Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Viņas ģimene piedzīvojusi gan kara briesmas, gan bēgšanu no pašu mājām, gan arī ilgstošu dzīvi bēgļu nometnē. Viss pieredzētais Ravdanurai licis cīnīties par savējiem. Galvenokārt – par meitenēm, kuras jau agrā pusaudzes vecumā tiek izdotas pie vīra un tā arī nekad neiegūst iespēju izglītoties.
Ravdanuru ieraugu kādā saviesīgā vakarā un tūlīt nospriežu – melnās biksēs un spoži baltajā žaketē tērptā sieviete droši vien ir kāda turīga vīra sieva. Viņa ir gara auguma, slaida un tik vijīgām un elegantām kustībām, it kā būtu mācījusies par modeli vai dejotāju. Tumšie, līdz pleciem apgrieztie mati spožajās gaismās mirdz, koši sarkani krāsotās lūpas smaidot atsedz baltu, līdzenu zobu rindu. Tikai acis – brūnas un ieinteresēti pētošas – šķiet ļoti pieaugušas. Tobrīd vēl nezinu, ka šīs acis redzējušas pārāk daudz šausmu un netaisnības. Ravdanuras seja izstaro tādu kā iekšēju gaismu – draugu lokā šādus cilvēkus parasti apzīmēju ar vārdu gaišs. Vēlāk uzzinu, ka vārds Ravdanura tulkojumā no sīriešu valodas nozīmē – gaisma.
Es nepiedzimu kā imigrante, mana tautība nav bēgle. Karš manā valstī nav mana vaina. Taču man un citiem sīriešiem nācies par to maksāt.
Vakara gaitā uzzinu, ka divdesmit trīs gadus vecā Ravdanura ir sieviete, kuras balss jau izskanējusi visā pasaulē – aizstāvot savus tautiešus sīriešus, kas kara dēļ bijuši spiesti pamest savu dzimteni un atteikties no nākotnes sapņiem. Ravdanura cīnās par viņu sapņiem un iespējām nākotnē.
«Piedzimu nelielā Sīrijas pilsētiņā Idlibā valsts ziemeļrietumos. Diemžēl manā valstī sākās militārais konflikts, kura dēļ mana un manas ģimenes eksistence bija apdraudēta,» stāsta Ravdanura. Sabombardēta tika gan skola, kurā meitene mācījās, gan viņas ģimenes māja. Ar asarām acīs Ravdanura piemin savus un ģimenes draugus, kuri militārajā konfliktā gājuši bojā. Zaudēti visi tuvie cilvēki un pat ģimenei piederošais suns. «Manai ģimenei nebija citas izvēles, kā vien bēgt. Kad man bija četrpadsmit gadu, kopā ar ģimeni – vecākiem un vēl astoņiem bērniem – kājām devos no mazās Ziemeļsīrijas pilsētiņas uz bēgļu nometni Dienvidturcijā. Sākumā nonācām telšu nometnē Hatay, kur pavadījām divus mēnešus. Tur nebija nekā vairāk, vien četras sienas, un plānā sedziņa nespēja sasildīt manu ķermeni aukstajās naktīs. Kad lija lietus, bijām izmirkuši līdz pēdējai vīlītei. Pēc tam sasildīties bija gandrīz neiespējami. Tā bija maksa par noziegumu, kuru es nekad neesmu izdarījusi. Es nepiedzimu kā imigrante, mana tautība nav bēgle. Karš manā valstī nav mana vaina. Taču man un citiem sīriešiem nācies par to maksāt,» emocionāli stāsta Ravdanura.
Galu galā Ravdanuras ģimene nonākusi Kilis bēgļu nometnē. Kā raksta The New York Times Magazine, no ārpuses šī vieta līdzinās cietumam. Taču iekšpusē nemaz neatgādina citas bēgļu nometnes, kuras parasti asociējas ar netīrību un nepatīkamām smakām. Šeit bēgļi dzīvo nelielos konteineros, kas novietoti uz ķieģeļu kājām, viss ir tīrs un kārtīgs. Ieliņas starp konteineriem izliktas ar bruģi, kas tiek regulāri tīrīts un mazgāts. Nometne ir apgaismota, tajā labi darbojās arī sanitārie mezgli. Atsevišķā konteinerā izvietots dienests, kas atbildīgs par elektrību un sanitārajiem mezgliem, – ja rodas kādas problēmas, tās tūlīt tiek atrisinātas. Padomāts arī par drošību – lai tiktu nometnē, pie īpašas ierīces tiek noskenēts pirkstu nospiedums, līdz ar to nepamanīti svešinieki te nevar iekļūt.
Jāpiebilst, ka 2011. gada 29. aprīlī Turcijas robežu šķērsoja 263 sīrieši, bēgot no pilsoņu kara savā zemē; 24 stundu laikā Turcijas valdība izveidoja ārkārtas telšu nometni Hatay provincē. Nepilnu triju gadu laikā jau darbojās 22 nometnes, kas deva patvērumu 210 tūkstošiem bēgļu, galvenokārt provincēs gar aptuveni 500 jūdžu garo robežu ar Sīriju. Kilis nometne, kas tika atvērta 2012. gadā, bija viena no sešām konteineru nometnēm, kas bija paredzētas, lai nodrošinātu labāku patvēruma līmeni bēgļiem. «Protams, mūsu apstākļi nebija ideāli, taču pēc pieredzētajām šausmām šī bija ļoti laba vieta, kur apmesties. Mēs bijām zaudējuši savas mājas, draugus, savu dzimteni. Tāpēc jutu – maniem vecākiem sākusies depresija, abi bija ļoti nomākti. Taču nu mums bija normāli apstākļi, lai varētu dzīvot,» atceras Ravdanura.
Ģimenei iedzīvojoties jaunajos apstākļos, Ravdanura vēlējās turpināt mācīties. Par laimi, Kilis bēgļu nometnē šāda iespēja tika nodrošināta. Kā raksta The New York Times Magazine, šajā nometnē skola ir gaiša, spoža, ļoti tīra ēka, kurā izmitināts gan bērnudārzs, gan skola.
Daudzi sīrieši pat atzinuši: bēgļu nometnē izglītība ir labāka nekā skolās, kas bijušas viņu dzimtajos ciematos.
Lai gan mācības notikušas arābu valodā, Ravdanura vēlējusies iemācīties arī turku valodu: «Kad ieradāmies Turcijā, turku karavīri mazos bērnus cienāja ar āboliem – tas man vienmēr paliks atmiņā kā izteikts draudzības, pieņemšanas simbols.» Turklāt turku valodas zināšanas būtu arī kā cieņas apliecinājums valstij, kas devusi patvērumu ne tikai Ravdanuras ģimenei, bet arī citiem – nu jau vairāk nekā trijiem miljoniem bēgļu no Sīrijas.
Bezpeļņas organizācijas Glocally Connected pārstāve doktore Selīna Jildiza Nīlsena tieši tolaik brīvprātīgi strādājusi nometnē un labi atceras tikšanos ar Ravdanuru. Jaunā meitene iepazīstinājusi ar sevi un palūgusi doktorei viņas telefona numuru. Izrādās, tas bijis nepieciešams, lai praktizētu turku valodu. Ravdanura esot izmantojusi ikvienu izdevību runāt turciski, komunicējot ar satiktajiem cilvēkiem. «Viņa zvanīja man ik vakaru un runāja tik ilgi, līdz piekusa. Un jau aptuveni pēc diviem mēnešiem Ravdanura perfekti runāja turku valodā, par ko es biju ļoti izbrīnīta,» atceras doktore Nīlsena.
«Uzskatu, ka katrs cilvēks ir pelnījis iespēju izglītoties. Diemžēl tikai viens no četriem bēgļu bērniem apmeklē vidusskolu. Es biju viena no laimīgajām – pabeidzu vidusskolu,» atklāj Ravdanura.
Persona non grata citu bēgļu ģimenēs
Ravdanura savas valodas zināšanas nav turējusi zem pūra. Viņa izmantojusi savas valodas prasmes, lai palīdzētu ģimenēm, kas tikko ieradušās bēgļu nometnē, – saņemt personas apliecību, pārtiku un iepazīties ar jaunajiem kaimiņiem. Ravdanura arī palīdzējusi daudzām meitenēm pieteikties skolā. Ja meiteņu vecāki uztraucās par to, ka meitenes pazudīs pa ceļam uz skolu, Ravdanura meitenes pavadījusi līdz pat klases durvīm.
«Diemžēl mana iniciatīva aicināt meitenes skoloties, daudzās ģimenēs netika uztverta atzinīgi. Baidoties par savu dzīvību un no nezināmās nākotnes, daudzas ģimenes vēlējās, lai viņu meitas – tikai divpadsmit trīspadsmit gadu vecas meitenes – izietu pie vīra. Man tas likās šausminoši! Arī viena no manām draudzenēm tika apprecināta, un viņai jau trīspadsmit gadu vecumā piedzima bērns. Es neesmu pret ģimenes dzīvi, bet ne jau tādā vecumā! Ikviena meitene ir pelnījusi izvēles tiesības, tiesības izglītoties, un es nolēmu par to cīnīties,» dedzīgi saka Ravdanura.
Lai gan nometnes noteikumi paredzējuši – laulības iespējamas tikai no 18 gadu vecuma –, daudzas ģimenes tos ignorējušas un savas meitas pie vīra izdevušas daudz agrāk.
Ravdanura neslēpj, ka arī viņas tēvs kādu brīdi aizdomājies par meitas izdošanu pie vīra. «Par laimi, mūsu ģimenē vienmēr bijušas vienlīdzīgas tiesības gan brāļiem, gan māsām. Tēvs nekad nav uzskatījis, ka meitenes ir mazāk vērtīgas nekā puiši. Un pēc garas sarunas tēvs piekrita manai vēlmei mācīties, nevis precēties,» stāsta Ravdanura.
Jāpiebilst, jaunā sieviete bijusi tik pārņemta ar savu ideju par meiteņu izglītošanos, ka daudzas ģimenes paziņojušas viņas tēvam, ka šī meitene viņu mājās neesot vēlama. Proti, jaunās meitenes tiekot atrunātas no laulībām, ko iecerējuši vecāki, un pierunātas mācīties, un tas viņiem neesot pa prātam. Daudzām meitenēm tika aizliegts pat sarunāties ar Ravdanuru. «Jā, tas mani sāpināja. Un ne jau sevis dēļ. Galvenokārt tāpēc, ka meitenēm tika liegta iespēja nākotnei. Lai kļūtu par sabiedrības daļu, jābūt izglītotam, spēcīgam cilvēkam, kam ir savi ienākumi, darbs. Esmu ļoti pateicīga savam tēvam, ka viņš man deva šādu iespēju,» uzsver Ravdanura.
Tēva atbalsts gan bijis vairāk emocionāls, nevis reāls, jo naudas, par ko skolot meitu, viņam nebija. Iespējas izglītoties Ravdanura izcīnījusi pati. «Es sapņoju par iespēju mācīties universitātē, bet bija skaidrs – man tādas iespējas nav un nebūs, jo nebiju Turcijas pilsone,» skaidro Ravdanura. Taču par dedzīgo jauno sievieti padzirdējis Kilis gubernators Suleimans Tapsizs un izkārtojis viņai iespēju mācīties tuvējās pilsētas Gaziantepas universitātē. Jauno iespēju spārnota, Ravdanura vienas vasaras laikā apguvusi angļu valodu, bet rudenī ar lielu prieku uzsākusi studijas politikas un starptautisko attiecību nodaļā. «Esmu pārliecināta, ka reiz kļūšu par labu līderi saviem tautiešiem un savai zemei,» ar gluži vai bērnišķīgu, taču ļoti lielu ticību saka Ravdanura.
«Vienu dienu karš manā zemē beigsies, un tad būs vajadzīgi uzņēmīgi, izglītoti, zinoši cilvēki, kas spēs atjaunot Sīriju. Es ticu, ka būšu viena no viņiem.»
Redzot, cik apņēmīgi Ravdanura rīkojusies līdz šim, nav nekādu šaubu – visi viņas mērķi piepildīsies. Kad viņa uzsākusi studijas universitātē, Kilis gubernators par jauno sievieti pastāstījis arī toreizējam prezidentam Abdulam Gilam. Bet vēlāk Turcijas prezidents Tadžips Erdogans uzaicinājis Ravdanuru uz tikšanos, un viņai piešķirta Turcijas pilsonība. Jāpiebilst, ka Ravdanuras idejām atbalstītāju netrūkst. Viens no lielākajiem atbalstītājiem ir Eiropas Savienības vēstnieks Ankarā Kristians Bergers. «Esmu ļoti pateicīga gan saviem atbalstītājiem, gan Turcijai kopumā par iespēju runāt, par iespēju saņemt pilsonību, jo tā man pavērusi durvis uz pasauli. Lai gan visa pasaule zina par bēgļiem, līdz šim tie bijuši bezpersoniskas būtnes. Es gribu runāt visu bēgļu vārdā un pasaulei ne tikai pavēstīt par mums, bet arī aicināt palīdzēt. Ne tikai atbalstīt morāli, bet arī dodot iespēju izglītoties,» uzsver Ravdanura.
Jāpiebilst, ka 2017. gadā jaunā sieviete izveidoja fondu, kuru nosauca savā vārdā – Ravdanur Foundation. «Mans uzdevums ir cīnīties par jaunu meiteņu, sieviešu tiesībām, pasargājot viņas no negribētām, pāragrām laulībām. Tāpat par savu uzdevumu uzskatu cīņu par bēgļu sieviešu tiesībām un iespējām izglītoties. Par viņu tiesībām gūt panākumus,» saka Ravdanura. Savu cīņu viņa uzsākusi ar plašu vērienu – gandrīz katru mēnesi jaunā sieviete uzstājas ar kādu runu starptautiskās konferencēs un semināros, viņas teikusi runu arī ANO Ģenerālajā asamblejā un Ņujorkā.
«Kad biju maza, vēlējos kļūt par ķirurģi. Taču pēc kara manā valstī vairs negribēju būt ārste, tagad vēlos pabeigt universitāti, lai varētu aizstāvēt bēgļu meiteņu tiesības. Gribu, lai mani pasaulē izdzird, vēlos kļūt par cilvēktiesību aktīvisti,» uzsver Ravdanura.
Par meitas panākumiem lepna ir arī viņas ģimene. Ravdanuras tēvam gan daudzi radinieki izteikuši pārmetumus par meitas nepietiekami stingru audzināšanu un aicinājuši ar tādām pašām, viņuprāt, muļķībām neaizrauties pārējās meitas, taču Ravdanura devusi iespēju izglītoties arī māsām. Trīs jaunākās jau izvēlējušās savu profesiju – viena vēlas būt juriste, otra pilote, bet trešā būs pediatre.
«Lai gan esmu vēl jauna, manā dzīvē bijušas dažādas grūtības. Tās pārvarot, mana aizmugure allaž bijusi mana ģimene. Kā pateicību savai ģimenei strādājot radu iespēju noīrēt nelielu māju. Diena, kad tur ievācās mana ģimene, bija viena no laimīgākajām manā mūžā. Karš maniem vecākiem atņēma mājas, bet man bija iespēja viņiem atkal tās dāvāt. Neko nemainītu pret brīdi, kad redzēju tēva prieku, šķērsojot jaunās mājas slieksni,» asarām acīs stāsta Ravdanura.
Fakti:
- Šobrīd pasaulē ir aptuveni 60 miljoni bēgļu – tik liels bēgļu skaits nav bijis kopš II Pasaules kara.
- Puse no viņiem ir jaunāki par 18 gadiem.
- 70% bēgļu ir sievietes un meitenes.
- 75% bēgļu bērnu nepameklē skolas.
