Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Bērnības sukas
«Esmu piemērs, kā piepildās teiciens: esiet apdomīgi savās vēlmēs – ja nu piepildās…» smejas Māra. «Es novērtēju to, kas man ir dots, un pateicos Visaugstākajam, ka man ir tik skaista dzīve. Bērnībā mamma man stāstīja par Visaugstākā esamību un iemācīja Tēvreizi, ko katru rītu un vakaru noskaitu. Ar to es dienu sāku un beidzu. Mamma mani izaudzināja viena, un es biju viņas vienīgais bērns. Man gada vecumā nomira tēvs, un mammai bija smagi jāstrādā. Tēvs nāca no bagātas sešu brāļu ģimenes, viņiem bija daudz zemes, bet padomju vara visu atņēma un pašus 1941. gadā notiesāja. Tēvam bija noliktas kāzas ar manu mammu. Sestdienā bija jābūt kāzām, bet ceturtdienā tēvu apcietināja. Viesi sabrauca, līgava raud, brūtgāns aizvests.
Kad kārtoju tēva reabilitāciju, izlasīju, ka viņš bija apsūdzēts pēc viena panta ar ielasmeitām…
No izsūtījuma Sibīrijā tēvs pārnāca 1946. gadā ar sabeigtu veselību. Tante stāstīja, ka viņam bijuši nomaukti nagi.
Drīz pēc manas piedzimšanas viņš nomira ar kuņģa vēzi. Mamma palika ar mazu bērnu uz rokām. No Kandavas pārcēlās uz Aizdziri, strādāja sovhozā lauku brigādē. Mums pašām bija gotiņa, dārziņš, badu nemirām, bet es no mazotnes tiku likta pie visiem darbiem: ganos gāju, dārzus ravēju. Atceros, kā rītos ganībās iekāpu siltā govs pļeckā un sildīju nosalušās kājas. Kopš ceturtās klasītes ravēju sovhoza lielos biešu laukus, tāpēc vēlākā dzīvē nekad neko neesmu gribējusi ravēt. Kad aizbraucu pie kādas no draudzenēm, kurām ir mājas un muižas, saku: «Tikai neliec man ravēt! Darīšu jebko citu – mizošu kartupeļus, mazgāšu traukus, tikai ne ravēt!»
Jau bērnībā biju ļoti paštaisna, un man vienmēr bija taisnība. Atceros, kā Aizdzires pamatskolā Valdeķos, kad mācījos trešajā klasē, iecirtos un nepaklausīju skolotājai, kad pēc liecību izdošanas vajadzēja palikt uz kaut kādu lekciju. Pirmā klase varēja iet mājās, bet trešajai bija jāpaliek. Iebildu: «Kāpēc man jāpaliek, bet pirmie var iet mājās?!» Vārds pa vārdam, un skolotāja lika man atstāt klasi, bet es negāju. Viņa pienāca un vilka mani ārā, bet es iekrampējos solā, un tad viņa manu kārtības piecnieku liecībā ar sarkanu tinti pārlaboja par divnieku un liecību iedeva manai draudzenei, lai viņa to aiznes manai mammai. Aizgājām uz manu māju, mammas vēl nebija, draudzene nolika manu liecību uz galda, un es gaidīju pārnākam mammu. Zināju, ka briest baigās nepatikšanas. Pārnāca mamma, jautāja: «Kāda, meitiņ, tev liecībiņa?» Teicu: «Ļoti laba!» un iedevu…Sukas dabūju pamatīgas.
Par dažādiem nodarījumiem pa mizu es dabūju ilgi. Pēdējo reizi mamma mani ar žagariem nosukāja septītajā klasē. Es gribēju īsus matus, mamma neļāva griezt. Man bija divas niecīgas biželes, un vienā reizē to vienu es nogriezu, iemetu plītī un sadedzināju.
Mamma bija ļoti stingra. Vēlāk es viņu sapratu. Ko darīt ar bērnu, kuram dvēseli izliec, bet viņš neklausa! Mamma mani mizoja no bezspēka. Es nebiju ļauna, bet vienmēr iecirtos un biju šausmīgi neklausīga. Mamma nemācēja gudri runāt un audzināt, bet no viņas ļoti daudz ko dzīvē esmu pārņēmusi. Mamma man iemācīja vienmēr padalīties ar otru. Brīdināja, ka nedrīkst aiztikt svešas mantas. Kandavā viņa strādāja skolā par saimnieci, vārīja ēst un nekad negāja uz darbu ar somu. No pusdienām vienmēr kaut kas palika pāri, bet viņa neko sev nepaņēma. Citas saimnieces kanniņā ielēja zupu, ko aiznest uz māju. Mamma – nekad!
Visu mūžu viņa nodzīvoja tikai man. Lai gan bija skaista sieviete, pēc tēva nāves vairs neapprecējās. Viņai bija draugs, kas viņu gribēja, bet es to nepieļāvu.
Daudz vēlāk sapratu, cik tas bija aplam un nežēlīgi pret mammu, jo viņai tad būtu vieglāka dzīve. Tikai tad, kad pašai bija ģimene, es apzinājos, cik svarīgs ir otra cilvēka atbalsts.»
Spēju piekāpties un piedot
«Bērnībā es biju spītīga līdz pēdējam. Ja mamma teica, lai kaut ko izdaru, pateicu, ka nedarīšu, lai gan beigās vienmēr izdarīju, kā viņa lika, bet vienmēr runāju pretī un biju spītīga kā āzis. Arī vēlāk, mācoties tehnikumā un augstskolā, visās situācijās, lai kādas tās būtu, man vienmēr bija taisnība. Kad pēc Pēterburgas (toreizējās Ļeņingradas) Kultūras institūta atgriezos savā kādreizējā Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā kā pasniedzēja, man iedeva audzināšanā kursu, kurā bija kādi trīsdesmit audzēkņi. Kārtējā kursa sapulcē, kad mums notika pārrunas, izteicu savu viedokli, un viens no audzēkņiem pēkšņi pateica: «Audzinātāj, jums nav taisnība!…» Es zināju, ka man nav taisnība. Pāris sekundes klusēju un tad pateicu: «Jā, man tiešām nav taisnība!…» Tas brīdis man it kā parāva vaļā slūžas visai turpmākajai dzīvei. Ja man nebija taisnība, es to ļoti viegli atzinu: «Jā, man nav taisnība!» Es spēju piekāpties, bet līdz tam – nekad. Lai gan pati apzinājos, ka man nav taisnība, es to neatzinu.
Man nepiemīt ne ļaunums, ne skaudība. Es piedodu ikvienam, kurš nodarījis man kaut ko sliktu. Pāridarījums tā, ka sirds plīst pušu un raudiens nāk, manī turas dažas stundas, varbūt dienu, un tad viss pāriet.
Aizvainojums no sirds nokrīt, es tam cilvēkam piedodu, un man kļūst labi.
Ir vieglāk dzīvot, ja spēj pārvarēt sevī aizvainojumu. Tas nebendē dzīvi, un tā, ka dzīve sabrūk, es neesmu nodota. Mana pārliecība – labie darbi atmaksājas un sliktie tāpat saņem samaksu par pilnu cenu. Pilnīgi noteikti! Nodarījumi atnāk atpakaļ, turklāt tādā mirklī, kad to nemaz negaidi.
Cik varu, cenšos visiem palīdzēt. Mans vīrs saka, ka es nakts laikā skriešu, ja mani sauks palīgā, un Ģirts ir tieši tāds pats. Viņš ir cēlies divos naktī un vedis mani pie draudzenes, kad piezvanīja, ka viņai ir slikti. Mēs viņu atradām nokritušu uz grīdas. Mēs abi cenšamies palīdzēt, ja vien varam, un nekad neturam ļaunu prātu.
Esmu ļoti priecīga par to, kā liktenis man izveidojies. Atzīšos, ka man būtu paticis būt aktrisei. Gribētu kādreiz pieteikties masu skatos, kaut kur pafilmēties. Vienu kino lomu esmu nospēlējusi, turklāt ļoti skaistā filmā – Aivara Freimaņa filmā Puika man bija Mātes loma. Tagad gribētu spēlēt kādā detektīvā un būt kā mis Mārpla. Viena dulla vecene būtu manā stilā. Man ļoti patīk detektīvi, aizraujos ar krustvārdu mīklām. Tās pieder pie mana rīta rituāla.
Mans rīts sākas piecpadsmit minūtes pirms sešiem. Vispirms pēc Ineses Ziņģītes metodes izrāpojos. Man dzīvoklī tam ir savs maršruts, tad eju kontrastdušā, un tā tas notiek jau padsmit gadu katru rītu. Katru rītu! Kārtīgi norīvējos ar linu dvieli un varu priecāties, ka celulīta man nav. Kājas vēl arvien smukas. Divas lietas sevī es atzīstu smukas – kājas un acis. Pārējais man ir kā topmodelei: 90–60–90. Rīta turpinājums pēc ķermeņa procedūrām arī ir nemainīgs: uzvāru kafiju, ēdu brokastis un risinu krustvārdu mīklas. Zinu, ka nav labi, ēdot kaut ko darīt, bet man tā patīk. Prāts ir jākustina, lai tas nepārkaļķojas. To man darbina krustvārdu mīklas un detektīvi.»
Iebilstu Māras paškritiskajam atzinumam, ka viņai smukas ir tikai kājas un acis. Cilvēki viņu atpazīst vispirms pēc balss. «Balss man ir, var teikt, Dieva dāvana,» viņa piekrīt. «Man ir zemā balss. Skolā dziedāju, vadīju pasākumus un programmas, kultūras namā darbojos dramatiskajā kolektīvā. Atceros, ka, mācoties devītajā klasē, aizbraucām uz Valdemārpili spēlēt brīvdabas izrādi. Pēc tās bija balle, un čalis, kas uzlūdza mani uz deju, pateica, ka man ir ļoti skaista balss. Pirmo reizi kāds kaut ko tādu man sacīja! Līdz tam par savu balsi nebiju domājusi. Kultūras darbinieku tehnikumā Maiga Grietēna piestrādāja pie balss nostādīšanas, teica, lai mācos dziedāt, bet tas man nebija svarīgi. Es izvēlējos citu ceļu.»
Ievēlējos, un augšā mani sadzirdēja
«Iestājos Pēterburgā Kultūras institūtā studēt teātra režiju, un pasniedzēja, kas mums mācīja aktieru meistarību, – Gaļina Andrejevna Bariševa – pēc pirmā kursa mēģināja mani pierunāt pāriet uz Teātra institūtu, kur sagatavoja aktierus, bet es biju tik apzinīga, ka tā man likās solījuma laušana. Mums, trim meitenēm, kas ļoti labi bijām beigušas Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu, deva iespēju tālāk mācīties Pēterburgas Kultūras institūtā, ko mēs, protams, gribējām. Visas trīs – Maija Priedāja, tagad Feldmane, Māra Zaļaiskalns, kas pēc institūta visu mūžu ir Rēzeknes Tautas teātra režisore, un es – arī tikām iekšā. Bijām sūtītas mācīties kā nacionālie kadri, bet, aizbraucot likt eksāmenus, izrādījās, ka mums šo vietu nav, gājām kopējā konkursā un izturējām.
Man vēl saglabājušās lekcijas, ko daļu rakstīju krieviski, daļu – latviski. Gatavojoties eksāmeniem, citi no manis ņēma lekciju pierakstus, un krievu kursabiedri nesaprata: «Ko tu tur esi sarakstījusi?…» Kad man piedāvāja pāriet uz Teātra institūtu, ļoti to gribējās, bet domāju – nē, es taču esmu sūtīta mācīties par režisori un nedrīkstu pāriet uz aktieriem! Ar šodienas galvu to noteikti būtu izdarījusi. Bariševa joprojām ir profesore Teātra institūtā. Viņas audzēkņi bijuši arī aktrise Guna Zariņa un režisors Vladislavs Nastavševs.
Kad studēju Pēterburgā, tajā laikā tur uzņēma filmu Atvadas no Pēterburgas, un tajā Štrausa lomā filmējās Ģirts Jakovļevs. Visas studentes bija par viņu sajūsmā. Protams, arī es!
Ģirts bija manas jaunības visu meiteņu elks, un es vienmēr teicu, ka precēšos tikai ar tādu vīru, kas izskatīsies kā Jakovļevs.
Piedevām viņam jābūt uzvārdam, kāds jaunībā bija manai mammai. Viņa bija Eglīte, un es gribēju tikt pie mammas meitas uzvārda. Ilgi gan bija jāgaida un jāmeklē, bet tādu vīru es satiku un divdesmit astoņos gados no Māras Rences kļuvu par Māra Eglīti.
Mēs satikāmies lidostā. Kopā ar draudzeni aizbraucām sagaidīt vēl vienu draudzeni un, līdz reisa ielidošanai īsinot laiku, iegājām restorānā. Mūs apkalpot pienāca pēc izskata pilnīgs Jakovļevs, teica «Es esmu Ģirts!» un jautāja, ko vēlamies pasūtīt. Mēs ar draudzeni sākām skaļi smieties, viņš nesaprata, par ko tā smejamies. Kad atklājās, ka Ģirta uzvārds ir Eglīte, tā nu bija tāda sakritība, kādu meklēdams nesameklēsi, bet tā man dzīvē sanāca. Pilnīgi neticami! Es ievēlējos, un augšā mani sadzirdēja.
Esmu domājusi, ka mēs ar Ģirtu varējām arī nesatikties un kā mana dzīve tad būtu iegrozījusies. Es pateicos liktenim, ka tā nenotika un mēs satikāmies.»
Veiksminiece
«Mums ar Ģirtu laulībā būs 43 gadi, un mēs viens otram visu dzīvi esam bijuši vienīgie. Arī par Ģirtu to zinu pilnīgi droši. Mums dzīvē bijuši smagi pārbaudījumi – autoavārija, veselības problēmas, Ģirtam divas sirds operācijas… Es diezgan ilgi cīnījos, līdz tiku pie dēla. Paldies dakterei Astrīdai Tirānei! Mārtiņš man piedzima pēc trīsdesmit. Liels prieks un drīz pēc tam satricinoša diagnoze…
Lai glābtu dēliņu, bija jāveic sarežģīta operācija. Mana un Ģirta savienība ir rūdīta sāpēs, un mēs zinām, ka lielākā vērtība ir veselība.
Ārēji par mani spriežot, varbūt to nepateikt, bet iekšēji esmu ļoti konservatīva. Nespēju iedomāties, kā precētai sievai var būt mīļākais. Man nav saprotams, ka sieva var krāpt savu vīru, un par sievietēm, kas izjauc citas ģimeni, esmu pārliecināta – uz asarām celta laime nav mūžīga. Citai sievietei nodarītais atnāks atpakaļ ar uzviju, un tas notiek ļoti ātri. Ja kāda cer, ka atmaksa nāks kādā citā dzīvē, nē, tas notiks šajā pašā dzīvē! Katrs pats izdara savu izvēli, un es nevienu nenosodu. Ir visādas situācijas, kāpēc cilvēki izšķiras, piekrāpj savu vistuvāko, bet es nespēju iedomāties citādāku dzīvi kā to, kādu dzīvoju. Lai gan, ko var zināt, varbūt uz vecumdienām man prāts sagriežas, un notiek vēl nezin kas!… (Smejas.) Ģirts saka: «Es par tevi esmu pārliecināts.» – «Tā gan nekad, Ģirtiņ, nevar teikt!» es viņu brīdinu, bet tā mums tikai tāda apcelšanās. Un cilvēki, kuri mūs tik labi nepazīst, skatās uz mums ar neizpratni, kad saku – manam Ģirtam ir vairākas brūtes. Radio brūte viņam ir mana draudzene Sandra Glāzupa, citā vietā viņam ir cita brūte un vēl citā vietā – cita. Kad mēs par to it kā nopietni runājam, svešāki cilvēki samulst. Mans Ģirts visu mūžu ir paticis sievietēm un vēl arvien patīk, bet nevienu mirkli es neesmu bijusi greizsirdīga. Tā arī ir laba īpašība, un tai ir sava nozīme, ka manās un Ģirta attiecībās kopš satikšanās brīža nekas nav mainījies.
Man ir daudz iemeslu, kāpēc varu teikt, ka dzīvē esmu veiksminiece. Pirmais ir Ģirts un mūsu ģimene. Mārtiņš studēja ekonomistos, beidza juristus, tagad strādā firmā. Man ir burvīga vedekliņa Sintija. Priecājos, ka viņi abi ir strādīgi un čadīgi. Lepojos ar saviem brīnišķīgajiem mazdēliem Krišjāni un Kārli. Viņiem jau ir vienpadsmit un astoņi gadi, un šogad februārī viņi tika pie burvīgas māsiņas. Kā tie brāļi māsu mīl! To var tikai apskaust! Vecāki manai mazmeitiņai deva vārdu Frīda, un viņu reģistrēja kā simto Frīdu Latvijā.
Ar interesi gaidu, kādi talanti viņai parādīsies. Mazdēli jau ir dažādi izpaudušies. Krišjānis mums ir mākslinieks filozofs. Ar savu nemierīgo raksturu jau daudzām skolām cauri gājis. Dziedāja Dzeguzītē, pirmajā koncertā izgāja priekšā, un brīdī, kad viņam jāsāk dziedāt, Krišjānis iztaisa špagatu. Pārējie smejas. Otrā dienā mēģinājumā atvainojos vadītājai Zigdai un vecākiem. Krišjānim visu laiku vajag uzmanību, tāpēc grūti iekļauties kolektīvā. Viņš mācās 49. vidusskolā. Izgāja cauri skolas korim, tur teica, lai viņš labāk nenāk dziedāt, jo traucē citiem. Izgāja cauri dramatiskajam pulciņam. Arī šaha skolai. Un tad, aizgājis uz nodarbībām Zooloģiskajā dārzā, dīvainā kārtā tur palika, jo viņam beidzot pa īstam kaut kas ļoti iepatikās. «Mima, bet kā tādu skolotāju var neklausīt?!…» viņš teica par Zooloģiskā dārza nodarbību skolotāju Arkādiju. Otrs, kas viņu aizrāvis, ir skauti, kuru kustībā iesaistījies. Abi ar jaunāko brāli piedalījušies arī vairākos radio iestudējumos. Kārlim jaunākais darbs bija Karīnas Tatarinovas iestudējumā Tarakāni tavā galvā. Karīna pēc tam teica: «Es Kārli uzreiz ņemu par ārštata aktieri!»
Visiem ģimenes puišiem ir labas balsis. Manam Ģirtam ir absolūtā dzirde, Mārtiņš beidza Mediņa mūzikas skolu, dziedāja zēnu korī. Pirmā darbavieta, kur strādāja, viņam bija koris Ave Sol, bet tālākajā dzīvē izvēlējās citu ceļu.
Ar bērniem mums ir ļoti labas attiecības. Nebāžamies viņiem virsū. Palīdzam, kad vajag. Es zinu, kā tas ir, – dzīvot kopā ar mammu. Mana mamma bija ļoti jauks cilvēks, bet ar raksturu, un es apbrīnoju Ģirta izturību un iecietību, gandrīz divdesmit gadu dzīvojot vienā dzīvoklī ar sievasmāti. Viņa bija meistars izvest citus no pacietības. Teicu viņai: «Mamma, tevī ir gājusi bojā Sāra Bernāra un Šerloks Holmss!» Mana mamma tiešām bija šo divu personāžu savienojums. Viņa varēja raudāt uz līdzenas vietas un meistarīgi izspiest no otra visu, ko gribēja zināt. Jūtot, ka mūsos sāk virmot negatīva enerģija, viņa uzreiz nomierinājās, jo bojāt attiecības tomēr negribēja.
Lai cik mīļš man ir dēls, es nozvērējos, ka nekad nedzīvošu kopā ar bērniem. Brīnišķīgi ir aiziet ciemos, bet katru dienu būt kopā – nē!»
Man ļoti patīk mans darbs
Ar Māru ir ļoti viegli runāt. «To man daudzi saka!» viņa piekrīt. «Tas man varbūt nāk no mammas. Viņai piemita mīlestība pret cilvēkiem. Gribēja visiem palīdzēt, ar katru varēja izrunāties, un arī es varu. Nāku uz darbu priecīga, ar katru, ko satieku, aprunājos. Pasaku paldies apkopējai, cilvēkiem, kas man palīdz kaut ko izdarīt un nokārtot. Mums ir brīnišķīgi elektriķu puiši Mikiņš un Edgariņš. Visi cilvēki man ir tādi paši kā es. Nevienu nedrīkst stādīt zemāk par sevi. To arī no mammas esmu mācījusies, un es redzu, kā pret cilvēkiem izturas Raimonds Pauls. Vienkāršāku un pieejamāku cilvēku par viņu šajā mājā grūti atrast. Katru rītu viņu te satieku, un viņa humors visai dienai iedod prieku. Bet man nav nekādas pietātes pret tiem, kas iet, it kā viņiem pasaule piederētu. Es katram varu pateikt, ko domāju, un izdaru to ar smaidu uz lūpām.
Reiz gan esmu kliegusi uz vienu cilvēku un kliegusi tā, kā neviens to nebija dzirdējis un no manis gaidījis.
Man ļoti nepatīk negodīgums. Nespēju pieņemt, ja cilvēks nav atklāts un dara kaut ko aiz muguras.
Man ļoti patīk mans darbs. Pēc institūta atgriezos Kultūras darbinieku tehnikumā par pasniedzēju, mani aicināja vadīt arī dažādus pasākumus. Kādā reizē pēc pasākuma, kuru es vadīju VEF Kultūras pilī, pie manis pienāca viens radio žurnālists un teica, ka man ar savu balsi vajadzētu strādāt radio. Teicu, ka ļoti to gribētu. Mana Ģirta sirdsdraugs bija Imants Skrastiņš, viņš bieži piedalījās dažādos radio iestudējumos. Tajā laikā no Jaunatnes teātra nākušais Viktors Zvaigzne bija Radio galvenais režisors, un arī viņi abi ar Imantu ik pa brīdim teica, ka man vajadzētu pamēģināt radio. Kad 1980. gadā izsludināja diktoru konkursu, viņu iedrošināta, pieteicos. Konkurence bija liela, mani pieņēma Radio par diktoru atvietotāju. Ausma Indriksone bija mana darbaudzinātāja. Pēc katra ētera notika runas analīze. Tajā laikā diktori lasīja visus tekstus, un mēs ļoti atbildīgi strādājām pie valodas izkopšanas. Kad tagad klausos, kā liela daļa radio žurnālistu un programmu vadītāju runā, ausis vīst.
Štatā esmu no 1983. gada. Pašos pirmsākumos ļoti bieži vadīju arī pasākumus un koncertus. Atkarībā no to rakstura man bija izstrādājies stils, kādā vadīju, bet vienmēr galvenais princips – lai nekas nebūtu tēlots un es būtu dabiska. Tas bija darbs, kas arī man ļoti patika.
Divdesmit piecus gadus biju diktore. Mamma vienmēr prasīja: «Nu, ko tu katru dienu, kad ej uz darbu, tā pucējies?» – «Mamma, mans darbs ir mani svētki!» atbildēju. Joprojām tā jūtos, un visus šos gadus uz darbu nāku ar prieku. Man ļoti patīk tas, ko ikdienā daru, priecājos par cilvēkiem, kurus te satieku, un man ir svarīgi labi justies un labi izskatīties.
Ja mīli darbu un par to vēl maksā, vai kaut ko vairāk var vēlēties?
Kā lai es nebūtu laimīga? Diktores laikā bija agri rīti, vēli vakari, naktis, bet tas nebija grūti. Visu Radio laiku man ir skaista, interesanta dzīve. Katru rītu Ģirtam parādos, kā esmu saģērbusies, pajautāju, kuru piespraudi likt pie tērpa. Viņam ir ļoti laba gaume. Ģirts man ir labākais konsultants un stilists, tāpat kā es viņam. Mēs šajā ziņā viens otru papildinām. Mums patīk kopā pirkt apģērbus un apavus, jo svarīgs ir otra redzējums un viedoklis.
Esmu disciplinēta, un man ir izstrādājusies stingra precizitāte. Ja sarunāju tikšanos, zinu, ka tajā laikā arī būšu. Es nekavēju un ciest nevaru, ja cits kavē. Tad man par viņu ir viedoklis.
2006. gadā sākās manas gaitas Radioteātrī. Pa reizei biju te pie režisoriem atnākusi, kaut ko lasījusi. Kad man piedāvāja vadīt Radioteātri, burtiski dienas laikā to vajadzēja izlemt, un es izlēmu, ka nākšu uz Radioteātri. Divus gadus tam nebija nekāda finansējuma. Radio vadība teica, lai lieku vecos iestudējumus. To nu es nevarēju pieļaut! Meklēju un piesaistīju finansējumu, Teterevu fonds piedāvāja atbalstu, un tad jau bija pavisam labi. Radioteātris turpināja dzīvot, un šobrīd Radio valde saprot šī žanra nozīmību, piešķir finansējumu. Mums ir ieceres un ļoti daudz darba. Saņemam klausītāju atzinību. Paši izvēlamies darbus, ko iestudēt. Radioteātrim piemērotas lugas, lai tās būtu klausāmas, tagad neraksta, bet ir romāni, un tad notiek darbu dramatizēšana. Dzintars Tilaks to lieliski dara. Manā ziņā ir režisoru izvēle. Valdim Lūriņam un Edmundam Freibergam katrs iestudējuma ieraksts ir izcils. Man patīk strādāt ar Ināru Kolmani, no jaunajiem režisoriem – ar Juri Joneli. Karīna Tatarinova interesanti strādā. Veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Intaru Rešetinu. Viņš tagad iestudēs Lauras Vinogradovas romānu Upe, kas jau ir dramatizēts. Edmunds tūlīt sāks ierakstu darbam Solo vijolei un termometram ar Zani Daudziņu galvenajā lomā. Man ļoti patika Lauras Grozas pirmais veikums Radioteātrī. Noteikti vēl aicināšu. Lauras aktieru izvēle, veidojot iestudējumu bērniem, bija ļoti precīza, ar pārsteidzošiem atklājumiem.
Režisors ir galvenais aktieru izvēlē, un ir svarīgi lomai trāpīt īsto. Aktieru balsis radio ir ierakstītas, varam paklausīties. Ir ļoti labi aktieri, kuru balsis pilnīgi neder radio, un ir aktieri, kuri uz skatuves nav tik labi, cik labi ir pie mikrofona.
Trīs darbus šogad esam iesnieguši Spēlmaņu nakts balvai: Intara Rešetina Svešie, Edmunda Freiberga tautas komēdiju Vietējā stacija un Lauras Grozas iestudējumu bērniem.
Esmu patiešām laimīgs cilvēks. Daru darbu, kas man ļoti patīk. Man ir brīnišķīgi draugi. Kādreizējās diktores vēl arvien turamies kopā un sarīkojam sev svētkus. Man ir mana lieliskā ģimene. Prieku sagādā bērni un mazbērni, viņu sekmes. Galvenais, ko lūdzu, – Dievs, dod visiem veselību! Man patīk aizbraukt ar vīru ceļojumā. Bijām Maltā, plānojam vienu nedēļu pavadīt Kanāriju salās. Tā mēs svinam dzīvi, jo mums patīk dzīve, cilvēki, un mēs protam arī ikdienišķo pārvērst svētkos.»
