Māksliniece Auce Biele: Arī saule var nogurdināt, ja spīd katru dienu

Dzīvesstils
Dagnija Zīverte
Dagnija Zīverte
20. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No personīgā arhīva
Pirms gadiem piecpadsmit AUCE BIELE bija daudzsološa jauna māksliniece. Taču dzīvi Latvijā viņa iemainīja, lai īstenotu sapni. Par mājiņu okeāna krastā un savu darbnīcu. Nu jau septiņus gadus Auce dzīvo Tamraght – mazā tūristu pilsētiņā Marokā, kas atrodas 15 kilometrus no Agādīras. Viņa audzina divus bērnus un savas dienas pavada gleznojot.

– Kāda ir dzīve Marokā pandēmijas laikos?

– Viegla un vienkārša. Jā, arī tagad! Protams, ikdienā ir zināmi ierobežojumi, tūristu nu jau gadu ir mazāk, bet tik un tā cilvēki atrod veidus, kā nokļūt šurp – pie jūras un saules. Ikdienas sajūta noteikti ir vieglāka un mierīgāka nekā, noprotu, piemēram, Latvijā.

– Tas droši vien arī laikapstākļu dēļ, vai ne?

– O, jā! Vieta, kur es dzīvoju, starp citu, ir vienīgais reģions Marokā, kur saulainas ir aptuveni 300 dienas gadā. Lielāko gada daļu viss ir zaļš un vienos ziedos, tikai vasarā te ienāk tuksnesis un smiltis. Pasakains okeāns, gleznaini, klinšaini krasti. Nu kā tu skumsi vai bažīsies!?

– Vai klimats bija arī iemesls, kāpēc Maroku izvēlējies par savām mājām? 

– Pilnīgi noteikti! Jau no bērnības vienmēr biju sapņojusi par dzīvi jūras krastā un zem palmām. Kad ieraudzīju šo vietu, sapratu – mans sapnis ir piepildījies!

– Kā tas notika?

– Tas bija pirms septiņiem gadiem. Pirms Marokas dzīvoju un strādāju Šveicē – iepakojuma dizaina aģentūrā veidoju čipsu un jogurtu iepakojumu dizainu. Tur arī sapratu, ka dzīve birojā no astoņiem līdz sešiem laikam nebūs man, sapratu, ka gribu brīvību, ka mani vilina siltās zemes, to dzīvesstils, ieradumi, mūzika, deja, ēdiens – viss. Ilgi nebija jāgaida – uzvarēju Latvijas ceļojuma aģentūras Avantūristi rīkotajā konkursā braukt uz Maroku, lai izveidotu kāda uzņēmuma mājaslapu. Tas nebija paredzēts ilgs pasākums – nepilns mēnesis. Taču biļeti atpakaļceļam tā arī neizmantoju. Bija pats ziemas vidus – atlika tikai iedomāties Rīgas ielas, un atbilde bija skaidra. Tas bija viegls lēmums.

– Vai tiešām pārcelšanās dzīvot uz citu pasaules malu ir tik vienkārša?

– Galīgi nav! Pirmais iespaids par Maroku man bija vairāk nekā slikts. Tik ļoti nepatika, ka visiem teicu: nebrauciet uz Maroku! Bet tad nokļuvu Tamraghtā, ieraudzīju okeānu un sērferu dzīvesstilu, un kaut kas noklikšķēja. Atceros, toreiz nodomāju – jā, ir iespējama paradīze zemes virsū.

Baudīt sauli un okeānu katru dienu – tas man likās kā leiputrija.

Taču viegli tāpat nebija. Mans finansiālais stāvoklis nebija gluži pats labākais, un, lai varētu īstenot savu sapni dzīvot pie okeāna un gleznot, noīrēju pašu lētāko māju ciematā. Man bija divas somas, viena pilna ar kleitām, otra – ar krāsām. Sākumā nebija naudas pat ēdienam, pusdienoju strādnieku kafejnīcā par puseiro. Tad sāku gleznot pēc pasūtījuma un pārdevu darbus par eiro gabalā. Tādas Marokā ir cenas par mākslas darbiem, šī nav zeme, kur novērtē mākslu vai roku darbu.

Auce savā sapņu mājiņā.
Auce savā sapņu mājiņā.

– Vai tavs lēmums palikt Marokā nebija arī mīlestības dēļ?

– Nē! Vispirms bija lēmums palikt, un tikai tad atnāca mīlestība. Savu vīrieti es satiku tieši tajā dienā, kad nokārtoju vīzu. Atceros to viegluma un prieka sajūtu. Todien atkal jau biju piemirsusi, ka nedrīkstu saulē ilgi atrasties bez cepures. Koši sarkanu seju uz vakarpusi iegāju sērferu kafejnīcā un taujāju, vai kādam nav pēcsaules krēma. Un kāds atbildēja: jā, ir. Viņu sauca Rašids, un viņš bija glābējs pludmalē. No tā brīža viņš turpina mani glābt – nu jau septiņus gadus. Kad Rašids ieraudzīja ciemata māju, kurā dzīvoju, uzreiz jautāja: vai varu tev noīrēt kaut ko citu? Un tā sākās mūsu kopīgais ceļojums. 

– Vai viņš ir marokānis?

– Jā, pilns komplekts. Marokānis, arābs, musulmanis.

– Un kāda ir dzīve līdzās arābu vīrietim?

– Interesanta! (Smejas.) Viegli nav, bet garlaicīgi arī nekad nav! Mēs esam kā divi pretpoli, bet šī dažādība rada tādu gandrīz vai ideālu līdzsvaru – kad viens aizsvilstas, otrs ir rāms; kad viens runā, otrs var paklusēt; kad vienam ir slinkums, otrs to līdzsvaro ar enerģiju. Sarežģītākais droši vien ir kultūru atšķirības – brīžiem šķiet, ka mūsu kultūras ir diametrāli pretējas.

Šeit dzīvo daudzas eiropietes, kas iepriecējušās arābos, un, teikšu godīgi, viegli nav nevienai. Ieražas, kas veidojušās un iesakņojušās simtiem gadu garumā, nav iespējams tā vienkārši mainīt vai apiet ar līkumu. Tāpēc nākas pielāgoties, mainīt sevi. Nomainīt seksīgos pludmales šortus pret gariem svārkiem un šallēm, piemēram. It kā sīkums, bet žēl bija, neliegšos. Sākumā nebija viegli arī nesmaidīt pretimnācējiem un necelt acis uz augšu. Kompromisiem šeit nav vietas – ir jāpiekāpjas. Taču brīdī, kad tu mainies, nāk atklāsme, ka nekas jau tik briesmīgs tas nav. Grūtības pielāgoties ir tikai mūsu prātā, ar laiku ir iespējams pieņemt gandrīz visu. Teiksim, sākumā, izejot sabiedrībā kā pārim, man likās dīvaini, ka vīriešu kompānijas turas atsevišķi, bet sievietes atsevišķi. Taču tagad man tas šķiet ļoti ērti. Dabiski. Nevaru iedomāties, ka sēžu blakus savam vīrietim un piedalos vīriešu sarunās. Un tāpat nemaz negribētos, lai Rašids man sēž blakus, kad esmu savu draudzeņu kompānijā. Man tā patīk – viņam ir savas lietas un man ir savas, mēs vienlaikus esam kopā un atsevišķi. Varbūt arī šī pastāvīgā distancīte ir tā, kas pārus notur saskaņā un neļauj iestāties apnikumam.  

– Ko saprast ir visgrūtāk?

– Šeit viss notiek ar kavēšanos. Viņiem ir tāds ikdienas teiciens Inshallah, kas nozīmē – ja Dievs dos. Nu tad viss arī notiek ar šādu moto – ja Dievs tā būs lēmis, tad satiksimies. Ja nebūs lēmis – nu tad neko. Tāpēc viss tiek kavēts, notiek šķībi, greizi. Ja pieņem, ka tev tas nemaz nav tik svarīgi, tad var pierast arī pie šādiem tempiem un attieksmes. Bet reizēm, protams, raibs metas gar acīm. Teiksim, atbrauc ciemos ģimene, paēd un visi kopā iet nosnausties. To mūžīgo pusdienlaika gulēšanu es vispār nespēju izprast. Turklāt guļ viņi bez gultasveļas un nepārģērbjoties – kā pa dienu staigā, tā arī liekas uz auss. Grūti pierast arī pie tā, ka Marokā ēd bez galda piederumiem – ar rokām.

– Vai tu arī ēd ar rokām?

– Vairs ne. Sākumā ēdu, bet tad sapratu, ka, ēdot ar rokām, apēdas ļoti daudz maizes. (Smejas.

– Kas tev vislabāk garšo?

– Viss! Šejienes ēdiens ir brīnišķīgs, tik daudz svaigu augļu, dārzeņu. Arī marokāņu tradicionālie ēdieni ir ļoti garšīgi. Starp citu, es pati ēst negatavoju, to katru dienu dara Rašids. Ja man jāizvēlas viens ēdiens, tā droši vien būtu klasiskā vistas tādžins.

– Kā dzīve šeit tevi ir mainījusi?

– Tā īsumā – iedeva krāsas. Es aizbraucu tāda… tumši zila – tāda bija mana māksla, un arī pati iekšēji tā jutos. Šeit es it kā atbrīvojos, atvēros, un no manis, varētu teikt, iznāca laukā krāsas un ziedi.

Man liekas, ka Maroka tā iedarbojas uz katru iebraucēju. Un varbūt arī dzīve šeit cilvēku kaut kādā mērā padara īstāku – patiesāku un vienkāršāku. Šeit nav gandrīz nekā perfekta, taču šī nepareizība ir īsta un koša. Vienlaikus arī dzīve tevi drusku vairāk noliek uz zemes. Šeit nav vietas koķetēšanai un ķiķināšanai, sarunās nav jēgas mest intelektuālas cilpas vai mēģināt kaut ko izteikt caur puķēm. Tevi vienkārši nesapratīs – it sevišķi vīrieši. Šeit ir jārunā skaidra, tieša un vienkārša valoda. Un tas zināmā mērā ir ļoti atbrīvojoši. Manas pirmās attiecības, vēl pirms Marokas, arī bija ar arābu vīrieti – un diemžēl ļoti ātri izjuka, jo es vienkārši nesapratu, kā man šādās attiecībās būt. Otras nāca jau lielākā briedumā, tāpēc ļoti labi sevi šajā savienībā sajutu. Skaidrība un vienkāršība arī ir tas, kas man visvairāk patīk mūsu attiecībās. Mēs visu atklāti sakām, kā ir, saucam lietas īstajos vārdos. Esmu iemācījusies uzreiz likt galdā visas kārtis, nevis krāt un vārīt sevī kaut kādas dusmas, aizvainojumu, rūgtumu.

– Nav jau nekāds noslēpums, cik strikts un atturīgs ir musulmaņu dzīvesveids. Tad kāpēc tik daudz meiteņu tomēr ieprecas šajā kultūrā?

– O, nu tas sākums jau ir tik rožains, ka prātu var sagrozīt gandrīz katrai! Domāju, man piekritīs katra sieviete, kas pabijusi siltajās zemēs – tik daudz komplimentu un sajūsminātu skatienu mājās nesaņemam visā mūžā.

Pašapziņa acumirklī uzšaujas debesīs, un tev liekas – o, šeit es esmu karaliene!

Tāpēc visbiežāk iekrīt sievietes ar zemu pašapziņu – tās, kurām ļoti pietrūkst tuvības un mīļuma. Un tas, starp citu, attiecas uz visiem vecumiem – no astoņpadsmit līdz astoņdesmit vienam!

– Par šīm attiecībām runā arī daudz neglīta…

– Un daudz no tā ir taisnība! Jā, daudzas attiecības balstās uz naudas maciņu. Marokā, piemēram, cik tik uziet, var redzēt pensijas vecuma rietumnieces ar jauniņiem vietējiem puišiem pie sāniem. Ne jau dziļā mīlestībā šādas attiecības veidojas.

– Kāds ir tavs draugu loks? Ģimene vai tomēr citi iebraucēji?

– Mans draugu un paziņu loks ir ļoti raibs. Protams, daudzas no manām draudzenēm ir austrumeiropiešu meitenes, galu galā mums visām ir viena kopīga problēma – kā tikt ar tiem marokāņiem galā! (Smejas.) Arī tūristi ir mana ikdiena, jo palīdzu šeit organizēt nometnes. Kādas tik nometnes tiek rīkotas, nevaru vien nopriecāties! No ājurvēdas dzīvesziņas līdz iepriekšējo dzīvju pētīšanai – šeit notiek tik daudz interesanta! Es parasti palīdzu praktiskajos organizēšanas jautājumos, vadu mākslas nodarbības. Uz šejieni brauc diezgan daudz latviešu. Pa kādam satieku vismaz reizi mēnesī.

No vietējiem tuvākas attiecības man ir tikai ar ģimeni. Marokāņiem jau nav tāds dzīvesveids kā pie mums Eiropā – šeit neviens nesēž kafejnīcās vai saviesīgos pasākumos, kur varētu ieviest sev jaunus draugus un paziņas. Šejieniešu dzīve griežas tikai ap ģimenes pavardu.

– Vai Latvijas tev nepietrūkst?

– Pietrūkst, protams. Pietrūkst izstāžu, teātra, kultūras. Šeit nekā tāda nav. Pietrūkst arī pilsētas dzīves. Uz lielveikalu braucu divreiz gadā, un pat iekāpšana liftā tādās reizēs ir kā mazi svētki. Baigā greznība (smejas). Bet tomēr – mana dzīve, kāda tā ir tagad, man der vislabāk! Es nesaku, ka ir ideāli, – katrā vietā ir savas grūtības, savs sliktums un savs labums. Arī saule var nogurdināt, ja spīd katru dienu.

Reizēm pārņem vientulības sajūta, jo šajā svešajā zemē jau nekad nevarēšu justies ļoti droši un saprasta, vienmēr būšu te ārzemniece. Gribas to piederības sajūtu, bet māju jūrmalā Latvijā diemžēl nevarētu atļauties. Bet dzīves ceļojums jau vēl nav beidzies, nevar zināt, varbūt reiz man būs māja jūras krastā Latvijā – tāda ar kolonām, lieliem logiem, katra siena citā krāsā. Un ar skaistu dārzu.

– Kāda ir tava ikdiena šobrīd?
– Visas dienas līdzīgas, un tas man ļoti patīk. Rašids ik rītu dodas uz darbu, es palieku mājās ar bērniem. Jā, man ir divi bērni. Alike ir desmitgadnieks un iet skolā, dēls man ir dāvana no iepriekšējām attiecībām, viņa tēvs ir maurīcietis. Bet Milai tagad ir divi gadiņi. Abi bērni runā latviski, arābiski un angliski. Gandrīz ik dienas esmu mājās, šeit ir mana pasaule, mans sapņu piepildījums – mājiņa okeāna krastā un pašai sava darbnīca, kur strādāt. Šeit varu atļauties būt radoša, būt pati. Katru dienu esmu brīva un katru dienu gleznoju, kaut īsu brīdi.

Gleznošana, darbošanās ar rokām ir mana meditācija un laime.

Un tā pamazām esmu arī radījusi pati savu taro kāršu kavu Flower Power – septiņdesmit astoņas auduma kārtis ar manis
radītiem īpašiem ziedu simboliem! Tās, starp citu, rudenī vedīšu uz Latviju. Man plānotas izstāde Dubultu Mākslas stacijā. Ja tas būs iespējams, protams.

– Kāpēc tieši taro, un kāpēc ziedi?

– Taro un arī astroloģijā es nereti meklēju atbildes. Manuprāt, taro ir fantastisks instruments, kas var palīdzēt brīžos, kad īsti nav skaidrības par kādu izvēli vai lēmumu, kas jāpieņem. Nesaskatu kārtīs nekā pārdabiska. Man liekas, ka tas īstais medžiks ir tava intuīcija, kas uzklausa un sadzird, ko kārtis tev saka un kas tev ir vajadzīgs. Un to es atklāju tieši šeit, Marokā. Sajutu, ka mans talants ir jūtīgums, ka varu viegli ieiet izjūtās un vibrācijās. Un tā lēnām radās manas kārtis. Arī nodarbībās mācu, kā atbrīvoties un gleznot, mācu atrast savu iekšējo ziedu, mācu strādāt ar sevi caur krāsām, ziediem un okeānu. Bet ziedu tēma, Marokā dzīvojot, manuprāt, ir tikai dabiska. Ziedi ir visur! Arī es ziedu!

– Aizbraukt uz siltām zemēm un sākt jaunu dzīvi – tas ir daudzu sieviešu sapnis. Kā tev šķiet – vai pārcelšanās uz citu pasaules malu var cilvēku mainīt?

– Jā un nē. Katra vieta vibrē citādi, un tas nenoliedzami ietekmē – visizteiktāk gan tieši sākumā. Pēc tam sāk darboties vecā programma, un tu pamazām atgriezies atpakaļ pie sevis. Man liekas, ir svarīgi tām pirmajām izmaiņām ļauties. Tā teikt, uzsēsties uz viļņa un ļaut, lai tas tevi nes uz priekšu. Pārcelšanās ir kā laba augsne pārmaiņām, bet tas, vai tu tajā ko iesēsi un izaudzēsi, jau paliek tavā ziņā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+