Mārtiņš Daugulis: «Visa mana dzīve ir personīga atriebība tiem, kas mani skolā sauca par resnu»

Stradiņa universitātes pasniedzējs, pasākumu vadītājs, skolotājs, runas un uzstāšanās konsultants, improvizācijas teātra aktieris… Vēl arī tētis un vīrs. Tas viss ir par MĀRTIŅU DAUGULI – cilvēku, kuram arī piemīt laba humora izjūta. Šobrīd Mārtiņš atkal ir students, un tāpēc esot absolūti laimīgs. Vēl viņam patīk skriet – vienatnē, lai varētu domāt. Un periodiski neēst gaļu. Turklāt viss, kam Mārtiņš ķeras klāt, ir tā – līdz saknei.
Personība
Agnese Meiere
4. jūlijs

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

AGNESE: Ja nu kāds vēl nebija pamanījis tavu jokotāja talantu, tad Zelta mikrofonā to noteikti izbaudīja pilnībā. No kurienes tevī šī humora stīga? 
MĀRTIŅŠ: Man tuva ir tēze: es jau nejokoju, es vienkārši komentēju. Komentēju tādas pašsaprotamas lietas, ko citi nepasaka. Un tieši tā iemesla dēļ, ka citi nepasaka, bet es to daru, tās kļūst smieklīgas. Asredzīgs novērojums ir žanrs, kurā jūtos drošāk nekā žanrā jokošana. Arī Zelta mikrofonā nebija nekāda baigā joku struktūra, bija vienkārši novērojumi par to, kādi esam.

Viena no balvām bija izbrauciens ar automašīnu nedēļas nogalē. Tā kā tikko pats biju sadauzījis auto un braucu ar nomas automašīnu, ieraugot atslēgu plēvītē, nevarēju nepateikt: o, acīmredzot nomas auto! Cits to varbūt noslēptu pietātes dēļ, bet mans pietātes trūkums liek skaļi pateikt domu, kas varbūt visiem tobrīd prātā. 

Kad savulaik beidzu savas gaitas improvizācijas teātrī, ļoti mērķtiecīgi gāju projām no jokotāja statusa.

Man jokošana nav nekad bijis pašmērķis – tieši otrādi. Esmu akadēmisks cilvēks, man ir nopietnas lekcijas, un kādu brīdi baidījos, ka man nepielīp imidžs – tas jau nav nopietns cilvēks, tas jau tik tāds jokotājs.  

Bet ap trīsdesmit gadu vecumu sapratu – katrs no mums veidots no ļoti daudziem dzīpariem, un visas manas šķautnes kļuva par vienu veselumu. Pieņēmu, ka spēju gan pateikt nopietnas lietas, gan arī pajokot. Esmu dažos pasākumos eksperimentējis ar amplitūdām. Pasaku kaut ko ļoti vieglu un smieklīgu, kas visus sasmīdina, un tūlīt pat to pagriežu kājām gaisā. Saku: tieši tāpēc, ka smieklīgi un viegli, tas, par ko runājam, ir arī šausmīgi drūmi.

Spēlēties ar amplitūdām man pat ir vieglāk, jo varu reizē saskatīt gan skumjo, gan smieklīgo. Bet mehāniski radīt smieklīgu tekstu man ir ļoti grūti. Kaut gan vispār dzīve savā pirmavotā, kodolā, atomā, manuprāt, ir smieklīga. Tā ir rotaļa, spēle. Kas gan es esmu, lai kaut ko mācītu, bet…

Manuprāt, labāk saprast, ka tā ir rotaļa, un caur to dabūt esības vieglumu nekā iekrampēties ar zobiem un teikt: nē, mums jābūt nopietniem. Esmu spēles teorijas piekritējs gan dzīvē, gan sociālajos procesos. 

– Vai humora izjūtu iespējams pārmantot? 
– Jā, noteikti. Bieži dzirdēti stāsti par cīņām ģimenē, bet es esmu iesvētīts vai iesvaidīts no providences. Man apkārt bijuši tikai kolosāli cilvēki, sākot ar vecākiem un ģimeni.

Abi mani vecāki bijuši diezgan izteikti individuālisti un sava ceļa gājēji, līdz ar to man iedots diezgan labs komplekts, esence no viņiem abiem.

Manī ir mammas miers un spēja būt ļoti daudzos procesos vienlaikus, darīt daudzas lietas vienlaikus, meklēt kompromisus un veidot tiltus. No tēta puses – notikumu asredzība, spēja komentēt lietas un, protams, humora izjūta.  

Plus tas, ka esmu vienīgais bērns ģimenē. Vecāku atbalsta nozīme bijusi milzīga, un ar katru gadu vairāk es novērtēju tās labās lietas, kas man ir dotas un ieliktas bērnībā. Ticu, ka tieši bērnībā cilvēkā ieliek pamatu pamatus. Kā paciņa noformēta, tāda tā aiziet dzīvē. 

– Tāpēc jau psihoterapijā vienmēr ir runa par bērnību. 
– Tieši tā. Un tad, ja tev dzīves laikā velkas līdzi kādas problēmas, tev šī paciņa ir jāizjauc. To visiem arī iesaku. Man ir labi draugi psihoterapeiti, piemēram, Artūrs Miksons no Stradiņa universitātes Psihosomatikas katedras.

Mana tēze ir – katram latvietim psihoterapeitu! Ne tāpēc, ka visi latvieši ir dīvaini, bet tāpēc, ka šis gadsimts paģērē – maz runājam un darām to arvien mazāk.

Bet psihoterapeits ir cilvēks no malas, kura vadīts, tu vienkārši izrunā to, kas tevī krājies. Sastopi savas ēnas, lai padarītu tās par zelta ēnām, un izjauc savas neveiksmīgos priekšstatus un iedomas, lai padarītu veiksmīgākus. Mēs pieņemam par pašsaprotamu, ka saprast un kopt ķermeni ir normāli, bet domājam, ka saprast prātu un kopt to ir kaut kas TĀDS. Tā nav nekāda ezoterika, tā ir zinātne!  Aizraujoša, kolosāla zinātne, un katram cilvēkam vajadzētu kopt savu domāšanas aparātu. Kaut vai lai pārtulkotu noniecinošās domas, tās balsis galvā, kas mums visiem saka: nē, nedari, necelies – kam tev tas.

Ar šīm domām jāstrādā, jākopj tāpat kā dārzs. Nu nevar to aizlaist pašplūsmā! Es pats, piemēram, esmu gājis pie psihiatra, jo konkrētajā brīdī tas bija vajadzīgs. Var gadīties mirklis, kad tev slīd kāja un ir sajūta – vēl brīdis, un tu būsi zemē.

– Kas ar tevi tobrīd notika?
– Tolaik sāku strādāt televīzijā, un miega disbalanss fizioloģiski radīja izmaiņas manā ķermenī. Ja cilvēks ceļas kopā ar saulīti vai mazliet pēc tās, viņā fizioloģiski izdalās laimes garša. Bet atsevišķu profesiju pārstāvji spītīgi lauž sevi un ceļas krietnu laiku pirms saules. Un līdz brīdim, kad tā aust, jau paspēj kļūt nelaimīgi.

Man bija līdzīgi – parādījās dažādas depresīvas iezīmes, un vienā mirklī es sapratu – drūmais pasaules skatījums man nenāk par labu. Vērsos pie speciālista, un diezgan ātri viss sakārtojās. Atkal viss ir forši, viss ir labi, tu iegūsti instrumentus, ar kuriem vari strādāt tālāk.

Ir, protams, cilvēki, kas joprojām uzskata – tie, kuri apmeklē psihiatru, ir traki. Lūdzu, domājiet tā! Arī, piemēram, ja salūst mašīna, tad lai šie cilvēki nevis dodas uz servisu, bet lai turpina stumties pa šoseju, līdz uzkarsušais motors sadegs. Lūdzu, tā ir katra brīva izvēle! 

– Sacīji – tava izaugsmes paciņa ir skaisti noformēta. Tas nozīmē, ka šobrīd nebūtu, par ko runāt ar psihoterapeitu? 
– Protams, būtu! Katrs cilvēks ir unikāls, nav viena standarta. Tas ir klišejisks skatījums, ka vizītē pie psihoterapeita tevi obligātā guldīs dīvāniņā un vedīs caur bērnības takām. Ar to mēs esam unikāli un skaisti, ka katram ir savas ciešanas, savas skumjas, savas pārestības. Tas viss padara cilvēciskās attiecības brīnišķīgas.

Nu iedomājies tādu bērnību, kurā nav nekādu ciešanu, nav nekādu nesaprašanos – viss ir ideāls. Tad sargi, Dievs, tevi, ja kādam nodarīsi ciešanas! Piemēram, audzinot savu bērnu. Saprotot, ka kaut ko dari nepareizi, tu nemūžam nespēsi sev to piedot, un paššaustīšanas spirāle kļūs arvien pamatīgāka.

Mēs visi esam ļauni, un mēs visi esam labi, mēs visi esam draņķi un reizē -pusdievi zemes virsū. Mēs esam tik skaisti pretpolu sakausējumi, ka nav pat nekādu pretpolu! Tā es uztveru pasauli.

Man, piemēram, šķiet bīstams pozitīvisma trends. Tas, ka tev ir jāmīl savs darbs, ka tev ģimenē ir jābūt tādās attiecībās, ka jūs ar romantisko mīlestību vilksiet četrdesmit piecus gadus un ar katru dienu tikai augstāk, tālāk, stiprāk. Un fonā vēl skan eņģeļu bazūnes. Un bērni dzimst, un jūs slavē – kādi jūs brīnišķīgi vecāki… Tā nav nekāda realitāte. Realitātē ir konflikti – kaut vai sporta pēc.

Būtu tik drausmīgi garlaicīgi dzīvot pilnīgi ideālā pasaulē. Un vēl – ja tu nespēj atrast sevī atslēdziņu uz ļaunumu, tad arī ir bēdīgi. Ja tu nespēj atrast sevī atslēdziņu uz to, ka arī tu varētu būt, piemēram, briesmonis, kurš slepkavo vai, teiksim, Hitlers, tad tu esi uz ļoti bīstama ceļa. Jo tu ļaunumu izgrūd no savas apziņas. Sak, bija pasaulē absolūtais ļaunums Hitlers, bet nu mums par to vairs nav jāuztraucas, jo tas bija kaut kur ārpusē.

Bet, ja tu saproti, ka kādos sociālajos apstākļos, valsts pavēles vārdā arī tu ietu un slepkavotu – ja tu vismaz apdomā šādu iespēju, tad saproti, ka esi cilvēks. Tikai to apzinoties, tu vari risināt ļaunumu. Tikai saprotot, ka katrs no mums var būt nelietis, mēs varam apkarot nelietību sev apkārt. Ja ne… Ja nevaram atrast, apkarot nelietību sevī, ar kādām tiesībām mēģināsim to darīt ārpusē? Tas ir stāsts arī par to, ka ikviens no mums var kļūt par bezpajumtnieku. Ikviens!

Apstākļu sakritība – tev nodegs māja, negaidīti nomirs ģimenes locekļi, pazudīs pase, tu netiksi galā ar dzīvi, sāksi dzert un kļūsi par bezpajumtnieku. Tikai trīs četri faktori, kas var notikt vienā pēcpusdienā.

Ar tevi! Ak, pāri visam ejošais pārcilvēk! Tāpēc saprast – esmu tāds pats cilvēks kā viņš, tikai apstākļi bijuši dažādi –, man šķiet būtiski, lai vispār justu, kā pasaule uzbūvēta, un lai justos kā daļa no tās.  

– Teici – mums katram ir savas sāpes un ciešanas. Tās ļauj uz pasauli paskatīties citādi? 
– Jā, to teikuši visi lielie domātāji. Šķēršļu pārvarēšana tev dod spēku tos pārvarēt, un tāpēc vien tu kļūsti labāks. Jautājums: kā tu to izmanto? Ja kā pamattēzi paņem to, ka ciešanas mani padarīs par labāku cilvēku, un tāpēc es sev velku spāņu zābaku, lielas jēgas tam nebūs.

Ciešanas nav jāmeklē. Viss, kas mums ir vajadzīgs, atnāk pats.

Un parasti pie mums atnāk tas, ko esam gatavi redzēt, ar ko esam gatavi sastapties. Ja tev organismā ir kāda vājā vieta, tev ir zema imunitāte, pie tevis atnāk klepus un iesnas – kā man šobrīd. Manam organismam ir ciešanas. Es izslimoju un tad vai nu mācos un stiprinu imunitāti, vai arī šīs ciešanas pie manis atgriezīsies vēlreiz. Tikai tāpēc, ka neko neesmu darījis savas imunitātes labā.  

Ir jau gan ciešanu amplitūdas, kas, no malas skatoties, šķiet nepanesamas. Katru dienu cilvēki sastopas ar nepanesamām ciešanām. Panes tās! Un ir, kas nepanes, bet izvēlas mirt… Arī tam tātad ir vieta. Domāju, galvenais ir izjaukt rāmi, kas ir pareizi un kas ne, un, esot tādās situācijās, maksimāli cilvēcīgi un iejūtīgi rīkoties. 

– Es gribētu cerēt, ka klepus un iesnas ir lielākās ciešanas, ko tev nācies pieredzēt. 
–Diemžēl ne. Mēs visi esam ar lieliem samezglojumiem.  Ir tāds seriāls Rietumu pasaule, kur cilvēki meklē ceļus, kā uzbūvēt apziņu – atmiņu, zināšanas, spēju improvizēt. Izrādījās, ka bez šīm ciešanām personība nav iespējama. Pat ja to nav, mēs tās izdomātu. Man… Viss tas pats, kas ikvienam cilvēkam. Tuvu cilvēka aiziešana no dzīves, sērošana, pārliecības trūkums par sevi, pazemojumi bērnībā. Nekā unikāla…

–​​​​​​​ Pieminēji tuvo cilvēku zaudēšanu. Kas ir tie cilvēki, ko esi zaudējis? 
– Pagājušajā gadā aizgāja aizsaulē mana mamma – gados jauns cilvēks. Te man jācitē mana profesore Ilga Kreituse, kura sacīja: tādos brīžos jebkuri vārdi ir lieki. Man tam pilnīgi jāpiekrīt. Tādi zaudējumi ir daļa no dzīves, bet… Tas liek tev domāt, ko nozīmē būt skrējienā, apstāties, cīnīties. Ko nozīmē zaudēt. 

Kad aiziet tev ļoti tuvs cilvēks, pēkšņi arī kļūst grūti uztvert to, ka tāda ir dzīve.

Palicis prātā, ko, izsakot līdzjūtību, sacīja profesors Andris Sprūds: «Jā, diemžēl mēs neviens jaunāks nekļūstam.» Kad tavi vecāki aiziet, tu pēkšņi saproti, ka tu esi nākamais. Tas, kurš paņem savu kārtas numuriņu. Tai brīdī tu piespiedu kārtā izaudz. 

Tieši rīt būs pagājis gads, kopš mammas nav, un manī joprojām ir sērošanas process. Domāju, tas būs vēl ilgi. Tāpat kā daudzi citi dzīpari dzīvē.

–​​​​​​​ Runāji par pazemojumiem bērnībā. Tas bija saistīts ar tavu lieko svaru?
–Jā. Man izdomāts tāds joks, ka visa mana dzīve ir personīga atriebība tiem, kas mani skolā sauca par resnu. Bet tas patiešām ir joks. 

Man skolā piesējās, jo biju apaļš. Kādam citam piesējās, jo viņš bija tievs. Kādam, jo nabags, citam – jo bagāts. Tās kombinācijas ir dažnedažādas.


Katrs varam atrast savus sāpju samezglojumus. Galvenais, ka tos ieraugām, nevis paslaukām zem tepiķa – sak, esmu tāds, jo man nepatīk sarunāties ar cilvēkiem. Bet galu galā izrādās, ka aiz tā «nepatīk sarunāties ar cilvēkiem» ir kaut kas pilnīgi cits. Katram cilvēkam mūža laikā ar apceri, ar psihoterapiju vai kā citādi būtu vērts atrast to aiz. Vienkārši, lai būtu laimīgāks. Lai neteiktu – tie bija drausmīgākie neģēļi, kas mani postīja. Nu labi, arī neģēļi ir pasaulē. Bet arī ar to tev jātiek galā, lai nākamreiz tādu neģēlību nepieļautu. Un lai nepieļautu, ka arī kādu citu skar šī neģēlība. 

–​​​​​​​ Kā tu ar to tiki galā?
– Es jau teicu – spēle itin visā. Man tādā ziņā jāsaka milzīgs paldies improvizācijas teātrim, kas, starp citu, cēlies no tāda virziena kā psihodrāma. Nopietns žanrs, kas dod iespēju izspēlēt traģiskas situācijas, lai ļautu cilvēkiem pieņemt dažādus skatpunktus.

Tikt pāri visām manām postpusaudžu problēmām ļāvis improvizācijas teātris, kur vari izspēlēt visdažādākās ainas, vari būt tāds, kāds esi.

Kur saproti, ka kļūdīties drīkst. Kur vari iemiesoties dažādos tēlos un tev jāsastopas ar skatītāju visā savā kailumā.  Robeža, kuru varu identificēt, ir dalība skolas lugā Karlsons, kas dzīvo uz jumta. Sveiciens manai bijušajai klases audzinātājai, tagad kolēģei Ingai Zvirgzdai, kas man iemācīja mīlestību pret klasisko teātri.

Šai izrādē sastapos ar to, no kā gribas bēgt. Kā jau Karlsonam, man vajadzēja nostāties aktu zāles vidū un izrunāt tekstu: «Esmu skaists, varen gudrs un diezgan tukls vīrs pašos spēka gados.» Fakts, ka tādam pietiekami skaistam un pietiekami tuklam bērnam spēka gados (smejas) ir jānostājas un tas jāpasaka publiski, ļoti daudz ko noņem no dienaskārtības. Tas pats, kas repa mūzikā nomest mikrofonu. Ja tu pats pasaki – es esmu tāds –, tu esi veselīgs. 

–​​​​​​​ Kopš šiem notikumiem pagājis jau krietns laiks, un tavs apvārsnis kļuvis tik plašs kā reti kuram. Pie vainas arī Karlsona laiks vai vienkārši esi tāda personība?
– Domāju, tas ir bijis komplekss pasākums, kur kopā iet gan mans izglītības ceļš universitātē – esmu viens no privileģētajiem, kas mācījies pie Arta Sveces –, gan tas, ka esmu vienmēr meklējis dažādas domas, risinājumus. Ir atsevišķi autori, kas man ir ļoti mīļi un tuvi.

Manā prāta pilī pat ir galerija ar autoriem, pie kuriem mēdzu atgriezties un padomāt.

Viens no tiem ir Olivers Sakss, neirologs un antropologs. Esmu izlasījis visas viņa grāmatas un uz laiku pat it kā iemiesojies viņa personībā. Ļoti interesants skats uz pasauli! Caur viņu esmu sapratis, kā cilvēki domā. Cik ļoti mēs, piemēram, atstumjam vecākus cilvēkus, jo viņus vienkārši nesaprotam. Tāpēc diskriminējam un domājam viņu vietā. 

Man vienkārši patīk apcerēt lietas – tā ir mana vājībiņa. Varu palielīties, ka šai ziemā iestājos studēt antropoloģiju pie Klāva Sedlenieka un nu atkal esmu students. Ir tikai pirmais kurss, bet esmu ļoti laimīgs šajā pasaulē. Tiesa, jo tālāk eju, jo dumjāks jūtos.

Tik dumjš kā šobrīd neesmu juties nekad. Esmu jau uz bīstamās robežas tabula rasa jeb baltā lapa. 

–​​​​​​​ Lai arī tev ir tik plaša darbu amplitūda un vēl studijas, tev ir arī ģimene – sieva un bērns. 
– Jā, un mūžīgas pārdomas par to, ka ģimenei jāvelta vairāk laika. Laiks sev ir jāizcīna pašam, jo esmu pamanījis – ja kalendārā kā akmenī neizcērtu tukšas vietas, kuras uzskatu par tādām kā svētvietām, kalendārs aizpildās pats. Aizaužas kā zirnekļa tīkls. Ja tu to ļauj, tad esi arī tā muša un gaidi, kad tev pielavīsies zirneklis, ievīs savā tīklā, un tu sprāgsi nost! Reizēm gan es tajā bezdibenī krītu…

Esmu sapratis, ka vairs nespēju iedomāties pasauli pirms meitas ienākšanas ģimenē. Tas, ka viņa ir, ir brīnišķīgi. Viņa ir arī brīnišķīga skolotāja – bērna pirmatklājēja prieks, saskarsmes prieks, domāšana lielākos ciklos. Par ģimeni nekad daudz nerunāju un nerunāšu, bet varu pateikt, ka tā ir līdzsvarojošais faktors publiskajai dzīvei. Kā tāds dārzs ar augstu žogu pasaules vēju plosītajā vidē. Ar mūra sienām, kas apvijušās vīteņiem.

Tur, iekšā, ir tie putni, tur ir tie ziedi, tur ir tas miers, un tur ir klusums. Nesteidzīgās, bet citreiz arī steidzīgās sarunas. Vienkāršība iepretim sarežģītībai, noslēgtība iepretim bezgalīgai atvērtībai. Tāpēc šis dārzs ir ļoti kopjams un sargājams no kaitēkļiem. 

Bet bērns… Ja man tagad ir izvēle – vadīt pasākumu vai ar bērnu aiziet uz muzeju –, es izvēlos otro.

Palikusi prātā kāda epizode Spānijā, kur bijām kopā ar meitiņu. Veikalā pienāca kāds kungs, kurš knapi runāja angliski, un teica: «Vakar! Vakar mana meita bija tāda kā jūsējā. Un šodien viņa ir tik veca kā jūs.» Nu kolosāli! Tas liek aizdomāties.  

–​​​​​​​ Un vai tev ir formula, kā atrast savu īsto cilvēku un saglabāt attiecības mūža garumā? 
– Tā ir viltus ambīcija – domāt, ka tu vari būt pietiekami atbildīgs un kontrolēt šos procesus. Kādā sabiedrībā tu dzīvo, tāds būs tavs partneris. Tu nevari iedomāties, ka iesi savu partneri meklēt bārā un ka nākamajā dienā viņš kļūs par ideālo princi vai princesi. Viņš ir vienkārši partneris no bāra.

Es pasmaidu par digitālajām padarīšanām – tinder, šminder. Nu kas tur var būt, ja nav kopīgu interešu?! Kopīgs virziens, manuprāt, ir būtisks. 

Ja gribi iepazīties ar cilvēku, kas grib lasīt, ej uz bibliotēku. Ja gribi tādu, kas māk dejot, ej uz deju kolektīvu. Aprindas ir būtiska padarīšana, tikai mēs spītīgi turamies tam pretī. Vienkārši esi aprindās, kuras tev šķiet simpātiskas, kur ir cilvēki ar līdzīgu vērtību sistēmu vai kurās tu gribi ieaugt, un viss notiks.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs