Narkoloģe Ilze Maksima: Dzēra viņš pats, un aizrijās viņš pats

Intervijas
Iveta Troalika
Iveta Troalika
Ievas Veselība
Ievas Veselība
16. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
Viņas rokasspiediens ir ciešs, un skatiens silts, bet tiešs. Par to viņu arī mīl un ciena gan kolēģi, gan pacienti – daktere Maksima spēj runāt skaudru patiesību, būt racionāla, bet vienlaikus iejūtīga un cieņpilna pret ikvienu. Jā, patiešām – ikvienu, pat visnežēlīgākajos atkarības tīklos sapinušos cilvēku.

ANAMNĒZE

  • Narkoloģe jeb atkarību speciāliste veselības centrā Vivendi un Salaspils veselības centrā.
  • Strādā metadona programmā, kurā ārstējas narkotisko vielu lietotāji ar smagām slimības izpausmes formām.
  • Latvijas Narkologu asociācijas valdes locekle.
  • Uzskata par savu pienākumu aktīvi runāt ar sabiedrību par dažādām atkarībām.
  • Reālistiska optimiste, kas ļoti mīl dzīvi un uzskata, ka tās baudīšanai palīglīdzekļi nav nepieciešami.
  • Triju bērnu – divu meitu un dēla – mamma.

«Prozit!» Tā pirms dažām dienām kāds asprātis feisbukā jūs sumināja dzimšanas dienā. Šampanietis ballītē bija?

– Nebija gan. Mana profesija ir devusi savu pienesumu, un es aizdomājos: kad, kāpēc, cik daudz un vai vispār. Turklāt man nav svarīgi stereotipi, ka jādara kā parasti vai kā visi. Neesmu absolūta atturībniece, bet es apzinos savus riskus, savas profesijas prestižu, un tas nosaka manu izvēli. Tāpēc es nevaru teikt – nekad! Bet tomēr visbiežāk tas tiešām ir nekad.

Ja nedzēris cilvēks spēj atbrīvoties, priecāties un justies laimīgs, tad alkoholam vairs nav nozīmes, interešu sarakstā tas nostājas ļoti zemu. Mani priecīgu un dullu var ieraudzīt tāpat, pilnīgi skaidrā.

Droši vien daudzi teiks – jā, bet man tā ir vieglāk relaksēties, es jau bieži ne. Kas tur slikts?

– Redziet, lai gan savā būtībā alkohols ir depresants, sākotnējais efekts tam ir tīkams. Vispirms tas ietekmē smadzeņu daļas, kas atbild, teiksim tā, par mūsu rokas bremzēm, kas mums diktē: «To nedrīkst! Ka tikai es nepasaku ko lieku! Kaut nu neizgāžos! Kā tas izskatīsies?!»

Bet tad ienāk alkohols, un man pēkšņi nav ne kauna, ne uztraukuma – kāpju uz skatuves, dejoju, nekautrējos izteikties svešvalodā…

Bet ne jau alkohols jums dod drosmi un talantu. Tas viss ir cilvēkā pašā. Tas, ko uzdrošināmies alkohola reibumā, to pašu – turklāt labāk, precīzāk, pieklājīgāk un veiksmīgāk – mēs varam izdarīt, būdami skaidrā.

Mans personīgais mērķis ir dzīvot priecīgi un drosmīgi bez kaitīgiem palīglīdzekļiem. Apzināties, kas ir mani ierobežojošās rokas bremzes – šaubas, bailes, kauns. Pagātni izlabot nevar, bet tas, ko es daru šodien, ietekmēs, kā es dzīvošu rīt. Turoties pie šāda uzskata, es varu, un jebkurš no mums var lēnām mainīt savu dzīvi pa solītim. Tā uzreiz – no šodienas, tagad – gan parasti neizdodas.

Šādām straujām pārmaiņām šķietami der alkohols, tas visu piedāvā uzreiz. Iedzeru un kāpju uz galda vai nolieku priekšnieku! Bet kas būs rīt? Tad es topu zemāks par zāli. Man ir kauns, man ir vainas izjūta. Bet atkarībām tas patīk. «Es tev vienmēr būšu blakus, es tev palīdzēšu, ar mani tu jutīsies labi,» tā čukst alkohols. Tas ir slazds, kurā cilvēki iekrīt. Ja netiek izvērtēti īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumi un zaudējumi, tad var šķist, ka ir tikai bonusi. Pluss, ja vēl šampanieša pudeli atnes viesmīlis baltā žaketē ar zelta pogām, rodas izjūta, ka viss ir skaisti, pieņemami un it nemaz nav bīstami.

Bet, ja tā padomā, ja ieskatās ģimenes vēsturē, savā pieredzē, tad tomēr varētu parādīties iekšējais dialogs – vai es to drīkstu?

Manuprāt, mūsu reģionā nav cilvēka, kurš varētu justies pārliecināts, ka viņa gēnos nav šīs ļaunās informācijas jeb ģenētiskās predispozīcijas: ja manī sāk ieplūst vairāk alkohola, ķermenis zina, kādi enzīmi jāražo, lai to pārstrādātu aizvien lielākā daudzumā. Ja kādreiz vakarā bija viena glāze, vēlāk vajadzēja divas, pamazām, lai sasniegtu efektu, vajag jau pudeli… Alkohola tolerance aug, piesaiste tam – arī, un veidojas baudas centri, kas nosaka, ka bez alkohola dzīve vairs nav iespējama.

Otrs, ko nosaka iedzimtība, ir mūsu garīgais potenciāls – mūsu psihisko spēju intervāls. Kādam šis potenciāls ir zemāks, šāds cilvēks nekad nevarēs sasnieg ģēnija līmeni. Bet var arī gadīties, ka tas, kuram it kā ir zemāks ģenētiski noteiktais līmenis, to attīsta līdz savam gandrīz maksimuma, turpretī cits, kam iedzimtība ir ar lielāku potenciālu, to neattīsta un paliek zemākā līmenī.

Tomēr kopumā, ja cilvēka garīgais potenciāls ir ne tik veiksmīgi nokomplektēts, iespēju dzīvē justies labāk, sasniegt virsotnes ir grūtāk. Turklāt, ja viņam ir iedzimta tendence un ja agrīni ir saskare ar atkarības vielām, ir lielāka iespēja kļūt atkarīgam. Uz intelektuāli apdāvināto cilvēku tas iedarbojas citādi – tad, no vienas puses, ir apdāvinātība, bet, no otras, iespējams, ir augsts iedzimtības risks. Varbūt viņš nāk no disfunkcionālas ģimenes, kur pietrūka atbalsta, mīlestības, pozitīva novērtējuma, varbūt tika prasīts nesamērīgi daudz. Arī tagad, iespējams, viņš pats sev ir uzlicis augstu latiņu, redz savus trūkumus un pārdzīvo, slēpjas no tiem. Tomēr šie noliegumi pamazām sāk žņaugt, sākas pašapmāns, lietošana.

Bet, galu galā, alkohols iedarbojas vienādi – neatkarīgi no intelektuālā potenciāla līmeņa. Vienkārši vienam šis trauks iztukšojas ātrāk, otram varbūt lēnāk, bet, kad tas ir tukšs, tas izskatās identiski. Nodzerties var arī ar vissmalkāko konjaku vai šampanieti.

Iedziļināšanās vīnu pasaulē, viskiju meistarklases…

– Uzskatu, ka tā tomēr ir slidena taciņa. Tas ir mārketings, kas balstās cilvēka psiholoģijā, iedrošina, ka viss ir skaisti, labi, smalki. Bet alkohols paliek alkohols.

Uz to virzās ārstniecība atkarību ziņā – vislabākais veids, protams, ir totāla atteikšanās.

Arī saviem bērniem saku – ar alkoholismu nevar saslimt, ja to nelieto. Tā ir slimība, no kuras var simtprocentīgi izvairīties.

Bet ne vienmēr šāds lēmums cilvēkam šķiet iespējams. Tad ir svarīgi, esot skaidrā, apzināti izvērtēt, vai es to drīkstu un kad. Piemēram, cilvēks var pieņemt lēmumu, ka alkoholu nelietos, kad ir noguris, izsīcis, pārguris, dusmīgs, trauksmains. Visās tajās situācijās, kas saistās ar negatīvu emociju nomākšanu. Jo uz to var visātrāk iekrist. Ja cilvēks izdzer glāzi vai divas, kad ir priecīgs, problēmas iespējamība ir mazāka, jo neizveidojas sasaiste, ka – ja esmu priecīgs, man jāiedzer. Jo priecīgs jau viņš bija tāpat.

Vakarā glāze vīna daudziem jau pirms tam bija rituāls, bet šajā savādajā kovida laikā, kad ir daudz uztraukumu, neskaidrību, statistika rāda, ka tas ir gājis plašumā. Vakars, tātad jāiedzer – vai tas nesāk vilkt uz atkarību?

– Paši par sevi rituāli nav nekas slikts, tie mums palīdz organizēt dzīvi, justies mierīgāk. Viss jaunais, nesaprotamais, kad jāpieņem lēmumi, satrauc – tās ir negatīvas emocijas. Bet ir arī šādi negatīvie rituāli. Un atkarība bieži vien ir saistīta ar rituālu.

Atkarībai klātesošas emocijas ir vaina un kauns – varbūt nevajadzētu, laikam jau nav īsti labi tā vienam dzert… Bet viens no atkarības pamatsimptomiem ir arī noliegums – ak, nekas! Man bija smaga diena! Esmu to nopelnījis, vēl tikai šovakar, rīt nedzeršu.

Augot alkohola devām, lietošanas biežumam un pastiprinoties noliegumam, parādās arī tieksme. Ja cilvēks nezina un nesaprot, ka tā ir tieksme – slimības simptoms –, viņš mēdz to uztvert kā vēlēšanos. Bet, ja mēs kaut ko gribam, varam izvēlēties, vai to darīsim. Tieksme ir citādāka – man gribas, un es zinu, ka es to darīšu, vilkme ir tik spēcīga, ka man IR JĀDARA. Bieži vien šīs slimības pazīmes – kauns, vainas izjūta, tieksme – ilgstoši kombinējas, bet tādēļ ļoti pieaug noliegums. Un tad sākas slēptā lietošana, pārliecība, ka es visu kontrolēju, ka es visu spēju, ka ar mani viss būs kārtībā, es taču neesmu tāda vai tāds. Un vispār – lieciet mani mierā!

Noliegumu no ārpuses iznīdēt nevar, tikai pats cilvēks var pieņemt šo lēmumu. Noliegumu var mazināt apkārtējo tiešums. Atkarībai patīk klusums, noslēpumi, bet tā necieš atklātību un tiešu valodu.

Bieži vien ģimenē kauns ir ne tikai pašam lietotājam, bet arī pārējiem, un visi grib skeletu noslēpt skapī.

Arī kolēģi un draugi nereti izvēlas klusēt, jo ir neērti.

Pazīstu jaunu sievieti, kuru atmodināja draudzenes nofilmēts video ballītē. Skatoties viņa no kauna raudāja un atzina, ka, esot tajā iekšā, viņa sevi redzēja kā atraktīvu un pievilcīgu, bet no malas tas izskatījās nepatīkami un skumji.

– Kaut visiem būtu tādi draugi! Ir tik būtiski spēt pateikt nepatīkamas, neērtas lietas cilvēkam, kurš jums nav vienaldzīgs. Reizēm saka – jā, bet es baidos zaudēt draugu. Bet tu šo draugu zaudēsi tik un tā. Tu viņu vari zaudēt alkoholam. Vai – ja viņš attapsies un izkārpīsies citā veidā, viņš tev noteikti pajautās – tu biji blakus, tu redzēji, kāpēc tu man neko neteici?!

Par šīm tēmām jārunā nevis ar pārmetumiem, bet – klau, man izskatās šādi, kā tu domā, vai tā varētu būt?

Ja es otru mīlu, tad es pret viņu esmu godīga, lai cik tas nebūtu ērti man un otram tajā mirklī. Es nevarētu strādāt par narkoloģi, ja es tā nedomātu.

Saprotu, ka šādi – godīgi un atklāti jūs runājat arī ar saviem pacientiem?

– Jā, es saku cilvēkiem neērtas lietas. Tomēr vispirms cenšos pacientus atbrīvot no tiem, kā es saku, cementa maisiem, ko viņi ik mirkli nes uz saviem pleciem. Ienākot pa kabineta durvīm, atkarīgie bieži vien sava nelaimīguma dēļ ir tik ļoti nospiesti, sakritušies, ka izskatās, it kā nestu smagumus. Un man gribas tos noņemt, ļaut viņiem just, ka viņi spēj kustēties, var iet, nevis līst tā, ka deguns dubļos.

Man ir būtiski, runājot ar pacientu, atrast viņā resursus, to dimanta oliņu, kas viņā ir tas labais, uz ko viņam pašam ir vērts paļauties. Un tas ir katrā cilvēkā. Kādā filmā dzirdēju frāzi, kas man ļoti iepatikās: cilvēks ir nedaudz labāks par viņa briesmīgāko darbu. Viņā ir tas tīrais, labais, uz ko balstīties, darīt darbu un veidot izaugsmi, pārmaiņas. Palīdzēt viņam ieraudzīt sevī to saprātīgo, labo pieaugušo, kurš par viņu pašu var parūpēties. Dažreiz cilvēks aizmirsts, ka paša aprūpe ir viņa rokās. Ka viņš var sev pateikt – šo nedrīkst, šis tev nedara labu. Tu vari izvēlēties daudz ko citu, bet šo lietu neizvēlies. Es tev vēlu labu, es tevi ļoti mīlu, tāpēc šo, lūdzu, ne.

Zinu, ka pusaudzes gados draudzenes jūs mudināja: «Tu esi slaida un izskatīga, tev jākļūst par modeli!» Bet jūs vienmēr atbildējāt: «Es studēšu medicīnu.» No kurienes šī pārliecība?

– Jau bērnudārzā es gribēju kļūt par ārsti, par ķirurģi. Tolaik – vairs nezinu, kādēļ – mani interesēja onkoloģija. Atceros, ka dārziņā zīmēju melnu briesmoni un viņam uz visām pusēm starus – audzēju ar metastāzēm. Tagad saku, ka esmu kļuvusi par dvēseles ķirurģi.

Kāpēc tieši narkoloģija? Iespējams, arī tam ir saistība ar manu bērnību. Mani senči nāk no Latgales, bieži tur pavadīju vasaras, un man ir ļoti spilgtas atmiņas par kapusvētkiem. Satiekas dzimta – tas ir spēks un jauda, bet vienmēr beigās man tas izraisīja nepatīkamas emocijas, jo es redzēju, kā pārvērtās tie jaukie, mīļie cilvēki. Nevarēju saprast – kas ar tiem foršajiem onkuļiem un tantēm notiek? Atceros mammu un citas sievietes, kuras purpināja un izteicās nosodoši par dzeršanu, bet turpināja klāt galdus, gatavot uzkodas, servēt brokastis paģirainajiem. Tas manī radīja neizpratni – kāpēc jūs to pieļaujat?!

Tas bija pieaugušo uzvedības modelis, kuru es kā bērns ietekmēt nevarēju, tomēr droši vien manī radās dusmas, spīts.

Kad pēc medicīnas studijām vajadzēja izvēlēties rezidentūru, nostrādāja it kā nejaušība – narkoloģijā eksāmens bija pirmais, un es ieguvu budžeta vietu, kas tajā mirklī man bija svarīgi.

Sākums bija neparasts, jo es nebiju domājusi doties psihiatrijas virzienā, kas tomēr ir cieši saistīts. Ārzemēs, piemēram, nav narkologu, bet ir psihiatri ar šauru specializāciju. Jebkuram ārstam, narkologam jo īpaši, ir vajadzīga multidisciplināra pieeja. Jo, tāpat kā es bērnībā zīmēju audzēju, arī atkarībai tie stariņi ir uz visām pusēm, un tie visi ir jāapzina, un kādam vairogam vai sargam ir jābūt katrā no šīm sadaļām.

Kādēļ pēc vairākiem gadiem narkoloģijā nolēmāt apgūt kognitīvi biheiviorālo terapiju?

– Man vienmēr ir šķitis, ka alkoholisms vai jebkura cita atkarība nav viena ierobežota slimība. Ir jāatveseļo cilvēks kā veselums. Ja cilvēku, kurš ir smagi saindējies ar alkoholu, slimnīcā izskalo, sašpricē un pēc tam vienkārši izlaiž pa durvīm, viņš nesapratīs, kas ir noticis, kāpēc viņš ir nonācis šajā punktā un kādi ir viņam iespējamie ceļi.

Kognitīvi biheiviorālā terapija man iepatikās savas pieejas dēļ: izzinoši, apzinoties savas emocijas un ķermeniskās reakcijas, es varu atpazīt savu kļūdaino domāšanu, savus aplamos stereotipus, nepalīdzošos aizsardzības mehānismus. Kad to ierauga un saprot, cilvēkam rodas iespēja šos procesus ne tikai pamanīt, bet arī pamazām mainīt. Jo automātiskās domas par sevi, citiem cilvēkiem, pasauli, reizēm ir tik smagas, ka tās ļauj domu aplim cirkulēt vienā un tajā pašā veidā, urbjoties pazemē un novedot cilvēku ellē. Tiklīdz es to sāku apzināties, es varu briesmīgo urbi apturēt.

Saprast, ka tā nav mistika, nav burvju vai lāstu, tas esmu es pats, tās ir manas automātiskās domas, manas reakcijas. Tad cilvēkam vairs nav uzreiz jāķeras pie cigaretes vai pudeles, lai nomierinātos. Tas nenozīmē, ka tā vairs nekad nenotiks, bet tas ir ceļš. Cilvēks var meklēt un atrast veidus, kā par sevi parūpēties citādāk – apgūt elpošanas vingrinājumus, aiziet prom no nepatīkamās situācijas, galu galā, var sev nopirkt saldējumu, jo bērnībā tas tik ļoti garšoja.

Te mēs varētu pievērsties saldumu atkarībai.

– Protams! Atkarību koks ir fantastiski zarains. Mēs tajā varam atrast atkarību no jebkā, pat it kā pozitīvām nodarbēm – sporta un veselīga uztura. Ja kaut kas maina dzīves kvalitāti un sāk to deformēt vienā virzienā, ja arī apkārtējie to sāk izjust kā problēmu, tas traucē citām dzīves jomām, kļūst par apsēstību, zūd līdzsvars, tad tas vairs nav O.K.

Jūsu pacienti atnāk paši vai viņus iestumj pa durvīm?

– Bieži, protams, mēģina iestumt. Bet es tomēr runāju tieši ar pacientu, jautāju: ko jūs vēlaties, kāds ir mūsu tikšanās mērķis? Man kā ārstei ir svarīgi saprast un pieņemt, uz ko cilvēks šobrīd ir gatavs. Un, ja tagad viņš ir atvests aiz rokas, bet pats neko nevēlas mainīt, es neuzstāju. Paldies, un uz redzēšanos! Ja izdomāsiet, es te būšu, un mēs tiksimies. Tā nav mana atbildība viņu pierunāt. Ja es valdonīgi teikšu, ka tagad es jums kaut ko špricēšu un jums jādara tas un tas, viņš varbūt pat kabinetā piekritīs, bet, izejot pa durvīm, aizmuks, jo tā nebūs bijusi viņa izvēle.

Pacientam ir apzināti jāizvēlas, ko viņš tajā mirklī grib. Un dažreiz ir svarīgi nevis ārstēt, lai nonāktu pie totālas skaidrības, ja viņš pats nenāk ar šo pasūtījumu, bet mazināt ļaunumu – mazināt devas, mazināt lietošanas biežumu, rast alternatīvas, lai tajā tukšumā, tajā nelaimīgumā pasargā vēl kaut kas, ne tikai alkohols un viens ārsts.

Jo maģisko tablešu joprojām nav.

– Ir laba farmakoterapija, ko var izmantot, bet medikamenti neietekmē cilvēka pašizaugsmi. Tablete nemaina dzīvi. Taču, piemēram, tā var veiksmīgi mazināt tieksmi, kura ir spēcīgs impulss, kas nepadodas kontrolei.

Ja pacients nesaprot, ka tā ir tieksme, viņš iet tās pavadā, jo uzskata, ka tā ir viņa griba.

Bet atkarībā tieksme ir normāls simptoms. Ja to atpazīst, ar to var kaut ko darīt. Ir cilvēki, kuri iet uz atbalsta grupām runāt par to, un tas ir kolosāli. Iet uz psihoterapiju. Bet gandrīz vienmēr ir jākombinē medikamenti un nefarmakoloģiskā pieeja. Dažreiz ārstēšana var noritēt vispār bez zālēm, taču nekad nebūs tā, ka ir tikai medikamenti.

Vēl būtiski ir saprast, ka tas monstriņš cilvēkā dzīvo visu atlikušo mūžu. Nav bijušo atkarīgo. Iespējams, ka ir stabila remisija, bet recidīvs ir iespējams jebkurā brīdī. Tādēļ cilvēkam ir apzināti jārīkojas, jārūpējas par sevi, lai tas nenotiktu. Un brīnišķīgi, ja līdzcilvēki viņu atbalsta, nevis kontrolē, sargā vai biedē.

Atkarīgā vešana pie narkologa ir līdzatkarība?

– Nē, tas ne vienmēr to nozīmē. Var būt, ka es cenšos otram palīdzēt, bet noturu arī savas robežas.

Vislabākais būtu, ja ģimene, kurā ir atkarīgais, viņam piedaloties (skaidrā prātā), noturētu sapulci un vienotos par rīcības plānu, noslēgtu tādu kā līgumu. Piemēram, ja atkarīgais iet ārstēties, tad mēs viņu atbalstām, palīdzam. Ja viņš sāk rīkoties citādāk, izlocīties, izlikties, ka viss ir kārtībā un man vairs nekāda palīdzība nav vajadzīga, tad ģimenei ir skaidri jāzina, kā viņi rīkosies. Piemēram, neatbalstīs finansiāli. Un šie solījumi ir jātur.

Ko ģimenei darīt, ja atkarīgais noliedz problēmu? Dzīt ārā no mājas?

– Ja mēs runājam par alkoholismu, šī ir slimība ar samērā augstu mirstības iespējamību. Un tas patiesībā ir abos variantos – gan tad, ja tuvinieki kaut ko dara, gan – ja nedara. Ja cilvēks ir pieņēmis lēmumu lietot, viņš to dara, ģimenes loceklis viņu velk, glābj, brauc pakaļ, tik un tā viņa lietošana no tā nemazinās. Reizēm pat dusmās un aizvainojumā, ka viņu kontrolē, viss kļūst vēl trakāk.

Bet līdzatkarīgais neļauj atkarīgajam saskarties ar viņa rīcības sekām. Varbūt viņam ir jākrīt pa karjeras kāpnēm, lai saprastu.

Varbūt jāpamostas savos vēmekļos un izkārnījumos.

Visu sarežģī tas, ka līdzatkarīgajam šī atkarība reizēm ir savādā veidā izdevīga. Varbūt šodien atkarīgais mani lamā un sit, bet rīt atvainojas, pērk kažoku un nēsā uz rokām? Bet tad ir jājautā, kas ir ar mani, ar manu pašvērtējumu, ja man tas ir pieņemami. Jāpajautā sev – kāpēc es to daru? Jo žēlsirdības māsa ir atsevišķa profesija. Mēs esam humāni cilvēki, bet visam ir savas atbildības robežas. Pat ja es esmu tavs tuvinieks, tas nav ne mans pienākums, ne tiesības, jā, tiesības tik ļoti mesties atkarīgā cilvēka dzīvē. Viņam pašam ir jākrīt tajos dubļos un pašam jāceļas.

Nu, labi, bet ir reāla situācija – viņš guļ pie ārdurvīm piedzēries. Ko sievai darīt?

– Ja vīrietis šādā stāvoklī ierodas mājās, visdrīzāk jau iepriekš sieva ir daudz par daudz pieļāvusi un ieņēmusi pozīciju – dari, ko gribi, es te būšu, es vienmēr pieņemšu un mūžīgi mūžos mīlēšu. Tas nav O.K.

Līdzatkarīgais, ejot cita cilvēka atbildības teritorijā un sakārtojot, ko spēj sakārtot, ir izsīcis, jo savu dzīvi visbiežāk ir pametis novārtā. Nu, nevar ne uz diviem krēsliem vienlaikus ērti sēdēt, ne izdarīt simtprocentīgi abās vietās. Varam iztēloties, ka mums katram ir savs enerģijas un atbildības pīrāgs, kuru varam griezt, kā gribam. Varam uz pusēm un vienu pusi atdot partnerim. Varam nogriezt astoņdesmit procentus un atdot. Bet, ja man paliek tikai divdesmit, vai tas ir godīgi? Nu nav! Spiediens uzkāpj, sākas depresija. Kāpēc? Jo tas patiešām nav godīgi.

Ko darīt ar to uz grīdas guļošo? Vilkt iekšā, lai kaimiņi neredz un neguļ netīrībā?

– Ir svarīgi, lai viņš saskaras ar savas lietošanas sekām. Gan tīrā gultā, kur jūs viņu iestiepsiet, gan priekšnamā uz grīdas viņš var aizrīties ar saviem vēmekļiem un nosmakt. Bet tā nav tuvinieku vaina! Dzēra viņš pats, un aizrijās viņš pats.

Smagi.

– Piekrītu. Tas ir vissmagākais. Bet kā vēl lai es palīdzu šim cilvēkam, ja viņš neredz realitāti un patiesību? Nostiepjoties priekšnamā, viņš jau gatavojās, ka viņam nebūs nekas jādara. Viņš zināja – kāds pieslēgsies un izdarīs. Jautājums – kāpēc tu to dari? Tā tiešām ir tava profesija? Ja tas ir vīrs, tad runa bija, ka kopā priekos un bēdās, bet līdzvērtīgi – pusi uz pusi abiem. Šī nav puse.

Līdzatkarīgajam ir jāatkāpjas savā atbildībā. Kad tas notiek, atkarīgais pēkšņi ierauga, kaut kas mainās viņa pasaulē – viņš nejūtas labi, un šī sajūta liek viņam pieslēgt savu veselīgo daļu, sākt lūkoties – kas notiek?!

Kā jūs ar saviem bērniem runājat par atkarībām? Alkoholu, viedierīcēm, narkotikām?

– Mani bērni zina: līdz astoņpadsmit gadiem jūs no manis nedabūsiet ne lāsi, ne pili alkohola. Ko jūs darīsiet paši, tā ir jūsu atbildība. Riski ir zināmi, es par to regulāri runāju.

Mana vecākā meita jau ir pilngadīga, viņa pati ir teikusi – zini, mammu, baigi labi, ka manā astoņpadsmitajā jubilejas ballītē nebija alkohola.

Tā ir lieta, ko es kā mamma varu noteikt – turklāt tas ir gan juridiski, gan zinātniski pamatots. Es tevi mīlu, bet man ir nepieciešams tev noteikt šīs robežas, tas ir mans kā vecāka pienākums. Jo, kamēr tu audz, attīsties un apgūsti dzīvi, man ir jānodrošina tava drošība. Pienāks laiks, un tad tu iesi un darīsi, kā uzskatīsi par vajadzīgu, bet līdz tam es tev būšu parādījusi izvēli, kas tevi sargā.

Planšetes un datori, protams, arī ir aktuāli jautājumi. Īpaši jaunākajam – sešgadīgajam dēlam. Es viņam nosaku laika limitus un gaidu, lai viņš pats to pamana, ja ne, tad es atgādinu. Tiklīdz es redzu, ka viņam mainās garastāvoklis, ka viņš kļūst aizkaitināts, es saku – viss, tagad ejam darīt kaut ko citu. Varam spēlēt bumbu, skraidīt, lēkāt batutā.

Tomēr nepretendēju, ka visu daru pareizi. Es kā mamma arī mācos, es neesmu perfekta. Esmu tikai cilvēks, arī man sanāk kļūdīties, un tad es atvainojos. Negribu būt tas visgudrais guru, kuram bail tuvoties. Vērojot bērnus, mēģinu saprast, kas notiek. Pamanot, ja kaut kas nav kārtībā, es uzreiz – tuk, tuk! Varbūt ir kaut kas, par ko mēs varam parunāt? Ja ne, tad pagriežos un eju prom. Bet tās svarīgās sarunas var sākties pilnīgi neplānoti. Griežu tomātus, un pēkšņi man prasa kaut ko milzīgu, eksistenciālu. Tad noriju siekalas, ievelku elpu, mēģinu tikpat mierīgi turpināt griezt tomātus un runāt.

Sākumā jūs minējāt, ka jūsu mērķis ir priekpilna dzīve bez papildvielām. Kas ir jūsu dzīvesprieks?

– Man vienmēr bijusi pārliecība, ka dzīve ir jābauda, bet ar prātu. To man arī draugi teikuši, ka pat pusaudžu gados bija tā – ja Ilze teica, ka viss, tad viss. Protams, es arī esmu gājusi cauri tam dzīves eksperimentam, kad es nezināju un nesapratu, ko nedrīkst. Tomēr es vienmēr mācēju apstāties.

Man vienkārši patīk dzīvot.

Arī ar mani notiek negatīvākas lietas, un ir gan zaudējumi, gan sāpes, bet ar to dzīve ir reāla.

Vai tam ir jāsalauž mani? Ja vēl ir ejams ceļš, tad droši vien man tajā ir arī kaut kas baudāms.

Man patīk aktīvais dzīvesveids, patīk skriešana. Ar prieku piedalos dažādu pilsētu skrējienos. Piemēram, Rīgā krastmalā – visi priecīgi, veselīgi un skrien! Un pilsēta pieder mums. Tas endorfīns, kas vibrē gaisā! Skrienu, un man smaids ir līdz ausīm. Skrienu kopā ar bērniem, jaunākais gaida, kad atkal varēsim piedalīties kādā šādā skrējienā. Vīrs ir vairāk grāmatmīlis, bet katram savs. Mēs esam kopā, bet katrs ar savu pasauli. Manuprāt, tas arī ir skaisti. Man ļoti patīk, kā reiz teica mana kolēģe Ināra Vārpa: mēs piedzimstam vieni, un mēs nomirstam vieni, un arī dzīvojam būtībā vieni paši ar sevi, tomēr esot kontaktā ar pārējām pasaulēm. Mēs dzīvotu ideālā pasaulē, ja katrs pieaugušais atbildētu pats par sevi. Tad patiešām nebūtu nekādu problēmu. Bet tā nav.

Es baudu laiku savā mājā, dārzā, kas man palīdz atgūties. Klausos putnos, skatos mākoņos, ūdenī, dzīvniekos – tas man šķiet tik interesanti. Man patīk grāmatas par personībām, viņu dzīvesstāsti. Kas viņiem ir palīdzējis kaut ko sasniegt vai kas viņus ir sadedzinājis.

Nesen pati sevi pārsteidzu, cik labi man izdevās gleznošana. Es gribētu paturpināt. Man patīk dejot. Koncerti! Mani iedvesmo Ralfs Eilands, jauns, enerģisks cilvēks, mani iedvesmo viņa talants un trakulība, dzīvotgriba, tiešums – kolosāli!

Šobrīd tas ir mazāk iespējams, bet man patīk ceļot. Lūk, cik daudz ir aizraujošā. Alkohols ir kaut kur tur, divdesmit piektajā rindā, lai tur tas arī paliek.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+