• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Mazā psiholoģijas vārdnīca

    Psiholoģija
    Annas Psiholoģija
    Annas Psiholoģija
    28. novembris, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Freepik
    Eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Tatjana Goluba skaidro, ko psiholoģijā nozīmē tādi termini kā eksistenciālā psihoterapija, brīvība, trauksme, vaina, psihoterapijas kontrakts, iemācītā bezpalīdzība.

    Eksistenciālā psihoterapija

    • Eksistenciālā psihoterapija izriet no humānistiskās terapijas virziena, kur uzmanības centrā ir cilvēka dzīve, nevis psihe, simptomi vai slimība. Tā, pretstatā medicīniskam terapijas modelim, skatās uz cilvēka dzīvi kā uz unikālu, subjektīvu parādību, nemeklējot izskaidrojumus vidējos statistiskos rādītājos.

    Eksistenciālā psihoterapija risina konkrētā cilvēka dzīves jautājumus no fiziskā, sociālā, psiholoģiskā vai garīgā aspekta. Kaut gan šis psihoterapijas veids daudz smeļas no eksistenciālās filozofijas, tomēr pašā psihoterapijas procesā tiek izmantota vienkārša, cilvēciska valoda, nevis jēdzieni. Klientam ir iespēja izpētīt – kā es dzīvoju? Kas mani neapmierina dzīvē? Kas mani ierobežo? Kādas tagad man ir iespējas? Kā es sadzīvoju ar citiem? No kā es izvairos? Kādas ir manas vērtības? Kā es sastopos ar neizbēgamo?

    Psihoterapeita loma ir nevis darīt, lietot metodes, sniegt eksperta vērtējumu, bet būt līdzās klientam, veidot ar viņu līdzvērtīgas un cieņpilnas psihoterapeitiskās attiecības, kur terapeits var padalīties ar savu viedokli, nepretendējot uz vienīgo patiesību, jo tieši klients ir galvenais eksperts savā dzīvē. Neatkarīgi no tā, ko cilvēks ir piedzīvojis pagātnē, viņam ir iespēja uzņemties atbildību par problēmām un izvēlēties piepildīt savu dzīvi ar sev svarīgām vērtībām.

    Brīvība

    • Katra klienta konkrētā brīvība – konkrēto iespēju un ierobežojumu saistība noteiktā dzīves kontekstā un laika periodā. Svarīgas brīvības sastāvdaļas ir gribēt, izvēlēties un rīkoties.

    Brīvība ir viena no svarīgākajām dzīves vērtībām, bet tajā pašā laikā tas ir arī trauksmes avots. Spēja izvēlēties sniedz brīvību, bet var arī ļoti satraukt, jo izvēles situācija ir saistīta ar neskaidrību, riskiem, un tā vēl negarantē gaidīto iznākumu. Tomēr neizvēloties cilvēks var kļūt par pasīvu apstākļu upuri. Nereti cilvēki izprot brīvību kā ierobežojumu neesamību, bet tā ir drīzāk negatīvā brīvība no kaut kā. Brīvība bez ierobežojumiem nav iespējama, jo cilvēku dzīvē ierobežo daudzi faktori – iedzimtība, nauda, sabiedrības noteikumi, personības iezīmes u. c. Bet kopā ar klientu terapeits var izpētīt, kādas reālistiskās iespējas pavērušās klientam viņa konkrētajā situācijā, kādas izvēles ir viņa priekšā.

    Ja cilvēks nevar aizbēgt no saviem dzīves apstākļiem, viņam paliek brīvība izvēlēties savu attieksmi pret tiem, nezaudējot pašcieņu. Eksistenciālajā psihoterapijā kopā ar klientu var pētīt jautājumus, ko klients ir gatavs darīt, lai sasniegtu brīvību, kā cilvēks veic izvēli, cik gatavs ir atbildēt par tās sekām, kā izturas pret izvēlēm un savu brīvību.

    Trauksme

    • Psihisks stāvoklis, kam ir raksturīga aktivitāte, aizrautība, spēcīga dziņa, arī satraukums, nemiers.

    Trauksme nereti tiek uzskatīta par traucējošu, negatīvu stāvokli, no kura gribas atbrīvoties. Tomēr trauksme nav ne pozitīva, ne negatīva, bet gan universāla, neatņemama dzīves sastāvdaļa, cilvēka dabiskā reakcija uz nenoteiktību. Dzīvē ir daudz nenoteiktības, daudzas lietas nav no mums atkarīgas, mēs nespējam paredzēt nākotni. Tas pastiprina trauksmi, ko cilvēkam jāmācās pieņemt. Problēmas drīzāk rodas no centieniem izvairīties no trauksmes. Ļaušanās zināmai trauksmes pakāpei padara cilvēkus ievainojamus, bet arī atvērtus notikumiem, dzīvīgus. Problēmas rodas, ja trauksme izraisa bezspēcības sajūtu. Eksistenciālajā terapijā izšķir eksistenciālu, neirotisku un patoloģisku trauksmi.

    Eksistenciālā trauksme rodas pārmaiņu un krīžu situācijās – zaudējumi, šķiršanās, jauna darba meklējumi u. c. dzīves procesi dabiski var to izsaukt.

    Tad satraukties ir normāli. Eksistenciālā trauksme mazinās, kad stabilizējas situācija. Neirotiskā trauksme nereti rodas neatkarīgi no esošās situācijas, tad, kad šķietami viss ir kārtībā. Tā var rasties, ja meklē pārlieku drošību dzīvē, izvairās no izaugsmes. Pie patoloģiskās trauksmes prāts var tikt aizmiglots un var tikt izsists pamats zem kājām, šādu trauksmi nepieciešams mazināt ar speciālistu palīdzību. Svarīgi saprast, par ko signalizē trauksme un kā atrast piemērotu veidu, lai izturētu dzīves nenoteiktību. Izvairīšanās no trauksmes ved uz dažādiem slazdiem, starp kuriem ir atkarības, nemitīgi baudu meklējumi, drudžaina darbošanās (arī darbaholisms), pārmērīgā iepirkšanās, pavirši sociālie kontakti u. c.

    Vaina

    • Eksistenciālā psihoterapija izšķir trīs vainas veidus – reālā, neirotiskā un eksistenciālā vaina.

    Mēs neesam pilnīgi, līdz ar to reizēm mūsu rīcība norāda uz mūsu reālo vainu. Piemēram, ja dusmās esi uzkliedzis bērnam, labāk nevis mazināt savu vainu iekšēji, bet to atzīt un atvainoties bērnam. Neirotiskā vaina drīzāk ir izkropļota, izdomāta, kaut arī reizēm savīta ar reālo. Tā rodas, ja cilvēks, piemēram, visu atbildību uzņemas tikai uz sevi vai līdz galam neizprot kādu situāciju. Piemēram, pusaudzis var vainot sevi par to, ka vecāki ir šķīrušies, un viņam jāpalīdz saprast, ka tā nav viņa atbildība un šādam iznākumam ir citi iemesli.

    Eksistenciālā vaina ir neizbēgama dzīves sastāvdaļa, cilvēks var justies vainīgs gan savā priekšā (piemēram, par savlaicīgi neveiktām izvēlēm), gan citu cilvēku priekšā (mēs visi esam ierobežoti citu uztverē), gan dabas un pasaules priekšā (cilvēka atbildība pret cilvēci, planētu). Svarīgi vainu izprast, pieņemt, ja tā ir neizbēgama, un transformēt atbildībā, ja tas ir iespējams. Piemēram, ierobežojumi citu izpratnē var palīdzēt būt iecietīgākiem pret atšķirīgo, tie mazina vēlmi saglabāt paštaisno pozīciju.

    Psihoterapijas kontrakts

    • Svarīga psihoterapijas procesa sastāvdaļa – vienošanās starp psihoterapeitu un klientu par skaidriem sadarbības rāmjiem, noteikumiem.  

    Tajā ietilpst gan organizatoriski jautājumi – tikšanās reižu biežums, skaits, ilgums, maksa par psihoterapiju, gan arī saturiski – vienošanās par reālistisku psihoterapijas mērķi, piemēram, ar ko tiek strādāts, uz ko tiecamies, kādas ir psihoterapijas iespējas klienta situācijā. Svarīgi kontraktā ietvert arī tādus jautājumus, ko darīt, ja klientam ir vēlme sazināties ar psihoterapeitu ārpus tikšanās reizēm, kas notiek, ja sesija tiek atcelta vai netiek apmeklēta, kā izturēties, ja klientam kaut kas nepatīk psihoterapijas gaitā.

    Neatņemama kontrakta sastāvdaļa ir saruna par konfidencialitāti un tās iespējamiem ierobežojumiem.

    Veidojot psihoterapijas kontraktu ar klientu, tiek skarti arī nozīmīgi jautājumi par klienta gaidām, psihoterapijas ierobežojumiem, atbildības sadali starp klientu un psihoterapeitu darba gaitā. Kontrakta veidošanai pārsvarā tiek veltītas pirmās psihoterapijas sesijas, bet reizēm abi – gan psihoterapeits, gan klients – var atgriezties pie kontrakta noteikumiem un vēlreiz tos apspriest, mainīt vai papildināt. Piemēram, reizēm tas nepieciešams, ja sākotnējā problēma tiek atrisināta un klientam aktualizējas cita tēma, vai arī citos gadījumos. No abām pusēm izrunāts un skaidrs kontrakts pasargā un veido drošu, saprotamu vidi problēmu risināšanai, palīdz mazināt pārpratumu risku, nereālistiskās gaidas.

    Iemācītā bezpalīdzība

    • Stāvoklis, kas rodas cilvēkos un dzīvniekos pēc pietiekami ilgas nelabvēlīgas ietekmes, no kuras nevar izvairīties.

    Iemācītās bezpalīdzības parādību atklāja amerikāņu psihologs Martins Seligmans. Bērnībā viņš piedzīvojis bezpalīdzības situācijas, viena no tām bija tēva slimība un nāve. Kļūstot par zinātnieku, viņš atklāja iemācīto bezpalīdzību, eksperimentējot ar suņiem. Ievietojot suņus divās kastēs, pētnieks pamanīja, ka tie dzīvnieki, kuri varēja ietekmēt elektrošoka strāvu, uzspiežot ar degunu pogai, neiekrita bezpalīdzības stāvoklī, atšķirībā no tiem, kuri piedzīvoja stresu, jo tika ievietoti kastē, kur nebija iespējams kontrolēt situāciju. Suņi, kuri iemācījās bezpalīdzību, turpināja tā rīkoties arī citos eksperimenta apstākļos, kur varēja neciest un izlēkt laukā no kastes. Šie dati apstiprinājās arī eksperimentos ar cilvēkiem – ar trokšņa līmeņa kontroli.

    Iemācītās bezpalīdzības uzvedība ir riskanta un raksturīga tiem, kas piedzīvojuši vardarbību ģimenē vai citas traģiskas situācijas.

    Iemācītā bezpalīdzība var izpausties, piemēram, depresijas, neirotiska nemiera vai citu psihosomatisko traucējumu veidā. Iepriekš piedzīvotas situācijas dēļ cilvēks var pārstāt mēģināt risināt pat tos pārbaudījumus, kas viņam patiesībā ir pa spēkam. Piemēram, ja cilvēks uzskata, ka cieš no nepatikšanām sava stulbuma dēļ, visdrīzāk viņš turpinās uzvesties pasīvi. Pētījumi atklāja, ka pastāv dažādi neveiksmju skaidrojošie stili un nepadodas tie, kas neveiksmes saredz kā pārejošas, nepārspīlē, saglabā laipnību pret sevi, nevaino sevi par neizdošanos.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+