Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
17
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Bija aprīlis 16. gadsimta nogalē, kad Baltijas jūras dienvidu krastā, kur šodien Vācija robežojas ar Poliju, piedzima mīlīga Pomerānijas-Volgastes princese. Tas notika pašā Volgastes pilī pie Oderas upes attekas, Pomerānijas hercogu rezidencē. Princesi nosauca par Elizabeti Magdalēnu.
Kad Magdalēnai apritēja divdesmit gadi, viņa turpat Pomerānijā satika princi no Kurzemes. Tas bija Frīdrihs no Ketleru dinastijas, Kurzemes un Zemgales hercoga vecākais dēls, arī jau hercogs. Lēns, nosvērts, uzmanīgs, pretstatā jaunākajam brālim – pārgalvīgajam, nedisciplinētajam Vilhelmam, ceļotkārajam un autoritārajam.
Frīdrihs un Magdalēna apprecējās 17. gadsimta pašā pirmajā pavasarī turpat Volgastē. Berlīnes Bodes muzejā, Valsts monētu kabinetā, vēl šodien glabājas šim notikumam par godu kalts zelta medaljons ar hercogienes portretu vienā un Pomerānijas ģerboni otrā pusē.
Un kāzas bija supergreznas. Sastingušo viesu tēli rādīja tā laika skaistuma ideālu – greznu, teju kosmisku. Dāmas – stīvas kā lelles, balti nokrāsotu ādu, viduklis iežņaugts neprātīgā korsetē… Tiesa, tērps izšūts ar zeltu, apkakle – tūkstošiem pērlīšu, matos sasprausti briljanti… Tomēr pašu sievieti pat neredz, sejas skaistums nav saskatāms, par figūru nemaz nerunājot. Nekā pikanta un vitāla, pretstatā sulīgajām zemnieku meičām turpat aiz pils mūriem…
Bet kāds bija Magdalēnas pūrs, kādas kāzu dāvanas! To apliecina Latvijas Valsts vēstures arhīva glabātais hercogienes pūra inventāra saraksts – veselas 77 lapas: tērpi, gultas veļa, divas apzeltītas karietes…
Kad 1600. gada rudenī Magdalēna ar vīru ieradās Kurzemē, viņai līdzi bija arī trīs īpašas dārglietas – mātes dāvātā pērļu un dimantu kaklarota ar grifa figūru, aizbildņa dāvana – rota ar papagaili – un brāļa dotā kaklarota ar Pomerānijas un Braunšveigas ģerboņiem (Magdalēnas māte bija Braunšveigas-Līneburgas princese).
Jaunais vīrs Magdalēnu ļoti mīlēja un uzdāvināja viņai Dobeles pili un muižu, nosakot to arī par atraitnes tiesu. Frīdrihs sievai piešķīra vēl arī citas Kurzemes un Zemgales muižas – pāri par divdesmit – Jumpravmuižu, Mežmuižu, Svēti, Ozolmuižu pie Jelgavas… Jaunā hercogiene bija apsviedīga un čakla – visu rūpīgi uzraudzīja, talantīgi pārvaldīja, iegūto ražu pat eksportēja uz ārzemēm.
