Modes māksliniece Antra Hanna Pujēna – sadzīvot ar dēla aiziešanu no dzīves

Intervija
Vintra Vilcāne
Ieva
Ieva
3. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Liene Pētersone
Modes māksliniece Antra Hanna Pujēna ir liepājniece. Viena no tām, kuru skāruši radošie Liepājas vēji. Antras radītais zīmols Cinnamon Concept nav masu produkcija. Lai arī trīspadsmit gadu laikā tas ir attīstījies un mainījies, nemainīga ir Antras mīlestība uz skaisto.

Nezināju, ka tu esi studējusi psiholoģiju. Kāpēc tev to gribējās?

–  Man liekas, ka vislabākie psihologi ir tie, kas paši nav apmierināti ar sevi un kuriem ir nebeidzamie – kāpēc. Iestājos Baltijas Krievu institūtā, pabeidzu vienu studiju kursu, jo paralēli uzsāku neiroveģetoterapijas mācības pie kāda franču skolotāja. Šī metode saistīta ar smalkiem procesiem ķermenī. Kad sāku laisties dziļumā visās šajās lietās, sapratu, ka psiholoģe es tomēr nevēlos būt. Tas man šķita par smagu, jo mūsu neirozes jau nepārtraukti uzslāņojas. Nosvēros par labu radošajam lidojumam – par savu profesionālo virzienu izvēlējos modi, kurā nedaudz sapratu spēles noteikumus. Tieši mode mani lēnām aizveda uz Rīgu, bet es nepazaudēju saiknes ar draugiem psihologiem, psihoterapeitiem, ezoteriķiem, šamaņu un ājurvēdas prakses atbalstītājiem.

– Kā modes māksliniece esi sākusi no pašiem pamatiem. Pat strādāji kādu laiku Liepājas sadzīves pakalpojumu ateljē, lai iemācītos šūt pa īstam. Varēji taču pabeigt Liepājas mākslas skolu un mest mieru.

– Pirmajā darba dienā mani sagaidīja Ženija, skarba krievu tautības sieviete, kura man vienā saujā ielika mērlenti, otrā – lielas, zaļas piegriešanas šķēres un teica: «Nāc līdz!»

Tā es gadu, pārsvarā raudādama katru dienu, līdz vienpadsmitiem vakarā šuvu un laboju zīda acetāta kleitiņas, kuru audums juka un ira.

Kad uzdienējos par brigadieri un man teica, ka būšu šefs, atbildēju: paldies, uz redzēšanos! Toreiz atgriezos vietā, kur mani gaidīja kā modelētāju, – Gaismas modēs. Pēc tam nokļuvu Liepājas teātrī, kur iepazinos ar savu nākamo vīru Aini. Tad nāca laulības un bērni, un divi zaļi domājoši cilvēki izlēma dzīvot pēc iespējas tuvāk dabai un nokļuva ļoti skaistā vietā Jūrkalnē. Tur tuvumā bija jūra, mežs, divas upes – ļoti romantiski. Taču padomju laikos vienīgā iespēja laukos strādāt bija kolhozā, un to neviens no mums negribēja. Kaut kā vienā brīdī pazuda motivācija turpināt to visu, un mēs abi atgriezāmies Liepājā. Tā bija samērā sūra dzīves pieredze. Bet sapratu – ja to nevaru izdarīt, tad nevaru.

– Jūs audzējāt arī lopus?

– Jā. Mana vīramāte bija uzdāvinājusi govi Ventu, un es iemācījos to slaukt. Mums bija arī aitas, truši, vistas un divas šokolādes brūnas cūkas – Indulis un Ārija. Bieži pie manis nāca kaimiņiene Sofijas tante un teica, ka mana Venta atkal pa ceļu staigā. Tad sapratu, ka manis visiem darbiem nepietiek. Toreiz meitai Līvijai bija pusotra gada. Noteikti gribējām otru bērnu, un pēc četriem gadiem piedzima dēls Krīvs.

Pa vidu pēc kartupeļu talkas piedzīvoju priekšlaicīgas dzemdības gaidāmajiem dvīņupuikām.

Izrādījās, ka tomēr nebiju tik sīksta, kā iedomājos. Lai izdzīvotu laukos, vajadzēja investīcijas, varbūt biznesīgāku domāšanu. Bet toreiz mūsos dominēja jaunības naivums, idille un romantisms. Sapratu arī, ka man jāizvēlas prioritātes – vai nu palikt par zvērinātu, nogurušu lauku saimnieci, vai māti saviem bērniem. Laukos izturējām četrus gadus. Kad ciema suņu bars saplosīja mūsu aitas un vistas, man kaut kā tas nelikās tik pašsaprotami kā kaimiņienei… Reiz ar vienu draudzeni viņas mašīnā braucām uz Tallinu, un viņa netīšām notrieca stirniņu. Skats nebija visai skaists. Bet pēc tam viņa stāstīja citiem tā: «Mana draudzene Antra ar saviem lielajiem gredzeniem pirkstos paņēma stirnu aiz ragiem, ievilka grāvī un vēl pēc tam nomazgāja man mašīnu.» Viņai pašai bija slikta dūša, bet es to varēju izdarīt, kaut arī pati iekšēji trīcēju. Jā, un arī tāpēc ir interesanti mācīties psiholoģiju, lai saprastu, kāpēc ķermenis tā reaģē.

– Tevī vairāk ir emocionālā, radošā vai pragmatiskā nots?

– Nemāku atbildēt. Reizēm, pildot vienkāršas meiteņu tabuliņas vai dažādus astroloģijas testus, izrādās, ka manī vienmēr viss ir puse uz pusi. Mūsos jau ir viss, vienkārši kādu no iemaņām vairāk attīstām. Es, piemēram, dzīves laikā mācos loģisko domāšanu. Kā nekā mans modes zīmols ir mans bizness. No otras puses, tas man nav tikai darbs, mode – tas ir mans dzīvesveids.

– Tu pati sevi esi nodēvējusi par darbaholiķi. Neesi piefiksējusi, ka varbūt tādā veidā bēdz no dzīves, attiecībām?

– Protams, darbaholisms ir riktīga bēgšana, slēpšanās. Tāpēc jau varbūt mācos un mēģinu saprast, kas man der. Ko tad mēs visi meklējam? Līdzsvaru. Te man jāsaka paldies visiem skolotājiem, kurus esmu satikusi dzīves ceļā. Liels prieks, ka manā dzīvē ir Pēteris Kļava, kurš ir mans cilvēks. Ja man kaut kas nav ļoti skaidrs, varu viņam arī piezvanīt un pajautāt.

– Ko tu viņam vaicāji beidzamajā reizē?

– Pēteri ļoti dziļi sadzirdēt sāku tad, kad aizgāja mans dēls. Krīvs izlēma iet savu ceļu pirms četriem gadiem 21. jūnijā – tieši Saulgriežos. Kā Pēteris man pēc tam teica: «Viņš zināja, kurā dienā ir jāaiziet.» Jau pirmais Pētera jautājums man lika aizdomāties.

Viņš jautāja: «Tad, kad tavs dēls nebija piedzimis, tu raudāji?»

Es uz viņu skatījos ar lielām acīm un nesapratu, ko viņš man saka. Bet viņš turpināja: «Tad kāpēc tu tagad raudi?» Skarbi, bet bija, par ko padomāt. Nebija viegli pa īstam saprast, ka mans dēls man nepieder un varu tikai teikt paldies par to laiku, kuru viņš bija kopā ar mani. Var jau mēģināt pasaulei rādīt to, ko tā gaida, – izmisumu, bezcerību, neizpratni, nodzeršanos, izmisošanos, bet tas nav mans ceļš. Man bija jānoskaidro, kas tas ir, kas notiek.

– Tavs dēls pats izlēma aiziet no šīs dzīves. Vai ar šādām sāpēm var iemācīties sadzīvot?

–To visu ir ļoti grūti akceptēt, jo liekas – ko tad es viņam nedevu, ko es neizdarīju? Varu tikai atzīties, ka nekad un nekur nepazudīs mana vainas izjūta un šis notikums paliks kā piemineklis, kuru nevar ne izdzēst, ne aizmirst. Bet es to esmu akceptējusi. Tās ir lielas ciešanas, bet tās spiež tevi paskatīties dziļāk, ja vien neesi galīgi stulbs.

Pirmajā gadā pēc dēla aiziešanas man bija šoks, tomēr likās, ka es tikšu galā. Taču tā nebija.

Un tad Pēteris Kļava man ieteica izlasīt Kibleras Rosas grāmatu Mierinājums. Par to, kā izdzīvot sēras. Lai arī mani tracināja banālais grāmatas nosaukums, nopirku to, izlasīju un sapratu, ka tā ir perfekta cilvēkiem, kuriem kāds ir aizgājis. Daktere tik vienkārši un cilvēcīgi ir aprakstījusi sēru struktūru un runā par to, ka nav jābaidās saskarties ar to, kas ar tevi notiek. Esmu sadāvinājusi šo grāmatu daudziem cilvēkiem, un visiem tā ir noderējusi.

– Tu tagad esi kļuvusi citāda?

– Kam ir vajadzīgas pārmaiņas? Tikai man pašai. Un man tagad ir daudz skaidrāka tā kopējā bilde un ko ar to darīt. Kas ir atkritis? Visādi koncepti, metodes un prakses, kas lielākoties ir priekš kaķiem, bet ne man. Kaut vai jebkura reliģija, kura ieliek tevi kādā noteiktā rāmītī. Esmu pieskārusies arī budismam, hinduismam, Bon tradīcijai (Tibetas budisma atzars – red.), kas man agrāk šķita kā virzieni, kas ir tuvu patiesībai. Bet bija viens tāds muļķīgs gadījums. Kad reiz braucu uz retrītiem, pamācību grāmatiņā bija rakstīts, ka mājās jāuztaisa mazs altārītis – gredzeni no bronzas vai kāda cita materiāla. Pēc tam sekoja tāda piebilde – labāk tomēr, ja gredzeni ir ar pēc iespējas lielāku diametru un no zelta. Ar ko labāk? Tuvāk svētumam? Šī piebilde mani darīja piesardzīgu, šķita, ka kaut kas nav kārtībā. Kad satiku uz ielas Pēteri un prasīju to viņam, viņš teica: «Muļķe, nemācies no miroņiem!» Ir jāmācās no tiem, kas kaut ko ir izdarījuši.

Īsi pirms kovida Pēteris nolasīja savu beidzamo lekciju cilvēkiem, kas ar viņu ir kopā jau gadiem. Parasti pēc lekcijas visi sāk rosīties un steigties uz mājām, bet šoreiz palika sēžam, jo tā informācija šķita tik dziļa, patiesa un būtiska, ka neviens nespēja pakustēties. Un tad pārņēma sajūta, ka kaut kam esi pieskāries pa īstam, un nojauta, kur iet tālāk.

– Tu reiz teici, ka tava dzīve kardināli mainījās pēc 40.

– Līdz tam biju daudz neirotiskāka, manī bija liela neapmierinātība ar kaut ko. Tāda diezgan liela muļļāšanās un neskaidrība. Un tikai tagad saprotu, ko vecie cilvēki domā ar sacīto – man ir dzīves pieredze. Diemžēl nav iespējams pirmajā klasē apgūt divpadsmitās klases vielu.

– Tu tolaik jau biji šķīrusies?

– Jā. Mēs ar vienīgo pirmo vīru nodzīvojām kopā 15 gadu, tas ir daudz. Bet ne velti ir teiciens par to, ka tieši otrās laulības ir vislaimīgākās, jo pirmajās tu vēl esi zaļš, neko nesaproti un tikai mācies. Dažiem, protams, ar lielu pacietību un mīlestību palaimējas novest šo projektu līdz galam, un manās acīs šie cilvēki ir pelnījuši ordeni.

Negribas lietot tik krasu vārdu kā laime, bet līdz četrdesmit man likās, ka es to nesaprotu. Bet kas vispār ir laime un nelaime? Kaut kā man šobrīd joprojām ir pretenzijas pret šiem vārdiem. Šodienu redzu tādu, kādu redzu, – nesaprotamu, neparedzamu, bet tajā pašā laikā tik vienkāršu.

Kas būs rīt, es nezinu. Ja padomāju mazliet uz priekšu, mans smadzeņu karuselis mani aizved tik tālu, ka man uznāk panika. Jo es taču jau tagad domāju par vasaru, par rudeni, par kovida beigām. Par to, kā viss turpināsies, vai es izturēšu, neizturēšu. Es taču to nezinu.

– Cinnamon Concept radās 2007. gadā. Sāki ar aksesuāriem, turpināji ar apģērbu kolekcijām – trikotāžu un adījumiem. Tagad arī ar parfīmiem. Ir pagājis 13 gadu. Kādi ir tavi secinājumi, atklājumi, pārsteigumi par šo biznesu?

Bizness paliek bizness. Bet man riebjas teiciens, kas raksturo biznesa otru pusi, ka bizness – tas ir karš. Kaut arī kara pazīmes biznesā vīd. Man patīk strādāt kaut kam, manā gadījumā – cilvēkam. Varbūt man tāpēc joprojām nav sava online veikala. Varbūt esmu atpalikusi domāšanā, bet man tiešām vajag redzēt un sajust cilvēku sev pretī.

Domāju, ka nākamajā dzīvē varētu būt daktere vai kāda, kas palīdz cilvēkiem ar savu esamību.

Mans nejauši radies un jautrais sauklis ir – iecietību, pacietību, mīlestību! Un tas darbojas. Kad redzu prieku savu klientu – sirds cilvēku – acīs, arī man ir patiess prieks. Jā, es neglābju viņu dzīvību, kaut arī kaut kādā veidā varbūt glābju, kas to lai zina, kādi ir konteksti. Ja pazudīs cilvēcīgās attiecības starp klientu un mani, droši vien beigšu strādāt.

– Varbūt tavas nepārdotās smaržas vajadzēs izliet vannā…

– Nemūžam! Es esmu baigā knīpstanga. Mani draugi saka: «Tu esi tāda pati kā tavs melnais kaķis Mēnestiņš. Met, kā gribi, tu vienmēr nostāsies uz četrām.» Bet, zini, ja es izdomātu sev taisīt galu, tad to varētu darīt savās smaržās. Laba doma (smejas).

Bet, ja nopietni, es tās smaržas visiem sadāvinātu, arī visu pārējo. Ja mēs par kaut ko raudam, tad par to, kam esam pieķērušies un nespējam atlaist. Tāpēc kaut kā zaudēšana mums liekas kā mazais pasaules gals. Bet pēc idejas jau tas ir nothing, nekas. Tās ir tikai mantas.

– Kur tu smelies spēku?

– Manī no kaut kurienes ir baigās rezerves. Kaut šobrīd tieši šķiet, ka arī tās iet uz beigām. Ko var darīt? Braukt pie dabas, satikt draugus. Bet vispār es ļoti mīlu būt viena. Ļoti. Esmu tāda vienpate vilcene. Mani čupošanās, izrādīšanās, skaļas darīšanas izsmeļ.

– Tev šobrīd ir vēlme skicēt vasaras kolekcijas skices, pieļaujot, ka varbūt neviens neko nenopirks?

– Kā nenopirks? Tā domāt nav pareizi. Nopirks. Patiks, jo zinu, kam un kāpēc. Man šajā ne pārāk veiksmīgajā laikā ir jāuzbūvē jauns, pārliecinošs koncepts. Bet pieredze saka – zīmols sākas krīzes laikā. Protams, ir bail, ir risks, bet es to daru. Man ir brīnišķīga radoša komanda, draugi, un ar lielu prieku varu uzskaitīt visus, ar kuriem esam apvienojušies šobrīd: Ivetu Vecmani, Arvilu Lindi, Ēriku Rudiku, Eduardu Johansonu, Māri Delli, Evitu Ormani. Katru dienu svinam dzīvi un mācāmies domāt lieli.

Ideju man ir nenormāli daudz. Sen jau gribas radoši strādāt, bet es sevi apzināti bremzēju un neņemu zīmuli rokās, jo mani sāpina, ka daudz ko būs grūti realizēt. Šobrīd esmu pārmaiņu laika menedžere un fiziski stumdu mēbeles šurpu turpu, lai varētu saprast, kas būs tālāk.

Bet tieši šovasar man padomā ir konceptuāli T krekli sievietēm, dāmām, lēdijām. T krekli ar zīda detaļām un jautru, dzīvespriecīgu printu mugurpusē. Tāda vizuāla vīzija – man pretī nāks ļoti skaista sieviete ar uz pleca sasietu askētisku zīda šlaufi, un, viņai pagriežoties, parādās asprātīga bilde ar jautru konceptu un humora devu.

– Tu uzskati sevi par veiksminieci?

– Pēc numeroloģijas, man ir ļoti daudz jāstrādā. Un īstenībā es arī mazliet lepojos ar to, ka neviens man neko nav uzdāvinājis un man nekas nav nokritis no gaisa.

Īstenībā ir slikti būt veiksminiekam.

Kāpēc? Ja tev visu iedod, tev ne par ko nav jācīnās un tu arī vairs neko nemeklē. Ir diezgan slikti, ja viss tiek ielikts ar karotīti mutē un vienīgā funkcija ir sakošļāt. Tā ir apstāšanās. Garīgā attīstība nevar notikt ar vienkāršu un tizlu veiksmi, neko nedarot. Tieši tad, kad tev kārtīgi iedod pa degunu, tu pacel galvu un ej meklēt.

– Tev tūlīt būs 56. Kā tu uztver gadus?

– Aizvien labāk. Tāpēc, ka vairs nav tas šausmīgais dumjums un naivums, kas bija simpātisks agrāk. Vienīgais, ko man būtu gribējies, – uzkrāt vairāk informācijas pirmajā dzīves pusē.

– Tev mēdz piedēvēt trauslumu. Kā tev pašai šķiet – tev tas piemīt?

– Es varu šķist trausla ārēji, bet es tāda neesmu iekšēji. Bet, jā, man patīk smalkums un porcelāns, un es neciešu ziloņus trauku veikalā. Man nepatīk skaļi, agresīvi cilvēki un uzspēlētas pirmās vijoles. Man patīk buržuāziskais šarms, patīk runāt muļķības par sievietes cienīgu dzīvi.

– Kas tev šķiet sievietes cienīga dzīve?

– Vienkārši būt sievietei un nekļūt par darba zirgu, biznesa vergu, kurai šķiet, ka vīrietis ir vēl viens apgrūtinājums. Man patīk būt porcelāna huligānei. Ar sievietēm, kas visu var un visur iet kā tanki un uzvarētājas, man nav pa ceļam.

– Tu vienpadsmit gadu biji kopā ar franču uzņēmēju Marselu, un kādu brīdi Dienvidfrancija bija tavas otrās mājas. Joprojām esat pāris?

– Pēdējā laikā mēs mēģinām noskaidrot, kas tad īsti ir ar mūsu attiecībām. Trīs pavasarus pēc kārtas es viņam saku: «Marsel, viss, šis projekts ir beidzies!» Un viņš jau joko – ja to pateikšu ceturto reizi, viņš atbrauks uz Latviju un iemetīs mani Daugavā (smejas).

Man ir sava adrese Francijā, veselības apdrošināšana Francijā, uz mana vārda ir uzņēmums, kas maksā nodokļus, un man pienāksies pensija.

Man ir daudz bonusu būšanai tur. Tikai jautājums, kāpēc es tur neesmu. Taču visdrīzāk – ja tas nav noticis, tas arī nenotiks. Ja man jau trīsreiz nav bijusi motivācija tur palikt, laikam es to tā arī neatradīšu.

– Tava meita dzīvo Jaunzēlandē. Kad jūs beidzamo reizi esat tikušās?

– Pirms diviem gadiem. Līvija aizbrauca apceļot pasauli, bet viņai izveidojās attiecības un viņa iemīlējās arī tajā zemē. Šobrīd viņa ir sākusi studēt medicīnu ATI, Jaunzēlandes tehnoloģiju institūtā, un būs vecmāte, kas ir ļoti liela atbildība. Kā es ar viņu lepojos! Psiholoģijas tēmās mēs viena otrai esam ideālas padomdevējas. Pirms kāda gada manā dzīvē bija antidepresanti, jo man likās, ka nevaru saprast savu ķermeni, kurš kā barometrs ziņo, kas ar mani notiek. Mana meita pārstāv gudro jauno paaudzi, kurai jāuzticas. Tieši mana meita sacīja – mammu, beidzam abas kopā! Viņa bija izstudējusi un atradusi informāciju par neizpētītām blaknēm, un mēs abas reizē nokāpām no antidepresantiem. Tad jau labāk uzpīpēju zāli un iedzeru Austrālijas vīnu.

– Jogas harmonija, pārgājienu piedzīvojumu garša, adrenalīns uz Harley Davidson moča, tango kaisle – saki, kurā no visām šīm sev tuvām nodarbēm tu visvairāk saredzi sevi?

– Tik kruts jautājums man mūžā nav bijis. Parasti kāds pajautā – vai tev patīk dejot? Tajā trauslajā, zaļacainajā sievietē iekšā dzīvo ekspresīva, traka būtne. Ja šajā brīdī te, sētā, iebrauktu mocis, es uzlēktu uz tā un aizbrauktu. Un man nav bail nevienā acī. Es esmu arī lidojusi ar planieri, izlēkusi ar izpletni, un man ļoti patīk gaiss un brīvība. Tango? Tā ir ļoti smalka komunikācija starp sievieti un vīrieti. Es nevaru dejot ar jebkuru. Ja man ar viņu neklapē un vēl jūtu, ka vīrietis ar mani manipulē, manī uzreiz parādās aizsargreakcija – es nobloķējos. Jā, es varu būt ļoti jauka, bet varu arī pēkšņi pacelt vidējo pirkstu un pateikt – nebūs. Tā ir mana atļaušanās, mans porcelāna huligānisms, humors un veselība.

Man riebjas ļoti pareizi rāmīša cilvēki. Es tomēr esmu bišķiņ sterva – kā Šapokļaka no multfilmas par krokodilu Genu.

– Garlaicīgi arī tev mēdz būt?

– Attiecības ar mani var veidoties tikai tad, kad otrs cilvēks ir ar mieru būt man blakus, nevis apēst mani šajās attiecībās. Man vajag manu laiku, manu telpu un manu klusumu. Bet garlaicīgi man nav nekad. Es varētu pierakstīt savus sapņus, meditēt, skatīties seriālus, man ir miljoniem opciju, un visas mani interesē un patīk. Pat šajā kovida laikā nesaprotu, kas ir garlaicība.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+