Māris Gailis: Mīlestība vienmēr ir mainīga

Privātā Dzīve
Ilze Pole
Ilze Pole
7. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Māris Gailis
Foto: Lauris Vīksne
Māris Gailis
Tajā dziļajā, pelēkajā pēcpusdienā es izkāpu Ķīpsalā. Migla bija silta, un Rīga pāri upei izskatījās tik mierpilna. Uz mājas durvīm, kurās man jāieiet, ir plāksnīte: M. Gailis. Māris iznāk man pretī, un vēlāk mēs apsēžamies gaiši brūnos ādas krēslos.

Man pretī sēž ceļotājs, burātājs, uzņēmējs, baudītājs, sapņotājs, premjerministrs, valstsvīrs. Starp citu, arī mēbeļu inženieris, un visa saruna tā arī ritēs – pieskaroties katrai viņa lomai. Vēl mēs daudz runāsim par viņa sievu arhitekti Zaigu Gaili, un viņš mēģinās atrast savas enerģijas atslēgu – pagājušā gada nogalē Māris Gailis atgriezās no sešu nedēļu ilga pārbrauciena pāri okeānam un šobrīd viņa fokusā ir Vāgnera nama atjaunošana Vecrīgā.

– Māri, kurā brīdī dzīve kļūst vērtīga?

– Kad apjaut, ka laika paliek arvien mazāk. Tas kļūst arvien dārgāks, tātad arī vērtīgāks. Un, ja laiks kļūst vērtīgs, arī dzīve kļūst vērtīgāka.

Lielākoties man nekad nav bijis garlaicīgi. Es un Zaiga – mēs vienmēr esam atraduši, ko darīt, esam bijuši kustībā, starp jauniem draugiem. Ne mirkli nesēdējām uz vietas. Rāmums izpalika.

– Bet kurš kuru piešķiļ? Mēs dzīvi vai dzīve mūs?

– Abi divi vajadzīgi. Man, piemēram, ir bijusi jāmācās pacietība. Roku vicināšana un lēkāšana neko nedod. Reizēm vienkārši vajag nogaidīt.

– Jums ir bijusi tāda tendence?

– Jā, esmu enerģisks. Taču ar laiku esmu iemācījies paļauties, ka viss notiks, tikai jābūt pacietīgam. Tas manī ir mainījies. Bet es neteiktu, ka esmu determinisma vai fatālisma piekritējs. Ticu, ka likteni mēs veidojam paši. Un, kā to veidot, tas drīzāk atkarīgs no mūsos ieliktu, iemantotu īpašību kopuma. Man netrūkst enerģijas, un tas, manuprāt, ir bioķīmisku procesu rezultāts. Man ir interesanti dzīvot. Es gribu lasīt, gribu redzēt, gribu iepazīties ar cilvēkiem. Ja to papildina kādi vieduma aizmetņi, kas nāk ar pieredzi un gadiem, tad veidojas labs komplekts. Grūtos brīžos esmu bijis pacietīgs un neesmu nokāris degunu. Lai gan tādi nosacīti neveiksmīgāki periodi, protams, ir bijuši.

Man ir bijis ļoti daudz naudas, un tad nebija. Pazaudēju.

Bet ar nokārtu galvu staigāju ļoti īsu brīdi. Varbūt pat to nenokāru vispār. Bija, nav, būs atkal… Cilvēkiem mēdz būt grūti nokāpt no tā plaukta, kurā esi bijis, – statusa vai materiāli daudz lielākas pārticības – un tad pēkšņi atskārst, ka rezerves ir mazākas vai nav vispār. Kāds sāk nervozēt. Es – ne pārāk.

– Kāda bija jūsu sajūta?

– Brīži, kad ir bijis jānokāpj, ir bijuši vairāki. Pirmām kārtām – nokāpjot no premjerministra statusa. Biju pieradis, ka visi skatās mutē un atkārto, ko es runāju, neviens neiebilst. Zaudējot statusu, lietas nenovēršami mainās. Vai zaudējot naudu un sākot dzīvot daudz pieticīgāk… Taču tās patiesībā ir veselīgas situācijas, ar kurām gudrs un nobriedis cilvēks spēj tikt galā.

– Mana paaudze jūs drīzāk pazīst nevis kā bijušo premjerministru, bet kā stilīgās grāmatas Mēbeles jauniem cilvēkiem autoru, ko veidojāt kopā ar sievu Zaigu un kas tagad atbilst visiem mūsdienās tik populārajiem ilgtspējības principiem. Taču toreiz tai bija citi motīvi.

– Strādāju mēbeļu fabrikā, biju iekārtu inženieris un, vērodams, kā strādā kolēģi, sapratu, ka samontēt mēbeles – tas patiesībā nemaz nav tik sarežģīti. Vēl nebiju precējies un izdomāju, kā iekārtošu savu istabu vecāku mājās Jaunciemā. Man likās, ka manām mēbelēm vajag beicētas zaļas fasādes ar matēto laku, kas toreiz bija avangards un šiki. Kad iepazinos ar Zaigu un mēs apprecējāmies, mēbeles demontējām un pārvedām uz Zaigas mājām Jūrmalā. Vēlāk mans draugs žurnālists Dainis Caune mums piedāvāja publicēt ieteikumus par interjeru žurnālā Liesma. Vēl pēc brīža tie bija arī sižeti televīzijā. Tad es izdomāju, ka vajadzētu visu materiālu apkopot, ko mēs arī izdarījām, – es uzrakstīju tekstu, un Zaiga ilustrēja. Gan dizains, gan tehnika, gan idejas – toreiz tas bija visnotaļ avangardiski. Zaiga pati veidoja dizainu vāka burtiem. Grāmatu izdeva 50 tūkstošos eksemplāru, vēlāk tā tika tulkota krieviski un izdota arī Maskavā divreiz lielākā tirāžā.

– Kā Zaiga ir mainījusies?

– Cilvēki nemainās… Man ir bijis jāiemācās pieņemt, ka Zaigai pa reizei ir arī smagi brīži. Tā ir cilvēkiem, kam nervu gali ir atkailinātāki. Zinu, kādā brīdī viņa ir braša un kādā brīdī nav. Un, kad nav, tad man ir jānotur fronte. Tas nav mainījies, tā bija jau no pirmās vasaras, kad sākām satikties. Zaiga kādā brīdī attālinājās, taču tas nebija saistīts ar mani, bet ar viņu pašu. Kā arhitekte viņa ir fantastiski augusi, jo Zaiga ir izkopusi savu talantu.

Mēs reizēm strīdamies. Viņa ir ļoti skeptiska, reizēm viņai visādas lietas nepatīk apriori. Bet es saku, ka vispirms ir jāaiziet un jāapskata. Esmu ekstraverts, viņa – introverta. Savā veidā esam sadalījuši lomas. Es labprāt eju uz pasākumiem, viņa paliek mājās. Bet mēs esam kopā, jo mums ir interesanti, mums ir ļoti forši bērni un mazbērni, un mums visu laiku ir kopīgas lietas.

Zaiga ir ļoti talantīga, un talants, manuprāt, ir ļoti pievilcīga substance. Man nekādu īpašu talantu nav.

Taču es zinu, ka viņai ir nepieciešams tāds vīrietis kā es – racionāls un pragmatisks. Šobrīd es daudz vairāk esmu pieslēdzies arī darbam Zaigas birojā, jo arī viņas birojs ir audzis. Objekti ir lielāki, strādā vairāk cilvēku, biroja vadība jāpieskata rūpīgāk, un to es daru. Tagad ir Vāgnera projekts, pie kura Zaiga strādā, nezinot, vai un kā to izdosies realizēt. Bet mēs ejam uz priekšu. Kā tanki.

Zaiga ir eleganta sieviete. Viņai ir brīnišķīga gaume. Viņa ir interesanta pati, un viņa par daudz ko interesējas. Viņai ir savs domugājiens, bieži arī kategoriski spriedumi, kuriem es nevaru piekrist, un par to mēs strīdamies. Starp citu, nesen lasīju, ka pāri neizšķiras tāpēc, ka lēmumu šķirties nav pieņēmuši vienlaikus. Mums ir bijis līdzīgi. Zaiga ir teikusi: šķiramies. Es atbildu, ka nekādā gadījumā. Līdz situācija atkal nomierinās.

– Taču jūs kādu laiku dzīvojāt atsevišķi.

– Tas bija ļoti īsu brīdi un ļoti sen. Divas nedēļas pirms 35 gadiem. Tomēr instinkts un veselais saprāts nostrādāja, un es atgriezos. Zaiga arī bija iemīlējusies citā vīrietī un gribēja aiziet, taču arī tad mēs nenonācām līdz solim šķirties. Gan šī, gan arī citas krīzes vienmēr ir pārvarētas, un tas ir bijis gudri no mūsu puses. Jo patiesībā līdz ar gadiem laulība iegūst vintāžas vērtību. Septembrī paies 45 gadi, kopš esam precējušies. Zaigai gan nepatīk to pieminēt, viņai vispār nepatīk par gadiem runāt. Jau 30 gadu viņa nesvin dzimšanas dienas. Arī tajā mēs esam ļoti dažādi – man patīk ballēties. Un, jo vairāk cilvēku apkārt, jo labāk. Man vienkārši patīk cilvēki. Zaigai drīzāk ne. Zaiga ir konservatīva, viņai patīk būt kopā ar savējiem, ar pārbaudītām vērtībām. Arī Jaungadu esam sagaidījuši atsevišķi. Šogad gan bijām kopā Kaltenē, jo Zaigai bija ļoti smags periods – skandāls ap Jaunā Rīgas teātra būvniecību. Bet pirms tam Jaungadu sagaidīt uz Kalteni viņa brauca viena pati. Es gāju ciemos vai uzņēmu viesus mājās Ķīpsalā. Tātad esam ļoti atšķirīgi, un acīmredzot tas strādā. Zaiga ir interesanta man, un laiku pa laikam arī es viņai esmu interesants. Turklāt, lai gan Zaiga to nekad neatzīs, domāju, ka mūsu starpā pastāv arī zināms sacensības elements. Visu laiku jābūt mazliet iespringušam. Nekādas nolaišanās. Bet tas ir labi.

– Kas jūs sievietē piesaista?

– Protams, man patīk izskatīgas sievietes. Ārieni pamanu pirmo, pēc tam noteikti ieskatos acīs: vai tajās kaut kas ir vai tās ir tukšas. Superskaistules man nav bijušas interesantas. Mani saista kas atšķirīgs no klasiski pareizā. Svarīgi, vai sieviete ir interesanta sarunu biedre, vai viņa ir asprātīga. Vai starp mums ir mazliet ķīmijas. Man vispār patīk un interesē cilvēki. Es pat varētu teikt, ka labprāt kolekcionētu pazīšanās ar interesantiem cilvēkiem. Par dažām ir lepnums. Piemēram, ar Rīgas Laika izdevēju Arni Rītupu. Es ļoti labi saprotu, ka nevaru ar viņu runāt tādā intelektuālajā līmenī, kādā runā viņš, bet tas nekas. Piekrītu vecajam labajam teicienam: ja esi gudrākais cilvēks istabā, tu neesi pareizajā istabā. Cilvēkiem blakus jābūt pārākiem, lai mēs no tā kaut ko iegūtu. Man ir daudz interesantu draugu, lai gan viņu paliek aizvien mazāk un jauni vairs klāt nerodas. Vecie draugi aiziet mūžībā. Bet arī draudzības mainās, mēdz izzust.

Ar Zaigu esam sapratuši, ka mūs vairs neinteresē cilvēki mūsu vecumā, kas lielākoties vienkārši ir veci muļķi.

Mūs aizvien vairāk interesē cilvēki mūsu bērnu vecumā un pat vēl jaunāki. Viņi ir atvērtāki, un no viņiem iespējams uzzināt daudz ko jaunu. Viņos nav skepses. Mēs izaudzinājām trīs bērnus, un ar viņu dzīvēm viss ir kārtībā. Lai gan mēs nebijām nekāds pareizais piemērs. Tolaik dzīvojām Dzirnavu ielā, un mājās valdīja īsta bohēma. Reizes trīs nedēļā notika ballītes līdz rītam. Cilvēki nāca un gāja, dejoja, dzēra, bučojās, un bērni visu to redzēja, un man liekas, ka viņi savās dzīvēs ir daudz labāk realizējušies nekā tie, kas nākuši no ļoti pareizām ģimenēm. Publika pie mums tiešām bija ļoti interesanta, piemēram, tā laika jaunie mākslinieki.

– Kāda, jūsuprāt, ir lielākā kļūda, ko sieviete var attiecībās pieļaut?

– Sieviete? Ja nav nerva uz pietiekami lielu iecietības devu. Bez iecietības nekur netikt.

– Bet ar iecietību ir interesanti. Ir kāds punkts, aiz kura tā vairs nav iespējama.

– Nenoliedzami ir lietas, kas nav pieļaujamas nekādā mērā, un vardarbība ir viena no tām. Nekāda – ne emocionāla, ne fiziska. Strīdu laikā ar vārdiem mēs skarbi varam iecirst, vārdu cīņas var būt skarbas, un tas dzīvē notiek, bet par to ir jāatvainojas. Pazemošanu nedrīkst pieļaut nekādā veidā un situācijā.

Neesmu pasaules lāpītājs. Ja saprotu, ka ar kādu cilvēku man nav pa ceļam, es distancējos. Man neviens nav jāpārmāca vai jāpārveido. Tam netērēju savu enerģiju. Mani interesē forši cilvēki, ar kuriem labprāt satiekos. Un varētu vairāk, ja būtu organizētāks. Patiesībā esmu palaidis garām daudzas iespējamas draudzības, tāpēc ka neesmu bijis pietiekami uzmanīgs pret cilvēkiem. Man ir bijušas daudzas iespējas uzturēt labus kontaktus, kas būtu bijuši gan interesanti, gan, iespējams, savā veidā arī palīdzējuši. Cilvēku attiecības un to kopšana atnes visu. Pieņemu, ka to var arī naudā konvertēt.

– Kāpēc, jūsuprāt, vīrieši tik bieži nepamana, ka sieviete blakus viņiem ir kļuvusi nelaimīga? Vai izliekas nemanām.

– Varbūt nemaz arī neizliekas. Varbūt tikai ārēji. Varbūt tas ir tikai brīdis, un ir cerība, ka tas pāries. Izšķirošus soļus cilvēki nemaz tik bieži nesper. Piecieš. Vīrietis piecieš nelaimīgu sievieti, sieviete piecieš vīrieti, kas viņu padara nelaimīgu. Un, iespējams, cēloņi ir ne tikai vīrietī meklējami.

Taču tad ir jāsastāda bilance, kā grāmatvedim. Ja dzīvo mīnusos, tad gan jāšķiras. Par sevi un savām attiecībām domājot, ir bijuši brīži, kad Zaiga ir jutusies nelaimīga, dažādu iemeslu dēļ, arī manis dēļ. Tāpat ir lietas, kas ir kaitinājušas mani. Taču, nē, viņas dēļ es neesmu juties nelaimīgs. Bet tas ir mans raksturs.

Ideāla nav. Viena daļa vīriešu izvēlas daudz jaunāku sievieti, un viņiem ir labi uz kādu brīdi. Svaigs sekss, tas ir skaisti, bet pēc laika tas tāpat pāriet. Man, paldies Dievam, tā nav bijis. Mana sieva ir interesanta, mēs kopā novecojam, un tas der, jo mēs visi novecojam. Man personīgi liekas, ka manis minētais scenārijs patiesībā ir bezgaumīgs, bet varbūt es varu tik lecīgi runāt, jo… Ir skaistākas, jaunākas, bet ne tādas kā mana sieva. Tam ir nozīme.

Un es mīlu savu sievu, patiešām mīlu. Bet mīlestība vienmēr ir mainīga.

Un tajā piedalās viss – gan pieradums, rutīna, gan kopīgas atmiņas un kopīgas lietas. Mums nekas nav jādala. Pārāk labi izklausās?

– Es teiktu, ka jā.

– Tā mums jau reiz gadījās. Žurnālā Skola un Ģimene ar mums savulaik bija jūsmīga intervija – kas par brīnišķīgu pāri! Un tad sekoja abas krīzes. Pirmā bija Zaigas, otra – mana. Kad iemīlējāmies kādā citā. Bet neizšķīrāmies. Sarunāt par daudz… Māņticība saka, ka tas nav labi.

– Tas laikam bija pēc tam, kad uzbūvējāt vējadēli.

– Pēc rasējuma Padomju Jaunatnes pēdējā lappusē. Tas bija 70. gadu vidus, vindsērfinga pirmās sezonas Latvijā, man tas likās aizraujoši, gribēju burāt un uzreiz ķēros pie darba. Mana mamma bija burātāja. Dēli uztaisīju turpat darbnīcā no saplākšņa un putuplasta, Jūrmalā nokrāsoju. Burāt iemācījos pēc apraksta žurnālā un gāzdamies Lielupē; sacensību noteikumus studēju pēc Laimoņa Millera grāmatas. Sacensībās man gāja ļoti labi, taču man jau bija 30 gadu un bija skaidrs, ka profesionāls sportists es nebūšu, un pārgāju uz kreiseru burāšanu, kas ir jahta, kura burā pa jūrām. Vindsērfings tika nolikts malā. Pirms dažiem gadiem vēl uzkāpu uz dēļa un jutos labi; kustību atmiņa ir visnoturīgākā.

– Kas ir tie cilvēki, ar kuriem kopā iet jūrā?

– Bieži vien viņus atnes nejaušība, un tas prasa mākslu sadzīvot un pieņemt dažādību, taču turēt arī savu līniju. Viens ir satikties, izbraukt mačos, ilgākais, uz divām dienām. Blice salasās, pienākumi ir sadalīti, visi tos arī izpilda, tur problēmu nav, un nav arī jāiedziļinās raksturu finesēs. Brauciens ar Mildu, protams, ir pavisam kas cits. Komanda ir jāsalasa diviem gadiem… Divi pamatsastāva cilvēki – Rolands Millers un Viesturs Meinarts, kura diemžēl vairs nav mūsu vidū, – man bija zināmi vairāk nekā desmit gadu. Mēs arī bijām visai atšķirīgi. Četri no komandas bija pilnīgi jauni. Bet es teiktu, ka mums bija labi. Lai gan, protams, spriedze mūsu starpā bija.

– Kā spriedzi kliedēt?

– Alkohols kliedē. Iedzērām – glāzi vīna pie pusdienām, kokteili vai divus vakarā, kas nav daudz. Vairāk, kad nokļūst krastā. Turklāt katrs no mums savā veidā iegāja sevī. Es ļoti daudz lasīju, man bija jāraksta, katru dienu skatījos filmu vai divas. Nemaz nerunājot par burāšanas pienākumiem. Krastā mums bija jātaisa filma.

Nesen izbraucām sešas nedēļas. Tas man bija neparasti, jo nepazinu nevienu, izņemot Māri Anču (izdevniecības Žurnāls Santa direktors – aut.). Arī viņu zināju tikai formāli, Māri atklāju kā ļoti interesantu un līdzsvarotu cilvēku. Viņi man piezvanīja, jo vajadzēja kapteini, kam ir atbilstoša pieredze. Citādi nebija iespējams čarterēt laivu okeāna pārbraucienam.

Bija spriedze, arī palecāmies – mēs bijām sveši, turklāt sešas nedēļas kopā… Taču beigās biju ļoti gandarīts. Sešas nedēļas ir ilgi. Nekad nebiju bijis Karību salās, tagad man ir priekšstats. Pats pārbrauciens pāri okeānam bija mazliet garlaicīgs, jo vējš bija vāji vidējs.

Biju lepns par sevi, jo beidzot izlasīju Ulisu, ko biju iesācis reizes četras piecas. Un, kad tiec pāri trešdaļai, saproti, ka tā tiešām ir ģeniāla grāmata. Kā Džeimss Džoiss spēj uzrakstīt pat par ūdeni! Izlasīju arī grāmatu par Rihardu Vāgneru. Es lasu daudz.

– Bildes šai intervijai tapa Žaņa Lipkes muzejā, kas arī ir viena no jūsu iniciatīvām. Jāatzīstas, ka man vēl nav bijis drosmes noskatīties filmu.

– Ziniet, Zaiga izgāja no seansa. Man filma šķiet ne pārāk labs mākslas darbs, bet ļoti labs instruments, lai stāstītu par holokaustu. Par to ir jāstāsta un par to ir jārunā. Par tām šausmām ir jāzina, lai gan reizēm ir ļoti baisi par to lasīt.

– Kā jūs satikāties ar šo stāstu?

– Tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad sākām būvēt rindu mājas. Staigādams es atradu vietu, kur Žanis Lipke bija dzīvojis. Par to biju dzirdējis, taču precīzi nezināju un pārsteigumā atklāju, ka pie mājas nav pat piemiņas plāksnes, par ko stāstīju arī savam draugam Augustam Sukutam. Tas likās ļoti savādi – kāpēc cilvēkam, kurš izglābis 50 ebreju, paši ebreji nav izveidojuši piemiņas zīmi? Nolēmām, ka mēs to izdarīsim. Tā arī notika. 2000. gadā to atklāja prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Arī Rīgas ebreju sabiedrība bija klāt, un, sākot runāt, parādījās doma, ka patiesībā vajadzētu arī muzeju. Kad atgriezos no ceļojuma ar Mildu, ķērāmies klāt idejas realizēšanai. Zaiga uzzīmēja projektu, es sāku vākt naudu, un lēnām, soli pa solim, septiņu gadu laikā muzejs tapa. Mana ambīcija bija to izveidot par starptautiski redzamu projektu. Jau kā valstsvīrs es ar nokārtu galvu biju klausījies, kā latvieši ir piedalījušies ebreju iznīcināšanā, un man bija sajūta, ka šādi mēs varētu mēģināt parādīt arī medaļas otru pusi, izstāstot varoņstāstu par Žani Lipki. Tas ir apbrīnojams cilvēks, februārī viņam palika 120 gadu.

– Kuri ir tie cilvēki, kas jūsu atmiņās šobrīd dzīvo visvairāk?

– Mani vecāki, protams. No mammas es atvadījos jau pirms astoņiem gadiem. Viņai bija insults, un pēc tam ar viņu vairs nebija iespējams sarunāties. Ar tēti gan – līdz pat pēdējam brīdim. Viņiem abiem bija pāri 90, un ļoti labi sapratu, ka aiziešana kādā brīdī ir nenovēršama.

Es ļoti bieži atceros Jāni Vaišļu. Viņš man bija kā negaidīta veiksme, dzīvespriecīgs un asprātīgs. Jānis pieteicās doties mums līdzi ceļojumā apkārt pasaulei, viņu tas ļoti interesēja. Pēc tam mēs kļuvām par tuviem draugiem. Jāni es atceros bieži un bieži nodomāju: eh, ka derētu viņam šo joku izstāstīt! Mums bija humora izjūta, ko abi satvērām no pusvārdiem.

– Kas ir izrādījusies ceļošanas lielākā vērtība?

– Es apmierinu savu piedzīvojumu kāri. Man tiešām nav miera. Tagad ir tādi laiki, kad ceļošana ir pieejama un ceļo visi, bet es domāju lielus, ilgstošus ceļojumus. Divi gadi ar jahtu tādi bija. Tu pārcelies dzīvot pavisam citā realitātē, pavisam citā ritmā. Pēc trim mēnešiem jahta kļūst par mājām. Ļoti daudzi par to sapņo. Esmu saticis neskaitāmus cilvēkus, kas saka: jā, Māri, es arī tā gribētu, bet to realizē 0,01 procents…

– Kāpēc?

– Pietrūkst uzņēmības, pietrūkst mērķtiecības, kaut kā pietrūkst. Es toreiz iekrampējos tajā projektā un vienkārši realizēju.

– Tas tā ir arī ar pārējām lietām, ko darāt? Iekrampējoties?

– Jā, jo beigās to, ko esmu gribējis, esmu dabūjis. Esmu veiksmes sērfošanas atzinējs: ja tiec uz veiksmes viļņa, tad uz tā vajag arī kustēties. To vajag izmantot. Bet domāju, ka tas ir arī manu īpašību komplekta dēļ.

Man piemīt ne pārāk izcilas īpašības, bet tās ir izkārtojušās labā kombinācijā.

Gundega Repše reiz teica, ka man piemīt talants izvēlēties cilvēkus. Varbūt. Tas varētu būt labs talants. Jo cilvēki jau ir tie, kas visu izdara. Roboti pagaidām ne.

Mani laiku pa laikam aicina uzstāties auditorijās, kurās es stāstu par savu dzīves modeli. Tas, ko es vienmēr saku, ir – izvirziet augstus mērķus! Ar maziem mērķiem nekur tālu netikt. Piecus gadus ar Mildas plānu strādāju pamatīgi, jo bija jāsavāc nauda. Ir pagājuši tik daudzi gadi, un mēs joprojām par to runājam, un joprojām mani aicina par to stāstīt. Tas nozīmē, ka mēs runājam par kaut ko vairāk nekā par jahtu. Mēs runājam par sapni, ko cilvēki ir realizējuši. Tas ir vērtīgi. Vērtīgi jaunajai paaudzei. Pasaule ir vaļā! Pirms 30 gadiem tas nebija iespējams, bet tagad tikai izdomā, ko un kā.

– Jums un maniem vecākiem tolaik mērķis bija neatkarīga Latvija.

– Tas bija liels mērķis. Mēs esam radījuši priekšnoteikumus, lai mūsu bērni un mēs paši varētu brīvi izmantot savus dotumus. Vienalga, kas tas būtu, – mantojumu, talantu, enerģiju, kas, velns zina, no kurienes nākusi – varbūt bioķīmiski, varbūt no jonosfēras. Mēs esam radījuši iespējas, kuru nebiju. Nebija iespējams aizbraukt, izdarīt, nopelnīt, uzbūvēt, mācīties. Jebko. Arī rakstīt nevarēja to, ko gribēja. Pasaule ir atvērta, un es nepavisam neuztraucos par to, ka cilvēki aizbrauc. Tas ir katra personīgs lēmums, ko darīt ar savu dzīvi. Slikti ir, kad savu zemi gāna. Tas man riebjas. Ja tu gāni, tad nāc un dari, palīdzi! Ej politikā, kļūsti par ierēdni, dari! Saprotu, ka cilvēks ir vājš, tā ir, bet cenšamies paši būt kaut nedaudz labāki.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+