Mīlestība ratiņkrēslos: Nevaram viens no otra aizbēgt…

Intervija
Agnese Meiere
16. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
IVETA ROZĪTE un EDGARS BRĪVULIS šovasar svinēs otro kāzu jubileju. Lai būtu kopā, viņiem bija jāpārvar ne tikai šķērslis, bet vesela šķēršļu josla! Viņus šķīra ne tikai kilometri starp abu dzimtajām pilsētām Valmieru un Rīgu. Arī vecāku neizpratne un neticība abu attiecībām. Nemaz jau nerunājot par to, ka abi pārvietojas ratiņkrēslā un tāpēc ikdienā vajadzīgs kāds palīgs. Tomēr Iveta un Edgars gan paši sev, gan citiem pierādījuši – mīlestība var pārvarēt visu!

«Vai tu esi laimīgs?»

Edgars ir dzimis un audzis Rīgā, Iveta – Valmierā. Edgars ratiņkrēslā savulaik nokļuva tāpēc, ka saslima ar Rasmusena encefalītu – retu neiroloģisku slimību, kurai raksturīgas epilepsijas lēkmes un kustību traucējumi. Savukārt Ivetai ir muskuļu distrofija, kuras dēļ muskuļi ar gadiem kļūst arvien vājāki. Līdz deviņu gadu vecumam nekas neliecināja par veselības problēmām, taču tad kāda skolotāja pamanījusi izmaiņas Ivetas gaitā. Meklējot tām cēloni, arī atklājusies patiesā diagnoze.

Vēl pirms dažiem gadiem Iveta varēja pārvietoties pati ar speciāliem kruķiem, bet pēc smaga kritiena kļuvis bail iet pašai, tāpēc nu viņa pārvietojas tikai ratiņkrēslā.

Pirms trīsarpus gadiem Iveta un Edgars satikās organizācijas Wings for Wheels (tajā apvienojušies ticīgi cilvēki, kas pārvietojas ratiņkrēslā) rīkotajā Kristus mācekļu skolas nometnē. Edgars saka – Iveta viņu piesaistījusi no pirmā acu uzmetiena. «Man patika viņas smaids, izturēšanās… Bet kā es tā iešu klāt? Gan jau atšūs – tā es tobrīd domāju,» atzīstas Edgars. Visticamāk, viņš tā arī nebūtu saņēmis dūšu un Ivetu uzrunājis.

Par laimi, drosmes netrūka Ivetai. «Parasti meitenes iepazīstas, vaicājot – kā tev iet, Iveta mani uzrunāja ar jautājumu «Vai tu šodien esi laimīgs?»,» smejas Edgars. Tas tāpēc, ka viņš sēdējis stūrī viens un izskatījies diezgan bēdīgs, atklāj Iveta. Viņai gribējies puisi uzmundrināt. Vārds pa vārdam, un radušās savstarpējas simpātijas. Taču… kopīga nākotne vai pat tikai draudzība – tas izskatījies diezgan bezcerīgi.

Nometne beidzās, un satikšanās iespēju tikpat kā nekādu – cilvēks ratiņkrēslā nevar vienkārši ielēkt autobusā un braukt, kur ienāk prātā.

Abu saziņa ilgāku laiku notikusi vien sociālajos tīklos, līdz talkā nācis kāds Edgara paziņa, kurš vairākas reizes mēnesī braucis uz Vidzemi un pa ceļam, izmetot nelielu loku, uz Valmieru aizvedis Edgaru. Tā kā Iveta pirms septiņiem gadiem ieguvusi autovadītājas apliecību un pati vada automašīnu (tā aprīkota ar rokas vadību), arī viņa ik pa laikam varējusi aizbraukt uz Rīgu pie Edgara. Tiesa, tikai ar kāda palīdzību, jo pati iesēsties auto un iecelt tajā arī ratiņkrēslu Iveta nevar. Arī pārvietojoties pa ielu, nepieciešams kāds, kurš stumj ratiņkrēslu.

Šai ziņā palīdzējis kopīgs paziņa, kurš vēlāk bijis arī vedējtēvs abu kāzās. Satiekoties Iveta un Edgars ikreiz apmeklējuši kādu skaistu, interesantu vietu Rīgā – bijuši Ziedoņdārzā, Grīziņkalna parkā, daudz kur citur. Un katrreiz runājušies ne tikai par sevi un savām interesēm, bet arī par dzīves jēgu.

Palēnām Edgars, kurš sākotnēji Ivetai atbildējis teju vienzilbīgiem teikumiem, atvēries – atklājies, ka viņš ir gudrs, asprātīgs sarunbiedrs ar lielisku humora izjūtu. Iepazīstot vienam otru arvien tuvāk, abi sapratuši – gribas būt kopā arī ikdienā, ne tikai sociālajos tīklos un dažas reizes mēnesī klātienē. Tieši Iveta ierosinājusi – ja reiz gribas būt kopā, jāprecas! Abus šai ziņā atbalstījis arī Vecās Ģertrūdes baznīcas mācītājs Rinalds Grants.

Mammas saka – nē!

Līdz brīdim, kad abi satikās, gan Edgars, gan Iveta dzīvojuši katrs ar savu mammu, jo ikdienā nepieciešama palīdzība. Abu lēmums draudzēties, kur nu vēl precēties, sacēlis orkānam līdzīgu reakciju – ne viena, ne otra mamma par to nav bijusi sajūsmā. Maigi sakot…

Edgara mamma situāciju daudzmaz pieņēmusi, taču ar Ivetas mammu attiecības joprojām neesot sevišķi sirsnīgas, neslēpj pāris.

Lai kāda būtu attieksme, abi skaidri zinājuši – nevienam neļaus izjaukt viņu attiecības un kopīgo nākotni.

«Vēl mēnesi pirms kāzām mēs nezinājām, kur dzīvosim. Bija skaidrs, ka Edgars nevar nākt pie manis – mana mamma nemūžam to nepieļautu –, un es nevaru iet pie Edgara. Brīžiem, domājot par to, biju izmisumā. Kā tas būs – būsim precēti, bet dzīvosim atsevišķi?!» atceras Iveta.

Pēkšņo un necerēto risinājumu abi sauc par Dieva pirkstu. Proti, no paziņām Iveta uzzinājusi, ka Valmierā uzcelti vairāki īres nami, un Valmieras Namsaimnieks rīko īres tiesību izsoles. Iveta pieteikusies, un bijusi viena no pirmajām, kas par 100 eiro ieguvusi neliela vienistabas dzīvoklīša īres tiesības. Tas ir tikai 29 kvadrātmetrus liels, un ikmēneša īre plus komunālie maksājumi veido pamatīgu summu – ap trim simtiem eiro. Taču pāris nežēlojas – saliekot kopā abu invaliditātes pensijas, samaksāt var. Galvenais, ka var būt kopā.

Kāzas svinējuši 2018. gada 18. augustā Vecās Ģertrūdes baznīcā. Un svinību zālē dejojuši savu pirmo deju – jā, arī ratiņkrēslos tas ir iespējams.

Nu jau pusotra gada pāris dzīvo savā mazajā dzīvoklītī Valmierā un jūtas brīnišķīgi. Pirmoreiz dzīvē neatkarīgi, turklāt abi kopā! Ikdienā abi iztiek pašu spēkiem – lai gan kustību traucējumu dēļ tas nav viegli. Vienīgi ēst gatavošanā nepieciešama palīdzība – trīs reizes nedēļā pie viņiem nāk aprūpētāja, sieviete ar konditores izglītību, un gatavo abiem ēdienu.

Iveta un Edgars smej – ēdot tik smalkus ēdienus kā restorānā. Lai gan dzīvoklis it kā speciāli veidots cilvēkiem ar kustību traucējumiem, tā iekārtojums diemžēl nav pielāgots Ivetas un Edgara īpašajām vajadzībām – skapīši ir par augstu, tāpat arī sliekšņi, taču viņi ir piemērojušies situācijai un ar to sadzīvo.

Vai pāris dzīvo kā divi eņģelīši? Reizēm jā – īpaši jau tad, kad viens otram lasa priekšā kādu grāmatu. Bet reizēm eņģeļi pārvēršas arī diezgan sirdīgās būtnēs. Edgaram patīk multenes par Simpsoniem un sporta pārraides, Ivetai romantiskas filmas, bet televizors tikai viens… Iveta ir straujas dabas un ļoti emocionāla, Edgars ļoti mierīgs, un Ivetu tāds, viņasprāt, pārspīlēts miers un apstākļu stoiciska pieņemšana var nokaitināt līdz baltkvēlei.

«Tad es kārtīgi izkliedzos uz Edgaru, pat esmu sūtījusi viņu atpakaļ pie mammas,» viņa smejas. Pēc tam Iveta, protams, lūdz piedošanu un mēģina izlīgt. Abi saka, ka atslēgas vārds abu attiecībās ir mīlestība – lai par ko un cik stipri būtu sastrīdējušies, mīlestība visu nogludina. Tāpat arī ticība Dievam.  «Mācītājs teica, ka par tādiem cilvēkiem kā mēs viņam neesot bail – mēs viens no otra nevaram aizbēgt,» smaida Iveta.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs