• Šobrīd

    weather img

    Rīga +25°C Skaidrs, DA vējš, 1.54 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Marija Naumova: Es vēlos saplēst burku un satikties ar sevi

    Personisks stāsts
    Kaija Zemberga
    23. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Marija Naumova
    Foto: Ieva Andersone
    Marija Naumova
    Šarms un kaislīga enerģija, sievišķīga pārjūtība un dvēseliska gudrība. Šķiet, dziedātājā Marijā Naumovā apvienoti divi poli. Tie neatgrūžas, drīzāk papildina viens otru.

    Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2015. gada 15. numurā.

    Dzīves guru

    Dziedātāja Marija Naumova uzskata, ka skaistākās vasaras ir Latvijā, tāpēc līdz rudenim ar ģimeni nogruntējusies Jūrmalā. «Manuprāt, ir svarīgi kādu laiku pavadīt svešās zemēs, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo citur, salīdzinātu ar to, kādi esam šeit, paskatītos uz sevi no cita skatupunkta, taču manas mājas ir Latvija. Te ir mana ģimene un draugi. Vasaru pavadot Latvijā, dēlam Artūram nozogam vienu mēnesi bērnudārzā, jo Francijā bērni skolu un bērnudārzu apmeklē līdz 30. jūnijam. Latvijā nosvinēju savu dzimšanas dienu, kas man ir 23. jūnijā. Tas ir skaists iemesls uzaicināt ciemos draugus – cilvēkus, kurus mīlu un kurus saucu par savu ģimeni, bet manā dzimšanas dienā tosti neskan. Man tas nav vajadzīgs, un to jūt arī mani draugi.

    Es nepievēršu uzmanību vecumam, man nav no tā bail.

    Tāpat kā 36 gadu vecumā, arī šis nav viegls posms cilvēka dzīvē, pārņem nopietnas pārdomas, ko darīt tālāk, bet viss ir galvā, atliek vien strādāt ar sevi un krīzes vecumu pārdzīvot.

    Mēs pārcēlāmies uz Franciju 2007. gadā, bet man nekad nav bijusi sajūta, ka esam aizbraukuši pavisam. Mums ir ļoti svarīga šī zeme. Dzīvojot Francijā, bieži sazvanos ar vecākiem, draugiem. Kad ielidoju Latvijā, cenšos satikties un saņemt sev šo nepieciešamo «devu». Labprāt biežāk vecākus uzaicinātu pie sevis, bet viņiem diemžēl ir sarežģīti atbraukt. Man vienmēr ir sāpējusi sirds par to, ka PSRS laikā dzīvojušām paaudzēm bija ļoti sarežģīta dzīve. Atšķirībā no amerikāņiem, eiropiešiem, japāņiem, kas pensijas gados daudz ceļo, mūsējie mūža nogalē nereti «tehniski» ir sliktā stāvoklī, jo viņu dzīve bijusi cīņa. Viņi neprata dzīvot veselīgi, nemācēja rūpēties par savu veselību, daudziem bija ierobežotas finansiālās iespējas. Pārcelšanās uz Franciju sakrita ar laiku, kad mana vecāmāte un vectēvs gāja prom, un es ar asarām acīs skatījos, kā franču pensionāri parkā spēlē petanku, šahu, dzīvi sarunājas, smejas un smēķē. Tantiņas, uztaisījušas frizūru, aplikušas ap kaklu krelles un uzkrāsojušas lūpas, sēž kafejnīcā un malko kafiju.

    Varbūt mūsējie arī šodien var atļauties pasēdēt kafejnīcā, daudziem bērni palīdz, bet viņi to nevar atļauties psiholoģiski.

    Drīzāk mazbērnam nopirks kārtējo rotaļlietu, taču sev neatļausies neko. Mēs esam priviliģētā situācijā, jo pasaule ir atvērta, pateicoties tehnoloģijām, pieejama informācija, ar ko varam dalīties ar vecākiem. Bet vai attiecības ir tik atklātas, lai parunātos par visu? Karmiskās attiecības ar vecākiem ir ļoti sarežģītas. Nedomāju, ka tikai mūsu paaudzei ir grūti atrast kopīgu valodu ar vecākiem, tā bijis vienmēr, jebkurā pasaules malā. Tas ir pirmais uzdevums, ar ko cilvēkiem ir jāstrādā, diemžēl daudzi to apzinās vēlu. Ja attiecības ar mammu un tēti nav pietiekami labas, bērnam rodas kompleksi, sāpes. Es ticu, ka vecāki ir divi galvenie guru mūsu dzīvē. Es ticu vēdiskām zināšanām, kas ir senākā mācība un būtu jālasa kā grāmata un jāizprot. Šodien šīs zināšanas ir pieejamas, bet tās bieži tirgo «fastfood» līmenī. Pasaule strauji mainās, jūtamies kā pazaudējušies, un mums nemāca, kas ir vecāki, bērni, kas mēs paši esam. Daudzi nezina, kā veidot attiecības, kāda ir atšķirība starp sievieti un vīrieti, kādas ir viņu lomas un uzdevumi. Kad četrdesmit gados sākas personības krīze, jūtamies slikti, jo nezinām, ko darīt. Slimība, depresija, šķiršanās, domāju, nāk no nezināšanas.

    Apgūstot šīs zināšanas, es drusku mainos, cenšos veidot attiecības citādi. Kas ir svarīgākais attiecībās? Ir jāmīl vairāk. Vecāki, otra puse, bērni. Mīlestībai nav vārda nē, nepareizi, ne tā. Dzīvojot mīlestībā, tu otru pieņem, mīli tādu, kāds viņš ir.»

    Param, param

    «Mēs ar Raiti pēc iepazīšanās ātri sākām dzīvot kopā. Ir cilvēki, kam šī sajūta attīstās vēlāk, ir arī tādi, kas gadiem ilgi draudzējas, un tad – klikšķ! – draudzība pāraug jaunā līmenī, mīlestībā. Viss atkarīgs no tā, cik esam bijušas tuvas dvēselītes iepriekšējā dzīvē. Bieži vien – jo tuvāka dvēselīte, jo sarežģītākas attiecības veidojas.

    Lai cik pretrunīgi tas skan, cilvēks, kas tevi visvairāk sāpina, viskarstāk tevi mīl, un otrādi – tam, kuru mīlēt visgrūtāk, jāmīl visvairāk, jo viņam mīlestības trūkst visvairāk.

    Dzīvojot ārzemēs, mēs ar Raiti vairāk laika pavadām kopā. Man ir svarīgi, lai mans tuvais cilvēks ir man blakus, jo tikai tad veidojas attiecības. Ja viens pusgadu ir jūrā, bet otrs gaida viņu krastā, šāds attiecību modelis nav manējais. Tomēr man ir svarīgs arī laiks sev. Kad ģimenē ienāk bērns, tas gan ir grūtāk. Vienatnē cilvēkā notiek vairāki procesi, bet galvenais – ir iespēja atgriezties pie sevis, parunāties ar sevi. Kad ģimenē ienāk bērns, laika sev atliek mazāk.

    Bērnībā bieži biju viena, bet biju liela «tusētāja». Viena gāju iztrakoties uz disenēm, ko sāku apmeklēt jau četrpadsmit gadu vecumā. Varbūt man bija vieglāk izrauties no mājām, jo mammai vakaros bija teātra izrādes, bet tētis man uzticējās. Šodien man būtu grūti palaist bērnu pusaudža vecumā uz diskotēku. Jaunībā viena gāju arī uz teātri, kino, staigāju gar jūru. Mamma vakaros bija teātrī, bet vasarā viņa divus mēnešus pavadīja viesizrādēs, un man bija vairāk brīvības, nekā citiem bērniem. Vasaras pavadīju nometnēs. Pirmo reizi mani uz nometni Novorosijskā aizsūtīja trīs gadu vecumā. Man grūti iedomāties, ka es varētu dēlu uz mēnesi atstāt. Pie vecmāmiņas Juglā mēs, bērni, skrējām pa rajonu no rīta līdz vakaram. Mūsu vecāki varbūt neapzinājās, cik daudz laba vai slikta, šādi rīkojoties, ir izdarījuši. Mēs, vecāki, ar savu mīlestību, bailēm palaist vienus pagalmā varam arī daudz skaista savos bērnos nogalināt.

    Tagad man gribas vienai aizbraukt uz Indiju, apmeklēt kādu semināru. Kādreiz divatā ar Raiti kaut kur aizceļojam, aizejam uz lekciju. Mēs abi ar Raiti ejam garīgās attīstības ceļu. Gan ne vienmēr kopā. Viņam ir savs skolotājs, man savs ceļš ejams. Atrast savu skolotāju ir milzīga laime. Atceros – kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadu, kinoteātrī «Palladium» piecas reizes noskatījos filmu ar Žanu Klodu van Dammi galvenajā lomā. Viņš atveidoja kikbokseri. Man patika gan van Damme, gan stāsts. Toreiz sapratu, ka arī manā dzīvē reiz ienāks skolotājs, kāds bija kikbokserim. Man ir bijuši vairāki skolotāji, bet es meklēju pilnību. Tādu cilvēku ir ļoti maz. Man paveicās, jo Indijā satiku tādu guru. Viņš bija 120 vai vairāk gadus vecs. Diemžēl otrreiz viņu satikt man neizdevās. Paliku stāvoklī, bet viņš tajā laikā aizgāja citā dimensijā. Vēdās ir princips – param param. Tas nozīmē – nodot zināšanas. Skolotājs, tāpat kā mācītājs, uzklausa cilvēku un nodod Dieva vēstījumu, kā viņam rīkoties. Kad man bija iespēja viņam kaut ko pajautāt, man pēkšņi viss kļuva skaidrs.

    Tas ir kā istabā, kur valda haoss, pēkšņi visam atrodas sava vieta.

    Lasīju grāmatu par kādu cilvēku, kurš sirga ar epilepsiju. Pirms katras lēkmes viņam tika dotas dažas sekundes apskaidrības, viņam pēkšņi viss kļuva skaidrs, bija atbildes uz visiem jautājumiem. To divdesmit sekunžu dēļ viņš neārstējās no slimības. Līdzīgas sajūtas pārņem ļoti spēcīgu cilvēku klātbūtnē.

    Braucu uz Indiju ne tikai sastapt savu skolotāju, bet vēlējos arī saprast – kas es esmu? Tas ir galvenais jautājums, ko katrs uzdot sev. Nesen sāku lasīt Ekharta Tolles grāmatu «The Power of Now», kurā viņš stāsta par savu dzīvi, depresiju, suicīda vēlmēm un apziņas transformāciju. Viņš uzdeva sev jautājumu – kāpēc man ir tik slikti; kas es esmu un kas esmu ar sevi. Viņš saprata, ka es un manas domas, ķermenis, emocijas, prāts ir dažādi «lielumi». Cilvēks bieži vien nesaprot, kāpēc viņš tā rīkojies, kāpēc emocionāli reaģējis uz kādu situāciju. Tas ir kā sēdēt burciņā un bezspēcīgi noskatīties, kā persona tavā ādā dara kaut ko sliktu.

    Es vēlos saplēst burku un satikties ar sevi.

    Dažreiz izdodas, bet ne vienmēr. Šī saslēgšanās notiek uz skatuves, jautājums tikai, ko es gribu pateikt, esot uz tās.

    Jaunībā mēs esam gatavi darīt visu – viss ir jauns, interesants, aizraujošs. Esam pārliecināti, ka visu varam, visu mākam, visu darām labi un kvalitatīvi. Ar gadiem nāk zināšanas, pieredze, rodas jautājumi un šaubas. Tāpēc paņēmu pauzi un aizbraucu uz Franciju. Man likās, ka visu esmu pateikusi, bija nepieciešami jauni iespaidi. Francijā radošā izaugsme notika dabiski – jauni cilvēki, cita valoda, vibrācijas. Ļoti negribas visu mūžu dziedāt vienu dziesmu, tāpēc man ir jāattīstās. Es vēlos pati sev būt interesanta. Kad tu atbrīvo galvu no nevajadzīgām domām «par neko», parādās vieta jaunām idejām, jaunai izpausmei.»

    Māksla starot laimē

    Kā Marija uztur sevi formā? «Esmu aktīva; ik pa laikam skrienu, peldu, nodarbojos ar jogu, elpošanas tehnikām, kas man palīdz justies labāk. Man patīk elpošanas tehnikas. Man patīk dejot, un es Parīzē apmeklēju afrikāņu deju nodarbības. Es uzskatu, ka sievietei ir jādejo, jādzied, jānēsā svārki. Tas kultivē un atver mūsu sievišķo enerģiju. Diemžēl mums, sievietēm un mammām, atliek maz laika garīgajām praksēm. Vienīgais laiks, kad varu pameditēt, ir agrs rīts, bet bieži vien, tikko es apsēžos – tuk, tuk, bērns klauvē pie durvīm. Apzinos, ka šajā dzīves posmā esmu vairāk vajadzīga bērnam. Tā ir tik skaista realizācija – būt mammai!

    Esmu pārliecināta, ka sievietei ir jābūt laimīgai, jāmācās baudīt dzīvi. Kad viņa no dzīves gūst baudu, ir skaista, seksuāla, laimīga, atvērta, mīlēta. Nav svarīgi, cik viņai ir gadu, cik krunciņu uz sejas, cik viņa ir apaļa vai tieviņa. No sirds baudīt dzīvi – tā ir liela māksla. Askēzi, agru celšanos atstāsim vīriešiem, viņu garīgās attīstības ceļam, bet mums, sievietēm, jānodarbojas ar to, kas patīk, – jogu, dejām, meditāciju, jo tas atslābina ķermeni, atbrīvo galvu no nevajadzīgām domām.

    Viss, kas ir galvā, pēc tam parādās ķermenī, tāpēc, lai saglabātu skaistumu, jāatbrīvojas no saspringuma.

    Es varu baudīt dzīvi, kad jūtos atslābināta. Baudīt – tas nozīmē mīlēt. Kad mīli sevi, spēj mīlēt citus, dalīties ar mīlestību. Baudīt – nozīmē dzīvot «šeit un tagad». Šādus brīžus es izjūtu uz skatuves, kādreiz gatavojot ēst, tos man sniedz bērns, mīļie cilvēki, daba. Gribu iemācīties tā justies vienmēr.»

    Par franču šarmu

    «Domāju, ka tas ir mīts, ka Francija ir sievišķības un mīlestības zeme. Sievietes varbūt vairāk ir seksuāli atvērtas. Mēs izaugām PSRS, kur seksa it kā nebija, bet seksualitāte ir ļoti svarīga cilvēka attīstībai. Freids pareizi atzīmēja – bērnībā kaut ko noliedzot, tiek izjaukta enerģijas apmaiņa, un aizliegums kā aste visu mūžu nāk līdzi. Noliedzot fizisku tuvību, tās ir pirmās durvis, kas aizveras, un cilvēks sāk sevi noliegt, neprot sevi mīlēt. Seksualitāte virmo no atslābinātas sievietes. Viņa iekšēji grib dziedāt un dejot. Cik bieži mūsu sievietes pie spoguļa vai gatavojot ēst dejo un dzied?! Tumšādaina būtne iet pa ielu, klausās austiņās mūziku, un viņas augums līgojas dejas ritmā. Tas mums no viņām ir jāmācās.

    Manuprāt, feminisma kustība izjauca enerģētisko līdzsvaru – sievietes zaudēja sievišķību, vīrieši – vīrišķību. Latvijā vīrieši ir vīrišķīgāki un sievietes ir sievišķīgākas. Te sievietes ir sievietes – skaistas, koptas, smuki saģērbtas. Francūzietēm savukārt ģenētiski ir skaisti mati, saules ietekmē viņas raksturā ir atvērtākas un brīvākas. Latvijā sievietēm ir vairāk jāpiestrādā, lai viņas būtu tikpat šarmantas.»

    Aplauzt radziņus

    «Kad vīra meita Ramona ienāca mūsu ģimenē, nezinu, kurai no mums bija vairāk radziņu – viņai kā pusaudzei vai man. Tā bija interesanta skola. Tagad mēs esam draudzenes, Ramona arvien vairāk man uzticas, un tas nozīmē, ka kaut kam esmu tikusi pāri sevī un viņu ar saviem radziņiem neesmu sabojājusi. Ramona Parīzes augstskolā studē psiholoģiju. Viņa bieži man lūdz padomu. «Kā tu visu zini? Tev vienmēr ir taisnība, pasaki, kā man labāk rīkoties,» viņa saka. «Nezinu, bet varu sajust, kā tev labāk darīt,» atbildu. Tas, ka mums izdevies izveidot labas ģimeniskas attiecības, ir arī Raita un Artūra nopelns. Kad ģimenē ienāca Artūrs, visi nomierinājās, šis mīlestības «objekts» visu uzmanību sakoncentrēja vienā punktā. Man ļoti svarīga ir vēl viena realizācija – skatuve. Ja es no tās atteikšos, sākšu mainīties. Man bija jālido uz koncertiem un arī tas palīdzēja mūsu savstarpējās attiecībās nolīdzināt visus stūrus. Kad Artūrs ienāca ģimenē, centos, lai visa mana uzmanība, rūpes netiktu veltīta tikai dēlam, lai to netrūktu arī vīram. Domāju, ka man tas izdevās. Viņš saka, ka ir ļoti laimīgs. Beidzamo gadu laikā esmu iemācījusies vairāk kontrolēt savas emocijas, daudz kas man kļuvis mazsvarīgs, esmu salikusi pa plauktiņiem savas vērtības.

    Man vienmēr bijušas svarīgas attiecības, ļoti pieķeros otram cilvēkam, bet esmu sapratusi, ka uz attiecībām jāraugās plašāk.

    Mēs ar Raiti vienu darbu esam izdarījuši, bet mums ir jāpaveic otrs – mēs nedrīkstam Artūru sabojāt. Viņam ir sava karma, kas veidos viņa dzīvi, un mēs varam tikai piedāvāt labas lietas, kas viņam dzīvē varētu noderēt. Artūrs apmeklē Valdorfa bērnudārzu. Cik zinu, tā ir vienīgā izglītības sistēma, kas palīdz bērnam attīstīt labo smadzeņu puslodi, radošo potenciālu. Mūsu dzīve, sabiedrība, skolu mācību programmas ir virzītas uz pragmatismu, loģiku, bet dvēsele vairāk saistīta ar smadzeņu labo puslodi, un es vēlos, lai Artūrs jūtas brīvs, ir mākslinieks dzīvē. Artūrs dzied, zīmē, trako, viņam patīk hiphops, vedu viņu arī uz peldēšanas nodarbībām. Nākamgad viņš sāks apmeklēt mūzikas skolu. Patlaban «piestrādāju par taksistu», lai izvadātu bērnu uz nodarbībām. Esmu iemācījusies izmantot šo laiku, klausoties audiogrāmatas, jo lasīšanai nav laika. 

    Viena no manām prioritātēm ir dabisks uzturs, tāpēc es izvēlos ekoproduktus. Es neēdu gaļu, majonēzi, kečupu. Ēdienkartē cenšos samazināt zivju produktus. Esmu iemācījusies gatavot ēdienu bez olām. Ir dabas un bioloģiskie likumi, ko nevar apiet. Cilvēks nav gaļēdājs. Atturoties no gaļas, domas kļūst tīrākas, cilvēks – mierīgāks.

    Ģimenē neskatāmies televizoru, radio mums nav. Portālā izlasot ziņu virsrakstus, ir skaidrs, kas notiek pasaulē, – kaut kur karo, citviet notikusi zemestrīce, nogāzusies lidmašīna, kāds aizgājis no dzīves. Vai kļūstam laimīgāki, to izlasot? Neesmu utopiste, ka pasaulē iespējams miers. Visos laikos cilvēki ir karojuši, bet mans draugs basģitārists reiz teica: «Izslēdz televizoru, un karš beidzas.»

    Pēc iebrukuma žurnāla «Charlie Hebdo» redakcijā cilvēki dažas dienas bailēs vairījās iziet no mājas, ielas bija tukšas. Pamazām viss atgriezies ierastajās sliedēs. Gājienā pret ekstrēmismu piedalījās vairāk nekā trīs miljoni balto cilvēku. Tas parādīja, ka pasaule ir sadalīta. Par spīti iespējamiem terora draudiem, Francijā tomēr jūtos drošāk nekā Latvijā. Te cilvēki arī pie stūres ir ļoti agresīvi.»

    Dvēseles duša

    «Ja man dotu iespēju dzīvē kaut ko darīt citādi, es neko nemainītu. Neizgrieztu no tās nevienu mirkli – ne pārbaudījumus, ne traģēdijas.

    Katra situācija, lai cik sāpīga, kaut ko ir iemācījusi, likusi par kaut ko aizdomāties.

    Varbūt ņemtu atpakaļ dažas frāzes, ko nejauši esmu pateikusi. Cilvēki bieži vien pārprot teikto, apvainojas. Latvijā raksturīgi klusēt, neizrunāties, bet tas ne uz ko labu neved. Atskatoties uz savu dzīvi, nākas atskārst, ka sliktākie, sāpīgākie brīži un notikumi tevi kā pa ķēdīti aizveduši tur, kur tu jūties vislabāk, kur patiesībā esi ļoti laimīgs. Svarīgi, kā mēs skatāmies uz dzīvi, notikumiem. Kāds teica: «Man nav problēmu, man ir uzdevumi.»

    Es raudu ne tikai sāpēs. Asaras – tā ir dvēseles duša. Nekad neesmu sapratusi, kāpēc nedrīkst raudāt? Sliktākais, ko mamma dēlam var pateikt: «Tu esi puika, tu nedrīksti raudāt.» Ir jāraud! Es varu raudāt no cilvēka emocijām, priecājoties par brīnišķīgu dienu. Asaras ir dažādas. Gaišās plūst pār vaigiem pēc pozitīvām emocijām, kas aizskar līdz dvēseles dziļumiem, bet cilvēks raud arī no sāpēm, kad viņam sāp dvēsele, pārņēmis izmisums. Ir jāizraudas, jo tas palīdz attīrīties. Mans tētis un vīrs ir stipri vīrieši, bet, klausoties labu mūziku, skatoties filmu, viņu acīs ir asaras. Manās acīs viņi kļūst tikai stiprāki. Es negribu atņemt prieku raudāt Artūram.»

    Dziedāšana man ir sirdslieta, hobijs, bet es to nevaru nosaukt par darbu. Ģimene man ir pirmajā vietā. Dažreiz grūti atrast zelta vidusceļu starp ģimeni un skatuvi, bet man palīdz vīrs. Raitis nodarbojas ar biznesu. Viņš ir radošs savā profesijā. Viņa personības puzli veido interesantas sastāvdaļas, viņš kaut ko saprot arī no mana darba, jo strādājis par skatuves strādnieku Jaunatnes teātrī, un tas varbūt viņam palīdz izturēt mani kā mākslinieci. Raitis neziedojas man, viņš palīdz, atbalsta. Kad man ir projekti, uzņemas rūpes par Artūru. Neesmu dzirdējusi vārdu – nē. Kad lidoju uz koncertu, viņš darbu sakārto tā, lai varētu būt kopā ar dēlu. Palīdz arī Ramona.

    Mums ir palīdze, kas ir kā ģimenes locekle, bet mēs esam vecāki, un mums pašiem jāaudzina bērns.»

    Vai Marija piedalās muzikālos projektos Francijā? «Šos gadus es veltu savam bērnam. Tētis bērnībā man pirms miega stāstīja stāstus, bet es neatceros mammu, lasot man grāmatas. Nevēlos, ka manam bērnam nav šādu atmiņu. Gribu viņu likt gulēt, lasīt priekšā grāmatu. Varbūt tas ir mans egoisms, bet nevēlos sev un dēlam atņemt to prieku. Es gribētu vēl vienu bērniņu. Ja Dievs iedos, būšu ļoti laimīga.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+