilgu laiku dzīvot teltī vai konteinerā kopā četriem cilvēkiem, no kuriem viens varbūt krāc, otrs mēdz izmētāt zeķes. Tas rada spriedzi, un konflikti var uzplaiksnīt daudz ātrāk. Ja te kāds sastrīdas, tad sastrīdas, un viss. Vakarā aiziet mājās un pārslēgties uz citu dzīvi nav iespējams. Tur viņi kopā ir 24 stundas diennaktī, un, ja vienam ar otru visu laiku jārīvējas… Tur ir augstas bīstamības zona, ieroči, kopā jādodas pildīt uzdevumus, tāpēc tādi konflikti nedrīkst pastāvēt.
Pirmajās reizes, braucot uz misijas rajoniem, bija grūtāk ar karavīriem atrast kopīgu valodu. Bet, kad viņi jau izpētījuši, kas tu tāds esi un ka tev var uzticēties, tad darba ir ļoti daudz. Karavīri, sevišķi jaunie, kuri nenāk no padomju laika izglītības, uzticas, nāk un runā. Viņi redz, ka citās armijās, NATO struktūrās ir psihologi, un viņiem tas šķiet pavisam normāli.
Karavīri, kas atrodas misijā, ir pavisam citādi nekā mājās. Viņiem nav to problēmu, kas ir te. Viņi dara savu profesionālo darbu, zina savu uzdevumu, viņiem ir kopības sajūta. Tur viņi ir atvērtāki. Psihologam tur ir vieglāk strādāt. Tikai jāmāk cilvēku atvērt, lai viņš stāsta. Sākumā jau nerunā. Nav jau tā, ka: o, es gribēju jūs satikt! Vakaros, naktīs veidojas sarunas. Visi guļ, bet kāds sēž ārā un smēķē. Tu pieej klāt: nu, ko tad tu vēl neej gulēt? Tad vārds pa vārdam, it kā par neko, un aiziet – visu dzīvi izstāsta. Afganistānā, kur naktis ir aukstas, vienmēr, kad gāju ārā, kaut vai uz tualeti, silti saģērbos. Ceļā parasti gadījās kāds, kurš iesāka sarunu. Man jau ir auksti, bet es nedrīkstu pārtraukt sarunu, jo otrreiz viņš to vairs neuzsāks. Arī kolēģiem, kas dodas uz misijām, vienmēr iesaku, naktī ārā ejot, silti saģērbties.
Ko tādā Afganistānā pa ceļam uz tualeti saka? Viens otrs iesāk sarunu: te manam draugam bija tāds notikums… Un, tikai tālāk taustoties un runājot, nonākam pie tā, ka draugs ir viņš pats. Kāds grib, lai, atbraucot mājās, aprunājas ar viņa sievu, bērniem. Cits tikai tad, kad man jau jālido projām, mēģina parunāt. Tad es smejos: labi, ka vismaz atnesi problēmu, lai es aizvedu to projām.
Esmu bijis arī vietās, kur notiek karadarbība. Esmu bijis postenī Afganistānas kalnos, kur notikusi apšaude un divi karavīri gājuši bojā. Man vaicāja, vai esmu gatavs no nometnes doties ar helikopteru augstāk kalnos. Varēju atteikties, bet man tas bija svarīgi. Bija paredzēts, ka aizlidošu tikai uz divām dienām, bet helikopteri nevarēja lidot, un es tur nodzīvoju nedēļu. Nebiju pat paņēmis līdzi rezerves apģērbu.
Izjutu, kā ir dzīvot, nenovelkot zābakus pat tad, kad guli, – ja nu pēkšņi trauksme…
Mazgāties tikai reizi četrās dienās, jo ūdeni kalna virsotnē uzved ar ēzelīšiem vietējais gans.
Pirms karavīri atgriežas no misijām, mēs vadām nodarbības arī par atgriešanos mājās. Kā atgriezties atpakaļ ģimenē, kad ir pabūts projām pusgadu vai pat deviņus mēnešus. Kā runāt ar bērnu, kurš visu šo laiku tevi nav redzējis un jau uztver kā svešinieku. Arī pārvarēt mulsumu un plaisu starp vīru un sievu, kad tik ilgi būts projām. Karavīram, kurš bijis projām misijā, liekas, ka viņš taču visu laiku pildījis pienākumu, darbojies. Bet varbūt sieva ir nostrādājusies vēl vairāk, nekā viņš, pildot skaidrus uzdevumus. Jo viņai vienai bija jātiek galā ar bērniem, mašīnu, mājām. Varbūt bērns saslima, mašīnai bija tehniskas problēmas, ūdensvads aizsala un zāliens bija jāpļauj. Lai karavīrs saprot, ka nav tikai viņš vienīgais tas varonis, uzvarētājs. Ka varonība ir arī palikt mājās, ar bērniem, ar saviem vecākiem, ar problēmām, un sešus mēnešus pavadīt te. Patiesībā mēs visbiežāk un visvairāk runājam par attiecībām.
Protams, ne jau katrs stāsta, ka viņš nāk pie psihologa… Reizēm ir tā interesanti – cilvēks ir bijis pie manis uz konsultāciju, bet tad, kad atrodas savā karavīru barā, saka: nē, man gan nekāds psihologs nav vajadzīgs! Tā ir tikai aizsargreakcija, un, nejauši satiekot, es nevienam nejautāju: nu, kā tev iet? Tāda ir gan civilā, gan armijas psihologa ētika. Kā jau armijā, mēs sveicināmies, bet es neizrādu, ka esam runājuši. Tomēr paiet kāds laiks, un es saņemu atgriezenisko saiti. Piemēram, atgriežoties no misijas rajona, kur esam runājuši, lidostā karavīrs, kura ģimenē bijušas problēmas, apskaujot sievu, aiz viņas muguras man rāda paceltu īkšķi – viss kārtībā! Vai ar sievu un bērniņu nāk pretī, piemēram, lielveikalā un piemiedz man ar aci: viss ir kārtībā! Tie ir tie superīgākie momenti. Gandarījums, ka esi darījis pareizi.
Esmu bijis kopā ar karavīriem, viņi ar mani ir dalījušies, viņi mani ir sargājuši, un es attiecībā pret viņiem varu būt tikai atbalstošs. Mans viedoklis par viņiem ir tāds, ko īsti nevar aprakstīt. Es viņus ļoti cienu par to, ko viņi dara. Taču karavīrs ir tāds pats cilvēks kā jebkurš. Cilvēks ar savu prātu, ķermeni un jūtām. Trenēts, gatavots izturēt dažādas grūtības, tomēr cilvēks, kuram sāp un kurš raud. Arī manā, tāpat kā ikviena cita psihologa kabinetā, ir kastīte ar papīra kabatlakatiņiem.
Aizgāja. Un atgriezās
2009. bija ļoti smags gads, jo bojā gāja vairāki karavīri. Arī man pasliktinājās veselība, jutos diezgan izdedzis, turklāt sākās krīze, un es aizgāju izdienas pensijā. 17. decembrī atvaļinājos, un Ziemassvētkos jau biju Anglijā pie meitas, kas ar ģimeni tur dzīvo jau kopš 2005. gada, viņa ir finansiste veselības aizsardzības iestādē. Četrus mēnešus auklēju mazmeitiņu un uzdevu sev jautājumu, ko darīšu tālāk. Galu galā man taču bija tikai piecdesmit gadi. Pēc operācijas ļoti sāpēja mugura, sieva – viņa man ir feldšere – iepotēja pēdējo poti, lai es varētu nosēdēt lidmašīnā, un es atlidoju uz Rīgu pēc zālēm. Aizgāju uz medicīnas centru, ienācu arī štābā – paskatīties, kā klājas bijušajiem kolēģiem. Un nejauši satiku štāba priekšnieku, ģenerāli. Un viņš saka: vai tu nevēlies atgriezties kā civilais darbinieks? Zvanīju uz Angliju sievai, jo bija jāpieņem lēmums. Aprīlī atlidoju, un ar 5. maiju atsāku darbu ārštatā kā civilpersona. Pēc tam notika reorganizācija, un es, lai gan nu jau civilais, kļuvu par NBS galveno psihologu.
Sieva mani vienmēr ir atbalstījusi. Jau kopš barikāžu laika, kopš zemessardzes, kad draudēja bandīti.
Bija baiļu sajūta, bet viņa zināja, ka esmu šo ceļu izvēlējies, redzēja, ka tas man patīk un padodas. Tāpēc jau mēs arī tik ilgi esam kopā, ka viņa ir mans vislielākais draugs. Kamēr bērni bija mazi un es biju zemessardzē, viņa audzināja bērnus, un par to es viņai esmu pateicību parādā. Sestdienās es mācījos, reti biju mājās. Tad bija jārūpējas par vecākiem, kas bija kopjami, tāpēc tagad viņa ir pelnījusi atpūsties.
Apprecējāmies 1982. gadā un līdz šim brīdim esam kopā. Mums ir divi bērni – meita un dēls – un četras mazmeitas, katram no bērniem pa divām meitām, un es par viņām esmu bezgalīgi priecīgs un gandarīts. Vecākajai mazmeitai šogad būs četrpadsmit gadi, mazākajai divi gadiņi. Pie meitas agrāk braucu ciemos četrreiz gadā. Tagad, kad satikties nav iespējams un no Anglijas pienāk satraucošas ziņas par kovidu, protams, ka es pārdzīvoju, kā viņiem tur klājas. Kā gan lai es nepārdzīvotu?
Katru gadu uz pāris nedēļām braucām atpūsties uz Tenerifi. Vienmēr uz vienu un to pašu vietu, kur es jau visu zinu. Zinu, kur ir labākā kafija un kur garšīgi paēst, kur nopeldēties. Es pat neņemu viesnīcā ne pusdienas, ne vakariņas, jo negribu būt piesiets nevienai vietai. Nav jāceļas noteiktā laikā, nekur nav jāsteidzas. Saģērbies tā, kā tu vēlies, iekāp čībās, šortos, padzer savu kafiju un ej pastaigāties gar okeāna krastu. Paskaties, pafilozofē, viesnīcā atnāc tikai pārgulēt, tāpēc tai nav jābūt ne dārgai, ne smalkai. Kad desmit dienas tā pagājušas, jūtu, ka esmu gatavs atgriezties ritmā. Šogad man, protams, šīs pilnīgās relaksācijas pietrūka. Žēl, ka šogad nesanāca.
Noskaitīsim līdz desmit
Tā ir elementāra krīžu psiholoģija – ir vieglāk pārvarēt krīzi, ja tev ir kāds plāns. Ja tu esi valsts pilsonis un valstij ir valdība, tad tajā arī ir jāieklausās. Ja pieņemts lēmums, tas jāpilda. Ja noteikts atstatums starp cilvēkiem 2 metri, tad tas arī jāievēro. Bet, protams, arī rīkojumiem jābūt skaidriem un saprotamiem. Krīzes situācijā ir jāprot vadīt gan armiju, gan valsti.
Ļoti grūti salīdzināt armiju un civilos cilvēkus šajā krīzes situācijā. Armijā pa lielam nekas nav mainījies. Ir neredzams ienaidnieks – kovids, bet mēs ejam uz darbu vai strādājam attālināti, pildām savus pienākumus un arī saņemam atalgojumu. Protams, ir ierobežojumi, bet tiešā veidā krīze karavīrus neskar. Mēs darām savu darbu un arī palīdzam policijai, robežsardzei, mediķiem, veco ļaužu mītnēm. Armijā, protams, ir vieglāk. Ir komandieris, tu viņam uzticies un rīkojies tā, kā viņš teicis.
Runājot par kovidu, mans ieteikums būtu uzticēties speciālistiem. Mēs nevaram procesu ietekmēt. Bet varam izvēlēties – uzticēties infektologiem, saņemt vakcīnu un dzīvot tālāk vai ne. Arī sēžot mājās, ir jāstrukturē sava diena. Ir ļoti daudz iespēju apgūt ko jaunu, mācīties. Piemēram, cik daudz angļu valodas vārdiņu varētu iemācīties, ja katru dienu tiem veltītu pa trīsdesmit minūtēm. Tās ir minūtes, ko veltīt sev, lai attīstītos un, kad krīze beigsies, būtu noderīgs kādā jomā. Var mācīties adīt, mācīties kulināriju, iespēju ir bezgala.
Es nebēdātos arī par to, ka daudzas attiecības izjūk un ģimenes šķiras. Beidzot jūs esat ilgāku laiku bijuši kopā, viens otru iepazinuši, un ir noticis tas, kam būtu jānotiek tik un tā. Daudz sliktāk taču būtu piecdesmit vai sešdesmit gadu vecumā saprast, ka esi kopā ar cilvēku, ar kuru nemaz nevēlies mūžu pavadīt.
Karavīrus misijās mēs mācām, ka tad, kad grasās zvanīt sievai, lai izskaita līdz desmit un tikai tad zvana. Kāpēc? Ja tu paņemsi telefonu sliktā garastāvoklī, nebūsi izdomājis, ko teikt, un saruna neiznāks. Ja nu tu pēc tam pēkšņi vairs nevarēsi piezvanīt, starp jums uz ilgu laiku paliks pārpratumi. Tāpēc es viņiem iesaku: skaitiet līdz desmit! Un arī te un tagad saku: skaitiet līdz desmit, tas palīdz.
Šo kovida situāciju es salīdzinu ar okupāciju, arī ar kara laiku, cilvēki taču tāpat sākumā bija nobijušies. Bet beigās strādāja, pat uz ballēm gāja, jo cilvēks jau pielāgojas. Jo cilvēks grib priecāties, grib dzīvot – tā ir viņa būtība. Deviņdesmit pirmajā uz barikādēm mēs bijām vienoti, un tagad, kad mums arī ir kopīgs ienaidnieks – kovids, derētu šo vienotību atjaunot.»
