Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kā daudziem manas paaudzes cilvēkiem, arī manu fizisko un garīgo izturību audzēja lauku darbi vasarās pie vecmāmiņas Bārtā – ravējot, kraujot sienu, kolhozā kaplējot garās biešu vagas. Jebkurš lielāks darbs, piemēram, milzu malkas kaudzes sakraušana, iedeva apziņu, ka nav neizdarāmu darbu.
Tomēr visvairāk manu raksturu veidoja sports: panākumi sportā vienmēr ir saistīti ar mērķtiecīgu daudzu gadu darbu. No divpadsmit līdz pat divdesmit divu gadu vecumam trenējos šķēpmešanā. Esmu piedzīvojusi situācijas, kad ilgstoši trenējos, bet tad sekoja nopietna trauma: sezona bija jāizlaiž. Taču nākamajā atkal biju ierindā un turpināju.
Bērnībā liels atbalsts bija mamma, viņa deva man lielu brīvību un pilnībā paļāvās, ka tikšu ar visu galā. Savukārt brīžos, kad man tiešām šķita kaut kas par grūtu, viņa teica: «Pagaidi līdz rītam, un tu redzēsi, ka viss izskatīsies citādi un cerīgāk.» Šo padomu esmu paturējusi prātā arī vēlākos gados.
Man darbs nav apgrūtinājums – tas ir prieks, savā ziņā arī hobijs. Taču tas nenozīmē, ka neesmu piedzīvojusi grūtus brīžus. Ļoti smags bija laiks pirms pāris gadiem, kad no šīs pasaules aizgāja mana mammīte. Tas notika īsi pirms ļoti svarīgas vizītes Londonā, man faktiski mammas bēres bija jāpiemēro šai vizītei, lai es paspētu atgriezties Londonā, bet pēdējā brīdī vizīti atcēla…
Nenoliegšu, ka tobrīd man radās smagas pārdomas, vai vispār vajadzēja ieguldīt tik daudz darba un kāda tam visam jēga.
Toreiz biju Latvijas vēstniece Apvienotajā Karalistē un ikdienā nevarēju būt tik daudz blakus mammai Rīgā, kā būtu gribējusi. Tas bija sāpīgi. Tomēr šādos brīžos esmu iemācījusies izkāpt ārpus savas situācijas un paskatīties uz visu no malas: ir svarīgi nepalikt tikai savā sāpē, jo ir lietas, kas tev kā profesionālim vienkārši ir jādara.
Diplomātu profesija nav viegla, jo ik pēc pāris gadiem jāpārvācas uz jaunu dzīvesvietu, kas nozīmē arī ģimeni izraut no ierastās vides. Tomēr tam pretim ir milzu ieguvums – tu vari darīt darbu, kas tev patīk, interesē, sniedz gandarījumu. Un, par spīti lielajai slodzei darbā, man ir brīnišķīga ģimene – vīrs un meita. Mums ļoti ir laimējies vienam ar otru.
Bailes no jauniem izaicinājumiem man nav pazīstamas. Piemēram, reiz kādā sarežģītā pasākumā Londonā man nācās aizstāt mūsu premjeru. Iepriekšējo nakti pavadīju, saturiski iedziļinoties tēmā, lai varētu valsti pārstāvēt, un to paveicu. Nekad neesmu teikusi, ka man kaut kas būtu par grūtu, jo, tieši pārvarot kaut ko sarežģītu, gandarījums ir milzīgs.
Cilvēks vienmēr var vairāk, nekā domā.
Ik pa laikam esmu nonākusi pie atziņas, ka vēlētos darboties plašākos ūdeņos. Kad Londonā vajadzēja organizēt lielākus pasākumus, jutu, ka spētu vēl vairāk paveikt kaut ko starptautiskā līmenī. Tāpēc, tiklīdz radās iespēja, līdztekus darbam Latvijas vēstnieces amatā piespiedu sevi iziet cauri atlases procesam uz NATO ģenerālsekretāra vietnieces pozīciju.
Man dod spēku apziņa, ka manam darbam ir jēga. NATO Latvijai ir ļoti svarīga, jo garantē mūsu drošību. Vēl mani saista tas, ka varu būt klātesoša lielos procesos. Tā ir manas paaudzes diplomātu laime, ka esam panākuši, ka no Latvijas tika izvests Krievijas armijas karaspēks un mūsu valsts iestājās Eiropas Savienībā un NATO. Darīt labu Latvijai – tas ir mans vadmotīvs. Mīlu gan savu zemi, gan valsti un cilvēkus. Ļoti vēlos, lai arī cilvēki novērtētu to, kas mums ir, saprastu, ka mēs kā tauta esam stipra un spēcīga. Jo neviens mums neko tāpat vien nav devis. Neviens mums neuzdāvināja ne savu valsti, ne iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, neradīja mūsu valstī pārticību. To visu esam panākuši mēs paši – ar ticību, gudrību, uzdrošināšanos.»
