Modele Māra Sleja: Kaifs ir tad, kad ārā ir vējš, lietus un mēs kaut kur ejam ar bērniem

Intervija
Ieva Smilga
Ej
9. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gatis Gierts
Modele Māra Sleja
MĀRA SLEJA redzama TV ekrānos, fotosesijās, uz mēles. Viņa ir modele un raidījumu vadītāja. Nemierīga vētra un dziļš mežs. Pati Māra atzīst, ka varētu būt stirna, bet drīzāk ir koijots. Šobrīd viņa atrodas pārmaiņu procesā, jo, lai šajā trakajā pasaulē saglabātu veselo saprātu, ir jāmainās.

Mēs gājām nelielā pārgājienā pa vienu no Māras un viņas ģimenes mīļākajām vietām – Ragakāpas dabas parku. Es, Māra un fotogrāfs Gatis. Mēs smējāmies un kāpām kokos. Mēs runājām un fantazējām. Mēs bijām dabā, jo būt tur ir mūsu dabā.

Instagram tev ir bilde ar spinozauru, un tu tur raksti, ka tas ir tavs alter ego. Māra, kāpēc tu esi spinozaurs?

– Sēdējām trīs māsas un pļāpājām. Viena dinozauru žurnālā bija atradusi sevi. Es arī gribēju! Man tiešām likās, ka es būšu tāda mierīga zālēdāja, bet pēc visām nogalināšanas īpašībām māsas teica, ka, nē, tu esi spinozaurs. Un tad es nodomāju, ka tiešām esmu. Pat vizuāli sajutu to dinozauru. Manī ir agresija un cīņa, aizstāvot sevi. Es vispār esmu diezgan dzīvnieciska. Agrāk man likās, ka esmu balodis, tagad liekas, ka varētu būt stirna vai buks. Tas laikam ir meža dēļ.

Tu esi dusmīgs cilvēks?

– Esmu ļoti impulsīva. Manī jebkurš impulss var izraisīt haosu. Esmu emocionāli impulsīva. Vairs nesaku agresīva, jo tas nav godīgi pret sevi. Es reaģēju uz impulsiem un dažreiz spēju apstāties, nenodarot pāri citiem, bet principā esmu plēsīga, tāpēc stirna laikam arī nesanāk… Drīzāk kāds koijots. Bet es mēģinu atrast veidus, kā nomierināt haosu sevī, – elpošana, pastaigas dabā… Tāpēc man patīk jūra vētras laikā, jo tur ir haoss un tas mani nomierina. Tas ir ciklisks, tur ir viļņi un nav neviena liekā. Daba ārdās.

Kā tu saglabā veselo saprātu šajā trakajā pasaulē?

– Terapeits. Tuvas attiecības ne tikai ar partneri, bet arī māsām. Novilkt robežas un spēt pateikt . Sajust, kur tu gribi būt un kur – ne. Ja jūti, ka negribi būt te, tad mēģināt tikt tam cauri. Miegs un būšana svaigā gaisā – pat ja tas ir pilsētā. Uzturs ir ļoti svarīgs. Vai es līdz galam tam pievēršu uzmanību… Tas ir jautājums. Vispār esmu tādā dzīves posmā, kad nesaprotu, kur esmu un ko daru. Tagad esmu tādā ceļā, kur mēģinu novilkt savas robežas, un arī tās mainās. Mūsdienu pasaule ir tik mainīga, ka, lai nesajuktu prātā, jāmainās ir pašam.

Dabā es nejūku prātā. Dabā es reāli nejūku prātā.

Pamanīju, ka sociālajos portālos neliec bildes ar ģimeni.

– Es pavadu laiku dabā ar saviem bērniem, nekur neliekot bildes. Tā bija mana izvēle būt publiskai personai, nevis viņu. Kad viņi paaugsies, lai paši liek savas bildes! (Smejas.) Mani pašu ļoti iedvesmo Kristīnes Garklāvas Instagram profils, un pa lielam es dzīvoju tādu pašu dzīvi kā viņa. Man liekas, mēs esam dvēseles radinieces. Tāpat kā man, arī viņai ir vīrs Mārtiņš, kurš sērfo 360 dienas no 365. Arī mans vīrs sērfo daudz. Viņš pirmais ieiet ūdenī un pēdējais iznāk. Pie jūras tiešām esmu ilgi. Agrāk man jūra vispār nepatika. Esmu augusi pie ezeriem, bet peldēt man nepatika, mazgāties riebās. Tagad man jūra ir vajadzīga, lai izpūstu galvu.

Tad tu māki lasīt vēja prognozes.

– Jā, un mūsu dzīve diezgan daudz veidojas ap sērfošanu. Arī ceļojumos braucam uz vietām, kur var sērfot. Man ir baigais kaifs, kad ārā ir vējš, lietus un mēs kaut kur ejam ar bērniem. Protams, viņi raud un īd, bet es viņiem dodu ēdienu visu laiku. (Smejas.) Visforšākais ir tas, ka parasti esam jūrā tad, kad gandrīz neviena cita tur nav, jo ir vējains un nemierīgs. Dažreiz, kad aizbraucam uz jūru saulainā, mierīgā laikā, kad nav viļņu, bērni prasa – kas ar to jūru noticis? Kad jūrā nav vētras, mēs īsti nezinām, ko darīt. Ko cilvēki mierīgā laikā dara pie jūras? Ar vīru regulāri braucam uz Liepāju vai Klaipēdu, kur viņš divas stundas pasērfo, un tad dodamies mājās. Ceļā vien cik stundu paiet! Bet tieši šis laiks mašīnā ir tas, kad satieku savu vīru. Bērni aizmieg, un mēs pļāpājam, pļāpājam, pasmejamies, samaināmies. Un, kad esmu pie stūres un visi aizmieg, tas ir laiks man, kad uzlieku James Blake vai Bon Iver un esmu laimīga.

Uz Maroku lidojat sērfot?

– Nē, tai vietai mans vīrs neuzticas. Jo – ko es daru, kamēr viņš sērfo? Pavadu laiku krastā. Es neesmu ūdenī, es neesmu drošībā. (Smejas.) Bet Portugālē esam bijuši kādas, šķiet, astoņas reizes. Līdz ar bērniem gan pamainījies tas, kā pavadu savus atvaļinājumus. Agrāk sēdēju krastā, biju dabā un baudīju daudz lēta vīna, tagad ar bērniem ir citādi, jo viņi prasa menedžmentu.

Cik mazi bija bērni, kad sāki viņus ņemt līdzi piedzīvojumos?

– Laivoju, kad bērnam bija divi mēneši. Pēc otrā bērna man bija depresīvs stāvoklis. Abiem bērniem ir maza starpība. Draugi brauca laivot, es arī gribēju, man arī vajadzēja! Man vienkārši vajadzēja tikt ārā! Bija superīgi! Noliec bērnu kanoe laivā priekšā, uztaisi ēniņu, un viņš tur ņemas. Mēs katru gadu Jāņos braucam laivu braucienos. Bērniem ir veste, kas piestiprināta ar virvi, ēdiens, lietussargs, akmeņi, ko mest ūdenī. Man liekas, ka ārā būšana un vienkārša iešana ir viens no psihiskās veselības fundamentiem. Pirms otrā bērna piedzimšanas pat gribēju veidot meža bērnudārzu, bet paliku stāvoklī un sapratu, ka man tam nebūs resursu. Es gribētu būt gājusi tādā meža bērnudārzā! Mežs laikam ir vieta, kur man patīk būt visvairāk. Līdz ar bērniem iešana dabā ir iegājusi citā apzinātības līmenī un saprotu, cik vērtīgi tas ir. Bērni ir daudz normālāki, kad ir bijuši ārā. Es esmu mamma, kas ļauj bērniem lēkāt pa peļķēm. Es vispār neinvestēju naudu bērnu drēbēs un rotaļlietās. Man tās vienmēr ir atdotas vai uzdāvinātas. Bet inventārā gan! Labos apavos, cimdos un ūdensizturīgos kombinezonos. Protams, ar bērniem vienmēr ir struggle. Viņi raudās un negribēs. Mana vismīļākā reize bija, kad gājām jūrgājienā. Man slingā bija mazākais bērns, vīram ergosomā – vecākais. Lietus gāza burtiski horizontāli. Bijām pārguruši, ar smagām somām, abiem vēl pa bērnam. Gājām, sadevušies rokās, un likās, ka nav lielākas laimes pasaulē.

Likās, ja spējam izdarīt šo, varam izdarīt pilnīgi visu.

Kāpēc tev patīk būt ārā sliktajos laikapstākļos? Patīk, ja ir grūti?

– Nē, tāpēc ka tad neviena cita nav. Pat ja cilvēki ir, viņi ātri pazūd, jo ir taču vējš un auksti. Es tikmēr jau trešo stundu esmu tur laukā, jo Mārtiņš ir jūrā. Liekas, esmu pirmais cilvēks, kurš rudenī uzvelk ziemas jaku un pavasarī pēdējais novelk. Pat jūlijā esmu stāvējusi pie jūras ziemas jakā un snovborda biksēs, jo bija vētra. Gāž lietus, ir krusa – mēs esam pie jūras. Bērni ir iemācījušies pagriezt seju, kad smiltis pūš. Viņi zina – ja griezīs pret vēju, smiltis būs acīs. Viņi pagaida, kad pūtiens pāriet, griežas atpakaļ un spēlējas tālāk. Protams, ir krīzes. Es nekur neeju bez ēdiena. Arī tagad man somā ir ēdiens un ūdens, jo tas ir veids, kā dabā izdzīvot.

Tev krīzes vai bērniem?

– Arī man. Kad gribas ēst, kļūstu īgna un nikna. Piecgadīgā meita čīkst, ka negrib atkal braukt uz jūru un būt ārā lietū. Negrib kāpt no mašīnas ārā. Bet, kad izkāpj, tad četras stundas notusē pa āru, it kā nekas nebūtu. Man visa ārā būšana ir par un ap bērniem. Un es jūtos tik lepna, kad viņi stundu no vietas vienkārši rullējas vai baksta smiltis. Labi, pabaksta jau arī viens otru un dažreiz vēl mēģina izdurt acis… Vispār, man liekas, ka bērniem daudz vieglāk ir pie dabas nekā četrās sienās. Tur viņi jūk prātā.

Arī tava bērnība pagāja dabā?

– Bērnībā it kā biju dabā, bet neapzināti. Apzināta iešana dabā man atvērās tikai ar saviem bērniem. Atceros, man bija četri gadi, – mamma piesēja maisiņu pie koka un teica, lai es ap šo maisiņu staigāju. Viņa pati kopā ar omi aizgāja ogot. Es turējos ap to maisiņu, lai nepazustu, bet viņas bija ilgi prom. Man tas likās šausmīgi. Kā var tā savam bērnam nodarīt?

Agrāk biju īsta Latgales meitene – esmu tur augusi. Likās, varu dzīvot tikai tur. Kopš mans uzvārds ir Sleja (pirms kāzām Māras uzvārds bija Kampernova – red.), esmu kļuvusi par piejūras mežu meiteni. Tā, ka pilnīgi! Tā ir mana drošā vieta. Šoseja, kas ir no Klaipēdas līdz Jūrkalnei, ir mana mīļākā. Tur ir tik skaisti! Gēni, ko mans vīrietis ir ielicis manī kopā ar bērniem, ir pamanījuši redzējumu, kur es vēlos būt, un velk mani uz Kurzemi. Man vējš patīk. Meita man teica, ka viņai nepatīk trokšņi. Viņai tie esot apnikuši. Prasīju, vai vējš, kas ir pie jūras, ir troksnis. Viņa teica – nē. Vējš labi izpūš domas. Protams, ir vēl kāds bonuss – kad Mārtiņš iznāk krastā, viņš mūs vienmēr aizved uz kafejnīcu paēst. Mana mīlestība iet caur ēdienu. Tiešām. Ēdiens un daba ir divas manas mīļākās lietas. Ērces, jā, tās ir! Vienreiz nezinot trāpījāmies ērču epicentrā un visiem iekoda, izņemot mani. Nu neko, izņēmām un aizbraucām pārbaudīties. Ko darīt? Gaidīt kad ķieģelis uz galvas uzkritīs?

Kā tu kusties ikdienā?

– Vakar dejoju viesistabā. Bez jokiem. (Smejas.) Bet vispār es ļoti daudz braucu ar riteni. Tieši šodien nopirku jaunu! Uzskatu, ka nav jāmaksā nauda par to, lai tu kustētos. Kāpēc ir jābrauc ar mašīnu, lai pamītos sporta zālē? Es tos cilvēkus, protams, nenosodu, bet ir tik forši sportot brīvā dabā.

Kā atšķiras tas, kā tu rūpējies par sevi tagad un pirms bērniem?

Pilna intervija un citi jaudīgi materiāli žurnālā EJ!

  • Modele Māra Sleja par veselā saprāta saglabāšanu.
  • Stāsts par latvieti, kura aizbrauca uz Kamčatku un palika tur uz dzīvi.
  • Priesteris, kurš uzkāpa Everesta, devās apkārt pasaulei gaisa balonā un airu laivā.
  • Dodamies ceļā pa Pamira lielceļu – vienu no bīstamākajiem un eksotiskākajiem maršrutiem pasaulē.
  • Ejam pie kaimiņiem – pārgājienu idejas Lietuvā un Igaunijā.
  • Kajakā pāri Baltijas jūrai.  
  • Lielo un mazo piedzīvojumu somu ceļvedis.
  • Cīņas sportu izskaidrojums.
  • Viss par sportošanu ar suņiem.
  • Vērtīgi padomi, kā izveidot savu skriešanas plānu.
  • Meklējam un trenējam muskuļu atmiņu. Pag, tāda vispār ir?
EJ №01

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs