• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Maija Nora Tabaka: Par visu esmu samaksājusi

    Personības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    5. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Māksliniece priecājas, ka viņas gleznas dzīvo savu dzīvi.

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2014. gada 29. numurā. 

    Līga: Jūs bijāt Cēsīs, redzējāt savu darbu ekspozīciju. Kādas ir emocijas, pēc gadiem satiekoties ar savām gleznām?

    Maija: Bija ļoti skaisti – izstaigāju izstāžu kompleksu, bijušo zirgu stalli pie Cēsu pils, kas tagad modernizēts un tajā ierīkota izstāžu zāle. Tur viss bija ļoti augstā līmenī, profesionāli nostrādāts, nevienu brīdi nebija vilšanās sajūtas vai neērtības. Festivālā bija visa pilsētas mākslas elite, viss notika neuzbāzīgi un inteliģenti, ar cieņu citam pret citu. Man bija izdevība sasveicināties un mazliet parunāties arī ar Jonu Meku, lietuviešu izcelsmes amerikāņu avangarda režisoru, dzejnieku un mākslinieku. Viņam jau deviņdesmit viens gads, bet stingri turas, runā labā, izteiksmīgā balsī, patīkams cilvēks.

    Sava veida pārsteigums man bija satikšanās ar saviem darbiem, kas nav nekur apskatāmi. Tās ir gleznas, kas neatrodas muzejos, bet mājās pie dažādiem cilvēkiem. Regīna Razuma izstādei bija iedevusi savu portretu, ko esmu viņai dāvinājusi. Es visiem saviem modeļiem vienu bildi dāvinu. Daži ietekmīgi cilvēki, kas manas gleznas iegādājušies, izstādei tās bija atteikuši. Žēl! Kas gan tām būtu noticis? Cilvēki varētu apskatīt. Daudzi nāca man klāt, atcerējās manus darbus. Izstāžu namā bija arī fotogrāfiju ekspozīcija, un vecāki cilvēki teica: «Vai, cik skumīgi skatīties uz jaunības laikiem un apzināties, ka dzīve pagājusi!» Es arī ne pārāk gribu skatīties aizgājušo laiku fotogrāfijas. Dzīvoju vairāk uz priekšu, nevis atpakaļ.

     Esmu tikusi pāri tam izmisumam, kad negribas dzīvot.

    Gleznās arī ir aizgājušais laiks.

    – Bet tas nav tik izjūtams. Gleznas tomēr ir vairāk patstāvīgas. Tiklīdz mākslinieks darbu uzglezno, glezna aiziet savu ceļu un sākas viņas pašas dzīves cikls. Bijuši gadījumi, kad cilvēki gleznas sabojā, pat iznīcina, un es to nevaru novērst vai ietekmēt. Man patika Tatjanas Bēmas portrets, ko gleznoju septiņdesmito gadu beigās. Daudzi toreiz teica, ka tas esot šedevrs. To savai kolekcijai nopirka Mākslinieku savienība, bet tagad darbi tur tik slikti tiek glabāti, ka daudzi ir sabojāti, arī Bēmas portrets. Audekls ir sakrunkojies, būtu jāliek zem preses, lai glezna pavisam neaiziet bojā. Tai vajadzīga restaurācija. Arī citas gleznas kolekcijā esot sliktā stāvoklī. Tas ir satriecoši, kā mākslas iestādē tiek glabāti darbi! Visvairāk cietuši gobelēni. Cēsīs dabūju zināt, kā iet Mākslinieku savienībā. To vada cilvēki, kas neciena mākslu, un tas ir briesmīgi. Savulaik, kad to vadīja Džemma Skulme, mēs Mākslinieku savienībā darījām lielas lietas. Džemma mani aicināja par izstāžu sekretāri, pilna ideju biju atgriezusies no Rietumberlīnes. Latvijas māksla Vissavienības mērogā uz citu fona spilgti izcēlās. Mēs bijām avangardā.

    Jūs pati bijāt spilgta un pamanāma.

    – Agrāk daudz gāju sabiedrībā, piedalījos izstāžu atklāšanās, vernisāžās, bet tad konstatēju, ka esmu vajadzīga tikai kā publika, kā dekorācija, viena no tiem, kas atnāk un tur ir. Un vienā brīdī tas mani vairs neinteresēja. Domāju – ja no tā neko nevaru iegūt, tad ko es tur iešu? Man nepatīk būt par dekorāciju. Ir cilvēki, kuri visur grib būt, baidās – ja nerādīsies sabiedrībā, viņus aizmirsīs. Tas viņiem ir briesmīgi svarīgi. Man tas nav svarīgi. Tieši otrādi – es tam nostājos pretī. Tikai tad, ja notikums saistīts ar manu darbu, kaut kur aizeju un piedalos.

    Pilnīgi cita manu gleznu izstāde pavasarī ceļoja pa Latviju – bija Valkā, Valmierā. Tajā bija manas jaunās gleznas un dažas no restaurētajām, kuras uzgleznoju pazudušo darbu vietā. Valmierā izstāde bija skolā, un es aizbraucu uz tikšanos ar jauniešiem. Tā bija interesanta saruna ar zinošiem un saprātīgiem jauniem cilvēkiem. Dažas iziešanas ir kā svētki. Priecājos par tikšanos ar jauniešiem Valmierā, par Cēsīm, kur iekļuvu lielā sabiedriskā strāvojumā, bet citādi es dzīvoju klusu dzīvi.

    Pat taciņa uz vārtiņiem jums nav iemīta. Maz ejat laukā?

    – Mēs braucam ar mašīnu, un tad ir ceļš pa lielajiem vārtiem. Pa mazajiem vārtiņiem reti kāds staigā, tikai pastnieks pie pastkastes pienāk. Mums ar Ati (Maijas vīrs arhitekts Atis Kļaviņš – L. B.) mašīna ir ikdienas vajadzībai, lai aizbrauktu uz veikalu un tirgu, uz pastu un bibliotēku pēc grāmatām, nokārtotu kādas lietas. Mūsu ierastais maršruts ir Rīga, Sloka, Dubulti. Nekādu tālāku ceļu mums vairs nav. Pirms diviem gadiem Atim bija ārkārtīgi smags kājas lūzums. Viņš krāsoja mājas sienu un nokrita no kāpnēm. Tā vasara mums bija pilnīgi zudusi. Atim taisīja divas operācijas, potīte bija sadragāta.

    Tādos gados vairs nevar kāpt uz jumta un visu darīt.

    – Jā, bet kas cits mums to darīs? Mēs ar Ati divi vien esam. Četrdesmit piecus gadus esam kopā. Kad satikāmies, pirmos piecus gadus nodzīvojām kopā neprecējušies. Atim bija jāizšķiras no sievas, man – no vīra. Apprecējāmies piecus gadus vēlāk – 1975. gada 8. oktobrī, un tā mēs kopā turamies. Zinām un jūtam smalkākās nianses par otru.

    Es domāju, ka cilvēkiem vajag ilgi dzīvot kopā, nevis pie pirmajām domstarpībām aizskriet katram uz savu pusi.

    Tā nekad līdz ilgiem kopīgiem gadiem nevar tikt un vecumā var palikt viens.

    Man rudenī būs septiņdesmit pieci gadi. Mums abiem ar Ati izstrādājies katram savs dzīves ritms. Es turos pie gadiem ierastā režīma. Savu programmu neesmu mainījusi. Ne pārāk sevi izdzenu, bet arī neļauju ieslinkoties. Rītos vēl arvien vingroju. Dažreiz negribas kārtīgi vingrot pilnu programmu, tomēr sevi piespiežu un to izdaru.

    Rīts man sākas pusseptiņos, kad iedzeru tiroksīnu. Pēc tam kādu laiku vēl ir miegs, pusastoņos es ceļos. Tiroksīns pēc vairogdziedzera operācijas man jādzer visu mūžu. Domāju, ka slimība bija saistīta ar Černobiļu. Tajā 1986. gada aprīļa naktī es braucu vilcienā uz Maskavu un biju tai vietai tuvu. Pēc trijiem gadiem sāku izjust sekas, 1990. gadā man izņēma vairogdziedzeri, kas bija pilnīgi sadrupis un sarkans. Tādas operācijas tolaik notika masveidā, bet par iemesliem nerunāja, Černobiļu pat nepieminēja.

    Pēc vairogdziedzera operācijas man bija ļoti smagi – organisms nepieņēma vairogdziedzera hormonu, izkrita mati, nogāja plika galva, bet ar laiku pieradu pie tiroksīna, atradu līdzekli, kas atjaunoja matus. Tas jau bija tik sen, ka par to vairs nedomāju. Tagad man atkal ir mani biezie mati, vēl arvien labi aug. Kādreiz regulāri piekrāsoju mazliet tumšākus, bet tagad ļauju, lai aug, kādi ir dabiski.

    Un pie friziera nekad neesat gājusi.

    – Ziniet, kopš kura laika es neeju pie friziera? Tas ir humors. Kad man bija sešpadsmit gadu, tolaik modē bija ilgviļņi, un man arī gribējās lokas. Tagad mati man pašai veidojas, jaunībā tie bija gludāki, un es izdomāju – lai tiktu pie lokām, jāiet likt ilgviļņus, un paliku bez matiem. Tā ķīmija bija pārāk stipra, un matus man nocēla no galvas ar visiem ruļļiem. Palika vairs tikai pluskas. Mamma bija izmisumā, un kopš tās reizes mani vairs neviens frizētavā nav varējis iedabūt. Mana māsa Ruta gan regulāri vēl arvien liek ilgviļņus. Mans Atis to sauc par karakuili. Krieviski sprogas ir karakuļ, un Atis Rutai saka: «Tu atkal iesi likt karakuili?» Vismaz trīs reizes gadā Ruta to dara, bet tagad tas vairs neesot tik briesmīgi. Šo laiku ķīmijas nav tik trakas.

    Teicāt – braucāt uz tikšanos Valmierā, bet nezināt, ko jaunieši par jums zina. Savulaik par jums bija dažādi mīti. Visi domāja, ka bohēmiskajā vidē, kurai piederējāt, notiek iedzeršanas, bet patiesībā jūs alkoholu vispār nekad neesat lietojusi.

    – Jā, es nedzeru nekādu alkoholu. Akadēmijā sava uzdzīve notika, bet studentu pieticība liedza kaut ko labāku par lētajiem vīniņiem. Kad dažas reizes mazliet iedzēru, uzreiz vēmu. Tās bija mokas, un kāpēc man tās vajadzīgas? Labi, ka Kazā (kafejnīca Vaļņu ielā, kurā tolaik pulcējās intelektuāļi un disidenti – L. B.) varējām tasi kafijas izdzert. Nekam vairāk nesanāca. Nabadzīgs cilvēks nevar būt dzērājs, un tie, kas dzēra, ir jau zem zemes. No Kazas daudzi ir aizgājuši. Alkohols paņem gadus no dzīves nost. Tam nav jēgas, un mani tas nekad nav saistījis. Pīpējusi arī neesmu. Man nekad nav patikušas sajūtas, kas mani nomāc, uzspiež kādu uzvedības modeli vai pieradina pie kādām vielām. Smēķēšana ir pieradums, nekas cits. Cigarešu smaka man rada ļoti nepatīkamas sajūtas. Ja blakus nostājas cilvēks, kas milzīgi daudz smēķē un ar tām smakām ir pievilcies, es uzreiz klepoju. Man ir žēl jauniešu, kas smēķē. Meitenes iet pa ielu – vienā rokā alus skārdene, otrā – cigarete.

    Kad pilnīgi neticamā veidā, pateicoties Rietumberlīnes mākslas menedžerim Valdim Āboliņam, man 1977. gadā bija iespēja strādāt Rietumberlīnē, Betānijas mākslinieku namā, kur dzīvoju, mani kaimiņi bija ļoti raiba publika no dažādām pasaules malām, un tajā radošajā vidē dzīve sita augstu vilni. Pirmā glezna, ko jauno piedzīvojumu ietekmē uzgleznoju, bija Džungļi ar Rietumberlīnes narkomāniem. Ko tādu es redzēju pirmo reizi dzīvē – cilvēkus, iegājušus citā realitātē. Reiz kādā kompānijā arī man piedāvāja uzvilkt kāsīti. Smagums, kas iegūla plaušās un klepus lēkme tam radīja absolūtu pretestību. Pateicu: «Nē, tāda veida apdullināšanās man nav pieņemama!»

    Visos laikos bijuši cilvēki, kuriem ir tieksme rīt kaut ko iekšā vai spēlēt azartspēles. Tāda veida atkarību man nav, ja neskaita, ka gleznošana savā ziņā ir kā azartspēle. Tā tomēr ir atkarība, un gleznošanu es izjūtu kā atkarību. Bez tās es nevaru, bet tik nekaitīga tā nemaz nav. No krāsām nāk kaitīgi izgarojumi, un pa tiem gadiem organismā tie ir uzņemti lielā daudzumā. Uz visām krāsu kārbiņām un tūbiņām rakstīts vai ar zvaigznītēm apzīmēts, ka tās ir indes. Jo vairāk zvaigznīšu, jo krāsas indīgākas. Es visu dzīvi sevi apzināti indēju, tāpēc varbūt man nevajag ne alkoholu, ne cigaretes, ne citu ko apreibinošu.

    Jums ik pa laikam dzīvē bijuši smagi sitieni.

    – Jā, daudzreiz esmu pakritusi, bet atkal piecēlusies. Es vienmēr ķepurojos ārā, ļoti piestrādāju, lai pieceltos. Briesmīgākā traģēdija man bija, kad ar izkaisīto sklerozi saslima dēls. Aleksim bija astoņpadsmit gadu, tikko bija iestājies Universitātē, jauns cilvēks, kuram dzīve tikko sākas, bet slimība klusi darīja savu ļauno posta darbu. Aleksim strauji pasliktinājās redze, atņēmās kustības. Slimība smadzenes neskāra. Aleksis klausījās angļu valodā teātra izrāžu un grāmatu ierakstus. Es viņam tos nesu. Angļu valoda bija viņa hobijs, to viņš pārzināja perfekti. Mūziku klausījās. Lielus līdzekļus izdevu par mūzikas ierakstiem, lai tie Aleksim būtu. Viņš apzinājās, ka slimības iznākums ir nenovēršams, bet līdz pēdējam brīdim cerēja, ka atklās zāles, kas multiplo sklerozi apturēs. Vēl arvien tas nav noticis, un tas ir dīvaini šajā tehnoloģiju un zinātnes straujas attīstības laikmetā.

    Aleksis turējās varonīgi, bet tas laiks man bija briesmīgs. Darīju visu, kas iespējams. Lasīju literatūru par šo slimību, kontaktējos ar cilvēkiem, kam arī tā bija. Aizvedu Aleksi uz Kanādu un Kaliforniju. Viņš tad vēl varēja pārvietoties ar ratu palīdzību. Izmēģinājām tuksneša smiltis un karstumu, cerējām, ka tās dos uzlabojumu. Ārkārtīgi daudz enerģijas ieliku savā dēlā un diezgan daudz gadus iedevu viņam klāt ar to, ko viņam sagādāju. Sešpadsmit gadus Aleksis pretojās slimībai, bet 2000. gada 28. septembrī to cīņu zaudēja.

    Atceros, cik briesmīgi raudāja mana mamma… Vecs cilvēks, deviņdesmit gadu, daudz ko dzīvē pārdzīvojis, bet tās bēdas bija neaprakstāmas. Viņa aizgāja trīs gadus pēc Alekša. Nelaimes nāca cita aiz citas. Man bija smaga operācija – disku trūce. Kopš tā laika daudz ko vairs nevaru darīt, bet esmu tikusi pāri tam izmisumam, kad negribas dzīvot. Pēc Alekša nāves manī bija pilnīgs tukšums. Viss it kā notika, bet es stāvēju nost no visa. Kopš tā laika neesmu varējusi vairs paraudāt, un tas ir slikti. Smagums iekšā milzīgs, bet asaru nav.

    Kad notiek tādas traģēdijas, jādzīvo tālāk. Tas noliktais ceļš katram ir jānoiet līdz galam. Kad nomira Aleksis, mans glābiņš bija darbs. Kādu laiku nevarēju pagleznot, bet tad atkal sāku. Glezniecība zināmā mērā ir terapija. Viņa dziedē, bet tās iedarbība vēl nav izpētīta. Es vienmēr ļoti daudz esmu strādājusi. Tikai tagad saprotu, cik ļoti daudz.

    Man nav bijis laika bohēmai un dzīves svinēšanai.

    Citi priecājās, man turpat aiz muguras pļāpāja, runāja visādas gudrības, sprieda par augstām lietām, bet es tikai gleznoju. Varbūt pat par daudz esmu strādājusi, bet es bez tā nevaru. Vēl arvien gleznoju.

    Par Alekša tēvu kaut ko zināt? Kāda bijusi krievu disidenta Staņislava Aksjonova, saukta par Stenliju, dzīve?

    – Neko par viņu nezinu. Mēs iepazināmies Kazā, tur viņu arī iesauca par Stenliju. Viņš bija pulkveža dēls no Volgogradas, bet disidentiski noskaņots. Maniem vecākiem par lieliem kreņķiem, mēs apprecējāmies. Sevišķi mans tēvs Stenliju nevarēja ciest. Viņam bija daudzas īpašības, kas arī man nebija saprotamas un pieņemamas. Lai gan režīms Latvijā un Krievijā bija viens, mēs jutāmies kā cilvēki no divām dažādām pasaulēm. Sākumā tas neizpaudās, bet vēlāk atklājās viņa lielkrievu šovinisms. Viņš ļoti nicīgi izteicās par latviešiem, sauca mūs par aborigēniem. Viņam patika mani krāpt, arī tādas tieksmes viņam bija. Stenlijs bija skaists vīrietis, atlētisks, gaišiem matiem, patika sievietēm un izdevību garām nelaida. Es tupēju mājās, Aleksis bija mazs, un darbs man arī tāds, ka daudz jābūt vientulībā un jāstrādā.

    Pēc četriem gadiem izšķīrāmies, par Aleksi viņš neinteresējās, un tad, kad Aleksis saslima, pazuda no mūsu dzīves pavisam. Mēs viņu vairs neredzējām. Kādi cilvēki man teica, ka Stenlijs saistījies ar krievu garīdzniecību. Esot apprecējies, jaunajā ģimenē augot divi dēli. Vēlāk kāds viņu bija redzējis Izraēlā. Stenlijs no manas dzīves izzuda.

    Ko jūs būtu darījusi, ja nebūtu gleznojusi? Dejojusi?

    – Nekādā gadījumā! Es bērnībā gāju baletā, bet man ātri pateica: «Tu, bērns, audz par lielu, un tas baletam neder!» Es izaugu ļoti gara. Manā laikā tik gara auguma meiteņu nebija daudz, un tās, kas izstiepās garākas par citām, to ļoti pārdzīvoja. Es gan ne, tēvs man to izsita. «Neiedrošinies uzmest kūkumu vai ieliekties ceļos! Stāvi taisnu muguru, turi galvu paceltu!» viņš vienmēr atgādināja, un es nekad no sava auguma neesmu kautrējusies. Esmu redzējusi, ka tramvajā iekāpj gara sieviete un ieliecas ceļos, lai nebūtu pāri citiem. Domāju – nu, kāpēc jākautrējas? Skolā biju laba fizkultūriete, man patika, ka mans augums ir stingrs. Citu pievērstie skatieni mani neuztrauca. Sapratu, ka cilvēkam ārpus standarta, kāda es biju, ir divas izvēles – pieņemt, ka tevi sauc par garo Līzi, vai izspēlēt to kā ekstravaganci. Es izvēlējos ekstravaganci.

    Sešdesmito gadu dzīves pelēcība bija neiedomājama. Rīgas ielās valdīja standarta vājprāts, bet man bija divdesmit gadu, un es gribēju atšķirties. Kanādā dzīvoja mana krustmāte Zelma, tēvamāsa. Viņa man atsūtīja ļoti skaistu mēteli, pelēkmelnu redingotu – ļoti garu, uz auguma šūtu, vidū piegulošu. Ar to mugurā, katliņu galvā un baltu, no mežģīņu aizkara uzšūtu lakatu ap kaklu pa Brīvības (toreizējo Ļeņina) ielu nodrasēju līdz viesnīcai Rīga. Visa iela atskatījās, daudzu reakcija bija šokējoši naidīga. Mani apsaukāja rupjiem vārdiem, vīrieši svilpa, citi skrēja pakaļ.

    Tagad Cēsīs skatījos, kā sievietes ģērbtas. Pieņemu, ka tas, ko tur redzēju, ir pēdējais modes kliedziens. Tagad visu ko velk kopā, bet man pašai vairāk patīk klasisks apģērbs. Manu gadu cilvēkiem vairs nepiestāv cepures ar lielām malām, uz kurām salikti bumbieri un saspraustas pāva spalvas. Neko tādu uz galvas neesmu likusi arī jaunībā. Tas nav mans stils. Man bija draudzene Ingrīda Pumpure, kas strādāja Modeļu namā, un viņa ieteica salikumu, kas man visai dzīvei iet cauri. Lai labi izskatītos, fona apģērbam, kas ir piegulošas bikses vai svārki melnā vai citā vienā krāsā, virsū likt kaut ko košu, bet tikai vienu akcentu. Ja tērpā ir kaut kas spilgts un ekstravagants, tā var būt tikai viena detaļa un vairāk nekas. Man patika melns ar baltu un kāds sarkans akcents. Otrs, pie kā visu dzīvi pieturos, – apaviem jābūt perfektiem, labas kvalitātes un dārgiem.

    Savu otru vārdu – Nora – kādreiz lietojat?

    – Tikai dokumentos. Nora man ir dzimšanas apliecībā, un arī padomju gados abi vārdi man bija ierakstīti pasē, bet dzīvē Nora nekad nav lietota. Es sevi vairāk izjūtu kā Maiju. Indiešu valodā Maija ir ilūzija, bet mana dzīve nav ilūzija. Es esmu reāliste caur un cauri, arī mākslā, bet gleznās man ir izdomātais reālisms, sapņu reālisms. Tas man ir palīdzējis izturēt smagajos laikos, piecelties pēc kritieniem. Man nekas nav iedots tāpat vien, nekas nav nācis viegli. Par visu esmu samaksājusi.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+