Marija Paparde, kas pamodās morgā: Atgriešanās ķermenī bija smaga

Kaija Zemberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
5. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Traģēdija un brīnums zāļu sievai Marijai Papardei visu dzīvi stāvējis klāt. Izrāvusies nāvei no nagiem, viņa augšāmcēlās, lai palīdzētu izdziedināties citiem.

Līdz acīm mēslos

Nav nejauši, ka smārdeniece Marija Paparde sevi dēvē par Meža meitu. Lai nokļūtu Sauliešos, līkumojam pa paugurainu, mežu ieskautu Milzkalna apvidu, līdz ceļš uzved uzkalnītē, kur skatienam paveras mīlīga guļbaļķu mājiņa. Vēlāk uzzinu, ka šīs mītiskās, no ļaužu acīm noslēptās vietas saimniece desmit gadus nav iznākusi pagalmā, bet nams uzcelts pēc bumbas sprādziena, pēc kura vecā ēka nodega līdz pamatiem.

Marija sveicienam sniedz labo roku, kas klausa negribīgi. Taču dziedinot caur to plūst brīnumains spēks, vājinieka organismu piepildot ar dziedinošu enerģiju. Kā īstas zintnieces mājās pienākas, nācējus sagaida melna kaķenīte ar baltu krādziņu un smaragdzaļām acīm. «Kad atnāk pacients, kaķenīte uzsēžas uz vājās vietas – tā viņa dalās ar zināšanām,» skaidro zāļu sieva. «Man te pulka kaķu. Lejā par Eiropas naudu uzbūvēja ceļu, un cilvēki brauc un pamet kaķēnus. Kur tie ies? Kad savācas pārāk daudz un pietrūkst naudiņas barībai, feisbukā lūdzu cilvēkus palīdzēt ar pārtiku, un man šo to atved.

Pamestie kaķēni domā, ka saimnieks viņus nejauši pazaudējis, netic, ka nodoti. Nesen mūs piemeklēja liela nelaime – bija jāatdod vistiņas, jo uz mājām nāca šakāļi, plēsa vistas, vienu kaķi sakoda. Vienu šakāli redzēju savām acīm – stāvēja logam pretī un skatījās virsū! Dikti nejauks. Kaut kas starp suni un lapsu, tikai kājas garākas, aste nav tik smuka. Kad ienāca sētā un paņēma vistu, mājās bija meita ar mazbērniem. Sacēlu kājās medniekus un policiju.»

Neba bez Augstāku spēku vadības Marija no bērnunama nonāca Sauliešos. «Kādreiz vajag vienkārši īstā laikā ap… kakāties,» smejas Meža meita. «Meklēju savus vecākus, taču vienīgā informācija, ko izdevās noskaidrot, – viņi bija operas mākslinieki. Tētuks esot no Dušanbes, mamma – no toreizējās Ļeņingradas. Viņi bija atbraukuši viesizrādēs uz Latviju, un es tajā laikā piedzimu. Biju ļoti vārga, ārsti teikuši, ka neizdzīvošu. Viesizrādes beidzās, māksliniekiem jāatgriežas mājās, bet tik vārgu bērnu viņiem līdzi nedeva.

Vecāki no manis atteicās, bet es nolēmu dzīvot.

Kad biju apvēlusies, mani ievietoja Rīgas bērnunamā. 1958. gadā kāds bezbērnu pāris no laukiem nolēma audzināšanā pieņemt puisīti. Viņi astoņus gadus bija pavadījuši katorgā, kur satika sievieti, kas bija strādājusi Rīgas bērnunamā par audzinātāju. Viņa apsolīja palīdzēt nokārtot adopciju. Nākamo vecāku ierašanās pēc bērna bērnunamā bija liels notikums. Man par laimi un puisītim par nelaimi viņiem bija jāiet cauri meiteņu zālei. Toreiz pamperu nebija, un es biju novilkusi bikses un to mantu izmālējusi pa gultu, iesmērējusi matos, mutē. Kad pāris nāca cauri meiteņu zālei, viss bija procesā. Visi apstājās kā zemē iemīti. Direktore šokā, audzinātāja saprata, ka nu ir ziepes – tāds nesmukums! Bet ģimene, kas ieradās pēc zēna, teica – mēs ņemam šito! Tā es tiku pie vecākiem un ienācu Rezevsku dzimtā.

Izsūtītie kā valsts ienaidnieki nedrīkstēja atgriezties dzimtas īpašumā, taču pagasts savējos nepameta, un vecākiem atdeva gabaliņu no dārza netālu no dzimtas mājām. Viņi tur uzcēla mājiņu. Man bija brīnišķīgi audžuvecāki. Viņi zināja, ka mani īstie vecāki ir operas mākslinieki, un mamma ik pa laikam mudināja: «Meitiņ, padziedi.» Man ir absolūtā muzikālā dzirde, bet dziedāt – labāk ne. Es mūzikas skolā apguvu akordeona spēli, taču mūzika nav mans aicinājums. Lai gan, kad sabrauc mazbērni, dziedam pulkā.»

Bumba miltu kastē

«Diemžēl tēvs ātri aizgāja no dzīves. Sibīrijā viņš bija stipri iedragājis veselību. Man bija deviņi gadi, un tas man bija liels trieciens, jo viņš man bija tuvākais cilvēks. Mamma bija darbaholiķe, strādāja govju, pēc tam putnu fermā. Domāju, sieviete, kurai pašai bērnu nav, nespēj no sirds iemīlēt audžubērnu. Satuvinājāmies, kad viņa aizgāja pensijā.

Pēc tēva nāves no lauku skolas pārgāju mācīties uz Tukumu. Īrēju gultasvietu pie radiem, kas mani neieredzēja. Kāpēc – to es sapratu pēc daudziem gadiem… Mamma, apzinādamās, ka vienas meža vidū neizdzīvosim, pārdeva mājiņu un Tukumā nopirka pusi mājas. Apguvu konditores profesiju, neklātienē studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, un man piedāvāja brigadieres darbu Bebrenes sovhoztehnikumā. Mēs ar mammu pārcēlāmies uz Bebreni, nopirkām mājiņu.

Atmodas sākumā atgriezāmies Smārdes pusē, jo runāja, ka īpašniekiem atdos padomju varas nacionalizētos īpašumus. Pāris gadus dzīvojām vecā barona medību pilī meža vidū, ēkā, kur uzņēma filmu Aveņu vīns. Strādāju Ķesterciemā veikalā. Kad bijušie īpašnieki varēja atgūt zemi un mājas, ilgi spriedām, vai pieteikties īpašumam. Audžuvecāku radi dikti gribēja Sauliešus, bet es teicu – ņemam! Atguvām mājas un 40 hektārus zemes.

Mammīte par kolhoza pajām dabūja gotiņas, nocirtām mežu, nopirkām traktoru un izveidojām zemnieku saimniecību. Man bija piedzimusi meitiņa. Ar bērna tēvu izšķīrāmies, bet man bija draugs, kas palīdzēja darbos. Arī ar viņu kopā nepalikām. To, no kā cilvēks visvairāk baidās, viņš saņem. Es nelietoju alkoholu, nepīpēju, bet man ķeras tādi, kas mīl ieskatīties glāzītē.

Ja vīrietis vienreiz paceļ roku pret sievieti, to darīs arī otrreiz, tāpēc es saku: «Tur ir durvis, un ej pa kalnu lejā!»

Pieņēmām darbā strādniekus, kas palīdzēja saimniecībā. Ķesterciema krustojumā visu vasaru darbojās tirdziņš, kur tirgojām speķi, pašceptus pīrāgus, nodevām pienu. Vasarā nopelnījām tik daudz, ka varējām visu ziemu dzīvot.

Bet tad mums uzbruka radi. Saulieši ir mana audžutēva dzimtas mājas, audžumamma tur ienāca kā kalpone. Saimniekdēls ieskatījās čaklajā kalponītē, apprecēja viņu, bet tēvs, nemierā ar dēla izvēli, atņēma viņam mantojuma tiesības. Viņš piešķīra zemi un teica – darbojieties! Viņi kļuva par rentniekiem, bet vecākajai māsai, kas bija ieprecējusies bagātā ģimenē Dobelē, tika viss labākais.

Vecaistēvs strādāja Krievijā pie grāfa par dārznieku un, kad atgriezās Latvijā, meklēja vietu, kur nodarboties ar augļkopību. Te, meža vidū, viņš atrada neparastu, avotiem bagātu kalnu, kas piemērots dārza ierīkošanai. Sākumā zemi un mājas atdeva izsūtītajiem, bet pēc tam pieņēma likumu par īpašumu atdošanu visiem mantiniekiem. Audžutēva radi atguva 20 hektārus no īpašuma, bet, tā kā mēs dzīvojām Sauliešos, mājas palika mums.

Radi nebija ar mieru, vēlējās visu, un viņu pārstāvis man lika saprast, ka es neesmu nekas, mistkastniece. Teicu: «Ja jūs likuma priekšā varat pierādīt, ka es nekas neesmu, atkāpšos.» Pārstāvis man piedraudēja: «Ja tu gribēsi dzīvot, pati no šejienes aizvāksies.»

Kādā maija sestdienā gatavojāmies braukt uz tirgu iepirkties, bet aizkavējāmies. Es cepu gaļu brokastīm un gāju uz pieliekamo pēc gurķiem, mammīte bija devusies pēc malkas, lai gan virtuve bija piekrauta ar kurināmo. Meitiņa tajā brīdī dzēra ūdeni. Pēkšņi nogranda spēcīgs sprādziens. Bumba bija ierakta lopu miltu kastē. Tā bija pildīta ar gāzi, kurai izplešoties aizdegās gaiss. Māja sašķiebās. Es paguvu pa spraugu izvilkt laukā meiteni. Koka māja nodega līdz pamatiem, neskarta palika vien viena istaba. Ieradās ugunsdzēsēji, saskrēja kaimiņi. Kāda veca tante, kuru līdz tam neviens nebija redzējis, teica: «Ieceliet cilvēku iekšā, lai viņš iznes laukā visu, tikai neņem Bībeli.» Veco Bībeli un citas grāmatas es biju izrakusi no mēslu kaudzes vīramātes mājās. Puiši iecēla neskartajā istabā cilvēku, un viņš pa logu padeva grāmatas, apģērbu, veļu.

Kā beidzamo viņš paņēma Bībeli, un puiši viņu izcēla laukā pa logu. Tiklīdz viņš paspēra dažus soļus, balsti sagāzās.

Kreņķi bija lieli, bet es sapratu – ja vecā māja būtu palikusi, mēs tā arī tur būtu nonīkuši, un man nebūtu spēka, apņēmības, dzinuļa dzīvē iet uz priekšu. Milzkalnes Ceļa daļas darbinieki mums atveda vagoniņu, tad uzbūvējām ķieģeļu mājiņu un pamazām cēlām guļbūvi. Kad mums klājās grūti, mammīte sodījās: «Vajadzēja man precēt to Kārli. Redz, viņš tagad Kanādā bagāts cilvēks, bet es ar to Kristapu sapinos.» Es teicu: «Mammu, kāpēc tu kreņķējies par pagātni. Tur tu neko vairs nevari darīt.» Mammas jaunības draugs Kārlis mums palīdzēja. Mums kaimiņos dzīvo viņa radi, kas izstāstīja par sprādzienu. Viņš to izziņoja Kanādā baznīcā, cilvēki saziedoja drēbes, produktus, naudu. Lauksaimniecība peļņu nenesa, par pienu nemaksāja, un es Rīgā noīrēju telpas un atvēru hosteli. Mums klājās tīri labi, taču drīz hosteļi vērās cits pēc cita, konkurence auga, un es pametu šo biznesu. Paguvu uzcelt māju, lai gan tā vēl nav pabeigta. 

Treknajos gados Rīgā atvēru dārzeņu veikalu un cehu. Strādāju tikai uz pasūtījumiem – turīgas kundzes pie manis iegādājās konservētus dārzeņus, ievārījumus, kompotus. Etiķetes neliku, un viņas draudzenēm stāstīja, ka pašas konservējušas.

Mammīte nomira, un es mājā ielaidu cilvēkus, kas pieskatīja īpašumu. Brīvdienās braucu uz Sauliešiem

Brīnums pamodās morgā

«Kādā jaukā svētdienas rītā apsēdos pie mājas uz beņķīša un aizmigu. Neviens mani neesot varējis pamodināt. Tad es esot sākusi trakot, kauties, bet es tur nepiedalījos – jutos labi, man apkārt bija miers, klusums. Meita stāstīja, ka man esot bijusi tāda balss, it kā gari no citas pasaules caur mani runātu. Tika izsaukta ātrā palīdzību, bet mani nepaturēja Tukuma slimnīcā, jo nebiju valdāma, mani nevarēja noturēt trīs vīrieši. Kad izmērīja asinsspiedienu – tas bija turpat 300! Tādā stāvoklī cilvēks nevar kustēties.

Izsauca speciālo brigādi no Rīgas, un ceļā es ieslīgu komā. Slimnīcā mani novietoja koridorā, kas ved uz morgu. Tur dziļā komā, pieslēgta pie elpošanas aparāta, nogulēju mēnesi. Man galvā, plaušās un citviet organismā bija strutas, un, lai tās dabūtu laukā, ap acīm, muti, mugurā ar skalpeli iegrieza, pievienoja caurulītes un tecināja laukā strutas. Ārsti neko citu nevarēja darīt, kā mehāniski to cūcību izvadīt no organisma.

Māsiņa, kas ik pārdienu meitu pavadīja pie manis, paķēra līdzi zīmītes, ko nelaiķim liek uz kājas īkšķa. Neviens neticēja, ka dzīvošu.

Kad pamodos no komas, profesori jautāja – vai drīkst jums pieskarties? Brīnums – tā viņi mani sauca.

Brīnums pamodās morgā, kur mani iestūma. Pamodos šausmīgi nosalusi.

Kad atvēru acis, atskanēja skaļi kliedzieni, kaut kas gāzās, saskrēja cilvēki. Kad apjēdzu, kur atrodos, domāju – idioti, strādā morgā, bet baidās no miroņa. Tad mani lielā ātrumā stūma pa koridoru. Atgriešanās ķermenī bija smaga. Sāpēja visas malas.»

Dvēseles ceļojums

«Kamēr nekustīgi gulēju morga gaitenī, redzēju paralēlās pasaules, mana dvēsele atgriezās Sauliešos. Tajā brīdī man nebija privātīpašniecisku izjūtu, apzinājos, ka tās ir manas mājas, atpazinu cilvēkus, kas tur dzīvoja. Biju lieciniece situācijai, kas līdz tam nebija iedomājama, – īrnieki lejā pie avotiņa sarunājās ar lejas kaimiņiem. Kaimiņiene bija lepna un ikdienā ar mums nekontaktējās. Kad, atgriezusies mājās, viņiem to pastāstīju, viņi brīnījās.

Izpratu vēl kādu situāciju, kas līdz tam man nebija devusi mieru. Netālu no mājām ir birzs, ko naktīs apspīd ugunis, it kā kāds tur ar lukturīti staigātu. Visapkārt ir mežs, bet tajā vietā koki neaug. Zintnieki minēja, ka tā ir svētvieta, kur pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem dedzināti mirušie. Tur ir portāls, pa kuru dvēseles pārceļojušas uz citām pasaulēm. Dvēseles ceļojuma laikā man parādīja to vietu.

Pirms atgriešanās ķermenī redzēju komisiju, kas lemj, vai ir laiks doties prom vai jāpaliek uz zemes. Pie galda sēdēja cilvēki zilos ancukos, un viņi man acu priekšā aiztaisīja ciet durvis. Tad es sāku mosties.

Augstākie spēki, zinot, ka mani liks saldētavā, atrada veidu, kā mani atmodināt. Es slīgstu tumsā un pēkšņi nonāku pilsētā pie apbružātas trīsstāvu ķieģeļu mājas. Zied ceriņi. Es guļu gultā ēkā, kuras saimnieks ir vīrietis, no kura īrēju hosteļa telpas. Augstākie spēki ir asprātīgi, saprot, uz ko uzspiest, kuri ir tie cilvēki, kam es varētu paklausīt. Tas vīrietis bija nikns, agresīvs, man no viņa bija mazliet bail, bet mums bija labas attiecības. Miljonārs reizēm ir ļoti vientuļš, un viņš nāca pie manis papļāpāt. Viņš mani varēja nosaukt par veco govi, bet es viņu – par veco mērkaķi. Kad viņš iedzēra, apsargi lūdza, lai pierunāju viņu nebraukt ar mašīnu. Es teicu – nu ko, vecais mērkaķi, atdod atslēgas! Un tagad – viņi pienāk pie gultas, un vīrietis saka: tu guli manā mājā, celies augšā un ej prom! Kļuvu dusmīga – es taču nedrīkstu svešā vietā gulēt! Tā es pamazām sāku mosties.»

Debesu dāvana

«Organisma vispārējās saindēšanās iemesls bija roze. Tā bija pārgājusi hroniskā stadijā, kājas puva, un neviens nevarēja palīdzēt. Apšuciemā bija laba dziedniece, kas teica: «Neviens Latvijā jums nevar palīdzēt. Jums ir tik liels spēks, ka tikai pati sev varat palīdzēt.» Dziedniece pastāstīja, ka viņai ir vāja sirds un viņa ilgi nedzīvošot, bet gribētu man nodot savus stipros vārdus. Atteicos. Sacīju, ka mani tas neinteresē un neko no tā nejēdzu. Baidījos, ka mani sauks par šarlatāni.

Kad man izdevās piecelties no miroņiem – un paldies ārstiem par to –, mani gulošu atveda uz Sauliešiem. Es nestaigāju, piecus gadus gulēju gultā un gaidīju, kad būs tā miršana, bet nekādi nevarēju sataisīties. Pie manis dzīvoja cilvēki, kas vēlējās saimniekot, turēt lopus, un viņi man pienesa pie gultas zupas šķīvi. Prāts kļuva nemierīgs, sapratu, ka man jātiek vismaz kājās, lai varu aiziet uz tualeti, pagatavot sev ēst. Rāpoju, stutējos, rausos, mocījos, bet tiku kājās.

Pie manis pārcēlās bijušais znots. Viņam negāja ar meitu, jo garšoja alus. Turklāt viņam pēkšņi atklāja tuberkulozi, un viņš nevarēja dzīvot kopā ar bērniem. Znots septiņus mēnešus ārstējās slimnīcā, bet uzlabojuma nebija. Mēs sākām darboties ar zālītēm. Viņš lasīja augus, bet es caurām naktīm studēju internetā pieejamo informāciju, izmēģināju receptes. Pamazām sāku pati lietot uzlējumus un apturēju rozi uz kājām. Znotam pēc trim mēnešiem tuberkulozes baciļi pazuda. Mēs nevienu dienu nebijām badā: kad mājās nebija ne centa, znots teica – kāds atbrauks. Jā, atskanēja telefona zvans un atveda slimnieku. Znots pārcēlās uz Ventspili pie draudzenes, bet šad tad atbrauc pie manis, palīdz. Vaigi zied kā rozes, taču viņš profilaktiski joprojām lieto tējas, kas attīra organismu.

Cilvēki sāka braukt pie manis pirms pieciem gadiem pēc kādas brīnumainas izdziedināšanās.

Pie manis dzīvoja viens cilvēks, kurš bija dienējis specdienestā. Treniņu laikā, kad viņš laidās no helikoptera pa trosi, tā pārlūza, un viņš nokrita no liela augstuma. Viņu operēja eksprezidents ķirurgs Valdis Zatlers, kas pēc operācijas teicis: «Dodu garantiju četrus gadus, jo trauma ir nopietna.» Lūk, un vienu dienu tas cilvēks man saka: «Pamasē muguru, varbūt kļūs vieglāk.» Ko es tur daudz masēju, paturēju roku uz muguras, un viņam sešus gadus mugura nav sāpējusi.

Pēc tam viņš par mani izstāstīja vienam, otram, un drīz atbrauca vīrietis ar sadragātu potīti. Bija sākusies gangrēna, un viņš kāju nevarēja pielikt pie zemes. Mana labā roka ir savāda, brīžiem jūtu, it kā kāds tai pieķeras. Es ar to roku ārstēju. Zinu – man to iedeva līdzi, lai es varu parūpēties par sevi. Pastrādāju ar cietušo kāju, un pēc četrām dienām cilvēks aizgāja uz veikalu pēc maizes, ar laiku zilumi pazuda.

Meita atveda pie manis mazmeitiņu, kura bija traumējusi menisku. Es tikai paglaudīju celi, un viņa tagad dejo baletu. Pie manis izmisumā ieradās slavena pianiste, kurai sāpēja roka, tā bija kļuvusi nejutīga. Saglābām roku un viņa atkal spēlē. Ne visiem varu palīdzēt, bet, cik varu, palīdzu.

Es sevi nereklamēju, labākā reklāma ir no mutes mutē. Strādāju pēc principa – naudu ņemu tikai par tējām, bet dziedinu par velti. Strādāju ar rokām, dodu zālītes. Jūtu, kas cilvēkam vajadzīgs, un salieku vairākas tējas. Uzlējumu dodu mēnesim. Dažreiz pēdējā brīdī kaut ko pamainu. Cilvēks jautā – kāpēc? Lai garšīgāk, jokoju, bet vēlāk, datorā pārskatot savus pierakstus, saprotu, ka esmu trāpījusi ar īstajām zālītēm. 

Es vairāk strādāju ar spēcīgiem universāliem augiem, kas der vairākām vainām. Kosa palīdz kaulu slimībām, ganu plikstiņš ir vērtīga zāle cīņā ar audzējiem, priežu čiekuriņi palīdz sirdij, sirds asinsvadiem. Tos lietojot, sirds muskulis kļūst elastīgāks. Raspodiņš mazina iekaisumu, brūklenīte ārstē nieres. Ļoti vērtīga ir asinszāle. Atbrauc ģimene, katram sava vaina, bet, saliekot augu komplektu, pamanu, ka visiem augu buķetē ir asinszāle. Pavasarī vēlams lietot māllēpes tēju, kas palīdz cīņā ar augšējo elpceļu slimībām. Ādas slimības un izsitumus novērš kaltētas bērza lapiņas, ko pievieno vannai.

Vīrusi, baciļi, sēnītes ir jādabū laukā no organisma, citādi drošības nav. Zālītes, kuras iesaku, organismu izšrubē pa tīro! Aptiekās nopērkami pulveri, sīrupi, kas atbrīvo elpceļus no infekcijas, un cilvēkam kļūst vieglāk. Taču daļa mikrobu piekalst pie gļotām un, tiklīdz rodas labvēlīgi apstākļi, piemēram, elpceļos nonāk vīruss, priekšā jau ir draugi, un visi kopā sāk uzdzīvot.»

Brīnumzālītes

«Man aiz loga aug brīnumkoks – ārstnieciskā baltegle. To vectēvs pirms 135 gadiem atveda no Sibīrijas. Dižeglei čiekuriņi ienākas reizi piecos gados. Tos ir grūti savākt, jo koks ir ļoti augsts. Tam blakus aug divas mazas baltegles, bet tās sāks ziedēt astoņdesmit gadu vecumā. Zinātnieki izpētījuši, ka augs modina šūnas potenci – vecā šūna sāk pastiprināti vairoties, bet jaunajās neiedzimst vaina, ar ko slimoja bojā gājusī šūna. Kad nolēmu celties augšā no gultas, sākumā pārvietojos rāpus un sabojāju ceļus. Tie vēl nav veseli, bet, lietojot baltegles uzlējumu, ceļu āda kļuva maiga kā mazam bērnam, jo šūnas ir atjaunojušās.

Viens privātais bērnudārzs no manis ņem priežu pumpuru sīrupu.

Audzinātājas stāsta, ka tās ir pirmās zāles, ko pieliek pie tējas, kad bērnam sāk tecēt deguns vai viņš kļūst gurdens. Izdzēris pāris krūzes tējas, bērns ir vesels! Es ar to ārstēju arī savus četrus mazbērnus.

Gatavoju svaigu mežrozīšu un egļu čiekuriņu karameles. Meža pīlādža sīrups mazina arteriālo asinsspiedienu. Meža aveņu kātus ar ogām un lapiņām vajadzētu turēt mājās un lietot tējā slimību profilaksei. Mājas aptieciņā vajadzētu būt meža zemeņu lapu, ogu un kātiņu tējai. Spēcīgi ārstniecības augi ir visas zālītes, kas kož, duras, dzeļ, – mežrozīte, nātre, dadzis, mārdadzis. Dabā viss ir sariktēts, un tādā veidā daba parūpējusies, lai dzīvnieki to neizposta. Mums apkārt ir viss, kas vajadzīgs veselībai, tikai jāiet mežā, pļavās un jāsalasa zālītes.

Slimniekam atkarībā no kaites dodu vairākas tējas. No rīta viņš aplej vienu uzlējumu, vakarā – otru, bet visas dienas garumā dzer trīs tēju uzlējumu, kas attīra organismu no mirušajām šūnām, šlakvielām. Profilaksei tējkanniņā var katrs sagatavot augu uzlējumu. Vakarā aplej zāļu tēju, pa nakti notur un nākamajā dienā izdzer. Saviem pacientiem saku: atbrauciet divreiz gadā – rudenī un pavasarī, kad ir kritiskais laiks, plosās vīrusi, es jums iedošu zālītes, un jums nekas klāt neķersies!»

Sapnis lasīt zālītes

«Zālītes un pumpurus man palīdzēja lasīt bijušais znots, tagad lielākie palīgi ir mazbērni. Kaimiņos dzīvo čakla daudzbērnu ģimene, kas man salasa vajadzīgos augus. Kad sākās karantīna, divi mazbērni dzīvoja pie manis un vāca raspodiņus. Kaimiņš nozāģēja bērzu, un puikas sarāva bērza lapiņas. Kaimiņš mums atdod savus dadžus. Esam vienojušies – pirms pļaušanas, aršanas vispirms mēs dodamies pļavā un noplūcam vērtīgās zālītes. Man ir brīnišķīgi kaimiņi, atved no veikala, ko lūdzu. Dzīvoju viena, bet mazdēls daudz palīdz. Atbrauc, sanes malku nedēļai, uzvārām zupu un ieliekam ledusskapī vairākām dienām.

Es sapņoju pati doties dabā un lasīt zālītes.

Desmit gadus esmu pavadījusi telpās, uz augiem, mežu skatos tikai caur logu. Neeju ārā, jo bail nokrist. Es nevaru piecelties. Varbūt kāds ir izārstējies un viņam vairs nevajag jaudīgus elektriskos ratiņus ar resniem riteņiem, ar kuriem var braukt uz mežu, pa pļavu? Uzzināju, ka tie maksā 5000 eiro. Mīļie cilvēki, vai tā var būt, ka četri riteņi un beņķis maksā tādu naudu?! Uz tiem, kas izmisumā, laikam var labi nopelnīt…»

Zāļu sievas padomi

  •  Kad man lūdz palīdzību piesaistīt labu cilvēku, atsaku. Jaunībā kāda gudra sieva man deva padomu – ja tev sirdī iekritis cilvēks, Dieva dēļ neko nedari, lai viņu pieburtu. Šādas attiecības rada ciešanas. Pieburtais cilvēks pamazām iet postā. Sieviete nepaliks ar viņu kopā, jo viņš vai nu kļūs agresīvs, vai izturēsies kā kaujams teļš – sekos katram solim, klausīs, smaidīs, bet tā nebūs dabiska attieksme. Pieburtajam ir atņemta enerģijas plūsma, un no viņa nav nekāda labuma. Viņš ir kā biorobots.
  •  Pilnvērtīgs sekss dod vērtīgu enerģiju. Padomju laikā seksa nebija, zem jostasvietas bija nāras aste, savukārt reliģiskajās dogmās veselīga seksualitāte ir grēks. Ja intīmās attiecības pamet novārtā, būs klāt slimības un kreņķi. Sievietes bieži vien no bērniem pārslēdzas uz mazbērniem, parādās klukstes sindroms, un seksu viņām nevajag. Kaut reizi mēnesī, bet lai ir, jo sekss paredzēts ne tikai bērnu gādāšanai, mūža otrajā pusē tas dod dziedinošu un radošu enerģiju. Tie, kas to ievēro, dzīvo ilgi, laimīgi, daudzas problēmas iet riņķī.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+