Literāte Zane Zuste: Nevajag baidīties no sirds kaut ko vēlēties

Iedvesmas stāsts
Anna Peipiņa
14. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
Tas bija apmēram pirms desmit gadiem – kādā Jaungada svinību naktī pie draugiem. Māja bija pilna ar cilvēkiem – bērni spēlēja paslēpes, viesi lēni malkoja šampanieti, mājastēvs cepa pīli un īsi pirms pusnakts visiem tika izdalītas baltas lapas un pildspalvas. «Kas tas?» nodomāju. Cilvēki tūlīt it kā atvienojās viens no otra, trokšņi nedaudz pierima, katrs iekārtojās savā mājokļa stūrī un kaut ko kāri, apcerīgi rakstīja. «Kas jāraksta?» vaicāju. «Vēlmes nākamajam gadam!» man atbildēja.

Pagāju malā un skatījos uz lapu, it kā tas būtu svešs vīrietis, ar kuru man negaidīti pavēlēts dejot lēno deju. Negribēti un neērti – ne es to prasīju, ne man to vajag. Neatceros, ko precīzi uzrakstīju, bet tas bija viens nenozīmīgs, izplūdis, neko negaidošs teikums… ķeksīša pēc. Jo es tam neticēju un par to nebiju domājusi.

Iespējams, tieši tāds bija arī mans nākamais gads – pat neatceros.

Pāris gadu vēlāk manās rokās nonāca grāmata, kurā bija teikts – saraksti uz mazām lapiņām visu, ko tu vēlies. Lasi to katru vakaru un lasi ne tikai ar acīm, bet ar sirdi. Izjūti to, ko esi uzrakstījusi, priecājies par to, it kā jau būtu to saņēmusi.

Ja vēlies naudu, iedomājies konkrēti: cik daudz, kā to tērēsi, kā jutīsies, to tērējot. Ja vēlies sunīti, iedomājies, kā tas pieskaras ar savu slapjo degunu tavai rokai un ar mēli negaidīti nolaiza tavu vaigu, atstājot savu siekalu pēdas. Ja vēlies māju, iedomājies, kāda tā būs, cik tur būs istabu, kā jaunajā virtuvē gatavosi ēst, kāds būs pagalms, kā pirmo reizi pamodīsies savā jaunajā guļamistabā.

Vēlies un sajūti – tik reāli, ka varētu pastiept roku un to satvert. Tas ir. Tas pastāv. Es to jūtu.

Smieklīgi, bet sākumā mazliet baidījos kaut ko no sirds vēlēties. Ja nu tas skanēs mazliet iedomīgi, ambiciozi, nereāli, stulbi galu galā? Sēdēju pie galda, un mazas baltas pierakstu lapiņas cita pēc citas aizpildījās – es vēlos to, to, to un vēl to. Tas notiks tajā un tajā gadā, tajā un tajā datumā. Visam jābūt precīzi! Katru vakaru tās centīgi pārlasīju, kā tika minēts grāmatā, un turēju vienmēr pa rokai.

Pieļauju, ka kāds teiks – ar domu spēku nepietiek, vajag arī kaut ko darīt. Tomēr ir ārkārtīgi daudz lietu, ko dzīvē nespējam ietekmēt. Mēs tomēr nespējam regulēt citus cilvēkus, pieņemt citu vietā lēmumus.

Bet ar mani tā notika – piepildījās ne vien tā manu vēlmju daļa, kur es varētu kaut ko darīt (sūtīt e-pastus, mēģināt iepazīties, mēģināt uzrunāt), bet arī kas tāds, ko es nekad ar pašas spēkiem nespētu ietekmēt.

Kad atvēru rakstāmgalda atvilni un lasīju attiecīgo lapiņu, man bija sajūta, ka kāds lasa manas zīmītes… Kā gan tas citādi varētu piepildīties? Nu, kā?!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs