Maestro sargeņģelis Lana Paula: Raimonds citus savā dvēselē nelaiž

Intervija publicēta žurnālā Santa 2012. gada 8. numurā.

Atturīgi krāšņā dienvidniece ar valodu, kur šarmanti saplūst latviešu, krievu un angļu vārdi. Ar odesiešiem raksturīgo intonāciju un domu pingpongu. Mēs tiekamies Paulu jūgendstila dzīvoklī. Līdzās melnajam flīģelim uz žurnālgalda haotiski izliktas nošu lapas. Uz dīvāna – ūdeļādas joslām rotāti bēši spilveni… Lana rāmi sēd iepretim, ar muguru pret logu, un pēcpusdienas gaisma silti apņem viņas tēlu. «Neesmu jūsu žurnālam izdevīga: nesaprotu tā sauktās sieviešu problēmas. Cilvēciskās saprotu. Un neciešu tenkas.»

Šis ir tāds laiks, ka Lanai īsti negribas runāt. «Man garastāvoklis uz nulli, jūs jau saprotat, kāpēc.» Neiespējami izlikties, ka tā nav: rūgtums par milzīgo finanšu satricinājumu, kas aprijis arī maestro mūža autoratlīdzību, nekur jau nevar pazust. Tomēr Lana mūsu sarunā mēģina par to nedomāt. Un stāsta par dzīvi. Par tiem gadiem, kopš pametusi savu dienvidu pilsētu pie Melnās jūras, lai būtu līdzās mūsu Paulam.

– Igaunijā, Sāremā, bijāt vispasaules odesiešu saietā. Pauls no skatuves teica: «I ja odesit… Po žeņe.» Bet kad jūs pati beidzamoreiz apciemojāt dzimto Odesu?

– Pirms dažiem gadiem. Raimonds pierunāja, bet man tur vairs nepatīk, man ir bail. Tur vairs nav neviena, ko esmu mīlējusi, nav arī neviena paziņas. Un no bērnības es maz ko vairs atceros. Pateikšu, kāpēc… Pēckara gados Krimā valdīja totāla neraža, bads… Pāri visam – vienīgi izdzīvošana. Mums tiešām nebija, ko ēst.

Mans prāts laikam daudzas smagas atmiņas ir izstūmis no apziņas, lai tās vairs nesāpētu.

Kādreiz par sevi pat brīnos: neatceros ne skolas piedzīvojumus, neko… Vien divas skolotājas palikušas prātā. Un vēl atceros, kā mans desmit gadu vecākais brālis kā tāljūras kapteinis posās strādāt uz kuģa Tālajos Austrumos, uz Nahodkas līci netālu no Vladivostokas. Tagad brālis dzīvo Transilvānijā, viņa sieva ir rumāniete… Bet man negribas stāstīt ko vairāk. 

Mēs ar Raimondu esam ļoti noslēgti. Redziet, es agrāk biju daudz atvērtāka, manī bija vairāk viegluma. Tagad secinu, ka tik savrupa laikam būšu kļuvusi vīra iespaidā. Raimonds citus savā dvēselē nelaiž. Sākumā man tas šķita pat dīvaini, bet vēlāk sapratu, ka viņam ir simtprocentīga taisnība. Svešiem nav ko bāzt degunu manā mājā. Mana māja ir mans cietoksnis. 

– Odesā jūs mācījāties universitātes lingvistikas fakultātē un aizgājāt strādāt Intūristā, ko PSRS nodibināja, lai piesaistītu ārzemju tūristus.

– Kad beidzu skolu, iestājos augstskolā un sāku strādāt, man bija tikai sešpadsmit gadu. Viņiem vajadzēja tulkus, un es viegli sapratos ar cilvēkiem. Intūrista meitenēm bija jābūt dāmām: darbā jāierodas perfektā frizūrā, ar amerikānisku meikapu… Laikam gribēja ar to piesaistīt tūristus. Braucu atklātā jūrā uz robežas sagaidīt lielos ārzemju kuģus, un bieži mūs pārsteidza vētras. Turīgus ārzemniekus pavadīju privātās ekskursijās pa Krimu, un man šis darbs ļoti patika: daudz interesantu stāstu, neparastu tikšanos… Kad nedēļu esi bijusi kopā ar šiem cilvēkiem, parasti arī sadraudzējies… Un reiz tiku ielūgta viesos uz Queen Elizabeth, vienu no pasaulē lielākajiem okeāna laineriem… Kāds tur bija greznums! Odesā atceros sirmu emigranti ratiņkrēslā, kas savā simt četru gadu vecumā bija uzdrošinājusies pārkuģot okeānu: pirms nomirt, viņa tikai vēlējās vēlreiz pabūt dzimtajā piestātnē. Atceros, kā slavenais mākslinieks Sarajans staigāja šortos, bet Krimā tas skaitījās nepieklājīgi. Biju klāt, kad dumjie miliči viņu arestēja. Vesela atmiņu buķete…

– Un tieši Odesā jūs satikāt Paulu. (Sešdesmito gadu pašā sākumā jaunais, talantīgais džezmenis bija ieradies koncertēt ar Filharmonijas brigādi Mi iz Rigi. Lana uz koncertu atnāca ar nokavēšanos. Vēlāk viņi iegadījās vienā kompānijā, un Pauls acumirklī… Atgriezies Rīgā, viņš Lanai rakstīja vēstules. Telefona tālsarunas toreiz vajadzēja pieteikt caur centrāli, un sarunas iespēju saņēmi, kad nu līnija brīva – citreiz tikai pēc trim dienām.)

Drīz pēc pirmās tikšanās Pauls pie jums uz Odesu atbrauca vēlreiz. Vai samīlējies kā traks?

– Nu, nē. Vienkārši gadījās labā garastāvoklī un atbrauca. Norāva orķestra koncertus Jūrmalā, sataisīja sev lielu šmuci… Bet nepatikšanas toreiz Raimondam padevās viegli, tie bija gadi, kad viņš ne sevišķi kontrolēja, ko dara. Mūsu attiecības attīstījās, bet es intuitīvi sapratu, ka viņš Odesā nekad nepaliks. Braucām uz Latviju. Vēl jau nezināju neko par apstākļiem… Mēs tikai norunājām, ka būsim Rīgā.

– Un par Latviju jūs neko nezinājāt.

– Neko! Biju pārliecināta, ka vienkārši pārceļos uz dzīvi no vienas pilsētas uz citu. Neko nezināju par okupāciju, deportācijām… Un tikai šeit… Man pret visu bija ļoti atvērta attieksme, kā jau dienvidniecei (manā pasē ierakstīts ukrainiete), mana mentalitāte stipri atšķīrās. Man bija liels respekts un cieņa pret Rīgu, šejienes cilvēkiem… Par maniem pirmajiem draugiem uz mūžu te kļuva gleznotājs Leo Kokle, režisore Tīna Hercberga un tēlnieks Alberts Terpilovskis.

– Jūs, pavisam jauniņa, tikko pēc augstskolas, bez tuviniekiem, bet mīļotais puisis – ļoti vētraina personība… Jums vajadzēja drosmi. Vai toreiz apzinājāties, ka sākusies pilnīgi citāda dzīve?

– Nē! Un diez vai man būtu spēka, ja es būtu zinājusi. Ar šodienas prātu… Es nevarētu… Mums taču nebija, kur dzīvot! Kā tikai negāja: vasarā īrējām paziņu dzīvokli, kamēr saimnieki atpūtās pie jūras, bet – tikai līdz augusta beigām, septembrī jau šlosen, un tad ej, kur gribi. Bet pēc dažiem mēnešiem jādzimst mūsu mazajam…

Es ļoti jūtu, kad esmu nevēlama, kad neesmu gaidīta, un nemūžam ar elkoņiem nebīdos, lai tiktu pieņemta.

Bet Raimonda bohēma mani pieņēma acumirklī! Tiklīdz iebraucu, tas bija pirms Jāņiem, gājām uz mākslinieku darbnīcām Daugavmalā. Gleznotājs Leo Kokle uzreiz mūs ievilka pie mākslinieka Jāņa Pauļuka… Un viss – es biju savējā. Tagad saprotu, ka to patieso pilsonību man iedeva Leo! Toreiz. Viņš mani pieņēma, man šķiet, iemīlēja mani… Mūsu kompānija spēlējās ar ideoloģisko nodevu valstij kā tādu obligāto maksājumu, bet savējo vidū mēs dzīvojām pavisam citādi.

(Leo Kokle toreiz gleznoja Lanu. Kādā privātkolekcijā glabājas viņas slavenā mirdzošā portreta ar lakatiņu galvā oriģināls. Profils, kas izstaro tik īpatnēji saviļņojošu gaismu… Lana mani aicina virtuvē un parāda krūzīti, kuru rotā šā portreta reprodukcija: «Vienīgais attēls, kas man no tā palicis.»)

– Jānis Peters pieminēja jūsu skaistās vasaras Vitrupē, viņa lauku mājās…

– Odu tur bija nenormāli daudz. Pašā jūras krastā puva veca zvejnieku laiva. Mēs pasaucām galdnieku un kopīgi uzbūvējām no tās dzīvojamu ēku. Nu, ko tur daudz varēja uztaisīt, bet sanāca divas improvizācijas par guļamistabu, vidū – simboliska ēdamistaba. Kopā ar Tīnu un Albertu palikām pa nakti, dzīvojām nedēļām… Pēc tam cilvēki melsa: Paulam pie jūras ir pils… Gāja skatīties uz to pili.

– Sešdesmito gadu Rīgā vien retais runāja angliski tik labi kā jūs. Bet latviešu valodā taču nesapratāt ne vārda?

– Nuja, visi runā, smejas par jokiem, bet es neko nesaprotu… Man nebija ne latviešu valodas grāmatu, ne pedagoga. Es vienkārši vēroju izkārtnes, lasīju uzrakstus divās valodās un centos iegaumēt vārdus. Kino vairākas reizes skatījos vienu un to pašu filmu ar subtitriem, lai saprastu, kā latvieši būvē sentences. Raimonda mammai bija izcila dikcija, es uztvēru katru zilbi, un pēc diviem mēnešiem jau sapratu, ko viņa runā.

Un tagad, kad nervozēju, ar manu latviešu valodu kļūst drusku švakāk, tā it kā nobloķējas. Vajag izelpot, atbrīvoties, un tā atkal plūst fluently. Bet trīs četras valodas zināt – tas mūsdienās ir krietni par maz…

Kad astoņdesmit devītajā gadā Daugavmalā notika lielā tautas demonstrācija, es taču arī skrēju uz turieni. Es biju spārnos! Skraidīju uz Atmodas pasākumiem, domāju – kāda laime, ka tagad varēs dzīvot bez meliem…

Bet, atklāti sakot, tik daudz melu kā šodien toreiz nebija. Tagad meli jau kļuvuši par maizi, par taisnību pirmajā pakāpē.

Ilgi turēju krievu pasi, jo tad nevajadzēja vīzu, lai Pēterburgā apciemotu meitu un mazmeitas: iekāpu vilcienā un aizbraucu. Kad krievi ieviesa vīzu režīmu, sapratu – kad nav, tad lai nav. Nokārtoju pilsonību, noliku eksāmenu. Nebija grūti: visa latviešu kultūra, taču izgājusi caur manu virtuvi! Es pat varēju eksaminatorus izglītot, jo daudz ko zināju no pirmavotiem…  

– Bet jūs jau skaisti pateicāt: pilsonību ar savu attieksmi jums iedeva Leo Kokle tālajos sešdesmitajos.

– Leo bija pirmais. Bet zināt, kur es saņēmu patieso gandarījumu? Vienmēr iepirkos tirgū, jo veikalos jau nekā nebija. Joprojām tā palicis – eju uz Centrāltirgu, kas man te, ko aiziet caur Vecrīgu, pavisam tuvu… Toreiz piegāju pie biezpiena pārdevējas un teicu: «Lūdzu, dodiet man kilogramu.» Viņa atbildēja: «Nē, šo neņemiet.» Pagriezās un pāri visai telpai nobļāvās:

«Mildā-ā! Iesver biezpienu Lanas kundzei…» Tas man nozīmē daudz vairāk nekā tāds pilsonības papīrs. Un ne jau par labāku biezpienu ir runa… Šāda sirsnīga attieksme mani aizkustina līdz asarām, saprotiet.

– Jūsu darbs šajos gados nozīmējis būt līdzās Paulam. Vai jums nav gribējies veidot pašai savu, teiksim, lingvistes karjeru?

– Pauls taču neļāva! Man tika piedāvāts darbs biedrībā sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Viņiem vajadzēja manu pazīstamo uzvārdu un valodu prasmes. Jūs pat iedomāties nevarat, ar kādu skandālu beidzās mana pirmā un vienīgā darbadiena Latvijā! Mamma mia! Raimonds ar mani ilgi nerunāja un tad savu pusdienu šķīvi aizlidināja Baznīcas ielas dzīvokļa griestos. Protams, naudas dēļ jau man to darbu nevajadzēja. Pauls sovjetlaikā ar savu mūziku lieliski pelnīja, bija viens no oficiāli vislabāk situētajiem cilvēkiem. Neaizmirstiet, kāds viņa mūzikai bija tirgus – ne tikai milzīgajā Padomju Savienībā, bet pat Japānā līdz šai dienai skan Paula mūzika. Vēlāk gan uzzinājām, ka padomju finanšu instances viņam no atlīdzības allaž bija atvilkušas deviņdesmit piecus procentus. Taču toreiz autortiesības bija tik labi kontrolētas un sargātas, ka ar tiem nieka pieciem procentiem mums pietika un vēl palika pāri. Un es sapratu, ka Raimondam atkal izrādījusies taisnība: es varētu būt kaut Nobela prēmijas laureāte, no manis lielāka jēga ir palīdzēt viņam. Pauls slikti pacieš svešu cilvēku mājās. Tāpēc arī visu mūžu dzīvojam tikai paši vien, mums nav kalpones.

Beigu beigās visas īpašības un dzīves kārtību, kāda ir Raimondam, lēnā garā esmu pārņēmusi arī es… Tagad, pēc tik daudziem gadiem, uz sevi skatos un domāju: kur ir tā agrāko gadu Lana? Vairs nav. Tas ir loģiski, ja tik ilgi kopā dzīvo bez skandāliem. Tie mums bijuši tikai pāris. Vienu, par darbu, jums izstāstīju. Kas es īsti Raimondam esmu? Mājsaimniece? Ižģivenka, kā krievi rakstīja par Džekiju Kenediju?

– Drīzāk Pauls intuitīvi nojauta, ka pats sava talanta un dzīves menedžmentā apmaldīsies. Tāpēc piešķīra jums sargeņģeļa darbu.

– Viņam tiešām arvien vairāk vajadzēja palīgu. Neviena diena nebija līdzīga citai, un problēmas mēs risinājām  kopā. Ja radošam cilvēkam ir miers mājās, ja viņam ir emocionāli droša aizmugure… Tas ir labākais, kas var būt.

Bet mums paveicās. Tiesa, ne no paša sākuma: Raimonds bija īpatns, un ja vēl tautība dažāda… Paveicās, ka mana māte bija ļoti sirdsgudra sieviete. Atdeva savu dzīvokli Odesā, ko es varēju apmainīt pret dzīvokli Rīgā. Mūsu dēļ. Raimonds tad vēl bija tikai talantīgs vieglprātis, neko dižu nebija sasniedzis. No alkohola un neēšanas viņa organisms bija tā novājināts, ka vismaz divreiz gadā ķēra abpusējs plaušu karsonis… Nu, cik tur tālu līdz tuberkulozei! Mana mamma ne tikai Raimondam neko neaizrādīja, bet pat ķērās pie mana vīra veselības uzlabošanas – gatavoja gardumus speciāli viņam. Sacepa pankūku kvantumu… Cepa putukrējuma torti, kas Paulam ļoti garšo. Tādu milzīgu, apaļu nolika priekšā uz galda, iedeva karoti, lai ēd viens pats. Varbūt mamma juta, ka Raimonds ir labs cilvēks? Nu, jā, ļauns jau nebija, tikai vai nu smagi strādāja, vai nu riktīgi plītēja. Un ar manu mammu viņam bija ļoti sirsnīgs kontakts.

– Jānis Peters teica, ka Paulam adresētus pārmetumus un apvainojumus visos laikos vissmagāk pārdzīvojusi Lana.

– Jā, tā ir… Varbūt arī tāpēc es arvien biežāk te jūtos sveša. Vienmēr brīnos, kādu pretestību Pauls iztur un nečīkst, nevienam nežēlojas… Tikai dara savu darbu kā apburts. Saprotiet, Paulam ir ienaidnieki jebkurā sistēmā. Nu, piemēram… Pirms deviņdesmit sestajā gadā Raimonds uzstājās krievu emigrantiem Madison Square Garden, divus gadus viņu uz šo braucienu vajadzēja pierunāt. Beidzot viņš bija ar mieru, bet ar noteikumu, ka drīkstēs paņemt līdzi Dzeguzīti. Nu, kurai komercorganizācijai gan vajadzētu bērneļu šļuru? Kādu plikumu taču vajag! Bet Raimonds saprata, ka citādi šie talantīgie bērni uz Ameriku varbūt nekad netiks, kāds nu kuram būs liktenis. Tagad mazie savā CV varēja ierakstīt, ka uzstājušies Medisona skvērā… Tajā koncertā nu gan es raudāju – par cilvēku mīlestību un sirsnību. Un tad… Nepaspējām ne atbraukt mājās, kad Pauls jau dabūja pa kaklu, ka koncerts bijis krievu valodā… Lūdzu! Un tā visu mūžu.

– Pauls ir atzinis, ka ar viņu varot dzīvot tikai tāds cilvēks, kam nervi kā striķi. Jūsu paziņu lokā cirkulē slavenais stāsts, kā jūs jaunībā pratāt Raimondu dabūt mājās no kroga: «Lana atnāca viņu meklēt uz Skapi. Citas sievas nāca ar skandālu, lamāšanos. Lana klusēja un tikai skatījās. Vienkārši klusēja. Pauls cēlās un gāja mājās.»

– Varbūt viņš intuitīvi juta, ka daru viņam tikai labu. Bet situācija nebija vienkārša, vēl jau mājās bija arī jātiek. Un kā mēs nācām… Man grūtnieces vēders priekšā, Raimonds grīļojas, bet paņēmis Kokli pičpaunā kā bērnu… Un tā nu mēs kāpām uz Leo darbnīcu Daugavmalas nama augšstāvā.

Viņi abi pa priekšu, es no muguras drošināju, lai, Dievs pasarg, neapgāžas abi.

Reiz atkal cits trakums… Pārnāku mājās, tur, protams, pilns ar Raimonda draugiem, iedzer, uzpīpē un runājas. Un cauri troksnim es dzirdu – tā kā bērns čīkst. Bet neviens nereaģē! Kā tas var būt, ka manās mājās raud bērns, bet es viņu neredzu. Tad ieraugu, ka aiz dīvāna tiešām… aizripojis svešs mazulis. Izrādās, vienam sieva atļāvusi iziet no mājas tikai kopā ar mazo bērnu; pa burzmu mazais, nabadziņš, aizripojis pagultē.

Mūsu dzīve lielā mērā pagāja arī restorānos… Visvairāk mēs, protams, bijām Skapī. Ļoti populāra vieta tolaik bija arī Metropole, tur aizliegto džezu dziedāja tāda Mirdza. Vēl labi atceros Raimonda otro konservatorijas studiju laika restorānu Kaukāzs. Merķeļa ielas pagrabā. Kas tur tagad ir, nemaz nezinu, aiziešu un paskatīšos. Tur devās, kad galīgi nebija naudas: maize un sinepes stāvēja uz galda par brīvu. Un ko es varēju darīt? Es ļāvos notikumiem. No Krimas labprātīgi biju šurp atkūlusies, tad nu, lūdzu… Mamma tikai vienreiz brīdināja: «Tu zini, ko nozīmē dzīvot ar cilvēku, kurš iedzer? Nebūs viegli.» Ko es zināju? Neko es nezināju. Un viegli arī, bez šaubām, nebija. Kā bija, tā bija. Mana dzīve, no tās es neatteikšos.

– Mīlestībai ir liels spēks, bet vai maestro nebaidījās, ka var jūs kādā brīdī pazaudēt? Ka pateiksiet – negribu vairs uztraukumus. Viņš ir jums teicis paldies par to, ka esat līdzās joprojām?

– Nē, un man to nevajag. Es neticu vārdiem. Kāpēc muldēt pa tukšo? Patiesība ir izjūtama, nevis pasakāma vārdos. Arī ja Raimonds kādreiz ir rupjš… Nu, gadās – gan attiecībās, gan sabiedrībā. Ne tāpēc, ka būtu slikti audzināts, bet – viņš nefalšē, neizliekas. Tādos brīžos es domāju: nu, mīļā, kur tu lido! Nomierinies. Skaties uz viņa darbiem.

– Meitas Anetes piedzimšana 1962. gadā mainīja arī jūsu dzīvi citādā ziņā: kopš tā laika Pauls vairs nedzer ne lāses.

– Atklāti sakot, mūsu Anetiņa nedabūja tik daudz uzmanības kā citi mazuļi. Kamēr negāja skolā, bieži dzīvoja Krimā… Varbūt tāpēc viņa izaugusi tik patstāvīga. Mēs meitu ļoti mīlam, bez šaubām, bet jābūt godīgai – kā māte es nebiju tāda usju-sju… Bet toreiz arī bija citi laiki. Pag, kā tur bija? Nu, ļoti vienkārši! Bija skola, jāmācās. Kad Anete beidza skolu, papucītis teica: jūlijā vari atpūsties, bet ar 1. augustu iesi strādāt. Lai būtu kārtība! Un meita sāka strādāt par administratori televīzijā. Tad pabeidza Pēterburgā televīzijas režisorus… Visu, ko dzīvē sasniegusi, visu izdarījusi pati. Negaidīja, kad kāds palīdzēs.

– Un tomēr: viņa taču bija Paula meita!

– Tā bija vislielākā nelaime. Jūs nevarat iedomāties, kas jāpārcieš kādam, kurš ir Paula bērns. Viņa nav cilvēks, kas mēdz par savām bēdām stāstīt, bet… Reiz atklāja, kā gājusi pa koridoru, dzirdējusi – telpā, uz kuru dodas, visi skaļi smejas, jautri sarunājas… Atvērusi durvis, ienākusi, un visi uzreiz aprāvušies. Iestājās kapa klusums. Nekā ļauna jau tie cilvēki nedomāja, varbūt vienkārši ziņkārība un takta trūkums… Bet es ar ādu sajūtu, ko tobrīd pārdzīvoja mans bērns.

– Jūsu draudzene, kostīmu māksliniece Večella Varslavāne, teica, ka Pauls, satikdams Krimā Lanu, patiesībā atradis briljantu. «Kad viņš uz Latviju atveda savu daiļo mīļoto, viņa nevienam nebija vienaldzīga. Pat sievietes ģība no tā, cik viņa skaista, – kāds kakls, seja… Klusa meitene, ļoti savaldīga un ar dzelzs raksturu. Joprojām eleganta, stilīga, tikai sevi allaž pieklusina, atstājot pieticīga cilvēka iespaidu. Bet viņai sievišķīgi patīk kažokādas, es zinu! Sarkanā lapsa. Reiz aukstā ziemā prasu: «Kāpēc tu to nevalkā?» – «Man kauns,» viņa atbild. Neērti kažokā iet uz tirgu, kad turpat stāv vecenītes, kas izlūdzas naudu.  Lūk, Paula sievai neērti staigāt kažokā – tāda filozofija… Un vēl – ar Lanu var runāt par visu, un tas ir tā, it kā būtu parunāts zem akmens. Arī Raimonds atveras vienīgi Lanai, neviens cits nevar apgalvot, ka pa īstam runājis ar Paulu. Lielais zaudējums bankā ir šausmīgs un prasījis daudz Lanas nervu. Tā nauda taču bija par Raimonda smadzenēm un līdz jēlumam nospēlētajiem pirkstiem, aukstumā, karstumā…» 

– Es Čellu mīlu. Kopš sešdesmitajiem jau divatā vien esam palikušas un saprotamies no pusvārda. Lielākoties apspriežam filmas, jo kino ir mana vājība. Jūs nevarat iedomāties, cik dziļa! Padomju gados Kinonamā lektorijus vadīja brīnišķīgā Valentīna Freimane. Tā bija vienīgā vieta, kur rādīja ekskluzīvas filmas, lielākoties nelegāli ievestas kopijas. Un man bija spēks tur sēdēt un skatīties sešas vai astoņas stundas! Reiz bija atvestas trīs labas filmas, bet Paulam tieši todien jādodas uz Maskavu. Es biju ar tām filmām tā apburta, ka nekaunīgā kārtā pat neaizgāju viņu pavadīt. Tāpēc arī sovjetlaikos tik ļoti gribēju aizbraukt uz ārzemēm: pirmais iemesls bija redzēt labu kino, otrs – nopirkt apavus. Lupatu tu vēl kaut kā vari sašūt, norauj kaut aizkaru, bet bez kārtīgiem apaviem neviena kleita neizskatās labi.

Tagad uz kino vairs neeju, filmas skatos tikai mājās. Mani kaitina mūsdienu kinozāles gaisotne, grūti samierināties ar citu cilvēku reakciju, ja tā nesakrīt ar manējo. Jābūt godīgai – vecums dara savu. Nav īsti štimmunga, un sociums mainījies. 

– Večella jūs dēvē par būvinženieri. Jūs allaž kaut ko remontējat.

– Arī šo dzīvokli es pati uztaisīju, te taču bija pustumšs šķūnis! Protams, palīdzēja meistari, bet idejas un visa ikdienas vadība bija mana. Un zināt, kāpēc to daru? Kopš apzaga mūsu iepriekšējo dzīvokli Baznīcas ielā, ar visu ieslēgto signalizāciju, mēs nolēmām, ka turpmāk naudu ieguldīsim vien tajā, ko zaglis nevar ātri aiznest, telpu restaurācijā, iebūvētā ozolkoka kabinetā… Vispirms es izstudēju grāmatas par jūgendstilu, mācījos. Tad ar skulptoru atradām dekora variantu, kas te piestāvētu. Burvīgs mākslinieks Andris gleznoja… No rīta atnāca, trīs magoņmaizītes līdzi – kā no rīta sāka pie griestiem pindzelēt, tā līdz vakaram, smalki un akurāti. Roka visu laiku augšā… Tagad zinu tehnoloģiju, kas kā piestiprināts, kā ko veido, varētu visu atkārtot aizmiegtām acīm.

– Lai rītos, tais rītos saltos/Tev rokas ir gaismā baltas/Un mieru man dod,/Mieru man dod… /Lana, sniegā/Lūdzu man uguni sakur/Lana, Lana,/Pīlādžu uguni kur… Tie ir vārdi no Paula dziesmas Lana, ko septiņdesmitajos pirmais nodziedāja Viktors Lapčenoks. Jums šī dziesma patīk?

– Vienkārša melodija, bet vārdi… Peters tāpēc arī ir dzejnieks, nevis vienkārši tekstu autors. Viņam nav tukšu vārdu. Raimonds tagad visiem stāsta par mūsu kāzu jubileju. Bet… Mums jau kāzu nebija. Mēs aizgājām uz reģistrāciju Pārdaugavā. Divatā. Un reģistratore prasīja, kur mūsu liecinieki. Nav. Vajagot divus. Labi, pasauca sētnieku, un pati tad būšot otrā. Parakstījāmies. Iznācām ārā, saskaitījām naudu, nemūžam neaizmirsīšu – rublis trīsdesmit deviņas kapeikas. Mazākā, divsimt piecdesmit gramu, kortelīša cena – rublis četrdesmit deviņas. Kinobiļete maksāja piecdesmit kapeikas, mēs nopirkām divas. Dzirnavu un Suvorova ielas stūrī varēja dabūt eļļā ceptus pončikus: trīs kapeikas maksāja tukšie, piecas – ar povidlu. Tāds mums bija tas 31. augusts pirms piecdesmit gadiem. Varbūt tāpēc Raimondam tagad gribas kaut kādu traku balagānu. Viņš paņemšot to stulbo limuzīnu, baloniņus piesiešot… Mēs iešot pie Brīvības pieminekļa ar ziediem, tad uz tiltiņa pieslēgs atslēgu ar sirdi… Vai Pauls tiešām domā, ka es iešu tā ākstīties? Cerams, viņš tikai joko.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.