Māris Olte: Redzi, ar tādu idiotu kā es dzīvot kopā ir diezgan grūti

Intervijas
Agnese Meiere
Agnese Meiere
Ieva
Ieva
13. septembris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats
Ir dīvaini sēdēt uz perona un sarunājoties domāt par vilcienu, kurš nekad neatnāks. Dabas pētnieks un Ērgļu stacijas īpašnieks Māris Olte gan cieši nolēmis savā stacijā radīt vilciena atnākšanas sajūtu un noskaņu – atbraukšanu, aizbraukšanu, satikšanos un šķiršanos. Un viņam izdodas. Jo viņš zina, kā tas ir. Jo to visu daudzkārt izbaudījis arī pats.

– AGNESE: Biju diezgan pārsteigta, ieraugot – automašīnā šūpulītī guļ mazs bērniņš. Tavs piektais!

– MĀRIS: Tā jau ir, par pirmo interesējas visi – raksta, fotografē. Bet, kad piedzimis piektais, tad jau visiem vienalga. Ā, viņam, piektais… (Smejas.) Bet, ja nopietni, ar bērniem īpaši nerādāmies sabiedrībā. Ar pirmo bērnu parādījāmies, un bija baigās sakritības – Vits toreiz saslima. Varbūt paši bijām vainīgi, par daudz salielījāmies, varbūt uzmanības bija pārāk daudz. Māriņa ir mūsu piektais, es domāju – noslēdzošais bērniņš. Vismaz mēģinu tā sev iestāstīt. Kļūst jau par grūtu ratus iekšā un ārā no mašīnas cilāt. Gribas pasēdēt un mazliet vairāk, nekā līdz šim bijis iespējams, paklausīties džezu. Ar maziem bērniem visu laiku esi kustībā. Tad es atbēgu uz savu staciju, ieslēdzu tumbiņu un paklausos mūziku.

– Māra ir aprīļa bērniņš.

– Turklāt kāds! Pašizolācijas bērniņš. Biju aizbraucis uz Baikālu un biju rēķinājies ar visu ko, tikai ne ar pandēmiju. Man bija jāsēž pašizolācijā līdz 5. aprīlim, bet Inčukam Māriņa piedzima jau pirmajā. Tas nozīmē, ka nedabūju viņu redzēt piedzimstam, mans vienīgais bērniņš, kura dzimšanā nebiju klāt. Māriņa ir foršs bērniņš, ļoti mierīga. Ko tad tev, cilvēkam, vairāk vajag – lai ļauj nakti izgulēties.

– Jūsu vecākajiem bērniem interesanti vārdi.

– Vārdus dēliem izvēlējāmies pēc acīm. Pirmais bija Vits – kā bezdelīga kliedz. Tomēr šķita, ka šis vārds ir pārāk viegls, ka tajā ir tāda bezdelīgu šaudīšanās. Tad izdomāju, ka viņš būs arī Ādams. Šis vārds ir smags, Vita enkurs. Bet saucam mēs viņu par Vitamīnu (smejas). Septiņpadsmit gadu, tūlīt jau būs astoņpadsmit, garāks par mani.

Tad atnāca otrs dēls. Nevarējām saprast, kā lai viņu nosauc. Kādas divas nedēļas puika bija bez vārda, līdz nosaucām par Nemo, – bērnu filmiņa ar nosaukumu Meklējot Nemo iznāca pēc puikas piedzimšanas. Un tad tantes sāka runāt: nu gan vārds –nozīmē nekas. Mana atbilde bija – labāk lai nekas izrādās kaut kas, nekā kaut kas izrādās nekas. Otro vārdu – Eduards – viņam iedeva Rita Paula.

Trešā dēla vārdu domāju ilgi, un beigās izrādījās – esmu pareizi trāpījis.

Viņš ir Tots Olivers. Mans zobārsts stāstīja, ka Tots esot bijis indiāņu pirmdievs – tas, kurš visu iemācījis darīt. Arī Raiņa Spēlēju, dancoju ir Tots. Kas to lai zina – Rainis zināja vai nezināja par indiāņu dievu. Bet iedvesmas govis jau visiem ganās vienā un tajā pašā pļavā.

Pēc Totiņa likās – tāds vīrišķīgs vīrietis kā es nekad nevarēs tikt pie meitām, bet pagāja seši gadi un mums trāpījās Luīze. Viņa ir saimniecīte ar skaļu balsi, ļoti mīļš zvērs, mūsu susurbullis. Nezinu, kā Luīzes spēcīgā balss realizēsies turpmāk, bet tā skan vareni. Viņas vecākie brāļi pa naktīm tusē. Varam, protams, diskutēt par proporcijām – jātusē piecas naktis nedēļā un divas jāatpūšas vai jātusē divas un piecas jāatpūšas. Mēs katrs šajā sakarā domājam citādi. Taču, kad Luīze pieceļas astoņos deviņos no rīta, ar brāļiem ir cauri – viņi vairs nevar pagulēt. Pat ja lūdzam, lai Luīze runā čukstus, pēc maza brītiņa viņa jau atkal kļūst skaļa.

Nu, un jaunākā, Māriņa… Viņa mums ir ļoti apzināts bērns. Iedomājies, man ir pieci bērni! Neticami. Katrs no viņiem – ļoti gaidīts un foršs! Es vēlu sāku nārstot, tikai trīsdesmit trijos gados man bērniņi sāka nākt, un tad arī prāts atnāca.

– Atceros laiku, kad vēl biji iekārojams vecpuisis.

– Jā, jā, tā bija. Taču es nekad neesmu bijis baigais ballētājs, man nav bijusi tāda aizraušanās. Tāpat šmigu sāku lietot tikai ap to laiku, kad bērni sāka dzimt, un piedzēries esmu tikai pāris reižu mūžā. Alus man sāka garšot tikai četrdesmit divu gadu vecumā. Jaunībā biju sportists – nodarbojos ar distanču slēpošanu, orientējos. Man nebija vēlēšanās baudīt dzīvi citos veidos. Tikai tad, kad iepazinos ar sievu, pāris reižu aizgāju uz klubu. Atceros, vienreiz mūs izmeta ārā par bučošanos. Mums tā iepazīšanās bija diezgan vētraina, viens otram ļoti patikām (smejas).

– Kāpēc īsti nolēmi no rīdzinieka atkal kļūt par ērglēnieti?

– Ērgļos esmu dzimis un audzis. Nekas jau tāds briesmīgs tai Rīgā nebija – dzīvojām Stabu ielā piektajā stāvā. Gājām uz parciņu, iefīrējāmies bērnudārzā, bijām normāli rīdzinieki. Tomēr, par laimi, paklausījām iekšējai sajūtai, ka nevajag tur dzīvot. Pirmo klasi Vits apmeklēja jau Ērgļos. Bērni vēlāk vairs nevarētu kļūt par lauciniekiem, vietējo acīs viņi vienmēr būtu pilsētnieki. Bet mēs paspējām…

Pamati mājai, kur mēs varētu kādreiz dzīvot, atrodas meža vidū, un man pagaidām nav nojausmas, kur es ņemšu 150–200 tūkstošus, lai uzcirstu foršu mitekli. No otras puses, īsts vecis ir tāds, ka varētu uz sava pirksta dzīvot. Jā, nāk ģimene, bērni, vajag to, šo. Un tu sāc domāt – vai man visas tās lietas tiešām vajadzīgas? Tas primitīvais vīrietis ir gatavs izkāpt pa logu un aizbēgt krūmos. Līdz brīdim, kad viņš sagrib ēst un nokniebties

Tagad četristabu dzīvoklī dzīvojam divi vecāki, pieci bērni un suns. Puikas gan baigi lamājas par to, bet es saku: tas jums sirdis lielākas taisa. Šaurībā dzīvojot, viņi spiesti ar citiem sadzīvot, nevis bīdīt savu es. Vecākais draudēja, ka vecmamma došot naudu, lai viņš varētu savu dzīvokli īrēt. Teicu: nekur tu neiesi. Bet, ja tiešām tesīs prom, ļaušu. Lai pamēģina.

– Pusaudžu gadi jau vispār tāds nestabils laiks…

– Savstarpējās attiecības šobrīd nav vieglas. Arī sieviete, kad sāk apzināties savu spēku un jaudu, no kautrīgas blakussēdētājas kļūst par šoferi. Pati nosaka, ko viņa grib un var. To es par savu sieviņu Inci. Es to saucu par sieviešu neatkarības cīņām, kam arī jāiziet cauri, un sieviete tajās jāatbalsta.

Vēl viena atziņa, pie kādas esmu nonācis, – tu mācies no saviem bērniem.

Caur viņiem parādās tavas vājās vietas, tavas bailes, tavi kompleksi. Un vēl – ja jūties, ka bērniem esi ko parādā, tu gribi iedot vairāk, nekā viņiem vajag. Kaut vai tā pati makšķerēšana – bērnam pietiek, ka viņš ar tevi kopā var pamakšķerēt, izvilkt kaut mazmazītiņu zivtiņu. Viņš grib to izcept un apēst, lai arī tā ir tik niecīga kā kniepadatas galviņa. Un tev jāļauj viņam ķert tās zivtiņas, nevis savā vainas apziņā par to, ka visu nedēļu esi maucis kā traks arābs, jāved uz Bahamu salām ķert haizivis.

Lai nu ko, bet vienu gan zinu – ļoti labi sevi jūtu attiecībā pret saviem bērniem. No visas sirds cenšos izdarīt visu, ko es kā tēvs varu. Vecāku uzdevums jau nav tikai mīļot un glaudīt, bet dot arī visādas dīvainas situācijas.

Sevišķi izjūtu meitas – redzu, cik ļoti viņām vajadzīga vīrieša, tēva uzmanība. Ja meitas to nedabū no tēva, tad vēlāk ar pliku pakaļu staigā pa pasauli un meklē, kurš viņai iedos to, ko bērnībā nedabūja. Mazā vēl zīž mammas pupu, un krūts ir visa viņas pasaule. Bet Luīze, johaidī… Četru gadu vecumā no viņas jau tāda rozā pantera nāk laukā, ka prieks skatīties. Es ar milzīgu prieku izlīmējos viņas priekšā pa visām sienām, bet pēc tam par to visi kopā pajokojam. Tā viņa saprot, ka var tikt iznesta cauri, tajā pašā laikā tas notiek ar maksimālu mīlestību un piedošanu. Tieši tur veidojas tā spēlēšanās, kas raksturīga mūsu vienīgā jokotāja Rūdolfa Blaumaņa lugām, – jā, jā, jā, jā, bet beigās – nē (smejas).

– No malas izskatās, ka tev ar tavu staciju, caurspīdīgajām laivām un citiem projektiem viss tā viegli notiek, bet realitāte jau droši vien ir pavisam citāda.

– Saproti, es jau citādi nevarēju. Un, ja Incim pietika – vai varbūt nepietika – prāta parakstīties uz manām idejām, ja viņa atbalsta, mēs varam izdarīt visu. Pilnīgi visu! Tāda ir normāla ģimene – kad sieva uzticas vīram un otrādi, savstarpējai uzticībai jābūt. Jā, darāmā vēl papilnam, bet esmu iemācījies neuztraukties par naudu. Kad saproti, kas te ir iespējams un kas nav, par niekiem vairs neuztraucies. Bet sākumā dažbrīd šķita – uf…

Jaukums ir tāds, ka šeit atrodas vieta bērniem. Sākumā nemaz nelikās, ka tā būs. Bet – viņi nāk un kurina krāsni. Dzīvojas te, un pēkšņi izrādās – vecākais var 450 vārdus dzejā salikt. Kāda tā lirika ir, tāda ir, bet tas ir reps! Ja divi mani puikas grib gatavot kafiju un viens repu – ko vairāk es varu gribēt!

Tikko divi cilvēki iebrauca apskatīties, kas te notiek, un redzētais viņus iedvesmo. Pēc gada viņi noteikti atbrauks vēlreiz – apskatīties, kas te jauns. Redzot, kā mēs te saimniekojam, mans klasesbiedrs izlēma atjaunot savu māju. Tādā veidā mēs varam šajā pusē ievilkt dzīvību, un man tā liekas liela lieta. Jo piedzemdēt tik daudz bērnu, lai laukos būtu daudz cilvēku, nav iespējams. Tikai mērķtiecīgi veidojot savu komūnu. Baigi ceru – kad kaut ko organizējam un cilvēki atbrauc šurp, varbūt iepatīkas un viņi te paliks. Jo tukšu māju šeit ir daudz, ļoti daudz.

– Sākumā jau tu nedomāji par staciju?

– Sākumā gribēju vienkārši atbraukt uz Ērgļiem. Tā arī notika, bet tad mans čoms Armands Roze, Silenieku dzirnavu saimnieks, izteica atziņu – baigi apnicis sev par šoferi braukt. Turklāt, kad tev tuvojas piecdesmit, tu ļoti labi apzinies, cik daudz laika atlicis sekmīgai darbībai. Man tas pielēca, un es sāku domāt, kur varētu šajā interesantajā vietā apmesties un ko darīt, lai ģimenei te ir jēdzīgi dzīvot. Man tas pielēca februārī, bet stacija kā reiz no 1. janvāra bija noņemta no uzskaites Latvijas dzelzceļā.

Nopirku, un sākām darīt.

Nodibinājām fondu Zivju gani, kas vairāk paredzēts zivju lietām, un Ērgļu sirds, ar kura palīdzību atjaunojām blakus esošo māju, tūrisma informācijas biroju. Ir atjaunota Ērgļu stacija, nopirktas un cilvēkiem pieejamas caurspīdīgās laivas. Te iespējams baudīt garšīgāko kafiju – tas mums bija izaicinājums pašiem sev attiecībā pret Rīgu. Nākamais projekts ir elektrovelosipēdi, tikai vajag vēl atrast 12– 20 tūkstošus. Kur tos aizņemties, es nezinu, bet mums vēl ir kāds mēnesis laika. Paralēli domājam par tūrismu Vidzemes augstienē.

– Tu taču pat esi izcīnījis elektroauto uzlādes vietu!

– To atklās septembra beigās, bet vajadzēja būt mazliet ātrāk. Kāpēc? Jo burtiski tūlīt uz šejieni brauks Porsche svīta. Ja man pirms laika kāds teiktu, ka Ērgļu stacijā iebrauks vācieši ar jaunajām Porsche automašīnām, es teiktu – slimas domas. Bet, kad uztaisījām šo vietu, man piezvanīja no aģentūras un izstāstīja – cauri Baltijai brauks elektriskās Porsche, gribot apskatīties Ērgļu staciju. Domāju, varbūt viņi nesaprot, kā te viss ir, un sacīju – iepriekšējie Porsche, kas te bija iebraukuši ar nodomu, bija vācu armijas tanki. Bet, nē, viņi tomēr brauks, par ko esmu baigi priecīgs.

Ja runa ir par elektroauto, senāk zirdziņš nevarēja kā mašīna maukt, kamēr šoferim iztek acis. Ik pa laikam jāparedz brīdis, lai apstātos un uzlādētu auto. Un būtu svarīgi ieplānot, ko pa šo laiku darīt. Tāpēc, mērķtiecīgi piestrādājot, izkarojām, ka te tā vieta būs.

– Runājot par savu sievu, teici – viņa zina, ko grib un var. Kas tas ir?

– Sievai ļoti daudz nozīmē kontaktimprovizācija jeb īpašas dejas, kurās slēpjas daudz enerģijas un dzīvesprieka. Cilvēki tajās neticami labi iemācās cits citam uzticēties, atbrīvoties, virpuļot, vārtīties. Tagad Incis netiek uz Rīgu, uz nodarbībām, bet vēlēšanās to darīt ir. Esam uzrakstījuši projektu, varbūt arī tur kaut kas iznāks. Jaunām sievietēm neviens nemāca vingrinājumus, kas palīdzētu labāk sajust iegurni. Līdz ar kontaktimprovizāciju šī sevis apzināšanās notiek pati no sevis. Pateicoties kontaktimprovizācijai, izjutu pārmaiņas arī Inesē.

Redzi, ar tādu idiotu kā es dzīvot kopā ir diezgan grūti.

Manu darba kārtību nosaka nezināmi impulsi nezināmos laikos. Filmēšanas, uz kurām jābrauc, ceļojumi, makšķerēšana. Cilvēkam, kas tev pretī, svarīgi vispirms vispār saprast tavus algoritmus, tad tos pieņemt. Pēc tam ir improvizācija irstošās smiltīs. Improvizācija Incim iedeva iespēju vispirms saprast sevi, tad arī mani. Biju priecīgs laist viņu uz Viļņu, tad uz Taizemi. Viņa atbrauca daudz priecīgāka. Tāda kā es, kad esmu bijis pamakšķerēt.

– Kad iepazinies ar Inesi, daudzi teica – jauna un naiva ar to rūdīto vecpuisi.

– Varbūt arī biju rūdīts vecpuisis, taču nekad neesmu bijis no tiem, kas kolekcionē sievietes. Bet zini, vispār jau vīrietis ir diezgan labils. Ja kāda izdomātu nomedīt, to arī izdarītu. Jo ir baigi grūti turēties pretī. Ar to, kas sievietei dots, viņa var noraut galvu ikvienam, kurš ir puslīdz vairošanās vecumā. Man dažreiz pietiek ar to, ka redzu – otrs cilvēks labi jūtas. Prātā varu izspēlēt, kas notiek tālāk, un tad man kļūst neinteresanti. Tas, iespējams, ir psihes vai ģimenes saglabāšanas instinkts.

Jo sievietes var paklupināt jebkuru, tur vienkārši nav variantu.

Tāpēc jau es makšķerēju nevis ar dabīgu, bet mākslīgu ēsmu. Jo uz kailas sievietes vīrieti noķert vienmēr iespējams, bet uz mākslīgas ne katrs mācēs (smejas). Ikvienās attiecībās ir sākums, turpinājums, arī beigas kādreiz pienāks. Baigi negribas regulāri visu sākt no pirmās klasītes. Tas būtu muļķīgi. Ja vīrietis ar savu uzvedību sataisījis ziepes un pēc tam nav ticis atpakaļ savā ģimenē, ir milzīga varbūtība, ka viņš atkal un atkal taisīs tādas pašas ziepes, jo nav mācījies no savām kļūdām. Es tev saku – mēs esam padumji. Tāpēc labāk saprast sevi, saprast, uz ko tevi var paķert, un neparakstīties uz stulbām idejām. Bet tas ne vienmēr ir viegli un vienkārši. Kaut gan māju sajūta ir pārāka par visiem kairinātājiem, apaļiem dibeniem un smaidīgām lūpām. Tu vari būt pārgulējis ar visu pulku, bet dzīvot jau gribi tikai ar vienu vienīgu cilvēku. To, kurā intuitīvi šīs mājas jūti.

– Inesē uzreiz sajuti mājas?

– Jā, noteikti. Esmu braucis dažādos pārgājienos, licis sevi dīvainās, pat bīstamās vietās. Kad sēdi un salsti kādā kalnu pārejā uz dzīvības un nāves robežas, mēģinot sasildīties, un turpat krūmos ir lāči, tad psihe kļūst asa un atbirst visas nebūtiskās lietas. Tādā brīdī redzi dažādas vīzijas, prātā rosās dažādas pārdomas. Tās bildes no pagātnes, tagadnes un nākotnes daudz ko paskaidro tev pašam. Manās bildēs bija Inese, un es viņu vienmēr esmu asociējis ar bērnu bariņu un ar drošību.

– Kas tevi dzinis tajās pieminētajās briesmīgajās situācijās – kalnu pārejās, krāčainās upēs un kur tik vēl ne?

– Ar briesmīgajām situācijām ir jocīgi – brīdī, kad tur esmu, man tās nepavisam nešķiet briesmīgas. Tikai, kad atbraucu mājās un sēžu siltā dīvānā, saprotu – tas gan bija traki. Bet tur, uz vietas… tev ir pilnīgi citi vēji galvā un pilnīgi cits motīvs, ar kādu tu dzīvo. Nekādas dižās bīstamības jau ar mani nav notikušas, esmu samērā piesardzīgs cilvēks. Kāda bioloģe savulaik labi noformulēja – viņa dievinot būt vietās, kurās nav barības ķēdes galā, bet priekšpēdējā vietā. Tālajos Austrumos sajūta bija dievīga – tu zini, ka kaut kur mežā ir tīģeris, kurš tevi noķers, ja gribēs. Jo tu neesi galvenais. Bet vispār jau mēs esam neticami idioti savā pārliecībā, ka esam šeit galvenie un vislabākie.

– Māci saviem bērniem saprast, ka tā nav?

– Pagājušā gada rudenī puikas ap trijiem dienā izdomāja, ka var laist ar laivām pa Ogres upi. Ūdens līmenis bija pacēlies, un es teicu – lai brauc līdz Bražu krāču sākumam, aizbraukšu turp pakaļ. Bet viņi tiltiņu un apstāšanās vietu bija palaiduši garām, laivas bija tikušas krācēs, visi izmirkuši. Tad ļoti noderēja tas, ka dēli bijuši jaunsargos. Kādā vietā viņi tika krastā un zvanīja man. Teicu, lai kurina lielāko ugunskuru, kādu var iekurt, un sildās. Gājām ar lukturīti pa mežu viņiem pakaļ. Ieraudzījām ugunskuru, un tad es sapratu – lauku būšanai ir riktīga vērtība. Viņi māk uzkurināt tādu ugunskuru, lai visi sasildās.

Tieši to arī dabā vajag sajust – ka tu māki radīt tur savu pasauli.

No slapjas malkas iekurināt uguni, nokaut un nodīrāt trusi, izcept un apēst. Zināt, kādu zālīti likt tējā, kad uzvāri ūdeni… Mēs pūlamies dzīvot virtuālajā realitātē, bet to, ko dabū dabā, tu nevari dabūt nekur citur. Gadsimtiem izdzīvojušās vērtības ir – vai tu māki izdzīvot dabā, jāt ar zirgu, braukt ar laivu, saprast likumsakarības. Zini, šīs prasmes ir mūsos, tikai vajag tās atmodināt, atcerēties. Kaut ko pusaizmirstu, kaut ko, kas snaudis dziļumā.

– Tu teici – ne bērniem, ne sievai neko nedrīkst aizliegt. No kurienes tev šāda sapratne? Tādi meža veči kā tu bieži vien ir arī alfa tēviņi, kas sit dūri galdā un diktē savu kārtību.

– Tā ir dzīves gudrība, kas piešķiļas pēc sešsimtās reizes, kad esi iekurinājis krāsni ar sērkociņiem. Vienīgā vieta, kur varu būt pavēlnieks vai kaut ko sev pierādīt, – kurinot krāsni. Jo malka var būt slapja, skurstenī var paslēpties sals, varbūt tev nav papīra… Uguns dažreiz klausa, dažreiz ne, šai ziņā tā ir līdzīga sievietei. Un tad tu domā, kā panākt savu, – skaties un mācies.

Jā, bet par alfa tēviņu runājot… Sieviete pati iemāca vīrieti palaist viņu pasaulē. Es kā biologs taču redzu, kurā brīdī viņa nīkst un kurā zied.

– Un tomēr… Tam alfa tēviņam droši vien ir grūti atlaist savu tvērienu.

– Tas ir stāsts par sevis noliegšanu. Bet vai tas ir grūti? Es nezinu, kas ir grūti, man nekas nav grūti. Kad ļoti sāpēja mugura, nevarēju noiet 300 metru. Bet vai tas bija grūti? Nē, vienkārši mugura sāpēja.

– Tu joko un smaidi, bet tavās acīs saredzu skumju noti.

– Šo stāvokli pats sev esmu nodefinējis tā – brīnumpuika. Ja tu nepazaudējies, tad diezgan jūtīgi uztver pasauli, un tad ir laba sajūta, jo zini – esi pareizā vietā un pilnīgi laimīgs. Jā, ir taustīšanās starp krustcelēm, no tā nevar izbēgt. Jo bez ciešanām un pārbaudījumiem esi tikai tāds influenceris, kurš runā tukšu.

Apzinos, ka manās acīs ir arī visas pasaules skumjas, un tas nemaz nav slikti. Jo cilvēki, ar kuriem tiekos, redz – man bijušas attiecības ar nāvi, mīlestību, varu… Un no tā saprot – var man noticēt un uzticēties vai nevar. Viss kas jau dzīvē bijis, taču vēl esmu par dumju, lai visas šīs ciešanas izskaidrotu. Lielā mērā tā ir veco dvēseļu lieta, kā es to saucu. Vienkārši tāda sajūta, ka neesmu pirmo reizi uz zemes. Nezinu, kā man iepriekšējā reizē gājis, bet tas, ka tur apakšā kaut kas ir, es zinu.

– 12. septembrī ir tava dzimšanas diena. Saka, ka pirms un pēc tās ir īpaši trausls laiks.

– Rudens man vienmēr saistījies ar nepārprotamu spēka sajūtu. Man baigi patīk rudens, jūtos tā, it kā manī būtu iepūsta dzīvība. Esmu veselāks un pilnāks nekā jebkad. Rudenī dzimis, un lēnām pietuvojos savas dzīves rudenim… Kas var būt vēl labāks. Es zinu, ka manas labākās dienas vēl ir tikai priekšā, nevis aizmugurē. Kāds filozofs grieķiem esot teicis – kad viņam vairs nav stāvējis, viņš juties kā nokāpis no trakojoša zirga. Es nezinu, kā ir, kad nestāv, bet varu iztēloties, kā ir, kad nokāp no trakojoša zirga. Vienkārši beidz uztraukties par to, par ko nav jāuztraucas, un beidz lēkšot pakaļ savām iedomām. Apsēdies, ieelpo, izelpo un skaties, kas apkārt notiek. Tas ir interesantāk, nekā stumt citus nost no tilta, jo es te nāku.

Paskaties, divas varavīksnes! Triju toņu violetais! Sēdi kā ķeizars un skaties. Ja gribi, dzer kafiju. Āboli ir dārzā. Ko cilvēkam vairāk vajag? Iekurt uguni, un lai ūdens ir tuvumā.

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+