• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C Skaidrs, DA vējš, 2.06 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Māra Zālīte: «Negribu vīrietim visu laiku kaut ko cept un šmorēt»

    Slavenības
    Santa.lv
    Santa.lv
    18. februāris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Māra Zālīte
    Foto: Jānis Deinats
    Māra Zālīte
    Slavenā latviešu dzejniece Māra Zālīte, kura 18. februārī atzīmē savu dzimšanas dienu, intervijā žurnālam IEVA pirms diviem gadiem stāstīja par sadzīvošanas mākslu, seniem muižas rokrakstiem un augšāmcelšanos.

    Savulaik Māra Zālīte kļuva par vienu no Atmodas balsīm, viņas viedoklī ieklausās, un cilvēki ar nenogurstošu interesi iet uz teātriem, kur tiek iestudētas Māras lugas. Taču bez visa tā Māra ir sieviete, kura vienmēr dzīvojusi pilnasinīgu sievietes dzīvi.

    Sacījāt, ka mākslinieku atvērtie jutekļi palīdz saprast savu tautu un laiku, kurā dzīvojam. Kā jūs jūtat šo laiku?

    Ķīniešiem ir tāds lāsts: kaut tev būtu jādzīvo pārmaiņu laikos. Šobrīd mēs dzīvojam globālos pārmaiņu laikos. Jau sākot no Latvijas neatkarības atgūšanas, daudziem no mums dzīves lielākā daļa pagājusi pārmaiņu laikos. Taču tās pārmaiņas, kas tagad nāk, ir neprognozējamas.

    No otras puses, lai gan ne visam, kas Bībelē rakstīts, kvēli ticu, tomēr domāju, ka taisnība ir teicienam: Dievs labu dara, ko darīdams. Pat ja pirmajā brīdī tā nešķiet.

    Manas izjūtas ir ļoti duālas. Vasarās, kad dzīvoju laukos, viss ir labi. Pēc savas mentalitātes esmu lauku meitene, lai gan nevaru iztikt bez teātra, koncertiem, kultūras. Bet laukos, kad eju ar mazbērniem varžu kurkuļus ķert, izjūtu savu dziļāko un īstāko es. Braucot gar Kurzemes jūrmalu, redzu, kā cilvēki kopj savas mājas, kā attīstās mazais bizness un tūrisms, kā mūsu mazpilsētas kļūst neticami skaistas. Es, piemēram, nevaru iedomāties Rīgā doties uz Valsts ieņēmumu dienestu vai Ceļu satiksmes drošības direkciju. Ja man kādi dokumenti jākārto, aizbraucu uz Talsiem vai Tukumu, vai vēl kādu no mazpilsētām un izdaru visu nepieciešamo tur, kur pretim ir laipni, jauki cilvēki.

    Man patīk vasaras, jo tad visa mūsu ģimene ir kopā. Tas ir neaprakstāms prieks, kad atkal kāds ir piedzimis, ka mūsu bariņš vairojas, ka pie lielā galda visiem vietas kļūst arvien mazāk. Jo bērni precas, katram nāk klāt viņu vīrs un sieva, viņiem dzimst bērni. Man arī krustbērni ir tikpat kā bērni.

    Vīram ir ļoti labs raksturs, tikai es viņu varu izvest no pacietības.

    Mans ģimenes stāsts ir īpašs ar to, ka mana dzimta tika izpostīta. Iespējams, ja man nebūtu šīs pieredzes, mans dzīvesveids būtu bijis bohēmiskāks, egoistiskāks, iespējams, es būtu vairāk uzrakstījusi, kļuvusi labāka rakstniece, bet mani ir vadījusi neapzināta misijas apziņa, ka man jāuzceļ no jauna tas, kas ticis sagrauts. Tikai tagad sāku saprast, kāpēc savulaik neesmu padevusies visādiem vilinājumiem, kārdinājumiem. Jo gribēju atjaunot zudušo – ģimeni, dzimtu, mājas.

    Sacījāt, ka cilvēki atdzimst no saviem senčiem. Ko jūs esat pārņēmusi no savas dzimtas sievietēm?

    Man šķiet, tas notiek tā neviļus, ka tu kaut ko piesavinies: izteicienus, izturēšanos. Mana mamma bija ļoti labs cilvēks, viņai bija tā mīkstā, maigā plīša sirds. Kad mums kādam negribējās kaut ko darīt vai kaut kur iet, tad vajadzēja tikai aiziet pie mammas un to pateikt. Mēs vienmēr zinājām, ka mamma atbildēs: neej, bērniņ, ja tik ļoti negribas, gan jau iztiks bez tevis. Mammīte jau ir mirusi, bet ģimenē mums ir viens joks. Kad kaut ko ļoti negrib darīt, tad iet pie otra un saka: es tagad nāku pie tevis kā pie Vasīša (tā saucām manu mammu). Man ļoti, ļoti negribas nekur iet, neko darīt. Un tad vienmēr smejoties otrs atbild: bērniņ, nu tad neej un nedari!

    Ja par dzimtu kopumā – zināms, ka tā ir sena. Ir tāds fantastisks vēsturnieks Agris Dzenis, vienīgais cilvēks Latvijā, kurš prot lasīt 17. gadsimta vāciski rokrakstā rakstītu tekstu. Kad Latvijā viesojās Angela Merkele, viņa Latvijai uzdāvināja sāls raktuvēs atrastu Kurzemes arhīva daļu. Manam dzimtajam miestam un manai dzimtai palaimējies, ka mēs esam tai arhīvā. Tas, ko uzzināju: mana dzimta sešās paaudzēs ir bijuši vagari.

    Viena neganta dzimta!

    Nē, tas ir drausmīgs stereotips, kas nāk no padomju laika, kad mums mācīja par darbaļaužu sūro dzīvi un kungiem – apspiedējiem. Patiesībā par vagariem neņēma kuru katru, tie bija cilvēki, kuri pārzināja lauksaimniecību, zināja, kā saimniekot, kā izrīkot ļaudis.

    Šodienas vārdiem runājot – darbu vadītāji.

    Tieši tā! Tik interesanti bija lasīt muižas protokolus, kuros vagars sūdzas muižniekam, ka zemnieki viņu neklausa. Bet zemniekiem, izrādās, jau tajos laikos ir sava komiteja! Un viņi sūta savu pārstāvi pie muižnieka, lai sūdzētos savukārt par vagaru. Lietas materiālos parādās fakts, ka pēc lielā mēra pazuduši četrpadsmit muižas katli. Un vagaram jāatskaitās, kur tie palikuši. Vagars atbild, ka sešus izdevies savākt, bet pārējos zemnieki ir nozaguši. Tāda ir tā dzīvā vēsture!

    Ja mājās ir divi dzejnieki, tad sievietei jāuzņemas tā loma, kas gadu tūkstošos ir nostiprinājusies. Spilgts piemērs ir Aspazijas un Raiņa gadījums. No vienas puses, tev saka: es tevi it visā atbalstu, tu vari būt jebkas, – bet, no otras: lūdzu, tikai neaizmirsti, ka rīt man vajadzēs baltu kreklu.

    Droši vien dzimtas saknēs rodama arī jūsu lielā uzņēmība.

    Droši vien! Es jau no bērna kājas, kā savulaik stāstīja mana mamma, tāda biju. Viņa teica: tu, tāds sīks krupītis, bet jau biji barvedis lielākiem bērniem. Kad biju skuķis, ar puikām kāvos tā, ka šņakst. Es nepadevos, aizstāvēju sevi un it īpaši citus. Skolā mācījās viens puika, ar ko neviens nedraudzējās. Viņam viena roka un arī acs bija neriktīga, un pusaudžu gados, kad bērni ir īpaši nežēlīgi, viņu ļoti apcēla. Bet es vienā ballē viņu uzlūdzu uz deju, un tā mēs visu balli nodejojām. Un interesanti, ka pēc tam arī citi viņu sāka vērtēt augstāk. Arī citi ieraudzīja, ka viņš ir feins puika.

    Domāju, ka mēs katrs dzīvojam ar savu programmu. Temperaments, ģenētika, slimības, veselība, enerģija vai tās trūkums – to visu nosaka mistiskais DNS.

    Teicāt, ka jums raksturīgi ar cilvēkiem ieturēt distanci. Kas ir jūsu labākie draugi?

    Mans vīrs noteikti ir arī man labs draugs. Arī mani bērni, kopš ir pieauguši, ir mani labākie draugi. Dēls man ir šausmīgi gudrs, daudz raksturā viņam no manis, arī niķi un stiķi, tai skaitā arī distances ieturēšana. Es viņam bieži prasu padomu par nopietnām dzīves lietām. Savukārt meita ir brīnišķīga draudzene, jo mums nepārtraukti ir, par ko runāt, mūs ļoti vieno teātris.

    Jūs esat radusi atbildi jautājumam, kā jums ar vīru izdevies mūžu kopā nodzīvot?

    Mums ir pietiekami liels dzīvoklis un divi televizori (smejas). Tas nozīmē, ka varam būt gan kopā, gan viens otru netraucēt. Ja jūs jautātu, vai neesmu kādreiz gribējusi šķirties, tad es atbildētu, ka šķirties neesmu gribējusi, bet nožņaugt viņu gan esmu gribējusi vairākkārt (smejas). Lai gan vīram ir ļoti labs raksturs, tikai es viņu varu izvest no pacietības. Mums ir ļoti daudz kopīga bez laulības un bērniem, viņš arī lielāko daļu dzīves nostrādājis Rakstnieku savienībā. Taču līdzās tam, ka mums abiem ar Jāni ir ļoti daudz kopēju interešu, mums ir arī daudz katram savas telpas. Jānim ir handbola starptautiskā tiesneša dzīve, un viņam pieder arī Omulību klubiņš, ko savulaik abi ar Ēriku Hānbergu nodibināja Rīgas Latviešu biedrībā un kas pastāv jau divpadsmit gadu. Omulības klubiņa biedri kopā sanāk reizi mēnesī, un katrreiz kāds cilvēks stāsta kādu uz omulību virzītu, visbiežāk dzīvē noskatītu stāstu. Man savukārt ir mana sabiedriskā dzīve.

    Vēl ļoti svarīga ir uzticība un cieņa. Laulātie var kasīties un strīdēties, bet viņi nekad nedrīkst pārkāpt robežu, kad tiek aizskarta otra pašcieņu. Strīdiņi aizmirstas jau pēc pusstundas, bet, ja tu esi otram dziļi iedūris, to neaizmirst gadiem, tas ir ļoti bīstami. Arī rakstot par Sibīrijas laiku, nonācu pie slēdziena, ka nevieni fiziskie pazemojumi cilvēkiem nav bijuši tik postoši kā morālie.

    Strīdiņi aizmirstas jau pēc pusstundas, bet, ja tu esi otram dziļi iedūris, to neaizmirst gadiem, tas ir ļoti bīstami. Arī rakstot par Sibīrijas laiku, nonācu pie slēdziena, ka nevieni fiziskie pazemojumi cilvēkiem nav bijuši tik postoši kā morālie.

    Jūs, starp citu, esat teikusi: pasarg’ Dievs, lai mans vīrs būtu dzejnieks!

    Protams! Viņi taču ir riebīgi tipi (smejas). Es negribu vīrietim visu laiku kaut ko cept un šmorēt. Sieviete dzejniece pirmām kārtām tomēr ir sieviete, un, ja mājās ir divi dzejnieki, tad sievietei jāuzņemas tā loma, kas gadu tūkstošos ir nostiprinājusies. Spilgts piemērs ir Aspazijas un Raiņa gadījums. No vienas puses, tev saka: es tevi it visā atbalstu, tu vari būt jebkas, – bet, no otras: lūdzu, tikai neaizmirsti, ka rīt man vajadzēs baltu kreklu. Tādas sarunas arī mums ir bijušas laulības sākumā. Bet es lēnā garā tomēr visu esmu nolikusi uz pareizām sliedēm, piemēram, to, ka krekli ir paša vīrieša atbildība. Tas nenozīmē, ka viņam pašam tie jāmazgā, viņš tos var aizvest uz ķīmisko tīrītavu. Agrāk sadzīves lietās, kamēr bērni ar mums vēl kopā dzīvoja, es nebiju tik egoistiska, bet toreiz es biju arī daudz jaunāka, manī bija vairāk dukas, es varēju pa dienu darīt visu ko, bet pa nakti rakstīt.

    Un kurš gatavo jūsu ģimenē?

    Mums ir divas formulas, kā mēs ēdīsim pusdienas: CCD, kas nozīmē cilvēks cilvēkam draugs, un CCV – cilvēks cilvēkam vilks. Kad domājam par to, kā mēs šodien ēdīsim, tad vienojamies, ka būs CCV – katrs ēd to, ko ledusskapī sadabū, bet rīt gan ēdīsim kā CCD, tātad abi kopā kaut ko pagatavosim. Kopdzīvē sadzīves lietas nevajag novērtēt par zemu.

    Es ticu miesas augšāmcelšanās idejai tādējādi, ka bērns ir tavas miesas augšāmcelšanās. Tas ir reāls mūsu turpinājums. Iespējams, tajā ir kāda egoistiska stīga, bet, vienalga, bērns – tā ir turpināšanās. Bērnos un mazbērnos tu redzi sevi, paskaties atpakaļ un redzi vēl daudzas paaudzes.

    Teicāt, ka, iespējams, būtu labāka rakstniece, ja jums nebūtu misijas apziņas atjaunot savu dzimtu. Taču kas ir tas, ko sievietei spēj dot tikai ģimene?

    Būs sievietes, kas šo domu noliegs, taču es domāju, ka sieviete par sievieti top tieši tad, kad viņa kļūst par māti. Jo mātes jūtas nevar salīdzināt ne ar ko citu. Jebkura mīlestība cilvēku padara labāku, bet mīlestība pret bērniem – visvairāk.  

    Man ir prieks par maniem četriem mazbērniņiem un to, ka drīz būs piektais. Ilzīte ar Artūru man dāvāja uzreiz divus mazbērniņus, savukārt Jāņa ģimenē trešais ir ceļā.

    Es ticu miesas augšāmcelšanās idejai tādējādi, ka bērns ir tavas miesas augšāmcelšanās. Tas ir reāls mūsu turpinājums. Iespējams, tajā ir kāda egoistiska stīga, bet, vienalga, bērns – tā ir turpināšanās. Bērnos un mazbērnos tu redzi sevi, paskaties atpakaļ un redzi vēl daudzas paaudzes. Tad esība iegūst kādu jēgu. Un sieviete ir šī dzīvības pārnēsātāja.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+