Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Veļu valstība līdzās
Senie latvieši ticēja, ka laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad migla sāk velties kamolos, aizgājušo tuvinieku dvēseles apciemo dzimtas ļaudis. Mirušo garus viņi dēvēja par veļiem, ēniem, māžekļiem, mānikļiem, iļģiem, ķauķiem, vecajiem. Profesora Pētera Šmita apkopotajos latviešu tautas ticējumos teikts, ka veļi katru gadu veļu laikā sapulcējoties zemes apakšā un apspriežot, kas pagājušā gadā darīts un kas nākamā gadā darāms. Viņi arvien pārrunājot par saviem piederīgiem, kas vēl dzīvi. Bet lai izzinātu, vai piederīgie labi dzīvo, tad veļi veļu laikā dažreiz izklīstot pa druvām, ēkām un visiem kaktiem, pat gultas cisas izokšķerējot un naudas krātuves pārraugot. Tā ložņādami, veļi smalki noklausoties, ko ļaudis runā. Mīļiem piederīgiem viņi arī iečukstot labus padomus ausīs. Vecās drēbēs veļi negribot apkārt staigāt, kādēļ viņiem vajagot dot labu apģērbu.
Folkloras avoti vēsta, ka veļu laikā saimnieks sēdies ratos un braucis uz kapsētu, lai tur aicinātu uz mielastu visus aizgājušos tuviniekus, katru nosaukdams vārdā. Tad viņš vedis veļus mājās, pamielojis ar graudiem, medu, maizi, dārzeņiem un vedis atpakaļ.
Pēc tā, cik daudz veļi noēduši, zīlēja, kāda nākamajā gadā būs raža.
Arī es pirmo reizi piedalījos šajā rituālā. Mēs, četras paziņas, kurām visām tēvi viņsaulē, Pokaiņos pie Tēva akmens aizdedzinājām sveci un nolikām veļu cienastam maizi. Gide Ilze parādīja arī citas senās dziednīcas kulta vietas, kur senči izjutuši garu klātbūtni un kas ir piemērotas šim rituālam, taču mēs visciešāko saikni ar aizgājējiem sajutām tieši pie Tēva akmens. Zināšanai – ziedojums un svecīte jāliek akmenim otrā pusē. Gide stāstīja, ka Pokaiņos savām acīm pieredzējusi, kā folklorā minētie veļi, tinušies miglas vālos, slīd pa uzkalni. Arī citi aculiecinieki stāstījuši, kā pa vaļējām mājas durvīm izveļas tāds kā miglas, kā pelēks pūku kamols, noveļas pa pakāpieniem un caur dārzu pa taciņu veļas uz ceļa pusi, tad ieslīd grāvī un pazūd. Ja aizgājējs mūža nogalē mīlējis kūpināt pīpi vai iemalkojis sarkanvīnu, veļu laikā mājās jūtams pīpes dūmu vai salda vīna aromāts. Mūsdienās gan pārsvarā dievturi un folkloras kopu dalībnieki, sargājot tautas ieražas, veļu laikā min mīklas, dzied un gatavo veļiem cienastu, ko noliek istabā vai saimniecības ēkā. Daži pat aizslēdz durvis, lai ienācējs neiztraucē mirušās dvēseles mielasta laikā. Neatkarīgi no tā, vai godinām aizgājējus pēc senču vai kristietības tradīcijas, katrā dzimtā no mutes mutē klejo nostāsts par tikšanos ar mirušajiem, kas rosina meklēt atbildi uz mūžseno jautājumu – vai pēc nāves viss beidzas?
Vijas stāsts
«Mans tēvs gāja bojā Vorkutas lēģerī. Dievs vien zina, ko viņam nācās pirms nāves pārdzīvot, bet kā velis viņš savā nāves stundā parādījās mātei, stāvēdams istabas durvīs un klusu mūs abas vērodams. Kad paaugos, mamma man atstāstīja tā brīža sajūtas: «Ucinu tevi klēpī un pēkšņi dzirdu – noklaudz durvis, soļi tuvojas istabai. Pa tām ienāk tēvs, ģērbies melnā uzvalkā, baltā kreklā, kaklasaiti ap kaklu.
Gadu no viņa nav ne vēsts, bet te – apstājies uz istabas sliekšņa, smaida un cieši mūs vēro!
Pēkšņi mani pārņem savāds aukstums, kas kāpj no kājām uz augšu. Nevaru pakustēties, jūtos kā pārakmeņojusies. Tēvs, mirkli pastāvējis, izgaist. Manās ausīs atbalsojas vien aizvērto durvju troksnis. Lēni no krūtīm uz leju atiet savādais sastingums, rokās un kājās atgriežas dzīvība, bet no vaigiem nepārtrauktā straumē plūst asaras…» Kad no izsūtījuma sāka atgriezties cilvēki, mamma uzzināja, ka ap to laiku, kad viņa redzēja savādo vīziju, tēvs šķīrās no dzīves. Tās bija viņa atvadas no ģimenes…»
Aijas stāsts
«Tas notika padomju gados veļu laikā. Strādāju Ērgļu galdniecībā, kas atradās blakus kapsētai. Taisījām bišu stropus, virtuves skapīšus, bērnu gultiņas, ragaviņas un veļas knaģīšus, un, tā kā darba bija daudz, strādājām divās maiņās. Otrā maiņa darbu parasti beidza pusnaktī. Laiks tajā rudenī bija sauss. Kādu nakti, kad pie debesīm spoži spīdēja pilnmēness, pēc otrās maiņas kolēģi devās uz vārtiem, bet es izspraucos pa žoga spraugu un caur kapiem devos uz mājām. Kāds izsaucās: «Kur tu?! Pilnmēnesī iesi caur kapiem?» Lielības velniņš raustīja aiz mēteļa stūra: «Kas tad man, iešu!» Rāmi ejot pa taciņu no kalna uz leju, domāju par draudzenes mirušo tēvu fotogrāfu Ernestu Zariņu, arī Jūli Zariņu. Apcerēju pazīstamo rakstnieku Rūdolfu Blaumani, kas atdusas tālāk, arī rajona laikraksta Ērgļu Kolhoznieks redaktoru Ansi Rulli un bijušo rajona izpildkomitejas priekšnieku Apsānu. Sevi iedrošinādama, atcerējos arī citus mirušos. Nonākusi līdz krustcelēm, bailēs sastingu – spožajā mēnesnīcā pie vienkārša koka galda uz steķiem sēž visi domās pieminētie aizgājēji ar Apsānu galda galā. (Aijai, atceroties šo gadījumu, skudriņas skrien pār kauliem.) Gariem priekšā ir tukšas, palielas māla bļodiņas, un viņi, skaļi trokšņodami, ar koka karotēm maisa pa bļodām. Skrēju uz mājām. Tikai pēc krietna laika sadūšojos izstāstīt par redzēto. Vēl ilgi sev pārmetu, ka veļu laikā pusnaktī gāju caur kapsētu.»
Silvijas stāsts
«Vairākas reizes dzīvē esmu pārliecinājusies, ka par tuvinieka aiziešanu liecina zīmes, kas neviļus parādās ceļā. Pirms mammas aiziešanas logā izdzirdēju pamatīgu būkšķi. Domāju, ka stiklā ieskrējis putns, kas sajaucis debespuses. Izgāju laukā, lai palīdzētu, bet tā nebija. Pirms vairāk nekā desmit gadiem 31. decembrī abi ar vīru braucām uz avotu pēc ūdens. Pie avotiņa klusām pirmo reizi noskaitīju Tēvreizi. Ceļā uz mājām vīrs nomira ar insultu. Pēc viņa aiziešanas ilgi nevarēju atgūties, mani mocīja murgi.
Nebija vēl pagājušas 40 dienas pēc bērēm, kad paņēmu rokās kaķi Miķeli, ko vīrs ļoti mīlēja. Miķelis ņaudēja, apzināti skatījās apkārt, it kā tajā brīdī mums kāds būtu blakus.
Mamma un vīrs atdusas ciema jaunajos kapos, bet viņiem blakus guļ paziņas dzīvesbiedrs, kas no dzīves šķīrās neilgi pēc mana vīra nāves. Reiz abas kopjam kapus, un pēkšņi paziņa man piebiksta un stāsta, ka redzot pelēku stāvu slīdam pa celiņu. Pagriežos, bet neviena tur nav. Nākamajā dienā viņa man zvana un saka: vedekla cietusi avārijā uz dzelzceļa pārbrauktuves. Viņa ilgi gulēja komā, atmodās, bet neizdzīvoja. Avārija notika brīdī, kad kapsētā parādījās savādais stāvs. Esmu lasījusi, ka dvēseļu dārzam visapkārt jāuzber kapu valnis un jāierīko vārti – tad cilvēki retāk sastopas ar mistiskām būtnēm un mirušo gariem.»
Veļu valstība – mīts vai realitāte?
«Agrāk visos galvenajos ieražu svētkos atcerējās par mirušajiem, ne tikai rudenī,» stāsta filoloģijas doktors, folkloras pētnieks un stāstnieks Guntis Pakalns no Latviešu folkloras krātuves. Viņš vāca spoku stāstus jo sevišķi 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad rakstīja disertāciju par bēru tautasdziesmām. «Ir tūkstošiem stāstu, kas uztur ticību par to, ka veļu valstība eksistē. No folkloras teicējas Almas Makovskas Vandzenē vien esmu pierakstījis gandrīz simts pasakas un vairākus simtus spoku stāstu, arī par gadījumiem, ko viņa pati pieredzējusi. Piemēram, pirmais vīrs kara laikā iet bojā un parādās nāves brīdī viņas tēvam. Pāris nedēļas pēc otrā vīra bērēm viņa redz, ka vīrs nāk no kapiem, pienāk dažu metru attālumā un izgaist. Sunim aste kājstarpē, pārbijies. Viņa redzējusi arī, kā veļu kamoli pa istabu veļas, smagas slimošanas laikā pie gultas esot sanākuši visi mirušie radinieki. Alma Makovska stāstīja, ka trīs dienas pirms mātes nāves klāj gultas guļamistabā un meita pēkšņi prasa: «Mam, kas tur pie loga?» Viņa paskatās, un redz pie loga šauru ēnu, acu vietas ir tumšākas, roku pret gaismu pacēlis, tēls skatās iekšā istabā. Viņa aizrauj aizkaru ciet. Otrā rītā iet skatīties, vai sniegā nav atstātas pēdas. Pēdu nav un arī logs ir tik augstu, ka cilvēks nevar pa to ieskatīties istabā. Pēc trīs dienām nomira viņas māte. Otrreiz viņa redzēja tādu pašu tēlu pie loga, kad brālis bija slimnīcā. Arī viņš pēc trim dienām aizgāja mūžībā.
Vai katrās bērēs var dzirdēt, ka kāds ko redzējis vai dzirdējis saistībā ar mirušo. Dažreiz jau kādas dienas pirms miršanas redzējuši savādu tēlu vai melnu suni ieskrienam mājās.
Citreiz pats aizgājējs jūt nāves tuvošanos un kaut ko neviļus pasaka vai redz, ko citi neredz.
Miršanas brīdī pulkstenis apstājas, fotogrāfija nokrīt, sāk spēlēt klavieres, ja aizgājējs bijis pianists, kāds pieklauvē pie loga. Pēc bērēm aizgājējs vēl staigā pa māju, parādās sapņos, ja kaut kas kapā nav iedots līdzi vai nav izpildīta beidzamā vēlēšanās. Folklorā ir daudz stāstu par nedabiskā nāvē mirušajiem, kam grūti aiziet un kas spokojas vai nu nāves vietā, vai nāk tuviniekiem rādīties. Pašnāvniekiem, kam nav īstais laiks nomirt, pāreja esot vēl grūtāka.
Lasot folkloras pierakstus, man liekas, ka mūsu senčiem bija lielāka skaidrība par dvēseli un pēcnāves dzīvi. Varbūt tāpēc, ka viņi par to vairāk sarunājās, vairāku uzticējās tautasdziesmām? Dažādas teorijas nāk un iet, bet stāsti paliek. Vairs necenšos tos izskaidrot. Emocijas un izjūtas ir spēcīgākas par racionāliem skaidrojumiem. Īpaši par to aizdomājies, kad personiski saskaries ar nāvi. Man kādā vasarā nomira tēvs. Pēc diviem insultiem viņš piecēlās no gultas, atsāka runāt un staigāt. Viņš dzīvoja pansionātā, tur bija iekarojis uzticību ar savu optimismu un dzīvotgribu. Vasarā pēc Jāņiem viņu aizvedu uz mājām, trīs dienas jauki padzīvojām un, atgriežoties pansionātā, viņš pēkšņi nokrita un nomira, man esot blakus. Tēvs bija grāmatnieks, interesējās par aizsaules dzīvi, un es domāju, ka viņam varbūt bija interesanti aplūkot sevi no augšas un tuneli ar gaismu galā. Bēres bija gaišas, ar daudziem atmiņu stāstiem. Kādus trīs mēnešus vēlāk es viņu ieraudzīju sapnī. Tēvs izskatījās laimīgs. Beidzamajā laikā viņam bija grūti staigāt, bet sapnī viņš paņēma mani pie rokas un viegliem soļiem veda uz mājām, kaut ko stāstīja. Bija sajūta, ka viņš, izgājis kādus lokus, nokļuvis vietā, kur viņam ir vieglāk. Domāju, ka pastāv vēl kaut kas, ko ar prātu nevar izskaidrot.
Es vēl joprojām nevaru aiztikt viņa lietas. Cilvēki negrib ticēt, ka pēc nāves viss beidzas.
Ir daudz skaistu stāstu par to, ka senči ticējuši pēcnāves dzīvei. Bet gadsimtiem ilgajā pagātnē ir bijis tik daudz cilvēku, un ne jau visi domājuši vienādi! Ne viss ir pierakstīts, un folkloras vācēju kopš 19. gadsimta beigām pierakstītie teksti, kas ir mūsu mantojumā, ik pa laikam tie tiek saprasti un skaidroti pavisam savādāk. Varam jau romantiski piedēvēt senčiem to, ko vēlamies. Bet es domāju, ka uzskati par nāvi, pēcnāves dzīvi un savu atbildību par nodzīvoto – tas ir ļoti privāts jautājums, uz ko mums katram personīgi jāmeklē sava atbilde. Nevis jāpaļaujas uz senču, gaišreģu, preses vai kādu citu zinātāju viedokli.»
Vai veļu barošana ir maģisks rituāls? «Kad cilvēks ar reālo darbību nevar ietekmēt apstākļus, viņš pielieto maģiskus līdzekļus,» Guntis Pakalns skaidro. «Pavasarī un vasarā zemnieks ir aris, ecējis, stādījis, rudenī – novācis ražu, bet, kad viņš ar savu fizisko spēku neko vairs nevar ietekmēt, liek lietā maģiskus paņēmienus (vai vienkārši neriskē apšaubīt vecāku piekoptās ieražas) – baro veļus, cerot, ka viņi palīdzēs nākamajā gadā izaudzēt labāku ražu. Arī šodien daudzi tic, ka, puisis un meitene ejot stabam katrs pa savu pusi, sastrīdēsies vai zeķubikses, paturot ledusskapī, būs izturīgākas.
Var jau pamēģināt arī pilsētas dzīvoklī pabarot veļus. Mielastu var nolikt istabas stūrītī vai atstāt pa nakti virtuvē. Var iededzināt sveci, padomāt par aizgājējiem. Varbūt paša izjūtas sniegs kādu atbildi vai pieredzi.»
Rudens – stāstu laiks
«Folklora palīdz sakārtot mūsu attiecības ar rudeni un mirušajiem,» piebilst Guntis Pakalns. «Rudens tumšie vakari aicina pabūt vairāk kopā, paskatīties viens otram acīs un stāstīt atgadījumus no dzīves. Var paņemt albumu un vīrs sievai vai vecāki bērniem pastāstīt par senčiem, lai zinātu viņu vārdus, kapavietas. Mēs mantojam no iepriekšējām paaudzēm ne tikai uzskatus un zināšanas, arī ārējo līdzību un ķermeņa uzbūvi. Vairāk zinot par viņiem, varam labāk izprast arī to vienīgo cilvēku, kas mūs patiesi interesē – paši sevi.
Noteiktā vecumā bērniem ir svarīgi klausīties un stāstīt spoku stāstus. Tie palīdz iepazīt savas bailes. Bet arī brīdina.
Piemēram, puikas, baltos palagos ietinušies, nolemj pie kapiem pabiedēt meitenes, bet pēkšņi redz, ka viņiem aiz muguras patiesi stāv spokains tēls. Ir daudz stāstu par to, ka, izsaucot garus, pēc tam tos nevar dabūt prom.
Stāstīšana ne tikai palīdz atbrīvoties no emocionālām sajūtām, tā sagādā arī baudu. Cilvēkam nepieciešama apziņa, ka viņš var kaut ko foršu izstāstīt, iekarot uzmanību. Bauda ir ne tikai stāstīt pašam, bet arī klausīties labu stāstnieku. Tā ir viena no cilvēku pamatvajadzībām – dalīties ar stāstiem. Arī televizors un citi ekrāni stāsta stāstus, tikai savādāk.
Nepārmetu, ka cilvēki aizraujas ar jaunajām tehnoloģijām – daudzas no tām nevis atsvešina, bet ļauj vieglāk komunicēt, stāstīt savus stāstus tiem, kas nu katram ir svarīgi. Latvijā ir UNESCO stāstu bibliotēkas, tajās sanāk vietējie iedzīvotāji un stāsta cits citam savas dzīves piedzīvojumus, atceras agrākos laikus. Bērni klausās bibliotekāru stāstītās pasakas, un arī paši mācās stāstīt. Stāstnieki prot dzīvē pamanīt notikumus, no kuriem var izveidot stāstus, un senos notikumus izstāstīt tā, ka tie ir saprotami mūsdienās.
Svarīgi ir izkopt prasmi runāt publikas priekšā. Es aicinu jauniešus uzklausīt vecmāmiņas un vectētiņus, ierakstīt viņu dzīvesstāstus un atmiņas kaut vai telefonā jeb planšetdatorā – neceriet, ka pie katra atbrauks zinātnieki un visu ierakstīs, daudz drošāk ir izdarīt to pašiem.
Indiāņiem ir teiciens – cilvēks mirst divreiz. Pirmoreiz – kad nomirst viņa ķermenis, otrreiz – kad mirst pēdējās atmiņas par viņu.»
Miniatūri kapusvētki
Kristīgā pasaule novembrī atzīmē Mirušo piemiņas dienu jeb Svecīšu vakaru, īpašā dievkalpojumā pieminot aizgājējus. Luterāņu baznīcā aizlūgums par mirušajiem notiek svētdienā pirms pirmās Adventes, Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu atzīmē 2. novembrī, savukārt pareizticīgo draudzēs mirušos tuviniekus godina pavasarī, pirmajā svētdienā pēc Vasarsvētkiem.
«Mirušo piemiņas dienā ticīgie piemin tos, kam vajadzīga mūsu palīdzība,» stāsta Ogres Sv. Meinarda Romas Katoļu Draudzes priesteris Andrejs Trapučka. «Mūžībā cilvēks aizgājis bez miesas, tur ir viņa gars, dvēsele, un tas nozīmē, ka cienastam, kas nolikts uz kapa kopiņas vai mājās, nav loģiska pamatojuma. Senākos laikos vairumam cilvēku nepiemita abstraktā domāšana, tauta nespēja garu pasauli uztvert kā kaut ko tīru un to saistīja ar bērnišķīgo matēriju.
Bērnam patīk visu aptaustīt, uzlikt uz zoba, redzēt, tāpēc izdomāja veļu barošanu, piemeklēja cienastu.
Tas ir primitīvisms. Ticīgajiem nav tāda ieraduma. Kādreiz kāds, pieminot aizgājējus, uz kapa kopiņas noliek degvīna glāzīti, pīrādziņus, olas, bet mēs tad cilvēku informējam, ka to nevajadzētu darīt. Kapu var izrotāt ar ziediem, jo puķes simbolizē mīlestību. Var iedegt svecīti, kas apzīmē ticību dzīvībai.»
Kā mēs, dzīvie, šajā laikā varam palīdzēt mirušajiem Dieva valstībā? «Mīlestības izteiksme, kas sniedzas pāri nāves robežām, ir lūgšana. Vislabākā lūgšana ir rožu kronis, kas aizņem 25 minūtes. Mirušo piemiņas dienā baznīcā notiek tas pats, kas vasarā kapusvētkos, tāpēc Svecīšu vakars ir kapusvētki miniatūrā. Katru dienu no 2. līdz 8. novembrim ticīgajiem ieteicams apmeklēt kapsētu, lūgt, jo šajās septiņās dienās iespējams iemantot pilnas atlaides saviem mūžībā aizgājušajiem radiniekiem, katru dienu – vienam.
Mēs draudzē katru dienu sanākam uz dievkalpojumu un pēc tam braucam uz kapiem. Lūdzoties par mirušajiem, iemantojam sev jaunus draugus, jo aizgājēji pateicībā par mīlestību, ko sūtām caur lūgšanām, savukārt palīdz mums.
Maldīgi uzskatīt, ka senču grēku dēļ mūs vajā neveiksmes septiņās paaudzēs.
Tā domājot, cilvēks izolē sevi, dzīvo bez mīlestības, ieraujas egoismā un problēmas tikai vairojas. Mums nepieciešams iežēloties par senčiem, kas nepareizi dzīvojuši un grēkus pastrādājuši. Tiklīdz viņiem palīdzam ar savu lūgšanu, viņu dvēseles izkūst mīlestības siltumā un lielie grēcinieki kļūst par palīgiem, nes mums svētību. Cilvēki man stāsta, ka sapnī redzējuši aizgājēju, kas prasījis ēst, lūdzis, lai viņam izmazgā drēbes, teicis, ka salst. Tas ir lūgums pēc palīdzības. Pasūtot svēto misi, palūdzoties rožu kroni, nākamreiz aizgājējs parādās gaišās, tīrās drēbēs, ir pateicīgs un vairs neprasa ēst. Mirušo valstība ir ļoti tuvu, tikai mums nepiemīt spējas to redzēt. Visa pasaule ir pilna ar gariem. Novembrī cilvēkiem ir asāka uztvere pret garu pasauli, un, ja iekšēji noskaņojas, dvēsele uz to koncentrējas, garus var redzēt.»
Ir jāpiedod
«Rudens ir pārdomu laiks, kad cilvēka aiziešanu, nāvi visasāk izjūtam dvēselē,» turpina priesteris. «Tas, ka vairāk cilvēku no dzīves aiziet rudenī, saistīts ar atmosfēras procesiem, ko grūtāk panes sirds slimnieki. Ne tikai lapkritī, arī pavasarī, kad lapas plaukst, pieaug mirstība. Ja cilvēks guļ uz nāves gultas, vajadzētu pieiet pie viņa parunāties, paaicināt priesteri, lai pieņemtu svēto sakramentu. Nav pareizi uzskatīt – ja atnāk priesteris, cilvēkam jāmirst, it kā priesteris varētu miršanu atnest! Mācītājs pie slimnieka gultas dara to pašu, ko baznīcā. Ja cilvēki zinātu, ka nāve nav nekāds ļaunums, ticētu, ka viss labākais viņam stāv tikai priekšā, aicinātu priesteri uz mājām, lai tuvinieks neaiziet mūžībā bez svētības, Svētās Komūnijas, Eiharistijas, bez svētās eļļas svaidīšanas sakramenta. Pie Dieva viss ir labs – piedzimšana, nāve, pasaule, debesu valstība.
Dvēsele pēc nāves dažu stundu laikā nonāk debesu valstībā.
Katoļi uzskata, ka trīsdesmit dienas pēc bērēm nav vēlams kopt kapu, noņemt vainagus un sēru lentas, pareizticīgie – četrdesmit. Šis laiks noteikts tāpēc, lai mēs neslinkotu, palīdzētu aizgājējam, noskaitītu lūgšanas, nevis domātu – viņš jau ir debesīs, varu skatīties televizoru un par viņu aizmirst! Daudzi uzskata, ka cilvēks, kas izdarījis pašnāvību, nonāk ellē. Jēzus saka – nebāz degunu, tā ir mana kompetence, es pats zinu, cik esmu žēlsirdīgs, kam varu piedot. Mēs neesam tiesīgi nospriest, kurš nonāks ellē, kurš – ne. Pašnāvība – tas ir bīstami. Tie, kas izdarījuši pašnāvību, debesu valstībā neatrod vietu, kamēr Jēzus nav nolicis laiku, kad viņam jāaiziet.
Spociņš kapos vai mājās var parādīties tikai tad, ja cilvēks miris smagā grēkā.
Reiz man izstāstīja kādu gadījumu. Kāds bagātnieks Ulmaņlaikā sakrājis daudz naudas un negrib nevienam to atstāt. Kad jūt, ka tuvojas nāves stunda, palūdz kalponei, lai izkurina pirti un atnes krējumpodu. Kalpone skatās pa durvju šķirbiņu – bagātnieks mērcē naudu krējumpodā un apēd. Šāds cilvēks pēc tam nelaimīgs klaiņo pa zemi un spokojas. Viņam var palīdzēt tikai lūgšanas.
Mēs nenāksim atpakaļ uz zemes. Duļķainā ūdenī zivis vieglāk ķeras. Cilvēks, kas tic reinkarnācijai, domā – ai, šajā dzīvē paālēšos, padzīvošu vieglprātīgi, izbaudīšu visus grēkus, un, kad nākšu otrreiz atpakaļ, visu izlabošu. Otras iespējas vairs nebūs. Kā viens teica, dzīve ir kā lielveikals, vari baudīt visus labumus, bet kases aparātam garām nepaiesi!
Vislabāk, ja cilvēks ar smaidu, mierā, mīlestībā un paļāvībā pārceļas uz mūžību. Tāpēc pirms nāves ir jāizlīgst, jāpiedod tuvajiem par pāridarījumiem. Palicējiem vēl būs laiks laboties, pārdomāt. Viņi jau bērēs sapratīs, ka nebija vērts plēsties, nožēlos, lūgs piedošanu. Aizgājējam vairs nebūs iespējas piedot… »
