Mūziķe Līga Baltābola: Katram cilvēkam ir sava misija, kādēļ viņš ienāk pasaulē

Šajā trauksmainajā laikā saruna ar Baltāboliem ir kā veldze dvēselei. Viņi ir mierpilni, pretimnākoši un ģimeniski. Nesūdzas par ierobežojumiem, bet izbauda iespēju rimti pavadīt laiku kopā ar gadu veco Lūciju Cambrinu. Zane patlaban ir bērna kopšanas atvaļinājumā, tādēļ koronavīruss viņas ikdienas gaitas būtiski nav ietekmējis. Jānis un Līga strādā orķestrī kā iepriekš, tikai ievērojot visus drošības pasākumus. Jaunās programmas gatavo gan mājās, gan klātienē kopā ar kolēģiem, digitālais laikmets dod iespēju gan veikt ierakstus, gan organizēt koncertus tiešsaistē. «Labi, ka tehnoloģijas ir tik tālu attīstījušās un mēs esam adaptējušies darbam šādā vidē,» vērtē Jānis, kurš skolas gados aizrāvās ne vien ar vijoļspēli, bet arī IT jomu. «Tomēr es nevēlos, lai šāda prakse saglabājas kā pamats uz visiem laikiem. Tas ir tāpat, kā televīzijā varam redzēt Ēģipti vai izcilas mākslas izstādes, taču ceļojums vai galerijas apmeklējums, ko esi pieredzējis pats, dod pavisam citas emocijas.»

Līga piebilst, ka šis laiks ļauj veltīt laiku tam, kam citādi brīvi brīži neatradās. Piemēram, pērn sākusi nodarboties ar zemes darbiem ģimenes lauku īpašumā netālu no Liepājas. Viņa priecājas, ka mazmeita paaugoties varēs pati iesēt kādu sēkliņu un redzēt, kā izaug tomāti, kartupeļi, nogatavojas ogas un augļi. «Mūsdienu industriālajā vidē tā ir milzīga vērtība, jo bērniem augot bieži vien pietrūkst dabas sajūtas,» viņa uzskata.

Pateicība Skolotājam

Pati Līga nāk no Rīgas, bet daudz laika pavadīja ģimenes īpašumā pie jūras – Vecāķos. Vasarnīcas pagalmā viņai bija iemīļota vieta – pie lielas kļavas atslietas kāpnes –, kur uzrāpties un pilnā kaklā skandēt: «Stāvēju, dziedāju…» No augšas pavērās skaists skats uz Daugavas ieloku, un meitenei likās, ka tur šī dziesma skan visskaistāk. Mīlestība uz mūziku Līgas dzimtā ir mantota no paaudzes paaudzē. Tēva Andra vecāki dziedāja Rīgas Doma draudzes korī, arī viņam pašam bija skanīga balss. Mamma Irēna pēc profesijas ir kordiriģente un strādājusi par pedagoģi Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, bijusi Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktore. Ilgus gadus viņa vadījusi korus dažādās Latvijas vietās – Valmierā, Skrīveros, Saldū –, un aizvedusi tos līdz Dziesmu svētkiem. Kad bija pārmaiņu laiks un algas ļoti mazas, strādāja trīs slodzes – par direktori, diriģenti un pasniedzēju. Tā kā mammas mājās bija maz, Līgu bieži pieskatīja vecmāmiņa – tēta mamma, kas nu jau aizgājusi mūžībā – un sešus gadus vecākā māsa Karīna, kuras tētis ir komponists Romualds Jermaks.

Citi lasa

Aiva Kanepone

Personības

Ieva Ilvesa atkāti par laulības šķiršanu ar bijušo Igaunijas prezidentu: Es ļoti turējos…

Marta Kalniņa

Interesanti

Ekspremjers Repše gaudo un rej. Viņu šaušalīgā veidā parādīs Kannu kinofestivālā

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Vijoļspēli Līga sāka apgūt jau trīs gadu vecumā, jo vecāki šo mūzikas instrumentu uzdāvināja vārda dienā. Sākumā to uztvēra kā rotaļlietu, bet tikai līdz brīdim, kad tēvs lika pēc dzirdes nospēlēt latviešu šlāgerus. «No tā laika līdz pat šai dienai vairs nealkstu dzirdēt šāda veida mūziku. Kas par daudz, tas par skādi,» viņa ar smaidu saka. Piecu gadu vecumā Līga sāka skoloties Emīla Dārziņa Mūzikas skolā pie izcilā pedagoga Romāna Šnē.

Viņam nācās ļoti nopūlēties, lai meitenes dabiski veidojušos vijoļspēles manieri ievirzītu pareizā gultnē.

«Atceros, skolotājs skaidroja un rādīja ar ārkārtīgu rūpību. Taču es biju ļoti kustīgs un nebēdnīgs bērns, man gribējās visu ātri un uzreiz, mācību process likās mokošs. Toties spēlēt jebkāda veida koncertos man ļoti patika. Uztraukuma nebija nekāda un uz skatuves netraucēja ne tas, ka skatās mamma, ne skolotājs,» stāsta Līga. Mamma vijoļspēlē papildus lika vingrināties vēl divas stundas katru dienu. Tas nebija apspriežams! Ja grib, lai no dabas dota talanta izaug lietaskoks, bieži ar demokrātiskām metodēm pie rezultāta netikt.

«Apjausma, cik liela nozīme manā mūziķes dzīvē ir pedagoga Šnē darbam, tā īsti uzradās vidusskolas gados. Skolotājs audzēkņiem iedeva pašu galveno – prasmi mācīties. Tad sāku saprast, ka man iedots tāds prasmju kopums, ka, pievienojot neatlaidību un uzcītību, var sasniegt labus panākumus. Ar laiku mani pārņēma izbrīns par to, kā gan cilvēks, kurš vijoļspēli profesionāli sācis apgūt tikai astoņpadsmit gadu vecumā un nekad nav stāvējis kā solists orķestra priekšā, spējis izaudzināt vairākas izcilu vijolnieku paaudzes – orķestra mūziķus, pasaulslavenus solistus. Šķita netaisnīgi, ka audzēkņus pazīst visa Latvija, godina ar apbalvojumiem, viņiem aplaudē skatītāju pilnas zāles, taču skolotājam Šnē nav neviena publiska atzinības vārda. 2009. gadā, beidzot maģistrantūru, savu zinātnisko darbu izvēlējos veltīt viņa biogrāfisko faktu un pedagoģiskā mantojuma apkopojumam. Šodien būtu rakstāms jauns darbs, jo atkal ir jauni spoži talanti un sasniegumi. Bet man ir prieks, ka pēdējos gados Šnē nozīme beidzot pienācīgi novērtēta arī publiskajā telpā.»

Mācītāja sieva

Kad Līgai bija 15 gadu, viņa māsīcas jubilejā iepazinās ar savu nākamo vīru Jāni Bitānu. Viņam jau bija astoņpadsmit. Toreiz, protams, nebija nekādas nojausmas, ka viņa reiz kļūs par mācītāja sievu. «Kad Jānis izvēlējās kalpošanas ceļu, es sapratu, ka tas nevar neatstāt iespaidu arī uz manu dzīves kārtību,» viņa atzīst. Līga zināja, ka mācītājam jābūt tur, kur draudzei vajadzīgs gans, un dzīvesvietu ik pa laikam var nākties mainīt. Pēc tam, kad Jānis Vanags kļuva par arhibīskapu, viņa iepriekšējā kalpošanas vieta Saldū palika tukša, un vietā stājās Jānis Bitāns. Tā Līga no Rīgas meitenes kļuva par saldenieci.

Vēlāk nācās pārcelties uz Liepāju. «Jau no bērnības biju kristīgi audzināta, tādēļ sekot vīram bija likumsakarīgs lēmums, kas man nav licis vilties. Neuzskatu to par uzupurēšanos. Upuris ir kaut kas tāds, kuru sniedzot nekas netiek saņemts un sagaidīts atpakaļ, taču es esmu saņēmusi. Tad jau drīzāk to var saukt par barteru,» viņa iesmejas. «Katram cilvēkam ir sava misija un uzdevums, kādēļ viņš ienāk pasaulē. Tieši tāpat ir ar katru vīrieti un sievieti, kas stājas laulībā. Viņi uzņemas misiju Dieva un sava mīļotā cilvēka priekšā. Tas nav upuris, bet godpilns uzdevums dzīves garumā. Nevienam tas netiek uzspiests. Cilvēks to izvēlas tādēļ, ka grib otru darīt laimīgu, un no tā kļūst piepildīts un laimīgs arī pats.»

Pirmais dēls Dāvids piedzima, vēl dzīvojot Rīgā. Līga Mūzikas akadēmijā bija pabeigusi tikai pirmo semestri un paņēma akadēmisko gadu. Jau drīz vien tika gaidīts brālītis – dēliem ir tikai gada uz septiņu mēnešu starpība. Kad nācās pārcelties uz Saldu, Līga bija samierinājusies, ka mācības neatsāks, un četrus gadus dzīvoja mājās.

«Pārtraukt mācības bija sāpīgi, daudzi domāja, ka es esmu pilnībā norakusi savu talantu.

Mana profesionālā darbība apstājās, taču tas bija ļoti vērtīgi: biju kopā ar saviem dēliem katrā viņu bērnības dienā. Man vienmēr bijis svarīgi, ka ir mājas siltums, mūsu čauliņa, kurā dzīvojam. Manuprāt, tikai tad cilvēks var dot apkārtējiem, ja pašam ir svētnīca, kurā paturēt kaut ko intīmu tikai savējiem,» saka Līga. Bet tad viņai piedāvāja studijas turpināt: «Retais pēc tāda liela pārtraukuma atsāk, un, pēc loģikas spriežot, man tagad nevajadzēja spēlēt vispār. Ļoti novērtēju to, ka man tika dota iespēja pilnveidot savu prasmi. Sēdēju solā un domāju: daudzi jaunie cilvēki ir tik ļoti atēdušies no labas dzīves, viņiem nav nekādu grūtību, viņi pieņem to visu kā pašu par sevi saprotamu.»

Vairākus gadus Līga spēlēja ērģeles Saldus Svētā Jāņa baznīcā, šobrīd – Svētās Annas evaņģēliski luteriskajā draudzē, taču uzsver, ka par ērģelnieci viņu noteikti nevar saukt. Šī instrumenta spēli apguvusi Dārziņskolas pēdējā kursā pie izcilās latviešu ērģelnieces Vitas Kalnciemas. Pēc mācību iestādes absolvēšanas turpinājusi mācīties pie profesora Tālivalža Dekšņa. «Tā ir absolūta Dieva providence, ka pievērsos šim instrumentam, jo nekāda speciāla nodoma nebija. Vienkārši ļoti patika un padevās klavierspēle. Man vispār dzīvē ne viss ir mērķtiecīgi plānots. Daudzas lietas notikušas, un tikai pēc daudziem gadiem saprotu, kāpēc bija jābūt tieši šādi,» viņa stāsta.

Pamatvērtības

Līga nekad nav bijusi no tām mammām, kas bērnus ņem līdzi uz darbu vai studijām. Dēls Jānis to ļoti novērtē: «To, ka mums ar brāli ir bijusi māju sajūta, uzskatu par milzīgu ieguvumu. Mājas un baznīca ir mans pamats. Esmu priecīgs, ka neesmu bijis bērns, kuru vecāki nosēdinājuši uz kofera. Protams, bija pārcelšanās, bet tas nebija tā: kur tu, mammu/tēti, atkal brauc? Nedomāju, ka bērns var just mieru un siltumu, ka viņam veidojas pamatvērtības, stingra nostāja, ja visu laiku ir šaubas par rītdienu. Te nav runa pat par biežu pārcelšanos, bet par dzīves skrējienu. Bērns, kas redzējis milzīgu pasaules kokteili, pielāgojas tam, kurš ir skaļāks.» Lai gan mamma mācījās, strādāja mūzikas skolā, piedalījās koncertos vai citos pasākumos, Jānis nejutās vientuļš, atstāts novārtā, pamests. Vienmēr tika atrasta auklīte, un tas pat likās interesanti, jo atšķīrās no ikdienas.

Izvēli spēlēt vijoli viņš izdarīja pats, kad vecāki piedāvāja apgūt kādu mūzikas instrumentu. To, ka varētu pateikt nē mūzikai, pat neiedomājās. Bija redzējis mammu spēlējam, patika, kā instruments skan, patika koncerti. Tas iedvesa motivāciju sasniegt to pašu. Mamma kļuva par skolotāju gan skolā, gan mājās. «No daudziem esmu dzirdējis sakām, ka vijoli bērnībā uzspieda spēlēt, bija riebums, nepatika ne minūte, kad nācās to darīt. Man tā nebija,» viņš saka. Līga smejas, ka to visu atceras mazliet citādi, bet priecājas, ka Jānim prātā palicis tikai pozitīvais.

Visa skola zināja, ka ne ar vienu savu skolēnu viņa nestrādā tik stingri kā ar dēlu. Taču abu attiecības gan tas būtiski nav ietekmējis. «Protams, mamma bija stingra, reizēm bija piespiešana, stundā nebija mammošanās, atlaižu došana, bet tas nekad nebija traucēklis mūsu attiecībām. Sliktākajā gadījumā bija uzrauta lūpa kādu stundu,» Jānis stāsta. «Ja runā par komfortu, septiņu gadu vecumā nevarēju skatīties multenes tik daudz kā citi bērni. Pusdienas laikā vismaz stundu vajadzēja spēlēt vijoli. Pamatskolā tas pats – stundas beidzās, bet man jāiet uz mūzikas skolu. Protams, tajā brīdī gribējās kā vidusmēra protestētājam aiziet uz interneta kafejnīcu vai visu nakti nosēdēt pie draugiem. Neizpalika arī tas, bet es uzskatu, ka ielikšana rāmjos patiesībā par ļaunu nenāk, tā disciplinē. Pēc tam to lieto brīvprātīgi savā dzīvē, kad visi groži vaļā. Daudzi vienaudži, sevišķi vēlajā tīņu vecumā, bija tā iedzīvojušies brīvības sajūtā, ka pēc tam nespēja paši savu laiku strukturēt.

Pienāca laiks, kad arī man teica – ja vēlies, vari pamest to visu, vari neiet uz mūzikas skolu, bet tādā gadījumā dari kaut ko lietderīgu, nevis sēdi mājās uz dīvāna un ēd uz vecāku rēķina.

Mana motivācija turpināt bija tas, ka redzēju Liepājas Simfonisko orķestri, apmeklēju tā koncertus. Tad arī iezīmējās, ka nevēlos būt mūziķis solists. Orķestris ir kā pulksteņa mehānisms, kur esmu viens mazs zobratiņš, bet vienlaikus tikpat noderīgs kā lielie zobrati. Kad mani jau skolas laikā aicināja pirmajās programmās, bija gandarījums nogaršot darba augļus. Tas bērniem izaugsmē ir ļoti svarīgi, lai gribētos turpināt iesākto.»

Realizēt savu mērķi līdz galam Jānim palīdzēja tas, ka mūzika nebija visa centrā. Kad stundu nospēlēja, varēja nodarboties ar citiem vaļaspriekiem. Līdz ar to muzicēšanas dēļ nejutās atšķirīgs no vienaudžiem, kas klasisko mūziku nesaprata. «Kad devītajā klasē visi stāstīja, kā gājis, viens dižojās, ka bamsli izdzēris, bet es varēju pateikt, ka nopelnīju pirmos sešdesmit eiro un nopirkšu normālu kompi. Mans mērķis nebija būt par vislabāko mūziķi, tāpēc man arī tagad ir veiksmīga ģimenes dzīve. Esmu dzirdējis ļoti skumīgus mūsu lielo zvaigžņu stāstus: kad beidzas mēģinājums vai koncerts, viņi atgriežas savā viesnīcas numuriņā pilnīgā vientulībā. Es to savā dzīvē ļoti negribēju.

Vienu brīdi biju ļoti aizrāvies ar vēsturi, mani aizrāva muzeji, vēsturiskie raidījumi un programmas. Gribēju būt vēsturnieks vai pētnieks, bet interesi sabojāja centralizētie eksāmeni, kad nebija iespējas izvēlēties, ko gribu uzzināt, vajadzēja mācīties datumus. Vēl iepatikās IT joma. To, ko nopelnīju muzicējot, ieguldīju datoros. Kad nāca pirmā mašīna, arī tehniskā joma mani ļoti interesēja. Tomēr nekas no tā visa neaizrāva tik ļoti, lai ar to gribētu pelnīt maizi. Daudzi tagad māca, ka jādara tas, kas ļauj no rīta ar prieku iet uz darbu. Man tā ir vijoļspēle orķestrī. Varu no rīta nobaudīt kafiju un priecīgs doties uz programmu, pat ja tajā ir grūtības vai neskan piepildošākā mūzika.»

Gluži kā romantiskās filmās

Ar Krāslavas meiteni Zani Jānis iepazinās studiju laikā, viņa mācījās vienu kursu augstāk un pēc vārda un uzvārda puisi zināja no dalības dažādos mūzikas konkursos. Abi smejas, ka pirmā īstā satikšanās noritēja gluži kā filmās: nejauši satikās, ejot pirkt jaunas stīgas, bet meistars uz pusstundu bija izgājis, blakus parks, gaidot viņu, devās pastaigā un risināja draudzīgas sarunas par profesionālo sfēru. Izjūtot simpātijas, sekoja pirmais kopējais apmeklētais koncerts, par kuru izrādīja dedzīgu interesi, lai gan tas nebija sevišķi augstvērtīgs un patiesībā ne vienu, ne otru pārāk nesaistīja. Vienkārši gribējās kaut kur kopā aiziet.

Tā soli pa solim, un pāris sāka dzīvot kopā. Pirmās grūtības sagādāja tas, ka Jānis jau bija sācis darbu Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Nedēļu pavadīja vienā, nedēļu – otrā pilsētā. «Tagad attālinātais darbs ir modē, bet tajā brīdī tas bija pat ļoti nepierasti,» viņš piebilst. Pēc studiju beigšanas, protams, radās jautājums, vai palikt galvaspilsētā. Zane pārcelties uz Liepāju īsti negribēja, jo tā atrodas pretējā Latvijas malā viņas dzimtajai Krāslavai. «Tomēr tajā brīdī tas bija vienīgais loģiskais risinājums, jo, studijas beidzot, mēs jau bijām apprecējušies un abiem bija darbs orķestrī. Es zinu, ka ir brīvie mākslinieki, kas sēž uz čemodāniem, bet mēs gribējām stabilitāti. Un darbs orķestrī to deva,» stāsta Jānis.

«Dažreiz cilvēki ir provokatīvi jautājuši – vai tiešām nevēlos strādāt savā profesijā citā valstī, jo ārzemēs taču daudz lielāka alga.

Neviena nopelnītā summa neaizstāj Latvijas sajūtu, tēvzemi, mīļos cilvēkus, kas ir šeit apkārt! Mēs neesam mājās sēdētāji, mums ļoti patīk iespēja kaut kur aizbraukt, piemēram, nesen ar orķestri bijām Indijā. Taču nekur nav tādas sajūtas, ka gribētos palikt. Tādā ziņā esam pilnīgi patrioti.»

Darbā darba attiecības

Par izcilām tiek dēvētas Līgas uzstāšanās festivālos Rundālē un Saldū. Jautāta, kas atšķir izcilu uzstāšanos no vienkārši laba izpildījuma un kas viņu padarījis par vienu no Liepājas Simfoniskā orķestra spožākajām mūziķēm, Līga saka: «Izcils ir tāds mūziķa sniegums, kas emocionāli ir tik piepildīts un tehniski tik noslīpēts, ka spēj noturēt klausītāja uzmanību visa koncerta garumā. Lielākā vērtība ir tā, ja atskaņotā mūzika liek līdzpārdzīvot, atrast savas dvēseles atbalsi mākslinieka radītajā muzikālajā gleznā. Pašam savu priekšnesumu no izcilības viedokļa grūti vērtēt. Ikviens profesionāls mūziķis ļoti labi apzinās katra koncerta veiksmīgākos un arī ne tik veiksmīgos mirkļus. Absolūti ideāli laikam gan nevar būt, un arī cilvēku vērtējums var būt atšķirīgs, jo muzikālā gaume ir dažāda. Viens priekšnesums kādu var labā nozīmē satriekt, bet citu atstāt vienaldzīgu. Man pašai katra reize, kad iznāku uz skatuves, īpaši, ja varu atskaņot savai sirdij tuvu mūziku, ir laime.»

Līgai vistuvākā ir baroka mūzika, Johana Sebastiana Baha skaņdarbi, jo tos bieži izpilda baznīcā. Vedeklai savukārt ļoti patīk krievu komponistu radītā klasikā mūzika, romantisms, 20. gadsimta skaņdarbi. Jānis ikdienā labprāt klausās vieglu klaviermūziku. Viņu mājās bieži skan arī populārā mūzika, džezs. Abi piemin arī orķestra sadarbību koncertos ar tādiem mūziķiem kā Mesa, Intars Busulis, kas dod iespēju klasisko mūziku iepazīt tiem, kuri speciāli uz šādu koncertu neietu. «Vides, mūzikas žanra maiņa ir ļoti laba atslodze,» vērtē Zane. «Mani šādos pasākumos ļoti uzlādē skatītāji. Ja viņi stāv kājās, var just, ka emocijas plūst pāri malām. Klasiskās mūzikas koncertos cilvēki arī ceļas kājās, bet ovācijas ir pilnīgi citādas.»

Taču darbu ar mājas dzīvi Baltāboli nejauc. «Tas iegājies jau no bērnības dienām, kad mamma bija skolotāja. Arī darbā nejūtu to, ka mana priekšniece ir mana mamma. Tur mums ir darba attiecības,» Jānis saka. Un neviens nevienu par blatu orķestrī nav ievilcis. Viss noticis pilnīgi godīgi un konkursa kārtībā. «Neuzskatu ne Jāni, ne Zani par tik nespējīgiem, ka viņi savu vietu nevarētu godīgi nopelnīt,» uzsver Līga. Turklāt orķestrī tas nav nekas neparasts – tajā strādā daudz ģimeņu. Varbūt tādēļ, ka mūziķim vieglāk saprast otra mākslinieka dzīves ritmu, darba specifiku un grūtības. «Man arī daudzi draugi jautā, vai vijoļspēle orķestrī tiešām ir mans darbs, vai par to maksā algu. Daudziem liekas, ka tas ir vaļasprieks, kur ejam izklaidēties, ka tas ir ļoti viegli,» ar smaidu saka Zane. Jānis papildina: «Tas ir tāpat kā olimpiskajās spēlēs: no malas jau redz tikai grandiozu lēcienu. Tur nerāda izmežģītas potītes, sviedrus un asaras.»