Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Parasti notiek otrādi
Ar Liju satiekamies ģimenes dzīvoklī Vecliepājā. Šī ir īpaša mājvieta: pilsētas vēsturē nozīmīgā būvnieka Vilhelma Rīges nams, kurā ar pietāti vēl saglabāts daudz no tā cēlēja. Lijai un viņas vīram Ērikam un abu meitiņām šī vieta nozīmē ne tikai saikni ar Lijas vecvecvecāku, liepājnieku Čukuru, dzimtas pilsētu, bet šī ir arī saimes ligzda, veidota tā, lai tajā būtu ērti visiem, arī Amerikā mītošajiem tuviniekiem, kad viņi apciemo sirdīs loloto senču dzimteni Latviju.
«Man citi ir teikuši, ka parasti notiek otrādi – mūk no Latvijas projām,» saka Lija.
Paziņas mēdzot pabrīnīties – kā sanāk, ka Lija ir pārcēlusies šurp no Amerikas?
Lijas vecāki, latvieši, abi arī ir dzimuši Amerikā. Tēva Ralfa mamma Inta, dzimusi Čukurs, ir dzimusi liepājniece. Viņas ģimene 1944. gadā devās bēgļu gaitās, kad meitenei bijuši deviņi gadi. Trimdas ceļš caur Vāciju viņus aizveda uz Ameriku. Intas tēvs Fridrihs bija mācītājs Liepājas Ciānas baptistu dievnamā – tajā pašā, kas jaunības gados bijusi arī diriģenta Arvīda Jansona ģimenes baznīca. Intas mamma Marta bijusi ērģelniece; ģimenē glabāta atmiņu epizode, ka baznīcā Martai gadījies muzicēt kopā ar Arvīdu Jansonu. Čukuru dzimtas piederīgais ir arī kādreizējais Liepājas galva Evalds Rimbenieks, kas vadījis pilsētu no 1922. līdz 1940. gadam.
Lijas tēta tētis Karloss Augstroze savukārt ir dzimis Brazīlijā, bet vēlāk pārcēlies uz dzīvi ASV. Viņa vecāki izceļojuši uz Dienvidameriku no Latvijas 20. gadsimta 20. gados, kad to darīja daudzi šejienes baptisti, ideāla mērķa vadīti. Karloss no dzīves aizgāja pagājušajā ziemā. Tieši pateicoties viņam, saglabāti dzimtas dokumenti, atgūts dzimtas īpašums Līgatnē, tas arī deva iespēju ģimenei nokārtot Latvijas pilsonību. Karlosa darbavieta bija saistīta ar aviosatiksmi, un tas savukārt deva Augstrožu ģimenei lielākas iespējas biežāk ceļot uz Eiropu, uz Latviju.
Savukārt Lijas mammas Silvijas vecāki Edgars un Mirdza Erdmaņi abi jau ir aizsaulē. Edgars dzimis Ogrē, bet Mirdza bija kurzemniece, meitene, kura agri zaudējusi vecākus un augusi bērnunamos Priekulē un Vaiņodē. Otrā pasaules kara gados students Edgars iesaukts leģionāros, «mētāts kara gaitās kā maza laiviņa viesuļvētrā», kā viņa nekrologā rakstījis Ralfs Augstroze. Edgara mīļotā Mirdza līgavaini gaidīja, abi atkal satikās bēgļu gaitās Vācijā, Eslingenē, un 1945. gada vasarā apprecējās. Abi emigrēja uz ASV, Edgars izstudēja par inženieri, ģimene uzaudzināja piecus bērnus, darbojās Filadelfijas latviešu baptistu draudzē, kurā Mirdza ne vien dziedāja korī, bet bija arī soliste.
Savukārt Lijas tētis Ralfs Augstroze ir filmu producents kinostudijā, tā specializējas kinofilmās par patiesiem, īstiem vēstures varoņiem, «kuri visbiežāk nāk no visniecīgākajiem, visasākajiem pirmsākumiem, lai pēc tam dzīvē ietekmētu cilvēci un pasauli iespaidīgā, nozīmīgā veidā – tie ir īsti varoņi ar nopelniem visbagātākajiem sasniegumiem», tā tēta nodarbošanos apraksta meita. Mamma Silvija dzīvi veltījusi galvenokārt ģimenei, bet tagad darbojas arī kādā apdrošināšanas sabiedrībā. «Visi, gan vecāki, gan vecvecāki, ir saistīti ar Amerikas latviešu baptistiem,» bilst Lija, «gribu ģimenes vēsturi padot tālāk saviem bērniem, lai viņi zina par mūsu saknēm, stāstiem un piedzīvojumiem. Bez tam pilnīgi visi manā ģimenē saistīti ar mūziku. Mammai ir mūzikas izglītība dziedāšanā. Tētis mācījies un nodarbojies ar kordiriģēšanu. Inta un Karloss, arī vecāki dziedājuši koros, Silvija un Inta arī kā solistes. Karloss klavieres un ērģeles spēlēja. Brālis bērnībā čellu spēlēja.»
To, ka pašai šis dziļais paaudžu stāsts ir svarīgs, Lija sajuta, pat pirms pati īsti aptvēra un saprata vēsturi un faktus. Vecvecāku stāsti ir daļa no viņas pašas stāsta par to, kā viņa nonāca Latvijā.
Zīdainītis atmodas Dziesmusvētkos
Pirmo reizi Liju uz Latviju vecāki atveda 1990. gada vasarā. No tā skaistā, tautai neaizmirstamā laika saglabājušās fotogrāfijas: tētis ar mazo, tikai sešus mēnešus veco, meitiņu rokās Mežaparka estrādē, kas pārpilna ļaužu. Tie bija Dziesmusvētki, kurus varētu saukt par latviešu tautas apvienošanās svētkiem, jo tajos pirmo reizi bija ieradušies ļoti daudzi tautieši no ārzemēm. Vēl tikai pirms pāris mēnešiem bija pasludināta Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācija, priecīgs brīvības vilnis bija pārņēmis visu zemi. Otra fotogrāfija no tās vasaras rāda Lijas mammu Silviju ar mazo meitenīti, kurai galvā ziedu vainadziņš: Jāņi Latvijā. Protams, pašai Lijai no tās vasaras nekādu atmiņu nav.
«Bērnībā bieži ceļojām ar vecākiem un vecvecākiem uz Latviju. Pēc tam ilgāku laiku šeit nebijām,» Lija stāsta. «Dzīvojot Amerikā, mājās vienmēr runājām latviski. Gājām latviešu draudzē. Latviskums bija liela daļa no mūsu ikdienas un identitātes. Vienmēr sevi esmu uzskatījusi par latvieti. Dzīvojām Pensilvānijā, austrumu krastā, netālu no Filadelfijas Ņujorkas apkaimē.»
Par ģimenē ļoti stingri un neatlaidīgi uzturēto latvietību Lija ir pateicīga vecākiem.
«Īpaši tēvam, kurš mājās vienmēr uzstāja – ja nemāki latviski pateikt, tad paklusē un izdomā! Mājās vienmēr runājām latviski, tā bija pirmā valoda man un brālim Armandam. Brālis ir nepilnus trīs gadus jaunāks.» Protams, brīžiem bērniem runāt latviski šķitis apgrūtinoši. «Likās, priekš kam? Kaut gan skolā, kad stāstīju draugiem, ka esmu latviete, ar to biju interesantāka, par to bija lepnums. Nekad nebija tādas sajūtas, ka tas būtu kaut kas negatīvs.
Man liekas, vecākiem vienkārši bija vienādi uzskati un vērtības, tā viņi katrs pats bija auguši. Arī vectēvs Karloss latviskumu izjuta savā ģimenē. Visi mēs to esam uztvēruši ar nopietnību un ar lepnumu. Par tradīcijām runājot, mēs vairāk turējāmies savā ģimenes latviskumā, kad augām. Tagad pietrūkst mūsu ģimenes kopīgo svētku paradumu, cenšos tos piekopt ar savu ģimeni un bērniem te. Īpaši tas, kā svinēti Ziemassvētki. Kopā eglīti meklēt, pīrāgus cept. Atšķīrāmies no citiem ar to, ka dāvanas neveram vaļā vis Ziemassvētku rītā, bet jau vakarā. To vienmēr nācās draugiem skaidrot, ka tā dara Eiropā, esam latvieši un arī tā darām. Cerams, ka sanāks arī ar bērniem kādreiz aizbraukt turp uz svētkiem, piedzīvot to tur. Ir uzskats, ka amerikāņi ēd tikai hamburgerus un hotdogus, varbūt citi tā dara, bet mums mājās bija latviešu vai eiropeiski, vai skandināviski ēdieni. Mamma vārīja biešu un zivju zupas, tētim šprotes garšoja. Tā visa bija daļa no mūsu ikdienas augot.
Pieļauju, ka tie, kuri zina savas ģimenes vēsturi, kā mani vecāki, saprot, kāda mūsu senčiem bija mīlestība uz savu valsti, uz dzimteni, un to arī izjūt līdzīgi kā es un mani vecāki.
Protams, latvietību uzturēt palīdz arī latviešu kopiena, ja tā ir tuvumā un daļa no ikdienas.
Tad tas nevar tā aizmirsties. Droši vien mūsu dzimtā tam bijuši veiksmīgi apstākļi. Ja ģimeni veido divi latvieši, tad ļoti bieži to nodod arī tālāk. Mums ir radi, precējušies ar amerikāņiem, un arī tad latviskumu uzturēt var, tomēr tad tas ir jau grūtāk.
Atkal uz Latviju atbraucām, kad man bija 17 gadu. Tas bija jau tāds vecums, kad citādāk un dziļāk visu uztvēru, tieši sajutu saknes un saikni. Atceros, tajā reizē stāstīju kādam, ka, te paciemojoties un izjūtot, ka šī ir tā vieta, no kurienes mūsu dzimta nāk, gribas to kā daļu no savas dzīves. Un ka varētu kādreiz apprecēt latviešu vīrieti. Gribējās savu dzīvi sasaistīt ar Latviju.
Nākamajā gadā mācījos 12. klasē, bija jādomā, ko studēšu, ko darīšu. Tajā laikā, protams, vijoli spēlēju, bet izdomāju, ka gribētu mācīties skaņu režiju un producēšanu. To tajā laikā Latvijā vēl nebija iespējas apgūt. Tomēr ļoti gribējās Latviju. Varbūt varu iestāties Latvijas Mūzikas akadēmijā? Tā arī nolēmu un gatavojos – tas bija grūts process.
Vijole, tuvākā draudzene
Lijai uz labās rokas uztetovēta vijole. «Tetovējums taisīts tieši pēc manas vijoles. Tā man tuvākā draudzene bijusi tajā lielajā pieaugšanas un izaugšanas dzīves posmā, kad atbraucu uz Latviju, iedzīvojos, uzsāku savu patstāvīgu dzīvi.
Vijoli mācījos jau no ļoti agras bērnības privātstundās pie pedagoga. No 9. klases gāju mākslas vidusskolā ar mūzikas novirzi. Galvenokārt teorijas un harmonijas pamatus biju mācījusies privātstundās. Bet tādēļ Mūzikas akadēmijā bija grūti iestāties, jo man nebija pietiekamu zināšanu par mūzikas literatūru, par solfedžo – tā, kā šeit to māca. To visu es mācījos patstāvīgi pēc iestājeksāmenu prasībām. Atbraucu, noliku eksāmenus, un izdevās. Bija grūti. Būdama ticīgs cilvēks, es pilnībā saprotu, ka tas tika virzīts un arī nokārtots no augšas. Jo, tagad atskatoties, saprotu, ka man tas ir ļoti neraksturīgs lēmums un rīcība – izdomāt aizbraukt vienai uz citu valsti un tur uzsākt dzīvi. Taču biju ļoti pārliecināta, ka man tā jādara. Kad kārtoju iestājeksāmenus, mamma atbrauca līdzi. Kad sāku mācīties, tētis palīdzēja iekārtoties. Laimējās, ka vecākiem bija ļoti labi ģimenes draugi, pie viņiem dzīvoju pirmos divus gadus – tas ļoti palīdzēja, ka par mani kāds parūpējās.
Ļoti skaidri atceros: ar tēti atlidojām uz mācību sākumu. Izkāpām no lidmašīnas, gaidījām bagāžu.
Stāvēju un domāju: ko es esmu izdarījusi?!
Kāpēc es domāju, ka to varu un gribu?! Diemžēl tāda sajūta labu laiku turpinājās. Visu pirmo gadu biju gatava braukt atpakaļ uz Ameriku. Sākumā domāju – pēc Ziemsvētkiem braukšu pie vecākiem un palikšu. Bet vecāki iedrošināja – ja iesākts ir, vajadzētu tomēr pabeigt vismaz vienu gadu, lai pamēģinātu un saprastu. Es domāju – nu labi, to vienu gadu nomācīšos, tad gan palikšu Amerikā un darīšu kaut ko citu. Pēc tā viena gada likās – varbūt būs labi, turpināšu. Bet visu laiku tomēr bija doma – dabūšu bakalauru, pārvākšos atpakaļ uz Ameriku. Tomēr grūti tik tālu prom no ģimenes. Vienmēr tās atvadas… Un atbalsts nav pieejams tuvu. Esi viens jaunā vidē. Sāku socializēties tikai otrajā studiju gadā. Pirmajā gadā, kamēr sapratu, kur es esmu, ko es daru un ko no manis grib…
Šeit studējot, arī mācību stils, pedagogu domāšana ir daudz citādāka nekā Amerikā. Skarbāks man viss likās. Domāju, ka arī kursabiedri sākumā uz mani skatījās aizdomīgi, droši vien es arī domātu – kas tā par meiteni te atnākusi no Amerikas, izrādīties, vai? Citi jau bija pazīstami savā starpā no mūzikas skolām, viņiem jau bija savas grupiņas un draudzības. Es – pilnīgi no malas. Latvijā nav kā Amerikā, kur var kāds pienākt un vienkārši iepazīties. Varēju just, ka citi nesaprot, ko es te daru, kāpēc esmu atbraukusi. Tomēr diezgan ātri, kopā mācoties, viņi varbūt saprata, ka es nepretendēju kādam kaut ko atņemt. Kopā mācījāmies, un domāju, ka kursabiedri arī saprata, ka man ir grūtāk nekā pārējiem, jo man nebija tādu mūzikas skolas akadēmisko pamatu, bija vēl daudz jāmācās. Kaut vai, piemēram, Amerikā notis sauc pēc burtiem. Šeit citādi. Man bija it kā cita valoda jāmācās, lai arī visu sapratu. Tā kā nebiju mācījusies mūzikas skolā, mana muzicēšana nekad nebija vērtēta ar atzīmēm – cipariem. Tagad tas liekas normāli. Esmu pēc dabas jūtīga, arī uzlieku augstus standartus sev, un tas man bija grūti – saprast un pārdzīvot sākumā to, ka visu tagad vērtē. Ar specialitātes pasniedzēju man ļoti veicās, mācījos pie Jāņa Bulava. Ar viņu sapratos ļoti labi, mums izveidojās labas attiecības. Protams, katram pedagogam ir savs stils un prasīgums. Tajā laikā man vijoļspēlē bija liela izaugsme.
Nāca ceturtais gads uz beigām. Sāku domāt, ko es Amerikā darīšu? Tagad esmu nomācījusies, pazīstu cilvēkus, ir darba un muzicēšanas iespējas. Mūzikas pasaulē jebkurā valstī, ja nevienu nepazīsti, ir ļoti grūti tā vienkārši atnākt un ielauzties. Tieši ap to laiku Liepājas Simfoniskajā orķestrī parādījās vakance. Daži studiju biedri jau strādāja Liepājas orķestrī un ļoti pozitīvi par to izteicās. Akadēmijā koncertmeistare Ilze Dzērve pierunāja – ja tēmēšu uz Liepāju, tad varbūt man vajag mēģināt arī tikt uz maģistru. Ar koncertmeistari bija ļoti cieša sadarbība studiju laikā, un arī viņa ir ietekmējusi manu vijoļspēli un muzikālo izaugsmi.
Dabūju darbu Liepājā, tiku arī maģistrantūrā, studēju kameransambļa muzicēšanu un turpināju dzīvi Latvijā. Nākamos divus gadus braukāju starp Rīgu un Liepāju. Ļoti iepatikās Liepāja, te tomēr vairāk miera. Kolektīvs un darbs man ļoti patika. Tad arī iepazinos ar vīru. Viss salikās pa vietām.»
Lija ir priecīga, ka toreiz īstenoja šo kraso pagriezienu savā dzīvē. «Toreiz man bija tāda sajūta, un arī tagad uzskatu – man tā vienkārši bija jādara. Ka šis ir mans ceļš. Bet joprojām ir daudzi brīži, kad ir grūti, ka ģimene ir tik tālu. Es nevaru pateikt, vai man labāk patīk Latvijā vai Amerikā. Es neko nenožēloju. Tādi ir bijuši mani lēmumi, un tāpēc es esmu šeit. Tāda ir šī dzīves situācija, ka ir ļoti labās lietas un arī grūtās.
Jā, Latvijā cilvēkiem ir citādāka domāšana. Ceļojot un ciemojoties redz visas skaistākās vietas. Man liekas, tas ir līdzīgi, kā pieskatot mazus bērnus – viens ir paspēlēties ar zīdainīti, bet, kad bērns ir tava dzīve, ir citi izaicinājumi. Jā, kultūršoks bija,» Lija atzīstas, bet arī ir izvērtējusi, ka, vienai pašai izturot pārcelšanos uz citu kontinentu, citu valsti, tik tālu prom no mājām, ir daudz ko iemācījusies pati par sevi, par pasauli, par cilvēkiem.
«To citādāk nemaz nevar. To nevar izlasīt grāmatā, to var mācīties tikai piedzīvojot. Saprast, kā citur dzīvo un domā, kā pašam iejusties tajā. Kur ir tava vieta tajā jaunajā vidē. Tas liek sevi iepazīt, padomāt, kāds pats gribi būt. Ir 18 gadi, jauna vieta, jāveido sava dzīve. Domāju, ka tas arī deva izaugsmi. Tas lika man izaugt arī kā mūziķei. Arī uzaudzēt biezāku ādu, stiprākus nervus. Izvērtēt, kāpēc es to vispār daru. Ko es no tā gribu iegūt, ko gribu dot citiem muzicējot. Muzicēt ir sirdslieta. Bet reizē tevi arī vērtē. Un pašai viss jāsaliek pa plauktiem, jāsaprot, kā tajā visā iejusties.
Pamazām vienkārši pieradu, norūdījos.
Laikam ejot, kopīgā muzicēšana ļoti ievilka, no jauna iepazinu, kas tas ir – muzicēt priekš sevis. Bērnībā nesapratu, kāpēc man liek spēlēt vijoli. Es sapratu, ka man tas padodas, nezinu, vai to var saukt par talantu, Dieva vai dabas dotu, bet nesapratu, kāpēc tas jādara, ja man negribas. Es tikai sapratu, ka atmest vijoļspēli nebūtu forši, ja jau daudz gadu tajā ielikts. Bet tikai 17–18 gadu vecumā iemācījos spēlēt arī sev, tā, ka pašai prieks. Tas turpinājās arī Latvijā.
Mūzika vienmēr man ir bijusi īpaša un mīļa. Es arī dziedu un esmu jau visa mūža garumā pamācījusies vēl citus instrumentus. Tas piesaista, gribas, patīk. Bet tieši ar vijoli ir bijušas grūtākas attiecības. Nu jau vairs tāda grūtuma nav. Ansambļos, stīgu kvartetos muzicējot ar kursabiedriem un kolēģiem, mūzikas valodu iepazinu vairāk, iemīlēju un sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti īpašs, ka arī tas ir paņēmiens, kā veidot saikni ar cilvēkiem, kopā spēlējot. Sapratu, ka tā ir daļa no manis, kā es komunicēju, guvu emocionālu piepildījumu. Muzicēšanā tu ieliec sevi un atklāj sevi. Esi ļoti atklāts. Tas ir biedējoši. Bet tikai tā arī var iegūt piepildījumu no muzicēšanas. Ja sevi visu tajā neieliek, tad arī nevar saņemt atpakaļ piepildījumu.»
Savējā pilsēta
Muzicējot Liepājā, festivālā «Summer Sound» Anetes Kozlovskas kolektīvā, Lija iepazinās ar savu nākamo vīru, liepājnieku Ēriku Hanzovski, kas arī ir mūziķis, bundzinieks. Viņš visbiežāk muzicē kopā ar Ivo Fominu, bet arī daudzos dažādos citos projektos, galvenokārt rokmūzikā un popmūzikā. Turklāt Ēriks vada Liepājas Pop/Rok skolu. «Esam arī baznīcā kopā spēlējuši. Bieži mums kopā spēlēt nesanāk. Bet man tas patīk – nav mums vienāda ikdiena un vienāda mūzikas pasaule, bet tajā visā ir kopīga valoda.»
Nu viņiem jau ir divas meitiņas, Olīvija un Alise, kurai ir apritējis gadiņš, un pašlaik Lijas galvenās rūpes ir par ģimeni, bet viņa jau arī ilgojas pēc muzicēšanas un orķestra, kurā ļoti patīk, jo «orķestra kolektīvs ir ļoti sirsnīgs». Liepāju Lija izjūt kā savu pilsētu, un, pa tās ielām staigājot, ir patīkami padomāt, ka šīs ir tās pašas ielas, pa kurām gājusi viņas vecmāmiņa un vecvecāki. «Iespējams, tas arī ir pamats, kāpēc šeit es tik labi jūtos. Par Latviju ir runāts visu bērnību, ar to esam auguši, ar tādu apziņu, un, esot šeit, saprotu, ka tas ir tas, no šejienes viss ir nācis un sācies.»
Smagi Lijai ir domāt par Krievijas sākto karu Ukrainā.
«Tas liek vairāk apzināties to, kas ir bijis, kam mani vecvecāki ir gājuši cauri Latvijā. Ukrainas kara sākumā, protams, bija liels satraukums un neziņa, un bija brīži, kad likās, ka nevis ar mani aplis ir noslēdzies, bet sāksies no jauna, ka varbūt mums arī būs jābrauc kaut kur prom. Ļoti ceru, ka tā nebūs. Tas liekas neiedomājami, ka mums mūsdienās būtu par kaut ko tādu jādomā. Sajūtu vēl dziļāku saikni ar šejieni.»
