Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
20
-
0
-
1
-
8
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2012. gada 34. numurā.
– Pagājis ilgs laiks, kopš jūs pieņēmāt lēmumu pati uz skatuves vairs nekāpt.
– Jā, kopš dēls piedzima. Ar viņa nākšanu pasaulē sapratu, ka man jāpaliek mājās ar bērniem. Kad piedzima meitiņa, pirmajā laikā nebiju klāt un neredzēju, kā viņa auga. Man bija koncerti, skriešanas pa pasauli. Kad meitiņa dzima, bija vēl dzīvas abas vecāsmammas, gan vīra, gan mana mamma, un es varēju bērnu atstāt drošās rokās. Kad dzima dēliņš, mums vairs bija tikai viena vecāmamma. Beigu beigās arī mani gadi.
Uzskatu, ka popmūzika ir jaunu cilvēku darīšana.
– Bet vai bija tik viegli no skatuves atteikties?
– Teikšu – jā. Man bija ārkārtīgi svarīgi būt kopā ar bērniem, un tas sievietei paņem vai visas divdesmit četras stundas diennaktī, paliek tikai nakts miegs. Bet, ja gribu būt māksliniece, man vajadzīga vesela armija, kurai varētu uzticēt bērnus un mājas dzīvi. Es izvēlējos to darīt pati, un nevienu brīdi nenožēloju. Dēls auga lielāks, meita sāka iet skolā. Es jau nekur no skatuves neaizgāju. Producēšana un režisēšana ļoti saistīta ar skatuvi. Esmu daudzkārt guvusi māksliniecisku gandarījumu, esot klāt pie kādas izrādes vai koncerta. Ir bijis milzīgs gandarījums un laimes izjūta, kādreiz bijusi arī vilšanās.
– Jūs ar Zigmaru esat kopā jau ļoti ilgi. Ko viņš jums nozīmē?
– Mēs tieši tā pusnopietni pusironiski par to runājām. Zigmaru aicināja uz kādu jubileju, un viņš teica: es noteikti būšu ar sievu. Kā tā, taču tikai uz mazu brīdi?! Un viņš atbildēja: jo nevar zināt, cik ilgi mēs vēl būsim kopā. Viņš ar to, protams, nedomāja šķiršanos.
Tas acīmredzot mums ir bijis lemts – dzīvot kopā šos gadus. Viņš ir neatņemama manas dzīves daļa.
– Ar ko jūs savaldzināja Zigmars?
(Mirdza un Zigmars satikās Filharmonijas vokāli instrumentālajā ansamblī Modo. Mirdza bija soliste, Zigmars – vadīja ansambli.)
– Es viņu zināju jau iepriekš. Tagad ir daudz visādu zvaigžņu, kas parādās un dziest, un visus grūti paturēt prātā. Bet toreiz, lai nokļūtu uz skatuves, bija jāiziet cauri dažādiem sietiem: neskaitāmas komisijas, tarifikācijas. Protams, bija arī pašdarbības kolektīvi, es pati sākumā tādā dziedāju – kolhozā. Taču tiešām bija jāizlaužas un sevi jāpierāda. Līdz ar to, ja kāds kaut ko darīja uz skatuves, to uzreiz pamanīja. Zigmaru nevarēja nepamanīt. Viņš mani zināja, es viņu zināju, un mēs dzīvojām paralēli. Tad tas sākās – ar kaut kādu kaisli. Mums katram bija cita ģimene. Bet acīmredzot tās attiecības, kas bija ģimenēs, pieļāva iespēju, ka mums varētu būt kaut kas cits. Dienesta romāns, tā varētu teikt.
Jā, ilgs mums tas laiciņš kopā. Bet, kad tu sāc attiecības, tu taču nezini, cik tas būs ilgi. Vienkārši ļaujies. Protams, katras attiecības prasa kompromisus.
– Jūs noteikti neesat tā, kas ģimenes konfliktos met šķīvjus pret grīdu.
– Nē. Esmu tāds samērā mierīgs cilvēks. Kaut gan varu būt diezgan šerpa. Varu arī aizsvilties. Kad mūsējie pludmales volejbolā olimpiādē ieguva bronzu, es kliedzu kā negudra. Tas bija tik ļoti forši! Bet, ja esmu patiesi dusmīga, tad vairāk nocietinos iekšēji.
– Jūsu bērni jau izauguši, Jānis nupat plūcis laurus kā kora Kamēr diriģents… Kādi ir jūsu bērni?
– Meitai jau ir sava ģimene. Viņa guvusi labu izglītību ārzemēs, Birmingemas universitātē un Šveicē, bet dzīvo Latvijā un nevienu dienu nav domājusi strādāt ārpus Latvijas. Mazbērniņu gan man vēl nav.
Zane studēja mazliet žurnālistiku, mazliet tūrisma un hoteļu lietas, arī patlaban iesaistījusies tūrisma biznesā, lai gan tieši tagad viņa nonākusi krustcelēs un domā ko citu. Dēls ir saistīts ar mūziku. Abi ir labi cilvēki.
– Jums ir svarīga stipra ģimene. Tas nāk no jūsu dzimtas?
– Īsti ne. Māmiņa ar tēvu izšķīrās. Tēvs varbūt īsti nebūtu gribējis šķirties, bet tādi bija apstākļi, viņam bija problēmas ar alkoholu.
Mani vecāki bija vienkārši strādnieki, bet ļoti muzikāli. Ģimenes godos vienmēr bija liela dziedāšana. Es viņiem spēlēju pavadījumu, jo mācījos akordeonu bērnu mūzikas skolā.
– Vai jūs esat vienīgais bērns?
– Jā. Man bija divi brālīši, bet viņi abi nomira. Tā bija traģēdija maniem vecākiem. Bet es nezinu, vai vispār būtu šajā pasaulē, ja viņi nebūtu nomiruši. Kad es dzimu, tie bija ļoti grūti laiki, pēckara gadi.
Gan Zigmars, gan es esam vienīgie bērni saviem vecākiem. Māsu un brāļu vietā man bija bērnudārzs, skola un pagalms. Maniem bērniem bērnībā nav bijis tāda pagalma un pagalma draugu, kādi bija man.
– Vai jums vēl saglabājušies kādi draugi no bērnības dienām?
– Nē. Mēs bieži mainījām dzīvesvietas – tad dzīvojām centrā, tad Pārdaugavā, tad Juglā… Tādam bērnam tas ir pietiekami tālu, lai saglabātu draudzību. Tiklīdz draugi uzrodas, tā atkal jāpārceļas citur. Man nebija grūti iedzīvoties, es biju komunikabla. Man pat šķita interesanti, ka atkal jāmaina skola, jāmācās citā rajonā, citā skolā, ar citiem klasesbiedriem. Bet līdz ar to draugi uz ilgu laiku neaizķērās. Pēc tam nāca dzīves posms, kad biju uz skatuves, tad bija nepārtraukta braukāšana, un nebija laika ar draugiem pulcēties.
– Jūsu pirmā profesija bija modelētāja konstruktore. Vai esat kādreiz domājusi, kāda būtu jūsu dzīve, ja jūs tā arī būtu palikusi trikotāžas kombinātā Maiga un nenonāktu uz skatuves?
– Man patika strādāt arī trikotāžas kombinātā. Es gan īsti nestrādāju par modelētāju konstruktori, man iznāca darboties tādā administratīvā vietā, trikotāžas ateljē pašā salonā, un tas bija ļoti ekskluzīvi. Pie piegriešanas un konstruēšanas neesmu strādājusi nevienu dienu, lai gan tieši to mācījos – radīt modeli un to uzkonstruēt uz piegrieztnes. Bet šūt mēs mācējām visas un pat rīkojām modes skates.
Tā bija tajā laikā jaunai sievietei ļoti nepieciešama un gudra profesija. Mana mamma vienmēr ir šuvusi.
Mēs dzīvojām ļoti trūcīgi, bet es to īpaši neizjutu.
Varbūt mājās nebija lielas izvēles ar pārtiku, bet mana mamma vienmēr spēja sameistarot man jaunu kārtu no savām vecajām kleitām un pat aizkariem. Vēlāk arī es to iemācījos un, kad skolā bija kādas saiešanas, mēģināju uzšūt ko jaunu. Veikalā, protams, neko nevarēja nopirkt, pat apavus ne. Šausmīgs laiks toreiz bija.
– Toties meitenes, kas mācēja šūt, varēja grozīties visām pa priekšu.
– Varēja izcelties. Bet man tā grozīšanās pa priekšu nebija aktuāla. Es biju ārkārtīgi nopietna. Vairākus gadus biju klases vecākā, vienmēr man bija kaut kādi pienākumi. Klases audzinātājas nezin kāpēc uz mani tā uzreiz paļāvās. Nevarēju domāt tikai par sevi, man vienmēr vajadzēja kaut ko organizēt.
– Esmu dzirdējusi, ka jūs joprojām esat ļoti kārtīga, precīza un organizēta. Vai reizēm atļaujaties arī mazas neprātības?
– Tik traki nav. Bet man ļoti patīk atrasties sakārtotā vidē.
– Kāda ir beidzamā neprātība, ko atļāvāties?
– Gulēt līdz vieniem. Apzinies – vai, vajadzētu taču celties un iet dzīvē! Bet pagulēt taču ir tik jauki. Bērni lieli, nedzīvo pie tevis, nav jāuztraucas par brokastīm. Citādi vienmēr kaut kādas rūpes, kaut kas jāorganizē, kaut kas jādara.
– Vai ir kādas greznības, kuras jūs sev atļaujaties?
– Man ir svarīgi reizi nedēļā uztaisīt manikīru, apmeklēt kosmetologu, aiziet uz masāžu. Tādas sievišķīgas un absolūti egoistiskas lietas. Esmu to nopelnījusi, un tā es jūtos pārliecināta par sevi. Ja kaut kur jābrauc, arī ārzemēs cenšos atrast tam iespēju, lai neizietu no ritma. Jā, es pērku arī kurpes. Ja kaut ko skaistu ieraugu, mēdzu sev tādu greznību atļauties.
– Kādas ir jūsu vājības?
– Paklausīties labu mūziku labā koncertā. Apmeklēt kādu izcilu izrādi. Katrā ziņā ne greznumlietas!
– Kuri mirkļi jums iespiedušies atmiņā kā vissaviļņojošākie no tiem gadiem, kad jūs pati dziedājāt uz skatuves?
– Visemocionālākie laikam saistīti ar dziesmu Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas. Mums bija koncerti Krievijā, un starp tiem mūs visus aizveda uzstāties uz hospitāli pie Maskavas. Toreiz bija Afganistānas karš. Hospitālī bija milzīga zāle, pilna ar jauniem sakropļotiem cilvēkiem. Ratiņos, ar kruķiem – tas bija šokējoši. Mūsu grupai, Opus, bija jānodzied pāris dziesmu. Pēc pirmās dziesmas atnāca zīmīte, un tur latviešu valodā rakstīts: «Nodziediet kaut ko latviski!» Tas bija tik aizkustinoši. Dziļi, skumji, sāpīgi. Tad es nolēmu, ka jādzied šī:
Kas redzēja rīta zvaigzni vakarā uzlecam,
kas redzēja pārejam karā dotu bāleliņ…
Pašai tās emocijas bija tik sakāpinātas, ka knapi varēju nodziedāt.
Es nevaru sūdzēties, man dzīvē bijuši daudzi laimīgi brīži. Bērnu piedzimšana. Bet bijušas arī pilnīgi pretējas izjūtas. Tuvu cilvēku aiziešana.
– Jūsu mammas aiziešana?
– Jā. It kā tas skaudrums izdziest, kļūst rēnāks. Bet tik un tā joprojām atceros tos mūsu labos brīžus. Mēs bijām ļoti tuvas. Protams, es biju vienīgais bērns. Tajā pašā laikā viņa nekad ar mani tā neucinājās. Pēdējos gados viņa smagi slimoja. Slimība ļoti maina cilvēku, un tad ir svarīgi to pieņemt un saprast, ka tā ir slimība. Es toreiz biju jauna, par to neviens nerunāja, un es nesapratu, kāpēc tas cilvēks tā mainās.
– Jūs kādreiz dziedājāt par Slīteres siliem, bet pēc tam tur nopirkāt mājiņu.
– Tās mums vairs nav. Vienpadsmit gadu mēs tur nodzīvojām. Bet Zigmaram bija mūža sapnis – dzīvot tā, lai var redzēt jūru. Mēs to piepildījām. Tagad dzīvojam pie līča. Aiz Rojas, ar skatu uz jūru. Mums ir tāda sprauga, kur tiešām pa logu var redzēt jūru. Un tagad saprotu, cik tas ir svarīgi – redzēt to tālumu un plašumu. Daba ir skaistāka par jebkuru mākslu, tā nepārtrauktā mainība un harmonija, gan ar stihijām, gan ar rāmumu.
– Kur jūs izvējojat savu stresu?
– Mājas un daba – divas lietas. Man kā zvēriņam ir svarīga aliņa. Es esmu ļoti mājiska.
– Jūs ticat liktenim?
– Nē. Bet reiz jaunībā biju aizgājusi pie zīlnieces.
Toreiz viņa man pateica, ka līdz četrdesmit piecu gadu vecumam nenodzīvošu.
Kāpēc viņa tādu skaitli nosauca? Bet toreiz es biju jauna un man likās, ka tas vēl tālu uz priekšu. Kad nāca tie četrdesmit pieci, es aizdomājos – kas tad nu tagad būs?
– Tas nozīmē, ka laiks nopietni domāt par veselību un labu izskatu?
– Man ir ļoti svarīgi gulēt. Es nevaru dzīvot naktsdzīvi, tas nav man. Svarīgākais – es katru rītu paskatos spogulī un pasaku sev, cik esmu skaista, vesela un vienreizīga. Var par to smaidīt, bet man tas strādā. Bēdāties un rūpēties jau var par jebko – par politisko situāciju, par visādām nebūšanām, par cilvēku dīvainībām. Bet labāk uztvert visu viegli, ironiski un pozitīvi. Visur var saskatīt kaut ko labu. Šodien arī – līst lietus, bet tas taču ir tik feini, tas ir svaigums!
– Jūs vēl gleznojat?
– Nē, vairs negleznoju! Es pat nevaru pateikt, ko gleznoju, – es plūdināju. Esmu uzzīmējusi Zigmara portretu. To es, protams, nevienam nevaru rādīt. Bet, kad mēs izvelkam to rullīti un paskatāmies, mums abiem ir jautri.
– Vai jūs kādreiz esat jutusies nodota?
– Jā, un ne vienreiz vien. Tad man palīdz divas lietas: ģimene un daba.
Teikšu tā: jebkuram māksliniekam pārdzīvojumi ir nepieciešami, lai sevi bagātinātu. Cits tajā sadeg, cits gūst dziļumu. Cits aiziet narkotikās, alkoholā.
– Bet jūsu dzīvē taču nekad nav bijis tāda dzeršanas laika?
– Tā nav, ka es nekad neesmu lietojusi alkoholu. Bet es nemūžam to nevarētu darīt vairākas dienas pēc kārtas. Kad man gadījies iedzert mazliet vairāk par normu, otrajā dienā vienmēr bijusi nelaba dūša. Saka jau – tādi, kam nākamajā dienā ir slikti, nekļūst par alkoholiķiem. Tur mani Dieviņš pasargājis. Es to saucu ar vienas glāzes sindromu, tāpēc vispār bez tā iztieku – un labi jūtos!
– Man šķiet, jūs vispār ļoti protat savu dzīvi organizēt.
– Man ir svarīgs blociņš, kur katru dienu ar roku visu sarakstu, un katra gada noslēgumā pērku sev jaunu blociņu, kur ierakstu dzimšanas dienas un citu, kas būtisks. Man svarīgi ierakstīt ar roku. Mans vīrs, kas ir pilnīgs elektronikas guru, brīnās: tu taču vari to darīt telefonā! Bet man nepatīk. Un nepatīk lasīt arī elektroniskas grāmatas, gribas tā vecmodīgi pāršķirt īstu grāmatas lapu.
Man patīk plānot, lai nav stresa. Es sevi no tā pasargāju.
– Jūsu aģentūru sauc Mūza. Vai jūs arī cenšaties būt mūza Zigmaram, kad viņš raksta mūziku?
– Aģentūras nosaukums radās no maniem iniciāļiem MZ, man tas likās gan skanīgi, gan loģiski.
Ja par Zigmaru – kad viņš komponē, uz pirkstgaliem nestaigāju. Varbūt tāpēc, ka mums dzīvokļa platība ir pietiekama, lai tas nenotiktu vienā istabā. Lai gan mēs esam dzīvojuši arī vienistabas dzīvokļos.
Neko īpašu nedaru. Ja viņam ir šis radošais brīdis, es to respektēju. Jau dzirdu, kad iestājies tāds klusums. Tas saprotams bez vārdiem, īpaši pēc šiem gadiem, kurus mēs esam pavadījuši kopā.
– Bet pirmā klausītāja Zigmara dziesmām taču esat jūs?
– Ne tikai dziesmām, mūzikai vispār. Gadās, ka paužu savas domas un kaut kam nepiekrītu. Tad man jāargumentē, kas tur, pēc maniem ieskatiem, neder. Un otrādi – gadās, ka esmu uzreiz sajūsmā. Atceros, kad Zigmars uzrakstīja Kvazimodo dziedājumu, es uzreiz sāku ļoti raudāt. Lai gan tur pat teksta vēl nebija, Zigmars kaut ko dziedāja un rādīja man priekšā. Tas nozīmē, ka ir uzrakstījies pa īstam. Vai arī atsūtīts un pierakstījies. Un tad nav iespējams tās emocijas novaldīt.
– Jūs teicāt – atsūtīts un pierakstījies?
– Noteikti ir tādi apgaismības brīži vai īpašās enerģijas atsūtīšanas brīži. To pašu man nupat stāstīja dēls pēc tam, kad ar kori Kamēr bija piedalījies konkursā Debrecenā. Viņš pilnīgi jutis, ka notiek kaut kas dievišķs, kaut kas īpašs. Arī kora dziedātājiem acīs bija asaras. Tas bija atsūtīts visam korim. Viņi tā nodziedāja, ka šis Grand Prix bija pilnīgi neapgāžams un neapspriežams. Gadās tādi brīži. Īpaši uz skatuves. Arī man tā ir bijis, kad es jūtu īpašu spēku un īpašas spējas.
– Kas jums tieši tagad dzīvē ir svarīgs?
– Tagad aizvien vairāk no dzīves aiziet tuvāki un tālāki cilvēki. Tāpēc, man šķiet, vissvarīgākais ir savstarpēji laba runāšana un izrunāšanās. Nevienu sarunu nevajag nobeigt ar ļaunu, jo tiešām nevar zināt – varbūt tā ir bijusi jūsu pēdējā saruna…
