Modele Māra Sleja: Kaifs ir tad, kad ārā ir vējš, lietus un mēs kaut kur ejam ar bērniem

Intervija
Ieva Smilga
Ieva Smilga
Ej
Ej
25. novembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Modele Māra Sleja
Foto: Gatis Gierts
Modele Māra Sleja
MĀRA SLEJA redzama TV ekrānos, fotosesijās, uz mēles. Viņa ir modele un raidījumu vadītāja. Nemierīga vētra un dziļš mežs. Pati Māra atzīst, ka varētu būt stirna, bet drīzāk ir koijots. Šobrīd viņa atrodas pārmaiņu procesā, jo, lai šajā trakajā pasaulē saglabātu veselo saprātu, ir jāmainās.

Mēs gājām nelielā pārgājienā pa vienu no Māras un viņas ģimenes mīļākajām vietām – Ragakāpas dabas parku. Es, Māra un fotogrāfs Gatis. Mēs smējāmies un kāpām kokos. Mēs runājām un fantazējām. Mēs bijām dabā, jo būt tur ir mūsu dabā.

Instagram tev ir bilde ar spinozauru, un tu tur raksti, ka tas ir tavs alter ego. Māra, kāpēc tu esi spinozaurs?

– Sēdējām trīs māsas un pļāpājām. Viena dinozauru žurnālā bija atradusi sevi. Es arī gribēju! Man tiešām likās, ka es būšu tāda mierīga zālēdāja, bet pēc visām nogalināšanas īpašībām māsas teica, ka, nē, tu esi spinozaurs. Un tad es nodomāju, ka tiešām esmu. Pat vizuāli sajutu to dinozauru. Manī ir agresija un cīņa, aizstāvot sevi. Es vispār esmu diezgan dzīvnieciska. Agrāk man likās, ka esmu balodis, tagad liekas, ka varētu būt stirna vai buks. Tas laikam ir meža dēļ.

Tu esi dusmīgs cilvēks?

– Esmu ļoti impulsīva. Manī jebkurš impulss var izraisīt haosu. Esmu emocionāli impulsīva. Vairs nesaku agresīva, jo tas nav godīgi pret sevi. Es reaģēju uz impulsiem un dažreiz spēju apstāties, nenodarot pāri citiem, bet principā esmu plēsīga, tāpēc stirna laikam arī nesanāk… Drīzāk kāds koijots. Bet es mēģinu atrast veidus, kā nomierināt haosu sevī, – elpošana, pastaigas dabā… Tāpēc man patīk jūra vētras laikā, jo tur ir haoss un tas mani nomierina. Tas ir ciklisks, tur ir viļņi un nav neviena liekā. Daba ārdās.

Kā tu saglabā veselo saprātu šajā trakajā pasaulē?

– Terapeits. Tuvas attiecības ne tikai ar partneri, bet arī māsām. Novilkt robežas un spēt pateikt . Sajust, kur tu gribi būt un kur – ne. Ja jūti, ka negribi būt te, tad mēģināt tikt tam cauri. Miegs un būšana svaigā gaisā – pat ja tas ir pilsētā. Uzturs ir ļoti svarīgs. Vai es līdz galam tam pievēršu uzmanību… Tas ir jautājums. Vispār esmu tādā dzīves posmā, kad nesaprotu, kur esmu un ko daru. Tagad esmu tādā ceļā, kur mēģinu novilkt savas robežas, un arī tās mainās. Mūsdienu pasaule ir tik mainīga, ka, lai nesajuktu prātā, jāmainās ir pašam.

Dabā es nejūku prātā. Dabā es reāli nejūku prātā.

Pamanīju, ka sociālajos portālos neliec bildes ar ģimeni.

– Es pavadu laiku dabā ar saviem bērniem, nekur neliekot bildes. Tā bija mana izvēle būt publiskai personai, nevis viņu. Kad viņi paaugsies, lai paši liek savas bildes! (Smejas.) Mani pašu ļoti iedvesmo Kristīnes Garklāvas Instagram profils, un pa lielam es dzīvoju tādu pašu dzīvi kā viņa. Man liekas, mēs esam dvēseles radinieces. Tāpat kā man, arī viņai ir vīrs Mārtiņš, kurš sērfo 360 dienas no 365. Arī mans vīrs sērfo daudz. Viņš pirmais ieiet ūdenī un pēdējais iznāk. Pie jūras tiešām esmu ilgi. Agrāk man jūra vispār nepatika. Esmu augusi pie ezeriem, bet peldēt man nepatika, mazgāties riebās. Tagad man jūra ir vajadzīga, lai izpūstu galvu.

Tad tu māki lasīt vēja prognozes.

– Jā, un mūsu dzīve diezgan daudz veidojas ap sērfošanu. Arī ceļojumos braucam uz vietām, kur var sērfot. Man ir baigais kaifs, kad ārā ir vējš, lietus un mēs kaut kur ejam ar bērniem. Protams, viņi raud un īd, bet es viņiem dodu ēdienu visu laiku. (Smejas.) Visforšākais ir tas, ka parasti esam jūrā tad, kad gandrīz neviena cita tur nav, jo ir vējains un nemierīgs. Dažreiz, kad aizbraucam uz jūru saulainā, mierīgā laikā, kad nav viļņu, bērni prasa – kas ar to jūru noticis? Kad jūrā nav vētras, mēs īsti nezinām, ko darīt. Ko cilvēki mierīgā laikā dara pie jūras? Ar vīru regulāri braucam uz Liepāju vai Klaipēdu, kur viņš divas stundas pasērfo, un tad dodamies mājās. Ceļā vien cik stundu paiet! Bet tieši šis laiks mašīnā ir tas, kad satieku savu vīru. Bērni aizmieg, un mēs pļāpājam, pļāpājam, pasmejamies, samaināmies. Un, kad esmu pie stūres un visi aizmieg, tas ir laiks man, kad uzlieku James Blake vai Bon Iver un esmu laimīga.

Uz Maroku lidojat sērfot?

– Nē, tai vietai mans vīrs neuzticas. Jo – ko es daru, kamēr viņš sērfo? Pavadu laiku krastā. Es neesmu ūdenī, es neesmu drošībā. (Smejas.) Bet Portugālē esam bijuši kādas, šķiet, astoņas reizes. Līdz ar bērniem gan pamainījies tas, kā pavadu savus atvaļinājumus. Agrāk sēdēju krastā, biju dabā un baudīju daudz lēta vīna, tagad ar bērniem ir citādi, jo viņi prasa menedžmentu.

Cik mazi bija bērni, kad sāki viņus ņemt līdzi piedzīvojumos?

– Laivoju, kad bērnam bija divi mēneši. Pēc otrā bērna man bija depresīvs stāvoklis. Abiem bērniem ir maza starpība. Draugi brauca laivot, es arī gribēju, man arī vajadzēja! Man vienkārši vajadzēja tikt ārā! Bija superīgi! Noliec bērnu kanoe laivā priekšā, uztaisi ēniņu, un viņš tur ņemas. Mēs katru gadu Jāņos braucam laivu braucienos. Bērniem ir veste, kas piestiprināta ar virvi, ēdiens, lietussargs, akmeņi, ko mest ūdenī. Man liekas, ka ārā būšana un vienkārša iešana ir viens no psihiskās veselības fundamentiem. Pirms otrā bērna piedzimšanas pat gribēju veidot meža bērnudārzu, bet paliku stāvoklī un sapratu, ka man tam nebūs resursu. Es gribētu būt gājusi tādā meža bērnudārzā! Mežs laikam ir vieta, kur man patīk būt visvairāk. Līdz ar bērniem iešana dabā ir iegājusi citā apzinātības līmenī un saprotu, cik vērtīgi tas ir. Bērni ir daudz normālāki, kad ir bijuši ārā. Es esmu mamma, kas ļauj bērniem lēkāt pa peļķēm. Es vispār neinvestēju naudu bērnu drēbēs un rotaļlietās. Man tās vienmēr ir atdotas vai uzdāvinātas. Bet inventārā gan! Labos apavos, cimdos un ūdensizturīgos kombinezonos. Protams, ar bērniem vienmēr ir struggle. Viņi raudās un negribēs. Mana vismīļākā reize bija, kad gājām jūrgājienā. Man slingā bija mazākais bērns, vīram ergosomā – vecākais. Lietus gāza burtiski horizontāli. Bijām pārguruši, ar smagām somām, abiem vēl pa bērnam. Gājām, sadevušies rokās, un likās, ka nav lielākas laimes pasaulē.

Likās, ja spējam izdarīt šo, varam izdarīt pilnīgi visu.

Kāpēc tev patīk būt ārā sliktajos laikapstākļos? Patīk, ja ir grūti?

– Nē, tāpēc ka tad neviena cita nav. Pat ja cilvēki ir, viņi ātri pazūd, jo ir taču vējš un auksti. Es tikmēr jau trešo stundu esmu tur laukā, jo Mārtiņš ir jūrā. Liekas, esmu pirmais cilvēks, kurš rudenī uzvelk ziemas jaku un pavasarī pēdējais novelk. Pat jūlijā esmu stāvējusi pie jūras ziemas jakā un snovborda biksēs, jo bija vētra. Gāž lietus, ir krusa – mēs esam pie jūras. Bērni ir iemācījušies pagriezt seju, kad smiltis pūš. Viņi zina – ja griezīs pret vēju, smiltis būs acīs. Viņi pagaida, kad pūtiens pāriet, griežas atpakaļ un spēlējas tālāk. Protams, ir krīzes. Es nekur neeju bez ēdiena. Arī tagad man somā ir ēdiens un ūdens, jo tas ir veids, kā dabā izdzīvot.

Tev krīzes vai bērniem?

– Arī man. Kad gribas ēst, kļūstu īgna un nikna. Piecgadīgā meita čīkst, ka negrib atkal braukt uz jūru un būt ārā lietū. Negrib kāpt no mašīnas ārā. Bet, kad izkāpj, tad četras stundas notusē pa āru, it kā nekas nebūtu. Man visa ārā būšana ir par un ap bērniem. Un es jūtos tik lepna, kad viņi stundu no vietas vienkārši rullējas vai baksta smiltis. Labi, pabaksta jau arī viens otru un dažreiz vēl mēģina izdurt acis… Vispār, man liekas, ka bērniem daudz vieglāk ir pie dabas nekā četrās sienās. Tur viņi jūk prātā.

Arī tava bērnība pagāja dabā?

– Bērnībā it kā biju dabā, bet neapzināti. Apzināta iešana dabā man atvērās tikai ar saviem bērniem. Atceros, man bija četri gadi, – mamma piesēja maisiņu pie koka un teica, lai es ap šo maisiņu staigāju. Viņa pati kopā ar omi aizgāja ogot. Es turējos ap to maisiņu, lai nepazustu, bet viņas bija ilgi prom. Man tas likās šausmīgi. Kā var tā savam bērnam nodarīt?

Agrāk biju īsta Latgales meitene – esmu tur augusi. Likās, varu dzīvot tikai tur. Kopš mans uzvārds ir Sleja (pirms kāzām Māras uzvārds bija Kampernova – red.), esmu kļuvusi par piejūras mežu meiteni. Tā, ka pilnīgi! Tā ir mana drošā vieta. Šoseja, kas ir no Klaipēdas līdz Jūrkalnei, ir mana mīļākā. Tur ir tik skaisti! Gēni, ko mans vīrietis ir ielicis manī kopā ar bērniem, ir pamanījuši redzējumu, kur es vēlos būt, un velk mani uz Kurzemi. Man vējš patīk. Meita man teica, ka viņai nepatīk trokšņi. Viņai tie esot apnikuši. Prasīju, vai vējš, kas ir pie jūras, ir troksnis. Viņa teica – nē. Vējš labi izpūš domas. Protams, ir vēl kāds bonuss – kad Mārtiņš iznāk krastā, viņš mūs vienmēr aizved uz kafejnīcu paēst. Mana mīlestība iet caur ēdienu. Tiešām. Ēdiens un daba ir divas manas mīļākās lietas. Ērces, jā, tās ir! Vienreiz nezinot trāpījāmies ērču epicentrā un visiem iekoda, izņemot mani. Nu neko, izņēmām un aizbraucām pārbaudīties. Ko darīt? Gaidīt kad ķieģelis uz galvas uzkritīs?

Kā tu kusties ikdienā?

– Vakar dejoju viesistabā. Bez jokiem. (Smejas.) Bet vispār es ļoti daudz braucu ar riteni. Tieši šodien nopirku jaunu! Uzskatu, ka nav jāmaksā nauda par to, lai tu kustētos. Kāpēc ir jābrauc ar mašīnu, lai pamītos sporta zālē? Es tos cilvēkus, protams, nenosodu, bet ir tik forši sportot brīvā dabā.

– Kā atšķiras tas, kā tu rūpējies par sevi tagad un pirms bērniem?

– Pirms bērniem es vispār nedomāju – vienkārši darīju. Tagad pēc iespējas vairāk eju ārā, es guļu un ēdu. Man ir ļoti daudz enerģijas, un darbā es to patērēju. Varu trīs stundas kārtīgi nostrādāt un pēc tam mājās gulēt.

– Raidījumos TE! tu daudz esi pētījusi Rīgu. Kura vieta tevi patiešām ir pārsteigusi?

– Visas! Tiešām! Režisors Dzintars Dreibergs teica, ka paņēma mani raidījumam, jo mani ir viegli aizraut un pārsteigt. Man ir īsa atmiņa, par vienu un to pašu lietu varu priecāties vairākas reizes. Braucam un ieraugām pūci vai stirnu, man tas ir OH MY GOD! TU REDZĒJI STIRNU?

– Tu piekop zero waste?

– Vienu brīdi biju riktīgi sajukusi ar šo. Kad piedzima otrais bērns, saldēju ēdiena pārpalikumus un taisīju saldētavā kompostu, ko pēc tam vedu pie māsas uz Siguldu. Biju izlasījusi, ka Ņujorkā tā dara. Man mājās bija divi mazi bērni. Es biju pārgurusi un sapratu, ka līdz ar šo visu jūku prātā arī ar zero waste. Tad es to nedaudz palaidu vaļā. Protams, kad vīrs atnāk no veikala ar daudzām plastmasām, man sāp sirds, bet tagad, kad bērni iet bērnudārzā, esmu atradusi balansu. Vīrs reizi nedēļā aiziet un veikalu un nopērk visu, kas neizbēgami ir plastmasā. Es tikmēr izeju pa zero waste veikaliem. Esmu sapratusi, ka ar savu dzīvesveidu varu atļauties dzīvot zero waste, bet cilvēkiem, kas dzīvo tālāk no centra un strādā normētu darba laiku, tas nav tik vienkārši.

Teiktu, ka tagad esmu līdzsvarā. Vairs nenosodu citus, ja viņi nepiekopj zero waste. Katram ir tik resursu, cik viņam ir. Vienmēr atceros, ka mēs katrs šajā mirklī darām labāko, ko spējam, gan savā, gan dabas un ģimenes labā. Un katrs var atšķirīgas lietas.

Atskatos uz savu bērnību, kad mamma viena audzināja četrus bērnus. Es varu viņai pārmest, ka viņa kaut ko darīja nepareizi, bet viņa darīja tik, cik varēja. Un to atgādinu arī sev.

Ir tāds labs seriāls The Good Place, kurā rādīts, ka agrāk varēji tikt debesīs, izglābjot bērnu, kas skrien pāri ielai. Tagad tu izglāb bērnu, bet nopērc tomātu, kas nav organisks, un uzreiz esi ellē. Mūsdienās viss ir par balansu. Kāds dzelžaini aizstāv zero waste, bet nezina neko par rasismu. Vai aizstāv dzīvnieku tiesības, bet nezina par vardarbību pret sievietēm. Visam ir jābūt līdzsvarā, un jādara tik, cik katrs spēj. Jā, takas sākumā pacēlu vienu papīru, bet es nespēju pacelt visus sūdus, ko tie idioti nomet.

– Ir kāda veca intervija, kuru lasot ir jāsmejas, jo mainījusies domāšana?

– Jā, ir. Pat klausoties sevi podkāstā, kas bijis pirms pusgada, man liekas – ak dies… Agrāk esmu bijusi ļoti kategoriska. To man aizrādīja. Tagad man ir svarīgi pateikt, ka gela nagi ir katra paša izvēle. Tikai es domāju, ka tas nav forši, bet katrs var darīt, kā viņš vēlas, kamēr tas ir saskaņā ar viņu pašu. Arī mākslīgās krūtis nav slikti – katram ir savs iemesls un stāsts, kāpēc viņš tādas ieliek. Var darīt pilnīgi visu, bet manā ētikas kodeksā tu nevari teikt, ka tas ir īsts, ja tas nav īsts. Ja tu 50 gados izdomā salaist botoksu, tas ir fine, kamēr tu to nenoliedz. Ja tu saki, ka tas ir īsts un es neko neesi darījusi… tad tas ir fucked up. Un man tas neliekas godīgi ne pret mani, ne pret citiem.

– Tad Māra kļūst dusmīga.

– Tad es kļūstu dusmīga. Patiesībā jau kāda atšķirība, vai ir uztaisīts vai nav! No otras puses, es ieraugu sievieti ar uztaisītām lūpām, nomaskētām grumbām un domāju, kas ar mani nav kārtībā, ja 30 gados jau ir grumbas. Bet, ja es ieelpoju un padomāju, ka tā sieviete ir kaut ko izdarījusi, tad viss ir kārtībā.

– Tu vispār esi drosmīga?

– Es drīzāk esmu neprātīga. Man patīk riskēt. Noklausījos Youtube, ka katru dienu jādara kaut kas tāds, kas tevi biedē. Kaut kādā ziņā es to daru. Es pasaku, es riskēju. Tas ir kaut kāds adrenalīns.

Dažreiz gan tas ir gļēvums – tu izdari kaut ko, jo tev ir bail. Vārda drosme nav manā vārdnīcā.

– Bet esi iemācījusies pateikt .

– Ne vienmēr. Kad esmu nonākusi līdzatkarīgās situācijās, kurās tiek spēlēts līdzatkarības trijstūris, pēcāk domāju, ka man vienkārši vajadzēja pateikt . Tā ir laba skola, nākamreiz pateikšu. Pēdējā laika notikumi Latvijas modes industrijā mani ir izmācījuši tā, ka mani tagad ir ļoti grūti uz***t. Tagad es bezkaunīgi prasu, lai dara tā, kā bija runāts. Protams, dzīve mainās, un mēs nezinām, kāda būs nākama situācija, bet ir ļoti interesanti.

– Ja tev būtu iespēja mainīt vienu lietu pasaulē, kas tā būtu?

– Lai visi tie, kam ir nodarīts pāri, spētu to saprast, spētu palīdzēt sev un sāktu rūpēties par sevi! Tas viss nāk no bērnības, un, ja mēs katrs varētu parūpēties par sevi un pateikt – jā, man sāpēja, bet es gribu citādi, pasaule būtu labāka. Tas ir stāsts par iekšējo. Kad katrs parūpējas par sevi, viņš spēj būt ar citiem. 

 

  • Modele Māra Sleja par veselā saprāta saglabāšanu.
  • Stāsts par latvieti, kura aizbrauca uz Kamčatku un palika tur uz dzīvi.
  • Priesteris, kurš uzkāpa Everesta, devās apkārt pasaulei gaisa balonā un airu laivā.
  • Dodamies ceļā pa Pamira lielceļu – vienu no bīstamākajiem un eksotiskākajiem maršrutiem pasaulē.
  • Ejam pie kaimiņiem – pārgājienu idejas Lietuvā un Igaunijā.
  • Kajakā pāri Baltijas jūrai.  
  • Lielo un mazo piedzīvojumu somu ceļvedis.
  • Cīņas sportu izskaidrojums.
  • Viss par sportošanu ar suņiem.
  • Vērtīgi padomi, kā izveidot savu skriešanas plānu.
  • Meklējam un trenējam muskuļu atmiņu. Pag, tāda vispār ir?
EJ №01

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+