Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tu izpaud sevi dažādās radošās formās. Sanāk, ka šobrīd vairāk esi kino?
– Viss notiek vienlaikus. Vienu mēnesi varu filmēt videorullīti kā komercdarbu, tad veikt pasūtījuma gleznas ofisiem vai viesnīcām vai gleznot savam priekam un domāt par kādu izstādi. Šobrīd arī esmu visai nopietni pieslēgusies fotogrāfijai – fotografēju gan uz filmiņām ar analogo kameru, gan intensīvi mācos digitālo fotogrāfiju kā mākslas autorfoto.
Daru to, kas uzrodas un kas man ir pieejams. Ja es ar šo projektu varu kaut nedaudz augt – pavisam labi. Ir arī kaut kas jādara, lai saņemtu atalgojumu, bet esmu tomēr sapratusi – esmu radošs cilvēks, es bez tā nevaru. Neesmu pametusi glezniecību, arī rakstu katru vakaru. Bieži zīmēju – portretus, man jau veidojas kolekcijas. Pagaidām to neizstādu, jo nesaprotu, kam tas būtu vajadzīgs, bet pašai patīk. Ir arī iekšējā cīņa – ko es te par mēsliem taisu?
– Pamostas iekšējais kritiķis?
– Jā, tās cīņas ir visu laiku.
Uznāk lielā bēda, gribas saplēst visu sarakstīto, aizmālēt ciet sazīmēto, jo man liekas – to nevienam nevajag, tas tikai mani uztrauc.
Bet kāpēc lai tas uztrauktu tikai mani? Un kam tad es to daru, ja nevaru padalīties? Šaubas ir klātesošas gandrīz visu laiku. Ir jāapzinās, ka mūsu dzīve citiem jau īsti nav nemaz tik svarīga un mīlestība ir vienīgais milzu spēks, kas spēj kaut ko mainīt. Viss pārējais ir kustība, rutīna, ķermenis, kas tevi dara nebrīvu, jo tam tad silts, tad auksts, tad ēst, dzert, kustēties, gulēt. Un paliek tikai nedaudz vietas, kur varam to brīvību kaut kādā veidā iefasēt sev un varētu teikt – es esmu brīvs! Lai teiktu – es mīlu! Ne jau tikai kādu cilvēku, bet principā – ka tevī ir kaut kas vairāk nekā nebrīvais ķermenis.
– Un kas ir tas, ko tu raksti katru vakaru?
– Tās ir tādas kā hronikas, kā manifests. Jurģis Liepnieks reiz teica, ka maniem darbiem nav žanra, un es tam piekrītu. Pat nezinu, kā to nosaukt, bet par grāmatu es vēl nedomāju. Iespējams, tuvākajā laikā Čečīlija Lieliskā taps par grāmatu (tēls no Elīnas topošās otrās grāmatas), bet tam, ko rakstu tieši šobrīd, vēl neredzu kādu konkrētu formu. Tas ir tāds lidojums gan fantāzijā, gan pieredzes analīzē. Es rakstu kladē – pirms gulētiešanas. To, ko rakstu, es arī fotografēju un saglabāju digitāli, jo klades mēdz pazust vai arī tās gribas saplēst. Un pēc tam ir žēl, ja tas materiāls kaut kur izkvēp.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!
