• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C

    LTV žurnāliste Lilita Eglīte: Par savu misiju uzskatīju atklāt Latvijā nezināmo vai aizmirsto

    Dzīvesstāsts
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    4. februāris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    LTV žurnāliste Lilita Eglīte
    Foto: Ieva Andersone
    LTV žurnāliste Lilita Eglīte
    Četrdesmit darba gados Latvijas Televīzijā žurnāliste Lilita Eglīte vienmēr ir stāstījusi par Latviju, tās mazāk zināmām vietām un tajās satiktiem cilvēkiem.

    Pirmās pieturas

    Saruna ar Lilitu ir kā pastaiga pa vietām, kas viņai bijušas atklājums, piedzīvojums un dzīvo viņas atmiņās. Vietu, ielu un cilvēku stāsti savijas vienuviet. Tie ir daļa no Lilitas dzīves.

    «Manam šī brīža raidījumam Ielas garumā ir sākusies deviņpadsmitā sezona, un tas ir tikai viens no daudziem tajā tēmu lokā, kas, sākot no pirmā brīža televīzijā, man bijušas tuvas,» saka Lilita. «Mans pirmais autorraidījums, kad 1980. gadā mani pieņēma darbā Jaunatnes un bērnu raidījumu redakcijā, saucās Zaļais kvadrāts, un kopš tā laika es izzinu Latviju. Ar savu radošo grupu braucām uz vietām, kur žurnālisti parasti nebrauc un par kurām nestāsta, – uz mazām lauku skoliņām nomaļās vietās. Tā tapa raidījumi Ejam meklēt, Pieturiet! Rīkojām bērniem konkursus. Mainījās raidījumu forma un stāsta pasniegšanas veids, bet tēma palika nemainīga – mana Latvija un cilvēki.

    Studējot Maskavas Universitātē (iestājos žurnālistos Latvijas Universitātē, bet gribēju apgūt televīzijas žurnālistiku un izmantoju iespēju, kad šajā kursā Rīgai tika iedotas vietas), augstskolas bibliotēkā biju atradusi grāmatas par jūrskolu dibināšanu Krievijas impērijā un Krišjāni Valdemāru. Ļoti ieinteresējos un aizrāvos ar šo romantisko tēmu.

    Kad biju pieņemta darbā televīzijā, pie pirmās izdevības devos uz Ainažiem. Tur uzzināju, ka Pērnavā dzīvo viens no pēdējiem jūrskolniekiem Alfrēds Hannile. Ar satiksmes autobusu aizbraucu uz Pērnavu un nelielā mājiņā pilsētas nomalē šo kungu, kurš runāja latviski, atradu. Pēc tam uzfilmējām desmit minūšu kino aprakstu par Ainažu jūrskolu, bet studijā man bija saruna ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja galveno speciālisti. «Es brīnos, kā jums atļāva stāstīt par Krišjāni Valdemāru,» viņa aizkadrā teica.

    Izrādās, ka šī ievērojamā latvieša pieminēšana tolaik nebija vēlama, taču tas man nebija ienācis prātā.

    Nesapratu, kāpēc nedrīkst stāstīt par tik aizraujošu tēmu. Raidījums aizgāja gaisā. Cenzūra neaizliedza. Varbūt tāpēc, ka bērnu redakcija…

    Mans pirmais raidījums ciklā Ielas garumā ēterā izgāja 2003. gada 12. janvārī. Domājot, ar ko sākt, izlēmu, ka tā būs Artilērijas iela, jo A burts, tā kādreiz bijusi Rīgas robeža un ielai ir piesaiste manai dzimtai. Grīziņkalnā, uz kuru ved Artilērijas iela, dzimis mans vectēvs, dzīvojusi vecvecmamma, kurai manā dzīvē bija ļoti liela nozīme. Tieši no viņas stāstiem par aizgājušiem laikiem radās mana interese par vēsturi. 20. gadsimta sākumā vecvecmamma bija kalpojusi pie kungiem Rīgā. Stāstīja, kāda tur bijusi dzīve, kā vasarās, pārceļoties uz Jūrmalu, kungi atpūtušies un uzņēmuši viesus, vecvecmamma klājusi galdus. Viņas atmiņas par Rīgu man bija mīļākā tēma, aizraujošākie stāsti.

    Vectēvs vienmēr teica, ka grāmata Vārnu ielas republika ir arī par viņu, lai gan tas īsti tā nevarēja būt. Mans vectēvs bija dzimis 1910. gadā, bet grāmatā aprakstītie notikumi ir dažus gadus agrāki. Taču Grīziņkalna vide un bērnu dzīve tāda bija arī mana vectēva bērnībā. Par vecvecmammu un vectēvu būs atsevišķs stāsts, kad nonāksim Zemgalē, kur viņi pārcēlās pēc Rīgas un kur arī es piedzimu.»

    Iedvesmas avoti

    «Jaunatnes un bērnu redakcijas laikā veidoju raidījumus par Rīgas muižiņām. Daudzas, kuru šodien vairs nav, tad vēl bija diezgan labā stāvoklī. Man jāsaka paldies dakterei Vaidai Villerušai, kas bija mana zinošākā ceļvede. Milzum daudz faktu un stāstu viņa bija uzzinājusi, kopā ar novadpētnieci Valēriju Siecinieci savulaik izstaigājot Rīgas vēsturiskās vietas. Vēlāk izskatīju Siecinieces arhīvu diezgan grūti salasāmā rokrakstā, kur bija rakstīts par Rīgas ielām. Tur bija versijas, kāpēc ielai dots tāds nosaukums, kas tajā atradies, kas tur noticis, kādi ievērojami cilvēki dzīvojuši.

    Kad gāja vaļā ielu stāsti, es jau biju uzkrājusi diezgan daudz zināšanu, ko varēju izmantot. Man bija pamats, no kā šos stāstus veidot. Beidzot varēja tikt klāt grāmatām, kas padomju laikā bija aizliegtajos fondos. Izskatīju ļoti daudz materiālu, un vēl arvien turpinu meklēt un lasīt. Neatsverama vērtība, protams, bijuši pašu rīdzinieku stāsti. Mana liela pateicība rakstniekam Zigmundam Skujiņam. Daudzos raidījumos viņš man ir piedalījies kā stāstnieks.

    Vēl nesen, gada nogalē veidojot raidījumu par Iļģuciema ielām, zvanīju viņam kā bijušajam iļģuciemietim, lai precizētu dažas lietas, jo tas Iļģuciema gals, par kuru bija raidījums, tagad ir gandrīz pilnībā nopostīts. Vietu, kur kādreiz bija Baltā muiža, var sazīmēt vienīgi pēc dažām norādēm – muižas vaļņa aprisēm, dažiem kokiem no kādreiz skaistās alejas, Ozolkalna, kura galā pie Spilves ielas uzcelta viena no Iļģuciema daudzstāvu ēkām.

    Palasot Skujiņa romānu Miesas krāsas domino, parādās kādas vīzijas par aizgājušo laiku un zudušo, ko mēģināju uzburt raidījumā. Rakstnieks smējās, ka ir mans uzticīgākais skatītājs. Tā apziņa ir arī mans atskaites punkts, veidojot raidījumu. Es iedomāju, ka to skatīsies un vērtēs ļoti cienījamais Zigmunds Skujiņš.

    Ļoti daudzi cilvēki ar savām zināšanām un personiskām fotogrāfijām palīdzējuši tapt raidījumiem. Iļģuciema ielu stāstiem no sava ģimenes arhīva fotogrāfijas iedeva Gundega Strauta, un tā notiek gandrīz vienmēr, ka, arī pilnīgi negaidot, satieku cilvēkus, kuri ar saviem stāstiem ienāk raidījumā. Latvieši gan ir kautrīgi un ļoti bieži jāpierunā, lai kadrā paši izstāsta savu stāstu. «Jūs to izdarīsiet labāk,» saka, bet man svarīgs ir viņu stāsts, jo viņi tajā ielā dzīvo, un tā ir viņu pieredze un izjūtas. Bijuši daudzi momenti, kad filmēšanas laikā mums uz ielas nāk klāt cilvēki un saka: «Mēs jau sen jūs gaidījām!…»

    Esmu pateicīga Voldemāram Eihenbaumam, savam daudzu raidījumu līdzgājējam. Kādus desmit gadus kopā nostaigājām pa Rīgas ielām, un šie gājieni mums abiem bija ļoti vērtīgi. Vēsture ir Eihenbauma kunga aizraušanās, un arī man vienmēr piemitusi patika klausīties vecāku cilvēku stāstus. Par Rīgas zināšanām arhitektūrā esmu ārkārtīgi pateicīga arhitektam Andrejam Holcmanim. Tie bija brīnišķīgi ceļojumi kopā ar viņu.

    Sākumā neko personisku Holcmaņa kungs nestāstīja, lai gan daudzi nami bija cieši saistīti ar paša dzīvi, taču pamazām arī tas, bagātinot raidījumu, ienāca viņa stāstos.

    Daudz palīdzēja Gunārs Armans no Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Tajā laikā vēl nebija izveidots Nacionālās bibliotēkas atklātais krājums Zudusī Latvija ar fotogrāfijām. Visu meklējām grāmatās un arhīvu materiālos un atradām unikālas lietas.

    Tas bijis ļoti aizraujošs darbs un vēl arvien tāds ir. Esmu pateicīga ļoti daudziem, arī vēsturniekam profesoram Ilgvaram Butulim, arhitektiem Jānim Lejniekam un Pēterim Blūmam, Gintai un Raimondam Zalcmaņiem. Mans koncepts jau sākumā bija, ka cilvēkiem, kas stāsta par kādu ielu, jābūt ar to savā veidā saistītiem. Pirmajā raidījumā par Artilērijas ielu piedalījās arhitekts Jānis Lejnieks, kas bija mācījies 6. vidusskolā pie Ziedoņdārza. Raidījums ilgst 26 minūtes, un katrai šo rīdzinieku stāstu sekundei ir ļoti liela vērtība.

    Sākotnēji viens no iedvesmas avotiem man bija Montas Kromas dzeja, un gribu pieminēt, ka raidījumu pilnībā – gan saturiski, gan arī tā formātu – izveidoju viena pati. Par savu misiju uzskatīju atklāt Latvijā nezināmo vai aizmirsto un palīdzēt cilvēkiem pēc iespējas saistošāk izstāstīt viņu stāstus.

    Sāku viena, bet filmēšanas gaitā kā režisori pieaicināju tobrīd vēl Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Astrīdu Konstanti. Viņa izveidoja pirmo raidījuma galviņu. Nekādas reklāmas kampaņas raidījumam nebija. Pašreklāmas klipiņu filmējām ar Astrīdas privāto kameru manā darba istabā, jo tikai pēdējā brīdī raidījuma izveidei piešķīra niecīgu finansējumu, bet ētera laiks – piecos svētdienas pēcpusdienā – bija ārpus jebkādiem skatāmajiem laikiem. Cilvēki vēlāk stāstīja, ka likuši modinātāja zvanu, lai atcerētos ieslēgt televizoru.

    Pēc pāris mēnešiem Astrīdu nomainīja cita Kultūras akadēmijas studente Inese Kļava. Šosezon darbu sāka jau septītais režisors. Paldies viņiem visiem par kopā nostaigāto ceļu! Esmu bezgala pateicīga kino režisoram Ansim Epneram, kas, noskatījies pirmos divus raidījumus, kopā ar mani tos izanalizēja, pārrunājot attīstības iespējas. Viņa atbalsts deva pārliecību un spēku. Ko nozīmē koleģiāli izanalizēt raidījumu, šo gadu laikā man apliecinājuši daudzi profesionāļi – Epners, Ģirts Nagainis, Pēteris Krilovs, vēl citi. Paldies viņiem par to!

    Raidījums jau pirmajā gadā iemantoja lielu skatītāju interesi un atsaucību, bet… to nolēma slēgt. Pēc dažādām peripetijām paziņoja, ka tas bijis pārpratums un varu turpināt darbu. Arī vēlāk Iela nav ritējusi gludi. Dažādas aizkulišu viļņošanās uzvirmo ik pa laikam. Kad Nacionālā radio un televīzijas padome bija nominējusi mani un Ielu balvām, daži kolēģi ceremonijā demonstrēja savu nicīgo attieksmi, ka tik nenozīmīgas tēmas raidījums ticis pie nominācijas. Bet tēma izrādījās pat ļoti ejoša, un tad nu kā sēnes pēc lietus uzradās Ielas prototipi.

    Ielas garumā turpinās. Pēc videotēkas datiem, stāstīts par kādām 600 ielām. Jau no paša sākuma bija domāts, ka raidījums nebūs tikai par Rīgu. Esam bijuši Alūksnē, Krāslavā, Ludzā, Cēsīs, Dobelē, Saldū, Durbē, Liepājā, Kārsavā, Smiltenē. Arī Tartu un Viļņā, tur ejot pa latviešu pēdām. Vairāk nekā desmit raidījumos stāstīju par Jūrmalas ielām, kur mana atbalsta grupa bija Inga Sarma, Ārija Vanaga un Ausma Pētersone.

    Es daudz staigāju pa Rīgu kājām, aizbraucu uz pilsētas rajoniem un skatos, kas mainījies, kopš veidoju tur raidījumus. Kādā vietā kaut kas ir sakustējies uz labo pusi, kādā kaut kas gājis zudībā. Zudušas arī vēsturiskas vērtības, un tad ir skumji.»

    Joks, kas nebija joks

    «Manā darba biogrāfijā ir arī aiziešana no televīzijas. 1985. gadā es – jaunā, perspektīvā televīzijas žurnāliste – uzrakstīju atlūgumu. Pie visas padomju laika cenzūras, kas pastāvēja, televīzijā bija ļoti jēdzīga vadība, un varējām diezgan daudz ko atļauties. Mums ar režisori Viju Koleču radās ideja ierakstīt raidījumu ar grupas Līvi piedalīšanos. Bijām sadraudzējušās ar Ēriku Ķiģeli un Igo. Ēriks uzrakstīja dziesmu ciklu Aprīļa pilieni ar Māra Čaklā dzeju, un ar tādu nosaukumu pieteicu raidījumu 1. aprīļa programmai. Filmēšana notika Jūrmalā – Jūras ielā, tukšā vasarnīcā. Visu oficiāli biju nokārtojusi vasarnīcu trestā.

    Kad filmējām, uz savu vasarnīcu bija braucis toreizējais kompartijas otrais sekretārs Dmitrijevs, un ko viņš ierauga – uz Jūras ielas stāv televīzijas mašīnas un ieslēgtu prožektoru gaismās lēkā un dzied kaut kādi garmataini tipi. Biedrs Dmitrijevs bija devis rīkojumu painteresēties, kas tur tika filmēts, un pēc tādas norādes, protams, bija jāseko reakcijai. Ieraksts turpinājās, bet aizkulisēs tika vākta informācija par to, ko darām. Un nodarījumu bija daudz.

    Sarunāju, ka Centrālajā stacijā filmēšanai ieslēgs garās slīdošās kāpnes, kas parasti nekad nedarbojās. Pa tām braukāja Igo un dziedāja dziesmu Padēklītis. Tramvaju depo darbinieki dziesmas Elektriskā zivs filmēšanai ļoti laipni uz priekšu un atpakaļ reizes desmit dzenāja tramvaju. Vārdu sakot, tika izšķērdēta tautas manta. Pateicoties Raimondam Paulam, iekļuvām Radio skaņu ierakstu studijā, un vienā naktī Līvi ierakstīja visas dziesmas. Vēlāk tika skaidrots, kurš mūs tur ielaida.

    Kad raidījumam jau tuvojās ēters, mums ar režisori Viju Koleču kolēģi pačukstēja: «Meitenes, būs slikti!…» Pirms ētera raidījumus skatījās priekšniecība, programmu direktors Jānis Leja. Vēlāk viņš teica, ka padomājis: «Bērnu redakcijas raidījums. Lai rāda!» Kad 1. aprīlī Aprīļa pilieni jeb Abrakadabra aizgāja gaisā, to varēja uztvert kā joku, bet dažiem tas tā nelikās. Arī televīzijā bija cilvēki, kas uzskatīja, ka ir nepiedodami ko tādu rādīt. Mums ar režisori bija jāraksta paskaidrojumi. Raidījuma apspriešana un mūsu lietas izskatīšana turpinājās kādu mēnesi. Mūs vazāja pa sapulcēm, bet bija sajūta, ka par mums runā, it kā mūsu pašu tur nemaz nebūtu.

    Tika sagatavota pavēle par rājienu, bet televīzijas priekšnieks Jāzeps Barkāns pateica, ka viņš to neparakstīs, jo tajā laikā, kad raidījums gāja ēterā, viņa nebija Latvijā, un nav to redzējis. Kāds tomēr parakstīja.

    Rājienā bija teikts, ka raidījums neatbilst bērnu un jauniešu ideoloģiski pareizai audzināšanai.

    Mums ar Viju uz rājiena bija jāparakstās, un mēs uzrakstījām, ka tādam vērtējumam nepiekrītam. Trīs dienas rājiens uz ziņojumu dēļa pastāvēja un tad pazuda.

    Mani neatlaida, bet manus raidījumus pēc tam stingri uzmanīja, skaitīja, cik man kadrā ir pionieru, un es sapratu, ka tādā veidā nespēju turpināt strādāt. Kļuva slikti ar veselību, nonācu arī slimnīcā, un tad piezvanīja pazīstams cilvēks un jautāja, vai es negribu iet strādāt uz republikas Sporta komiteju.

    Manā pārziņā bija nodaļa, kas rīkoja dažādus sporta pasākumus: pilsētu sporta svētkus, Sporta laureātu – tolaik ļoti populāru sarīkojumu. Organizējām sporta filmu festivālus, rīkojām Gaiziņa karnevālus, sadarbojāmies ar lietuviešiem un igauņiem, braucām uz Tartu, kur bija izveidots pirmais Sporta muzejs. Kad gatavojām sporta svētkus, pie tā strādādami, caurām naktīm dzīvojām pa Sporta pili. Tur bija iesaistīti interesanti cilvēki – mākslinieki, sportisti. Nenožēloju četrus Sporta komitejā nostrādātos gadus. Tajā laikā tur bija brīvāki vēji nekā televīzijā. Kad politiskais klimats jau sāka mainīties, man piezvanīja televīzijas kolēģi un teica: «Lilita, vari nākt atpakaļ!» Atgriezos 1989. gada 1. janvārī, un varu teikt, ka man bijusi ļoti veiksmīga radošā dzīve.»

    Smiltene un Aumeisteri

    «Esmu zemgaliete, dzimusi Elejā, bet manas dzimtas vietas ir arī Vidzemē, no kurienes nākusi mana tēva dzimta – Eglīši. Smiltene man saistās ar otru manu vectēvu, kuru nekad neesmu redzējusi. Viņš nomira izsūtījumā Sibīrijā. Smiltenē, filmējot divus Ielas garumā raidījumus, manās rokās nonāca fotogrāfija, kurā bija Kārlis Ulmanis un Edvarts Virza ar Smiltenes novada lauksaimniekiem, starp kuriem atpazinu arī savu vectēvu Kārli Eglīti. Vecmamma Hermīne bija stāstījusi, ka viņi tikušies ar Kārli Ulmani un prezidents spiedis roku par izcilu saimniekošanu Kalna Vērzemniekos – lielās, skaistās mājās, kas atradās Aumeisteros.

    Kad Smiltenē veidoju raidījumus, cilvēki stāstīja par Lauksaimnieku biedrības namu, kura vairs nebija. Rādīja vietu, kur ļoti skaistais jūgendstila nams atradies – pašā Smiltenes centrā. Namu, kas bija cietis kara laikā, pilnībā nogrāva 1947. gadā, kad tajā ietriecās autobuss. Ēka atradās pagriezienā ielai, kas ved uz leju no kalna. Tā bija lielākā autoavārija Smiltenes vēsturē. Daudzi cilvēki aizgāja bojā. Nama drupas pēc tam novāca.

    1949. gadā vectēva ģimeni no Aumeisteriem izveda uz Sibīriju. Aizveda mana tēva Jāņa jaunāko brāli un māsu.

    Tēvs paglābās, jo izvešanas laikā bija Smiltenē skolā, un skolas biedrs pateicis, lai viņš un vēl daži klasesbiedri, kuru ģimenes bija sarakstos, laižas prom.

    Izvešanas dienas viņi pārlaida pie kāda klasesbiedra radinieka, mežsarga. Palika arī tēva vecākā māsa Maiga, kas tolaik dzīvoja citur, un tāpēc viņu neizveda. Kalna Vērzemniekos viss bija izlaupīts, tur iegāja dzīvot citi cilvēki. Kad vecmamma ar bērniem Viju un Pauli atgriezās no Sibīrijas, savās mājās viņi atpakaļ netika.

    Arī tagad Kalna Vērzemniekos dzīvo ar mūsu ģimeni nesaistīti cilvēki. Kad varēja atgūt īpašumus, vecmamma bija mirusi, bet mans tēvs, viņa brālis un abas māsas nolēma māju atpakaļ neprasīt. Tajā brīdī tur dzīvoja viņiem pazīstami cilvēki, kolhoza laikos iemitināti, ilgus gadus tur dzīvojuši, un viņi izlēma, ka nedzīs tos cilvēkus laukā.»

    Jaunsaule

    «Mans skaistākais stāsts ir par manu vecvecmāmiņu no mammas puses Lūciju Otīliju, kas dzīvoja Rīgā Grīziņkalnā, kur piedzima mans vectēvs Eduards Bērziņš. Viņa tēvs, strādājot ostā, nelaimes gadījumā aizgāja bojā. Vecvecmamma apprecējās otrreiz, kļuva Mengota kundze. Otro vīru viņa satika Rīgā divdesmitajos gados, kad viņš pēc Pirmā pasaules kara bija atgriezies no gūsta Besarābijā.

    Viņa tēvs, kalpojot Jaunsaules muižā, pēc zemes reformas bija dabūjis zemi Mēmeles upes krastā. Jaunsaimnieki uzcēla mājas – Vilnīšus, un Rūdolfs Jānis Mengots tajos ieveda manu vecvecmammu. Tā bija vieta, ko es un mani brāļi Agris un Dainis uzskatījām par dzimtas mājām. Uz Aumeisteriem braucām tikai kapu svētkos, bet Vilnīšos vienmēr notika radu pulcēšanās. Tas bija mūsu dzimtas centrs.

    Manam vectēvam Eduardam un vecaimātei Martai Bērziņiem bija liela ģimene – pieci bērni. Vectēvs bija dzelzceļnieks. Strādāja Bauskā un Sesavā, bija mazbānīša stacijas priekšnieks. Savu darba mūžu beidza Elejā, Meitenes stacijā. Mana mamma Ārija auga vairāk pie savas vecāsmātes Vilnīšos, Jaunsaulē arī skolā gāja.

    Vilnīši un Mengoti allaž atradušies Jaunsaules dzīves centrā, un ne velti jau trīsdesmitajos gados viņiem mājās bija telefons. Rūdolfs Jānis bija pērminderis baznīcā, Lūcija Otīlija – cienījama saimniece. Latvijas laikā populāri bija dažādi kursi – izšūšanas, godu galdu saimnieču, un tie galvenokārt notika Vilnīšos. Vecvecmamma mācīja pie Rīgas kungiem apgūtās prasmes.

    Mēs ar brāļiem līdz septiņdesmito gadu sākumam tur pavadījām bērnības vasaras. Vilnīšos bija gurķu un zemeņu lauki, kuros vajadzēja strādāt, bet vecvecmamma vienmēr izdomāja, lai darbs mums būtu kā spēle. Mājās noteicēja nešaubīgi bija Lūcija Otīlija Mengots, un tā tas bija līdz viņas mūža beigām. Vecvecmamma man stāstīja ļoti daudzus savas dzīves notikumus, un tagad es domāju, ka tas bija viņas Rīgas rūdījums, kas ļāva pārdzīvot Pirmo un Otro pasaules karu, bermontiādi, uzturēt Vilnīšus un visos laikos saglabāt neatkarīgu un lepnu stāju.

    Kad četrdesmitajā gadā ienāca krievi un nodibināja padomju varu, Vilnīšos iemitināja jaunu puisi, kā Otīlija teica – komjauniešos ieskrējušu zēniņu. Viņš bijis no Bauskas, atsūtīts uz Jaunsauli par komsorgu. Sākoties karam, kopā ar padomju aktīvistiem evakuējies, bet pagājušas kādas dienas, ienākuši jau vācieši, un pēkšņi viņš atgriezies Vilnīšos. Pa mājām tikko bijušas izdalītas depešas, ka jāziņo par katru aizdomīgu personu. Vecvecmamma iedevusi puisim ēst un pajautājusi, vai viņš, šurp nākot, ir kādu saticis. Jā, vienu, ar kuru kopā strādājis izpildu komitejā. Izgājuši pagalmā, no kura, kā jau Zemgalē, viss labi pārredzams, un redz, ka no muižas alejas ceļā, kas ved uz Vilnīšiem, iegriežas motocikls ar blakusvāģi, ar kādu braukā šucmaņi. Tātad puiša darbabiedrs jau ir noziņojis.

    Otīlija pagrūdusi puisi zem zemu abpus taciņai noaugušajiem jāņogu krūmiem un vīram pateikusi: «Es runāšu!…» Šucmaņi iebraukuši sētā, prasījuši, vai kāds nav te ienācis. «Nē, nē, nav. Ja tas cilvēks parādīsies, mēs jums noteikti ziņosim,» Otīlija teikusi un aicinājusi iekšā mājā, bet vecvectēvs ielējis viņiem pašdarināto vīnu. Šucmaņi noticējuši, jo tā taču ir cienījamā Mengota kundze. Kādas pāris nedēļas puisis pie viņiem slēpies. Kad viss it kā norimis, gājis uz Bausku pie vecākiem. Vēlāk vecvecmamma uzzinājusi, ka viņš Bauskā noķerts un nošauts.»

    Manas ielas Rīgā

    «Rīgā pa šiem gadiem esmu dzīvojusi dažādās vietās, un manā personiskajā dzīvē bijis diezgan daudz ielu. Lāčplēša un Skolas ielas stūrī dzīvoju meitas istabiņā – četros kvadrātmetros. Esmu dzīvojusi puspagrabā Čaka ielā un lielā dzīvoklī Dzirnavu ielā pretī Zirgu pastam. Tās visas bijušas istabiņas komunālajos dzīvokļos ar vairākiem kaimiņiem. Īsts «komunālais blūzs» saistās ar Dzirnavu ielas dzīvokli.

    Vienā no istabām dzīvoja divas māsas, pēc kara ieradušās no Krievijas būvēt Rīgā tiltus. Viņas ļoti daudz lietoja alkoholu, bet bija lādzīgas un pret mani labvēlīgas, kāds nebija cits kaimiņš – totāls dzērājs. Kad sadzērās, skraidīja pa dzīvokli ar cirvi, un neviens neuzdrošinājās iet laukā.

    Esmu vairākas stundas šausmās sēdējusi istabā, kad viņš, nokritis koridorā šķērsām uz grīdas, aizmidzis gulēja priekšā manām durvīm, kas vērās uz ārpusi.

    Pretī man dzīvoja Universitātes Svešvalodu fakultātes pasniedzēja, bet blakus istaba piederēja padomju armijai. Tur iemitināja kādu no jaunākā virsnieku sastāva. Viņi vienīgie varēja to dzērāju nolikt pie vietas.

    Ja runā par zaudējumiem, tad visvairāk man žēl Vilnīšu. Padomju laikā, kad vecvecmamma ar vecvectēvu aizgāja mūžībā, mammai nācās māju pārdot. Mans krustdēls Kristaps, brāļa dēls, gribēja mājas atpirkt, bet tas nebija iespējams, un tie arī vairs nav tie Vilnīši, kādi bija manā bērnībā. Ilgus gadus dzimtu kopā pulcēja mans onkulis Aivars ar ģimeni Bauskā, bet pēdējos gadus tiekamies šaurākā lokā pie manām māsīcām viņu laukos. Jāgaida kurš no jaunās paaudzes uzņemsies mūsu lielās dzimtas kopā saukšanu.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+