Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Mēs redzam, ka ciešanas cilvēkos atmodinājušas līdzjūtības un palīdzības spēku. Esmu dzirdējusi domu, ka šis karš varbūt atmodinās arī rīcības enerģiju, piemēram, mašīnu konvoji uz Ukrainu taču ir pilnīgi privāta iniciatīva.
– Šādi notikumi, globālas krīzes nereti mūs attīra arī morāli un ētiski. Karš var būt arī kā šķīstītava. Attīrot no naudas varas, no visa, ko iekārojam. Karš parāda, ka pati lielākā vērtība tomēr ir cilvēks. Vērtība ir ģimene un attiecības, un jānovērtē, ka šie cilvēki tev ir, jo var pienākt brīdis, kad viņu var arī nebūt. Šādas globālas krīzes mums atgādina par ētiskajām vērtībām, jo tās jau arī nav viegli noturēt.
Uz mums visiem attiecas desmit baušļi, ne tikai uz zagļiem un slepkavām, jo mēs visi sastopamies ar kārdinājumu.
Savukārt cilvēku nāve karā liek padomāt arī par lielajiem jautājumiem – vai tās tiešām ir beigas, vai nekā vairāk nav? Kur paliek visas tās dvēseles? Varbūt te ir vieta augšāmcelšanās vēstij? Ir jau skaisti labi dzīvot, labi paēst, braukt ar labu mašīnu, bet tas jau nav galvenais. Galvenais ir cilvēks. Šis laiks mums māca novērtēt cilvēkus blakus. Neesi varmācīgs – ne verbāli, ne fiziski. Ar ko tad karš sākas? Ar pieļāvumu, ka tu drīksti būt varmācīgs. Sākumā individuālā līmenī. Bet varmācība ir ļoti lipīga. Sākumā tā ir kā viegls vējš, beigās pāriet tornādo un visu noslauka.
– Kara sakarā izskan domas, kas atklāj, cik ļoti daļā sabiedrības ir normalizēta varmācība. Piemēram, ka nevajadzēja kaitināt Krieviju un uzprasīties. Kas tulkojumā nozīmē – ja tu uzvedies tā, kā otram nepatīk, nedraudzējies ar viņu, tad viņš drīkst sist.
– Varmācībai ir viena seja – gan indivīda, gan valstu līmenī. Ja mēs netiekam galā ar agresiju sevī, tad skaidrs – jo lielāka ir dota, jo vairāk agresija izpaužas. Te vajadzīga arī sabiedrības izaugsme. Jo inteliģentāki cilvēki, jo mazāk viņi izvēlas vardarbību, bet vairāk cenšas ieklausīties un diskutēt. Man liekas, ļoti svarīgi jau no skolas sola mācīt bērnus ne tikai kritiski vērtēt, bet arī debatēt. Mācot kritiski vērtēt, mēs iemācām paust un aizstāvēt savu viedokli, bet ar to vien nepietiek. Ir jāmāca dzirdēt otra viedokli. Jāieklausās otra viedoklī un jāsaprot, ka jāveido kopējs viedoklis. Tā pietrūkst tām tautām, kuras izvēlas karu. Nav spējas debatēt, nav spējas pieņemt citādu viedokli. Jā, arī baznīca nereti ir pakļauta šādam riskam.
– Kad notiek kari, mēdz jautāt – un kur šobrīd ir Dievs?
– Es teiktu, ka Dievs šajā brīdī ir krustā virs Ukrainas. Viņš cieš par visiem. Pie zaudējumiem, ciešanām un bēdām. Ar cilvēkiem, kuri ir ciešanās, arī tiem, kuri ir izmantoti un apmuļķoti. Arī pie krievu karavīriņa, kurš ir apmuļķots, ka aizbraucis uz mācībām.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Annas Psiholoģija jaunākajā numurā!
