Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Katrs pandēmijas laiku piedzīvojam atšķirīgi, jo mūsu situācijas ir ļoti atšķirīgas: vecumposms, kurā esam, veselības stāvoklis, resursi, kas ir mūsu rīcībā, – naudas, kontaktu, atbalsta iespējas. Ja līdzekļu ir pietiekami, iespējams, pandēmijas gads bijis pietiekami interesants un labs. Daudzi cilvēki man teikuši – viņi daudz ko jaunu iemācījušies, apguvuši, pārstrukturējuši savu dzīvi, vairāk laika veltot iekšējiem pārdzīvojumiem un meklējumiem. Savukārt citi šo laiku izjūt kā nepārtrauktu spriedzi, stresu un bailes gada garumā. Mēs visi esam iemācījušies kaut ko jaunu, kaut vai tehnoloģiju ziņā. Bet esam arī daudz ko zaudējuši, piemēram, vienkāršas ikdienas lietas – iespēju brīvi ieiet kafejnīcā, pasēdēt ar kādu, veikalā nopirkt, ko vēlamies. Izrādās, šīs vienkāršās lietas mūs psiholoģiski ļoti notur… Tāpēc, kad tas zūd, ir reāla zaudējuma sajūta. Nemaz nerunājot par lielajām lietām – izpostīti biznesi, mākslas un mūzikas projekti.
Kad sākās pandēmija, daudzi teica – mēs no tās iznāksim labāki. Taču jāatceras, ka krīze pati par sevi nevienu nemaina un arī neuzlabo. Krīze ir izaicinājums, kas spiež mainīties, liek kaut ko pārvērtēt un mēģināt darīt citādi. Un arī tad – tiklīdz mazinās, var atgriezties pie vecajiem dzīves modeļiem un censties izlikties, ka nekas nav noticis vai ka viss tūlīt atkal būs vecajās vietās. Problēma ir tā, ka šai vāveres ritenī nemākam apstāties. Pirmkārt, tas tik ļoti griežas, ka mums jāskrien līdzi. Otrkārt, mēs neredzam alternatīvu, nezinām, kā citādi varam organizēt savu dzīvi. Un krīze nedod atbildes, tikai pastiprina mūsu jautājumus. Tāpēc es teiktu – vēl esam mācību procesā. Bet tas var izvērsties dažādi – gan ar plusa, gan mīnusa zīmi.
Var tikai piekrist, ka daudzi šobrīd ir ārkārtīgi noguruši, jo iztērēts ļoti daudz spēka. Nepārtrauktu iekšēju spriedzi rada nemitīga kritika – gan attiecībā uz sevi, gan uz apkārt notiekošo. Vai valdība dara pareizi? Vai es rīkojos pareizi?
Jāapzinās, ka šobrīd, pateicoties vakcinācijai, esam iegājuši finiša taisnē.
Un, līdzīgi, kā tas mēdz būt sportā, pēdējie metri ir īpaši smagi, gribas padoties, šķiet – līdz galam neizturēšu. Tomēr finiša taisne jāsasniedz tik un tā. Varbūt var palīdzēt sapratne, ka ir normāli tā justies. Un vēl kas svarīgi – būt saudzīgiem pret sevi un apzināties, ka neviens no mums nav pārcilvēks. Un labi, ka nav, jo pārcilvēks nejūt emocijas…
Atzīšos, arī man ir brīži, kad šķiet – nu jau ir par daudz, nu jau gribas padoties. Es mācos padoties strukturētā veidā, caur prāta meditāciju. Tas ir brīdis, kad tu atlaid visus grožus un domās apzinies vai lūgšanā Dievam atzīsti – jā, es nevaru, jā, es nesaprotu, man ir par daudz, plūst pāri malām, un es netieku galā. Līdzīgi kā Bībelē – sešas dienas strādā, septītajā atpūties – sešas dienas turies, bet septītajā padodies. Lai sevi nesadedzinātu. Tieši padošanās ļauj iekšējai dvēseles sistēmai atslābt un atrast jaunu pamatu.
Kāds ir šis jaunais pamats? Apziņa, ka viss notiek arī tad, kad es padodos, arī tad, kad es neko vairs nevaru. Pasaule tik un tā turpina griezties un dzīve iet uz priekšu. Tas ir bailīgi! Jo esmu pieradis kontrolēt. Bet, kad atzīstu – es neko nekontrolēju –, es piepeši tieku vests un vadīts. Pēkšņi atnāk brīva sajūta – nu tad paļausimies. Un galu galā – es taču nevaru nokontrolēt, ka nesaslimšu, nevaru nokontrolēt, ka priekšplānā esošie cilvēki pieņems pareizus lēmumus. Bet, ja visu laiku centies nepadoties, tu tiksi piespiests padoties. Putns nevar visu laiku lidot, tam arī ir jāapsēžas. Ja ne, viņš agri vai vēlu krīt zemē. Un visbiežāk pašā nepiemērotākajā laikā un vietā. Un es negribu būt šis krītošais putns.»
