Mans vīrs ir neauglīgs…

Pāra attiecības
Lolita Lūse
Žurnāls IEVA
17. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Manā paziņu lokā ir vairākas sievietes, kuras netiek pie bērniņa. Un kad pāris meklē atbildi, izrādās – neauglības problēmas ir vīrietim. Taču pat skarbākais medicīniskais atzinums par partnera neauglības traucējumiem pārim nav jāuztver kā zaudējums. Drīzāk tās ir krustceles, kurās abiem jāizlemj, kā un pa kuru ceļu turpināt iet kopā.

Sen nesatikta kopmītņu draudzene vaļsirdīgā sarunā reiz teica: «Man ir labs vīrs, brīnos, kāpēc Dieviņš man tik foršu vīrieti atsūtīja!» Kad pajautāju par bērniem, viņa nopūtās: «Nē, nav mums bērnu.» Tad klusi nočukstēja: «Man vīram nevar būt bērni… Mums nav naudas, lai izmēģinātu mūsdienu medicīnas sasniegumus. Esmu mēģinājusi runāt par adopciju, viņš pagaidām saka nē, bet gan jau… » Kādas citas draudzenes stāstā asaras bira mums abām – pieraudājām pilnas salvetes, un kafija atdzisa neizdzerta. Kā viņi cīnās par bērniņu! Sieviete varētu uzrakstīt grāmatu par mūsdienu medicīnas iespējām neauglības problēmu risināšanā un… diemžēl arī par tās neveiksmēm. Jau sešas neveiksmīgas procedūras: cerības, laiks un milzīga vilšanās – kāršu namiņš atkal sabrūk, un viss pacietīgi jāliek no jauna. Viņa atcerējās pat vairākus visai tuvu draugu klusos piedāvājumus, kā saka, izpalīdzēt bezizejas situācijā – lai viņa saka vīram: ir noticis brīnums! Un lai mūžīgi klusē, ka patiesībā tas ir kāda cita radīts bērniņš. «Bet nē,» teica draudzene. «Es nekad nevarētu tā melot, es nevarētu viņam to nodarīt. Pagaidām vēl nedomāju arī par spermas banku. Es gribu nevis tikai savu bērnu, bet gribu sava vīra – tieši šī vīrieša bērnu. Zinu, ko nozīmē uzmundrināt vīrieti un teikt: bet mēs mēģināsim, mēs atkal mēģināsim! Tikai vēl nezinu, ko darīsim, ja mums atkal un atkal nekas nesanāks…»

Savukārt kāds man zināms puisis nesen tai saulē pavadīja savu tēvu – vīrieti, kas viņu adoptēja. Šim vīrietim pēc dienesta armijā un tur saņemtās spēcīgās radiācijas, pie saviem bērniņiem tikt neizdevās, un pirmā laulība izjuka.

Vīrietis apprecēja par sevi vecāku sievieti ar puisēnu – adoptēja un visu dzīvi bērnam bija tēvs.

Tāpat zinu pārus, kas ilgus gadus nodzīvo kopā, bet pie mazulīša netiek un netiek – ārsti uzskata, ka neauglības problēmas tomēr ir vīrietim, jo ar sievietes auglību viss ir kārtībā… Un tad viņi izšķiras, atrod katrs citu partneri, un bērniņi drīz vien nāk pasaulē gan vienam, gan otram.  

Droši vien ne tikai manā, bet arī tavu draugu un paziņu lokā ir cilvēki, kam nav bērnu. Un nav ne mana, ne tava darīšana, kāpēc tā. Varbūt tā ir viņu izvēle – viņi negrib bērnus. Varbūt arī viņi tikai tā saka, lai atvairītu nepatīkamos jautājumus. Diez vai kāds pāris gribētu pie savas sētas vārtiem izlikt plakātu ar spilgtu uzrakstu: «Beidziet mums jautāt, kad mums būs bērniņš. Jānim ir ļoti slikta spermogramma, un mēs negribam par to runāt!»

Ziņa, kas ievaino vīrieti

Vēsts par medicīniski atzītiem neauglības traucējumiem nebūt nav tas pats, kas pastkastē iemesta vēstule ar atgādinājumu par nenomaksātu rēķinu. «Ziņa par auglības traucējumiem jebkuram vīrietim ir ļoti ievainojošs vēstījums, un atklāt to savai sievietei ir liels izaicinājums,» saka psihoterapeits Jānis Vītiņš. Ar šo vēsti tiek ievainota gan vīrieša dzimumidentitāte, gan attiecības ar partneri. Tā ir krīze. Jā, vīrietim var rasties bažas, ka šī iemesla dēļ viņš nebūs vajadzīgs arī savai partnerei. Var rasties daudz smagu, sāpīgu jautājumu, uz kuriem grūti atrast atbildes. Vai es vispār esmu vīrietis? Vai vispār esmu uz kaut ko spējīgs? Kam es deru, kam tas viss, ko daru – tam taču nav nekādas jēgas! «Viegli tas nav,» saka Jānis Vītiņš. «Šādos brīžos pamats pazūd zem kājām un, kā jebkurā krīzes situācijā, cilvēkam bieži vien izveidojas tuneļveida skatījums: viņš redz tikai šo savu problēmu un nekā cita vairs nav. Tādā brīdī ir svarīgi, vai un kādas ir citas vīrieša identitātes ar kurām viņš spēj kompensēt savu personību – profesionālā, romantiskā, utt..  Un jo īpaši svarīgi ir tas, vai vīrietis un sieviete patiesi mīl viens otru: vai abi partneri ir pietiekami lojāli, lai šajās grūtībās būtu kopā.»

Neauglības spriedums ir pārsūdzams

Tiesneši tiesās dažkārt mēdz teikt: šis spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Tikmēr neauglības gadījumos šāda galīgā un nepārsūdzamā sprieduma nav. «Man ļoti negribētos lietot terminu: neauglīgs vīrietis. Drīzāk gribētu teikt, ka viņam ir auglības traucējumi,» saka psihoterapeits Jānis Vītiņš. Jo auglība ir mainīga. Ir taču dzirdēti stāsti par pāriem, kas jau bija zaudējuši cerību par bērniņu, un… pēkšņi viņš ir klāt. Ir pāri, kam mazulis pietiecies, kad viņi bija pieņēmuši faktu, ka bērnu nebūs un ļaujas tādai dzīvei, kāda tā ir. Bērniņš pavisam negaidot dažkārt mēdz pietiekties tad, kad jau maķenīt apvēlies adoptētais mazulītis, vai arī tad, kad abi vecāki jau pusmūžā un par bērniem vairs nesapņo. Ir arī gadījumi, kad pāris pēc vairākām neveiksmīgām medicīniskās apaugļošanas procedūrām izlemj par labu psihoterapijai, un mazulis drīz vien: tuk, tuk, es esmu klāt! Pirms simt gadiem par šādām situācijām teica: Dieva brīnums! Psihoterapeitam Jānim Vītiņam ir cits viedoklis: «Ja ilgi gaidīta bērna dabisku ienākšanu ģimenē sauc par brīnumu, var rasties sajūta, ka tam ir saistība ar kaut ko sakrālu vai neaizsniedzamu. Mūsdienās ir vairākas teorijas, kas skaidro šo fenomenu: tas ir nevis brīnums, bet gan pierādījums, ka auglība ir dinamiska – te tās nav, un te tā parādās. Katrā ziņā – jo vairāk attīstās zinātne, jo sarežģītāks izrādās cilvēks.» Psihoterapeits uzskata: sakārtojusies psihe patiešām var atraisīt spēju radīt bērnu.

Dažkārt spriedze savstarpējās attiecībās vai attiecībās pašam ar sevi ir tik liela, ka zemapziņa tajā nespēj ieraudzīt un atrast vietu bērnam.

Iedomājies skaisti ziedošu rožu krūmu parkā starp apstādījumu labirintiem. Rožu krūms tur ir, bet cilvēks stāv vietā, kur to neredz, lai kā cenšas saskatīt. Visi saka: nu, ir, ir, skaties! Dažkārt jāpaiet tikai viens solis pa labi vai pa kreisi, lai pamainītos redzes leņķis: cilvēks paskatās tur, kur pirms tam neskatījās un ierauga to, ko neredzēja.

Mūsdienās psihes pētnieki izvirza arvien jaunas teorijas par iekšējiem konfliktiem, kas liedz radīt bērnu. Savulaik tika uzskatīts, ka paaugstināts trauksmes līmenis ir iemesls, kādēļ nevar iestāties grūtniecība, bet nu ir izpētīts, ka tā tas tomēr nav. Tikmēr mūsos ir daudzas dziņas, kas var nonākt pretrunā, liedzot radīt pēcnācējus. Piemēram, cilvēks pats kādreiz ir juties atstāts, neaprūpēts un brīdī, kad raisās doma par bērnu, zemapziņa saka: nē! Tāpat auglības traucējumu iemesls var būt arī, piemēram, vīrieša vēlme visu kontrolēt, neapzināti paturot kādu daļu no sevis un neatdodot to sievietei.

Nespēja tikt pie bērniņa var būt gan pāra kopējā, gan tikai uz vienu no partneriem attiecināma problēma.  Gadās, ka strādājot ar sevi un saviem īpašajiem konfliktiem, pēc laika auglība tomēr parādās. «Kad izveidotas pietiekami labas attiecības ar sevi un saviem tuvākajiem cilvēkiem – dzīvesbiedru, vecākiem, vēl kādu tuvinieku, bieži vien iestājas grūtniecība,» saka psihoterapeits. Katrā ziņā – katra situācija ir individuāla.

Kopīgs ceļš

Psihoterapeita pieredze liecina: kad pāris atnāk pie speciālista, lai risinātu auglības traucējumus, parasti tomēr šis jautājums netiek skatīts kā primārais. Visbiežāk neauglības problēma patiesībā ir iemesls, lai risinātu kādas citas problēmas, – kad abi partneri beidzot jūtas pietiekami droši, var paļauties katrs uz sevi un viens uz otru, un ierauga, ka šajās attiecībās tas tiešām var notikt: te var ienākt bērns.

Bet ne visi stāsti beidzas kā pasakā. Partneri, kuri risina neauglības problēmas, mēdz arī aiziet katrs uz savu pusi. Kad kāds saka: mēs izšķīrāmies, jo man vai viņam nevarēja būt bērni, tas izklausās labs un ticams arguments. Arī no malas tiešām viss var izskatīties šķietami skaidrs: nu ja, kāda tad jēga dzīvot kopā, ja nevar būt bērni! Tomēr psihoterapeits Jānis Vītiņš uzskata, ka neauglības traucējumi visticamāk tomēr nav vienīgais un primārais iemesls, lai pāris izšķirtos. Vismaz viņa pieredze liecina – tā vietā, lai teiktu, ka pāris izšķīrās, jo viņiem nebija bērnu, drīzāk jāsaka: viņi izšķīrās, jo nevarēja ieraudzīt kopēju ceļu uz bērnu.

Tātad: abos partneros jābūt vienlīdz patiesai vēlmei pēc bērna un, saskaroties ar auglības traucējumiem, jāatrod kopīgs ceļš risinājumam. Iespējams, pāris izlemj turpināt dzīvi bez bērniem. Vismaz pagaidām, jo šāds lēmums nav jāpieņem uz visiem laikiem. Var izvēlēties psihoterapiju, netradicionālo medicīnu, var ceļot uz svētvietām, iet baznīcā. Var izvēlēties klīniku piedāvātās mūsdienu medicīnas iespējas, paturot prātā, ka simtprocentīgu veiksmīga rezultāta garantiju tās nedod. Un, protams, var domāt par adopciju. «Ja pārim ir vēlēšanās pēc bērna un abi ir gatavi šo ceļu meklēt – viņi to arī atradīs,» saka Jānis Vītiņš.

4 īpašie jautājumi par neauglību

Vai un kad vīrietim būtu jāpastāsta par savām auglības problēmām sievietei, ar ko viņš vēlas veidot attiecības?

Te salīdzinājumam labi derēs pretjautājums: vai un kad vīrietim, iepazīstoties ar sievieti, ir jāpasaka, ka viņam jau ir bērni no citas sievietes? Daudz kas atkarīgs no tā, ar kādiem nolūkiem vīrietis un sieviete iepazīstas. Ja tā ir draugu ballīte, kur iepazīstas visi ar visiem, diez vai neauglības tēma būs svarīga un apspriežama kā pirmā. Bet tā varētu būt, piemēram, trešā, ceturtā vīrieša un sievietes tikšanās, kad par to būtu jārunā. Jaukas un pašpietiekamas attiecības var veidoties tikai tad, ja abi partneri tajās ir godīgi: tikai tad viņi var justies mīlēti tādi, kādi ir – gan ar saviem plusiem, gan mīnusiem. Ja vīrietis zina par saviem auglības traucējumiem un par to nejūtas labi, viņš nepārtraukti jutīs šaubas: vai un kā sieviete šo ziņu pieņems vai nepieņems. Vīrietim noteikti jābūt atklātam, jo viņam gribas skaidrību, lai zinātu, turpināt vai neturpināt šīs attiecības.  

Kā sievietei pieņemt lēmumu, ja nesen iepazītais vīrietis saka: zini, man nevar būt bērni…

Uzzinot par vīrieša auglības traucējumiem, sieviete sev varētu pajautāt: vai es to varu pieņemt, vai man ir grūtības to pieņemt vai arī es nevaru to pieņemt. Ir jāieklausās savās sajūtās. Sievietes ir ļoti dažādas. Ir tādas, kuras attiecībās ar vīrieti dodas jau ar ļoti skaidru programmu, perfekti zinot, kam un kad ir jānotiek. Tikko šī tipa sieviete savā ceļā saredz iespējamas grūtības, viņa racionāli izvērtē: kamdēļ gan man te vispār kaut ko no sevis investēt? Tad jau vienkāršāk ir meklēt citas attiecības! Ja šāda tipa sieviete ir ieplānojusi vīru un bērnu, viņai vīrieša ziņa par auglības traucējumiem acumirklī sniegs skaidru atbildi, ka šīs attiecības jāpārtrauc. Lieliski, ja vīrietis faktu par auglības traucējumiem ir partnerei atklājis iespējami ātri, jo tā viņš gan sevi, gan sievieti ir pasargājis no nevajadzīga ilgstoša mulsuma.  Tomēr vīrietim, kurš saņem vienu šādu nē, nevajadzētu domāt, ka tāda ir sieviešu kopējā attieksme. Lielākā daļa sieviešu attiecībās nedodas ar skaidru programmu, bet tām ļaujas. Atbilde vīrieša atklātībai būs atkarīga no tā, cik ļoti sievietei šis vīrietis patīk un valdzina, cik ļoti tieši viņš šobrīd viņai ir nepieciešams kā partneris priekos un bēdās. Jā, sieviete var vēlēties bērnu – tas tiešām ir dabiski. Bet viņa, nekaunoties no šīs savas dabiskās vēlmes, var vīrietim jautāt, kas ir viņa atklātās problēmas pamatā – paša lēmums (piemēram, sterilizācija, kas mūsdienās arī ir atrisināms jautājums), veselības traucējumi vai varbūt pārliecība. Var jautāt vīrietim par viņa sajūtām un plāniem – vai vispār viņš pats vēlas bērnus? Un tad jau var runāt, kādu risinājumu viņš būtu gatavs pieņemt.

Vai ir iespējama situācija, kad abi partneri patiešām negrib bērnus?

Attiecībās vēlēties bērnu kā savu turpinājumu ir dabiski. Tajā pašā laikā nav jādomā, ka cilvēkā ir defekts, ja kādu brīdi viņš bērnus negrib. Tomēr ir svarīgi saprast šāda lēmuma iemeslus. Jā, ir pāri, kas izvēlas dzīvi bez bērniem, jo viņi abi bērnus negrib. Un tad vairāk jādomā nevis par to, kāpēc viņiem ir šāda izvēle, bet gan par to, kas notiktu, ja bērns šajā ģimenē tomēr izlemtu ienākt.

Kā izturēties pret pāri, kam nav bērniņu?

Dažkārt cilvēki mēdz domāt un pat teikt: «Jūs tāds labs pāris, visa gana – i saticība, i nauda, tikai žēl, ka nav bērniņu – laikam nav Dieviņš lēmis…» Pārim, kas cīnās par to, lai radītu bērniņu, kaut ko tādu dzirdēt ir aizvainojoši. Tomēr, par laimi, tas negatīvi ietekmē nevis pāra auglību, bet gan viņu attiecības ar cilvēku, kas paudis šo savu viedokli.

Lai saprastu, vai un kā ar tuvākiem vai tālākiem līdzcilvēkiem runāt par to, ka viņiem nav bērnu, vajadzīga empātija – cilvēcisks jutīgums. Tas nenozīmē, ka par šo jautājumu vispār nedrīkst runāt. Visticamāk, katrs vīrietis atradīs kādu uzticamu draugu, ar kuru padalīties savā problēmā, un arī divas sirdsdraudzenes viena otrai noteikti pratīs pajautāt, kāpēc viņai nav bērniņu. Protams, jārespektē cilvēka atbilde: vai nu viņš visu atklāj, vai arī sarunas temats tiek bremzēts ar atbildi – mēs pie tā strādājam… Tikmēr tiem, kam ir bērni, noteikti nevajag norobežoties no līdzcilvēkiem – draugiem, radiem –, kam nav bērnu. Aiciniet viņus par krustvecākiem, piedāvājiet nākt uz bērnu ballītēm, piedalīties māmiņdienas pasākumā darbavietā. Neizlemiet viņu vietā, kur viņiem vajag un kur nevajag nākt. Par to, kas ir labi mums, mēs tiešām zinām, bet nekad nevaram zināt, kas ir labi vai slikti otram. Katrs pats var izlemt un pateikt, kas viņam der un kas nē, savukārt līdzcilvēkiem atliek to respektēt.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs