Meitai pirmais draudziņš – kā to uztvert?

Attiecības
Gundega Gauja
Gundega Gauja
17. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
«Kādu dienu meita pārnāca mājās ar lielu rožu pušķi un Rafaello konfekšu kārbu,» žurnālam raksta kāda mamma. «Meitai tagad ir pirmais draugs, bet viņai ir tikai 12 gadu.» Kā vecākiem uz to reaģēt iespējami veselīgi? Apsveikt vai uztraukties? Konsultē Diāna Zande, psihoterapeite, piecu bērnu mamma.

Prāts un neprāts

Laiks, kad meita piedzīvo savas pirmās attiecības, patiesībā ir ļoti transformējošs un arī mulsinošs abām pusēm – gan meitenei, gan viņas vecākiem. Šādā situācijā mammai būtu jādomā ne tikai par bērnu, bet arī sevi – kā tu pieņem šīs jaunās attiecības.

Protams, tas var būt zināms šoks – meita vairs nav mīļais mazulītis, viņa pieaug! Taču tas nenozīmē, ka mammai nu būtu jāmēģina kļūt par savas meitas labāko draudzeni. Vienkārši jābūt foršai mammai, kas cieņpilni piedzīvo meitas pāriešanu jaunā posmā. Tomēr jāņem vērā arī, ka iemīlēšanās bioķīmiski nav prāta, bet gan drīzāk neprāta stāvoklis. Kad jaunais cilvēkbērns ir aizrāvies ar draugu, ir aplami cerēt, ka viņas rīcība vienmēr būs absolūti loģiska.

Bet – par visu pēc kārtas. Jau 9–12 gadu jeb tā dēvētajā pirmspusaudžu vecumā bērniem ir tendence parādīt zināmu neatkarību no savas ģimenes, viņi arvien vairāk atdalās no vecākiem, draugi kļūst svarīgāki, bet vēl nav seksuālās ieinteresētības.

Agrīnajā tīņu vecumā – no 12 līdz 14 gadiem – meitenes un puiši arvien vairāk grib laiku pavadīt grupās, kurās ir abi dzimumi, un šo grupu iekšienē sāk veidoties agrīnie pārīši. Ja bērnam ir 15 gadu un vairāk, tad jau sāk veidoties dziļākas, intīmākas un stabilākas attiecības, un tās ir svarīga viņa sociālās dzīves daļa. Uz šā fona divpadsmitgadnieku draudzība ir ļoti interesants posms, jo divpadsmitgadnieks ir kaut kur pa vidu –viņš jau ir sācis atdalīties no mammas un tēta, bet vecāki to varbūt vēl nav pat piefiksējuši. Tāpēc brīdī, kad uzrodas draudziņš, pieaugušajiem vajadzētu izvērtēt situāciju un rīkoties ļoti pārdomāti – ne par daudz un ne par maz.

Kā reaģēt un rīkoties?

Vecākiem jābūt gataviem, ka tas notiks. Kad pārkāpts 12 gadu slieksnis, bērns agrāk vai vēlāk uzsāks attiecības. Te nav viena apsolījuma – vai tās būs dziļas vai virspusējas, īslaicīgas vai ilgstošas. Vieglāk būs tiem vecākiem un bērniem, kuriem jau līdz šim brīdim ir bijušas attiecību sarunas – kas vispār ir attiecības; kādas tās mēdz būt; ko mēs no tām sagaidām utt.

Šādas sarunas daudzās ģimenēs ir, bet daudzās arī nav.

Kopumā vecāki vispār maz runā ar bērniem par viņus interesējošiem tematiem.

Pārsvarā esam noraizējušies, vai bērns ir izmācījies un paēdis, bet par bērnam svarīgāko mēs īsti nerunājam, jo mums pašiem nav šādu sarunu pieredzes. Ja šādas sarunas ir bijušas, tad visdrīzāk ir izveidojusies uzticēšanās un saikne un tā turpināsies arī šajā posmā.

Dozē, cik daudz iesaistīties. Ir vecāki, kas ļoti ciena šīs jaunās attiecības, kas tikko mostas. Baidīdamies iesaistīties par daudz, viņi bērnam neprasa neko. Tomēr tā vecāki var likt domāt, ka viņus nemaz neinteresē, kas notiek ar bērnu. Tad sanāk, ka vecāki ciena, mīl savu bērnu, bet izvairās no būtiskām sarunām.

Otra galējība – mammas, kas metas virsū meitām ar saukli: «Mēs tagad būsim labākās draudzenes – izstāsti visu, visu!» Šajā brīdī mammai būtu jāatceras kas ļoti svarīgs: tu neesi savas meitas draudzene – ne labākā, ne sliktākā! Tu esi mamma! Un nevajag mēģināt iemainīt mammas lomu pret varbūt vilinošo, bet nereālo draudzenes lomu. Tāda mamma draudzene, visticamāk, mēģinās izvilināt no meitas pārāk daudz, neatstājot vietu viņai pašai. Ja esi sakarīga mamma, tev jāspēj gan cienīt meitas pasauli un atstāt viņai telpu, gan vienlaikus parādīt, ka mamma ir tepat, interesējas, rūpējas, ka durvis pie mammas ir vienmēr atvērtas un meita var runāt par jebko, kas viņai rūp jaunajās attiecībās.

Kāds varbūt teiks: 12 gadu – ko viņa pati saprot! Bet atceries savu bērnību – vai tu gribēji runāties ar savu mammu pēc tam, kad viņa bija nolasījusi lekciju par to, kādi ir puiši un visa šī pasaule, kad iejaucās attiecībās un bezmaz bija gatava nākt līdzi uz randiņiem? Patiesībā taču tu gribēji pavisam ko citu – lai mamma tevi uzklausa, lai nenosoda, lai vienkārši ir blakus un saka: tas ir īpašs brīdis tavā dzīvē, un es par tevi priecājos!

Iniciē sarunu, bet nerīko izvērtēšanu. «Nāc, apsēdies, parunāsimies,» – tā tas nestrādās, ja šādas sarunas par attiecībām nav sākušās jau krietni iepriekš. Tomēr, ja ir savstarpēja uzticēšanās, saruna būs iespējama. Protams, vecāki vienmēr kreņķējas par to, vai bērns veic pareizās izvēles. Tomēr šajā brīdī mammai būtu ļoti būtiski padomāt ne tikai par meitu, bet arī par sevi: vai es kā mamma veicu pareizo izvēli – vai skaidri zinu, ko, kad, kā un cik daudz par šo tēmu runāt un kā rīkoties?

Tādā situācijā ir jādomā nevis par to – bērns ar kādu draudzējas vai nedraudzējas, bet gan – kā lai mēs, vecāki, nepazaudējam savas meitas uzticību un kā lai palīdzam viņai iet cauri šim sarežģītajam dzīves posmam, kad meitene pirmo reizi ir iemīlējusies vai viņā pirmo reizi kāds ir iemīlējies? Protams, tas nav vienkārši. Lūk, daži bāzes pieturpunkti sarunas sākumam.

Kas viņš ir? Vai puisis ir klasesbiedrs? Ja ne – cik viņam gadu, un kā abi iepazinušies? Viena lieta ir, ja divpadsmitgadīgai meitenei parādās draugs no viņas klases, bet pavisam kas cits, ja puisim ir, piemēram, 16 gadu.

Ja vecuma starpība ir liela, noteikti jāpārrunā tas, ka katrā atšķirīgā vecumā mēs sagaidām no attiecībām ko citu.

12 gadu vecumā gribas sadoties rokās, runāties, varbūt bučoties un piekļauties, bet 16 gadu vecumā puisis, ļoti iespējams, jau vēlas ko vairāk – ir seksuāla pieskaņa. Divpadsmitgadniecei tas neder! Tāpēc vecākiem jāzina – kādos apstākļos abi iepazinušies, kas viņš ir, kur mācās, ko dara viņa vecāki? Kaut arī varbūt izklausās pēc spiegošanas, tomēr tie ir normāli jautājumi. Ja tu jau iepriekš esi šādi interesējusies par sava bērna draugiem («Kā iet Pēterim; kā Rasai ar zīmēšanu; kā Jānim veicas futbolā?»), tad ir pilnīgi saprotami, ka tādus pašus jautājumus tu uzdod par jauno draugu. Ja šāds jautājums izskan pirmo reizi, tad gan bērns to visdrīzāk uztvers kā pēkšņu spiegošanu.

Pajautā: kas ir tas foršais jūsu attiecībās? Kas tev patīk šajā puisī? Ko jūs kopā darāt? Saņemot atbildi uz šiem vienkāršajiem jautājumiem, jau diezgan drīz sapratīsi, vai tu kā mamma vari drusku atslābt vai arī tev tomēr ir iemesls satraukties. Un šādi jautājumi ir tikai normāla mammas interese par savu bērnu. nevis spiegošana.

Vēl svarīgi meitai pajautāt: vai šajā situācijā ir kas tāds, kas tev nav saprotams vai tevi drusku uztrauc? Varbūt ir bažas, ka citi apsmies? Varbūt uztrauc tas, ko viņš par meiteni stāsta saviem draugiem? Varbūt viņš grib skūpstīties, bet meitene – tikai apskauties? Varbūt ir vēl kaut kas, uz ko tavai meitai nav atbildes? Pajautā viņai pašai.

Uzaicini meitas jauno draugu ciemos. Ja tava māja jau līdz šim ir bijusi atvērta bērna draugiem, tā ir laba doma. Sarežģītāk būs tad, ja tā nav bijis, – kāpēc gan lai meita pēkšņi vestu puisi uz jūsu mājām? Dažreiz bērnam var būt neērtības sajūta, citreiz draugs ir ļoti sakautrējies, jo tas tomēr jau ir cits statuss, nevis vienkārši bumbas dzenāšanas draugs no pagalma.

Tāpēc, ja meita atsakās iepazīstināt vecākus ar jauno draugu, tas nenozīmē, ka jūs esat slikti vecāki. Tomēr – iepazīties ir ļoti svarīgi. Labi ja, ieraugot meitas draugu, pārņem atvieglojuma sajūta. Bet arī tad, ja tā gluži nav, tomēr ir svarīgi izturēties ar cieņu, ieinteresētību, labvēlību un atvērtību. Tad ir lielāka iespēja, ka bērni pie jums uz mājām nāks, jo tur viņi tomēr ir vecāku redzeslokā. Jo īpaši svarīgi tas ir tad, ja vecākiem šķiet – šī iemīlēšanās kaut kādā ziņā nav īsti laba.

Nerīko puisim kastingu ar izvērtēšanu un iztincināšanu. Kad satiekaties pirmo reizi, varat vienkārši padzert kopā tēju un drusku parunāties. Tad vecākiem visprātīgāk būtu pateikt, cik jauki, ka viņš ir atnācis, un, aizbildinoties ar darbiem, kas vēl paveicami, pazust no telpas, atļaujot meitai ar draugu pabūt divatā. Jo vecāki būs uzmācīgāki, pārlieku pozitīvi vai negatīvi, jo mazāka iespēja, ka izdosies veidot uzticēšanās pilnas attiecības.

Jāizrunā, kā tas ietekmēs mācību procesu. Kad bērni aizraujas ar attiecībām, pārējās lietas izblāv kaut kur fonā. Jo tas ir kaut kas pirmo reizi un tik īpašs! Tad šī aizraušanās var būt tik liela, ka sekmes skolā pasliktinās, bērns vairs nevēlas iet uz kori, dejošanu, pulciņiem, jo gribas visu laiku pavadīt kopā ar otru, nemitīgi čatot. Klāt visam fonā vēl trako hormoni. Un tad nu atkal ir pienācis brīdis sarunai – par veselīgo līdzsvaru un par to, ka attiecības ir forši, bet tev joprojām ir arī tā telpa, kur tu esi šodien: mācības, mājasdarbi, pulciņi, sporta nodarbības utt. Un tāpat taču ir arī puisim.

Vecākiem jānosaka: vienojieties, lai abi varat būt daudz kopā, bet lai arī tās citas lietas netiek pamestas novārtā.

Ir meitenes, kas pašas atradīs līdzsvaru, bet citām, iespējams, būs jānosaka stingrākas robežas. Robežām ir jābūt, un bērnam ir jāizskaidro: lai arī tev šīs attiecības pašlaik šķiet vissvarīgākais dzīvē, tās pārējās jomas un lietas jau arī nekur nepazūd.

Nelasi morāli. To ir viegli ieteikt citiem, bet grūti izdarīt – gandrīz visi vecāki, kad ir nobažījušies, sāk lasīt morāli. Mēs tik ļoti uztraucamies, ka sākam bērnam skalot smadzenes. Jo mēs raizējamies un gribam, lai viņš ātri saprot svarīgāko, – mums jau nav laika tādām ikvakara sarunām, kad visu svarīgo varētu tā lēni, lēni izrunāt. Tomēr šeit nu gan darbojas princips – lēnāk brauksi, tālāk tiksi. Pavaicā meitai: «Kā tev šķiet – kā tu varētu visu apvienot? Vai jūs abi esat par to runājuši? Kā tavs puisis ar to tiek galā?»

Izrunā pašcieņas jautājumu, jo iespējama ir arī apsmiešana klasē. Ja mamma vienkārši pasaka: «Neņem galvā!» – tas nestrādās. Ir jāpārrunā šis mehānisms: «Patiesībā tas ir stāsts nevis par jums abiem, bet par tiem klasesbiedriem, kuri smejas, – viņi ar kaut ko netiek galā, varbūt vienkārši nesaprot, kā reaģēt, varbūt nejūtas ērti par to, ka kādam klasē jau ir attiecības. Tieši viņi ir tie, kuriem grūti. Tam jātiek pāri, un arī viņiem reiz būs attiecības.» Ja bērnam ir pietiekami liela pašcieņa, par viņu ilgi neviens nesmiesies, jo parasti jau cenšas aizskart tos, kuri ir ievainojami.

Mēģini izskaidrot, ka sekss ir kas tāds, līdz kam jāizaug. Te daudz kas atkarīgs no tā, kādi ir meitas līdzšinējie priekšstati – kas ir attiecības un kāda tajās nozīme fiziskai tuvībai. Mūsdienās jauniešiem ir izplatīta apmainīšanās ar kailfoto, un kailums jauniem cilvēkiem bieži vairs nešķiet nekas intīms. Mammai ir jāspēj izrunāties ar meitu arī par to, ka draudzēšanās – tas nav par seksu un kailumu, bet vispār mēģinājums sākt veidot intīmākas attiecības ar pretējo dzimumu.

Tas nav par to, ka es jau pirmajā satikšanās reizē sēžu viņam klēpī, vakarā nosūtu kailfoto, un tad mums ir sekss, kas patiesībā nav nekāds sekss, bet primitīva kopošanās. Ja vecāki ir rādījuši sakarīgu, jēdzīgu attiecību modeli, kur ir attiecības, rūpes, kur seksualitāte pastāv, bet netiek uzsvērta un atkailināta, bērni saprot, ka tā ir tāda slēgta, intīma zona. Tad arī viņi sevi nemaz tā nesteidz parādīt. Ir jāizskaidro, ka sekss ir kaut kas, līdz kam attiecībās izaug. Tā ir pieaugušo pasaule – 12 gados tu vēl neesi pieaugusi, un dzīvē tik ļoti steigties uz priekšu ir tāpat kā jau jaunībā gribēt būt pensionāram. Baudi to dzīvi un brīdi, kurā esi tagad!

Esi blakus, ja attiecības izjūk. Gadās, ka šādas pirmās attiecības beidzas tikpat strauji, cik sākušās. Ja sirds ir lūzusi, mammai jābūt pieejamai, lai bērns var raudāt, stāstīt, kreņķēties. Un nesaki: «Beidz, viņš nebija tevis vērts!» Saki: «Es zinu, cik tas ir grūti, bet es esmu šeit. Dažreiz ir tādas sāpes, kurām dzīvē ir jāiet cauri vienam un neviens tev nevar palīdzēt. Bet es varu būt blakus. Tas ir briesmīgi, sāpīgi, skumji, bet es te esmu, tu vari raudāt un žēloties, es klausīšos.»

Ja mamma un tētis nevar vai nespēj runāt ar savu bērnu, to var uzņemties kāds cits tuvinieks – vecmamma, lielā māsa, krustmāte.

Daudziem vecākiem šķiet, ka bērnu sirdssāpes ir nenozīmīgas un pāries pāris nedēļu laikā.

Taču ne vienmēr tā notiek, tāpēc nedrīkst noniecināt divpadsmitgadīga bērna ciešanas, jo tās ir tikpat lielas kā pieaugušajam. Nesteidzini, sakot: cik vari pinkšķēt! Lai raud! Ja bērns pavisam nespēj vairs funkcionēt, jāmeklē profesionāla palīdzība.

Vecākiem ir jāiejaucas, ja:

  • ir liela gadu starpība. Piemēram, 12 gadu veca meitene un 17 gadu vecs puisis – stop! Viens vēl ir bērns, bet otrs jau ir teju pieaugušais;
  • ir seksuāls spiediens. Nevar aizliegt draudzēties, bet ir svarīgi izrunāties par seksualitāti;
  • puisis ir ar kādu atkarību, sociāli bīstamu uzvedību. Tā jau ir ļoti sarežģīta situācija, jo meitenēm bieži patīk sliktie puiši;
  • tiek pasniegtas neatbilstoši dārgas dāvanas.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+