Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pamanīju, ka mammas tēls tev ir spēcīgs pārdzīvojums. Mamma rādījusi, kā darbojas nevaldīta iekšēja uguns. Lasīju gan tavu stāstu par atstāšanu mežā pie koka – vientuļi gaidīt, kamēr mamma ogos, gan par mūžīgu izsalkumu bērnībā, gan par to, ka neesi audzināta…
– Tie taču ir tik maigi vārdi, ak Dievs, dzīvē esmu viņai teikusi daudz trakākas lietas. Tie ir fakti. Kad par kādu runāju kritiski, tad viņš zina, ka par viņu tā domāju. Neizliekos. Mamma bija krievu valodas skolotāja, tad – pagastvecene ar stipru caursišanas spēju. Kā viņa pateica, tā visi arī darīja, pat vietējie miliči. Tagad mamma laimīga saimnieko laukos.
Bet ir viena fīča, kas jāizdara, – ir jāizšķiras no vecākiem, lai varētu pie viņiem atgriezties.
Vai tas notiek maigi un cieņpilni vai arī lamājoties, kliedzot un ārdoties… tas ir katra dzīves ceļš. Ir jāpasaka viss, ko atceries no savas prizmas un pieredzes.
Bijām četru bērnu ģimene 90. gados, mamma vienīgā apgādniece. Skābēti gurķi un medus – normālas vakariņas. Mamma daudz strādāja. Piedzimu 30. augustā, tas nozīmē, ka mamma uzreiz arī gāja uz skolu strādāt. Un kā zīdainim, ja atskatās uz dziļām pieredzēm, ēdiena ir bijis par maz. Tas laiks atstājis sekas – ēdu, kad man dod, jo nezinu, kad nākamreiz dabūšu.
– Un tu teici arī, ka priecājies, ka beidzot saproti savu mammu. Jo tev pašai bērni.
– Esmu ceturtais bērns. Kad piedzimu, mammai bija apmēram tik, cik man šobrīd. Daudz darba un varas. Turklāt nomira viņas vīrs, mana brāļa un māsu tēvs. Viņa palika viena ar bērniem. Es dzimu pēc tam, ārlaulībā. Man ir liels prieks, ka arvien vairāk mammu saprotu. Saprotu, piedodu, pieņemu.
Piedošana ir par to, ka tu atsakies no sapņa par labāku pagātni.
Jā, bija, kā bija. Bet nepārmetu. Jo zinu, ka tik daudzos brīžos nesajukt prātā ir milzīga māksla. Jā, ir bijušas sarunas ģimenē, ka esmu neaudzināta. Mani jau neviens nav audzinājis…
– Un vēl tu teici: «Vienmēr no savas mammas esmu kaunējusies…»
– Viņa tāda skaļa. Viss stiprais, kas ir mūsos, viņā ir vēl krietni, krietni vairāk. Kādās radinieku kāzās bija klikšķis: pēkšņi sapratu, ka arī esmu skaļa. Bet man pirmo reizi nebija kauns par sevi, līdz ar to arī par mammu. Aptvēru, cik daudz labu īpašību manī ir no viņas. Kaut vai tik svarīgajā pamatlietā – dzemdniecībā. Mājdzemdības bija mans dzīves pagrieziens – tāpēc, ka tur saslēdzās VISS. Mēs visas trīs māsas esam labas dzemdētājas. Kā dzīvnieki saprotam, ko darīt. Mamma mums ir atstājusi šo pieredzi. Viņa pāršķēla savas cilts sāpīgo, grūto… Ir labi zināt, ka manī ir šīs dzīvnieciskās stīgas, no kurām ieguvēji ir gan mani bērni, gan vīrs.
Visu interviju ar modeli Māru Sleju lasi žurnālā Santa, kurš tirdzniecībā pieejams no 25. maija.
