Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ar acs kaktiņu esmu vērojusi tevi kopš Madaras ienākšanas tirgū pirms gadiem septiņpadsmit. Laika gaitā jūtu nopietnu tavas paradigmas maiņu. Sākumā tu šķiti izteikti ezoteriski domājoša. Tad tavā dzīvē notika nelaime – mājdzemdībās zaudēji vecāko meitiņu. Man šķita, ka, izsāpot šo pieredzi, sāki nopietnāk uzticēties zinātnei, arī kosmētikas biznesā. Tā ir?
– Domāju, ka zinātnes aspekts, kaut humanitārs, bijis man līdzās vienmēr – no vecākiem: tētis ir socioloģijas profesors, mamma – vācu valodas pedagoģe ar pētniecisku domāšanu.
Bet es, protams, mainījos. Bērniņa zaudējums iedeva ļoti konkrētu sajūtu par pasauli viņpus redzamā. Uz brīdi zaudēju šīssaules un viņsaules dalījumu, robeža izzuda.
Laikam ejot, šis pārdzīvojums manī ir palicis kā liels, liels svētums.
Esmu pateicīga, ka mani trīs jaunākie bērni to pilnībā integrē – mums līdzās ir māsa eņģelītis. Visur. Tagad zinu arī, cik svarīgi ir sāpes neaizrakt, nepaslaucīt zem tepiķa, atļaut sev izsērot.
– Tas ir arī pārbaudes mirklis attiecībām.
– Sēras ļoti atvēra manu uztveri… Varbūt nesapratu visu, bet jutu un redzēju pasauli kristāldzidri kā skaidrā sniegotā dienā. Viss sabrucis, bet acis bija vaļā. Tajā brīdī kā svētais spēju lasīt visu, ļoti jutu, kurš ir patiess un kādi nolūki ir cilvēkiem, kuri ir manā dzīvē, – tik dziļi sirds ir vaļā. Jutu arī Uldi, mūsu attiecību īstumu, kopīgo spēku. Tik skaidra sajūta dzīvē pēc tam.
– Man patīk, ka triju jaunāko bērnu dzimšanu tu salīdzini ar stirnas cīņu pret lauvu.
– Viņi dzima ar ķeizargriezienu, un par to ilgi sevī jutos vainīga, savā ziņā pat lūzere, ne pa īstam māte. Līdz izlasīju vārdus: stirnai nav dabiski mesties cīņā ar lauvu, izņemot vienu gadījumu – kad viņa aizsargā savus mazuļus. Tas mani atbrīvoja.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla SANTA jaunākajā numurā!
