Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Uzziņai
Latvijā ir vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri, daļēji vai pilnībā zaudējot redzi, kļuvuši par invalīdiem. Līdz ar to šie cilvēki zaudējuši arī 70–80% no iespējām uztvert informāciju, un lielā mērā viņiem zudušas patstāvīgas rīcības iespējas, tādēļ neredzība ir viena no vissmagākajām invaliditātes formām, liecina pētījumi. Katrs cilvēks, kurš spēj no vājredzības uzliktajiem ierobežojumiem izrauties, šķiet apbrīnas vērts.
Mūs ar Lindu iepazīstināja šūšanas un rokdarbu skolas Burda Rīga saimniece Gunta Brūmane. Skola pastāv jau daudzus gadus, bet pagājušajā rudenī tajā pirmoreiz mašīnadīšanas kursus beidza neredzīga meitene – Linda Bumbiere.
Linda jau agrāk bija mēģinājusi gan tamborēt, gan adīt ar rokām. Tamborēšana veicās labāk, bet adīšana ne. Tad gadījies nokļūt Balvu trikotāžas uzņēmumā Eco fabrika, kur ada ar mašīnām, «apskatīties, kas tas vispār ir un kā darbojas» un saprast, ka tas «varētu būt pa spēkam arī mums».
Vispirms Latvijas Neredzīgo biedrības Alūksnes vietējā organizācija ar Joker LDT labdarības fonda atbalstu iegādājās adāmmašīnu, un Linda sāka meklēt pasniedzēju. Taču izrādījās, ka tādai specifiskai lietai skolotāju atrast nav nemaz tik viegli. Tad Linda iedomājās par Burdas skolu. Taču tur sākumā viņu nemaz negribēja ņemt pretī. Viņi nekad nevienu neredzīgu cilvēku nebija mācījuši. Tomēr Linda zvanīja vēl un vēl, un pamazām pārliecināja, ka jādod viņai vismaz iespēja pamēģināt – galu galā taču arī vecmāmiņa, kas ada zeķi, skatoties televizoru, neuzmana katru valdziņu, tomēr galā tiek. Tad kāpēc lai Linda netiktu? Latvijas Neredzīgo biedrības projektu konkursā viņa arī ieguva finansējumu, kas daļēji sedza mācību maksu.
Galu galā viņa savu panāca, un improvizētajā izlaidumā skolas telpās Marijas ielā asaras acīs pa reizei sakāpa visām – gan skolas vadītājai Guntai, gan adīšanas skolotājai Mārītei Berķei, gan valsts atestācijas komisijas loceklēm, kas vērtēja darbus un lika atzīmes, – stila speciālistei Inetai Lesītei, rokdarbu speciālistei Inetai Krastiņai, Burdas vadošajai konstruktorei Regīnai Vanagai. Atzīmes par itin visiem Lindas darbiem bija apaļi desmitnieki.
Linda savu vīru, protams, nekad nav redzējusi. «Toties esmu nēsāta uz rokām tik daudz kā neviena cita,» viņa smaida.
Par saviem desmitniekiem Linda teica lielu paldies skolotājai: «Es viņai biju pirmā skolniece, kas neredz, un viņai bija jāmācās tikpat daudz kā man.»
Bet skolotāja Mārīte apraudājās pavisam atklāti: «Lindiņ, tu esi ļoti īpašs cilvēks. Un es tavā priekšā noliecu galvu. Mācīt tevi, no vienas puses, man bija liels izaicinājums. Teikšu godīgi, sākumā man pat bija bail. Ļoti bail, jo es nekad nebiju mācījusi mašīnadīšanu neredzīgam cilvēkam. Nezināju un īsti pat neticēju, ka to vispār ir iespējams izdarīt.
Un reizē bija arī ļoti viegli, tā kā tava vēlme mācīties bija ārkārtīgi liela, un to papildināja gluži vai nereāls gribasspēks, apbrīnojama atmiņa un darba spars, jo arī mājās tu ļoti daudz adīji. Tas viss kopā neviļus vedināja uz pārdomām par citām meitenēm, kuras, lai gan redzīgas, čīkst un pīkst, ka šis ir grūti un tas nav saprotams.»
Un skolas vadītāja Gunta secina: «Linda arī mūs ir rosinājusi uzkāpt jaunā kalnā. Turklāt mēs nenolaidām prasību latiņu tikai tāpēc, ka Linda neredz. Cilvēkam ir jāgrib darīt. Tas ir vissvarīgākais. Visos gadījumos.»
Nepalikt četrās sienās
Vēl sarežģītāku visu darīja tas, ka ceļu uz skolu Linda katru nedēļu mēroja ar satiksmes autobusu no Alūksnes. Tās ir piecas stundas turp, piecas atpakaļ. Lai pagūtu, vai nu jāceļas nakts melnumā, vai jāizbrauc jau iepriekšējā dienā un jāpaliek pie kāda no radiniekiem, kas dzīvo tuvāk Rīgai, – vai nu pie brāļa Cēsīs, vai pie mammas Bīriņos. Turklāt – Linda pārvietojas ratiņkrēslā.Tas savukārt nozīmē, ka pārvadātājs trīs dienas pirms ieplānotā brauciena jāinformē, kur un cikos gribi braukt, lai varētu nodrošināt piemērotu autobusu – ar vietu ratiņkrēslam un pacēlāju.
Realitātē tas nereti nozīmē pazemojošu taisnošanos, kāpēc gribi braukt vispār un kāpēc tieši tikos.
Citiem taču parasti nejautā, kur un kāpēc viņi brauc – uz darbu, pie ārsta, pēc trim garšīgām smalkmaizītēm vai vienkārši pavizināties, vai ne? Arī šoferīši mēdz būt dažādi – bet to jau gan zinām arī mēs, pārējās autobusu braucējas – dažs palīdz iecelt somu bagāžas nodalījumā, cits tikai noskatās, kā sieviete stīvējas ar savu čemodānu. Nu, un tas pats arī attiecībā uz ratiņkrēslu: viens palīdz, cits sabar – sak, ko tu te vazājies! Tā diemžēl ir ar sabiedrisko transportu. Toties liels atbalsts, protams, ir tas, ka Lindai un cilvēkam, kas viņu pavada, nav jāmaksā par biļetēm.
Kad tikts līdz Rīgai, vēl jānokļūst līdz skolai. Mazais gabaliņš, ko redzīgs cilvēks kājām pievārētu 10–15 minūtēs, neredzīgam ratiņkrēslā būtu nepārvarams. Jo īpaši pagājušajā vasarā, kad ietves kārtējo reizi bija izrakņātas.
Par laimi, Lindai ir Indulis. Viņas acis un kājas, ceļa un dzīves biedrs. Patiesībā viņa vienatnē nepārvietojas nekur. Arī dzimtajā Alūksnē ne, kur šķiet, katra iela varētu būt pazīstama. Arī uz adīšanas skolu Lindu veda un pavadīja Indulis. Sēdēja blakām, ja vajadzēja, palīdzēja atrast un uzcelt nobrukušu valdziņu. Viņi ir kopā jau gadus desmit. Iepazinās, kā daudzi mūsdienās, internetā. Pirms trim gadiem apprecējās.
Laukos Lindu sakoda odi, un vecvecmāmiņa, kurai jau bija krietni pāri astoņdesmit, bērnam uz sakasītajiem pušumiem uzzieda kaut ko pret kukaiņiem. Iespējams, tas bija krītiņš prusaku nīdēšanai vai kas tamlīdzīgs.
Kopš novembra beigām Linda un Indulis kļuvuši par rīdziniekiem. Par pārcelšanos uz lielpilsētu, kur daudz vairāk iespēju, viņi domāja jau sen. Beidzot izdevās atrast piemērotu dzīvoklīti – pirmajā stāvā, tuvu sabiedriskā transporta pieturvietai. Linda ir jauns cilvēks un nevēlas sēdēt mājās tikai tāpēc, ka neredz un pārvietojas ratiņkrēslā.
Viena viņas aizraušanās ir šaudauns – galda tenisam līdzīga spēle, kuru Kanādā izgudrojis neredzīgs cilvēks, lai varētu spēlēt patstāvīgi, bez asistenta palīdzības. Spēles galdam ir paaugstinātas malas, lai bumbiņa nevar noripot zemē, bet pati bumbiņa ir skanīga. Katrā galda galā ir vārti ar biljardam līdzīgu kabatu, tikai lielāku. Vidū – dažus centimetrus virs galda – tīkls. Raketes vietā – šaurāka lāpstiņa, un ar to bumbiņa jāiesit pretinieka vārtos un jāsargā savi vārti. Uz acīm liek necaurspīdīgas brilles, lai apstākļi visiem – tiem, kuri mazliet redz, un tiem, kam redze zudusi pilnīgi, – būtu vienādi. Tā ka to var mēģināt uzspēlēt arī redzīgi cilvēki. Un tie, kas pamēģinājuši, zina, cik sarežģīti tas ir.
«Neredzīgie cilvēki nav pārāk aktīvi sportisti, un arī viņiem piemērotu sporta veidu nav pārāk daudz. No spēlēm – golbols, kaut kas līdzīgs futbolam, ko spēlē ar skanošu bumbu. Tur vajadzīgas triju cilvēku komandas, un tās savākt nav viegli. Populārāks ir šaudauns, ko spēlē viens pret vienu. Latvijā ar to nodarbojas ap trīsdesmit cilvēku. Spēlētāji ir sadalīti divās līgās. Pirmajā līgā ir tie, kuri iepriekšējā gadā kopvērtējumā ieguvuši pirmās divpadsmit vietas, un otrajā līgā visi pārējie. Es šobrīd esmu trešā otrajā līgā,» stāsta Linda. «Ja no otrās līgas uz pirmo pacelsies tie, kuri šobrīd ir pirmajās vietās, tad pēc gada varbūt es arī varēšu tikt uz pirmo līgu.» Iespējams, kādreiz šaudauns varētu tikt iekļauts arī paraolimpisko spēļu programmā. Bet Linda par olimpiskajām spēlēm nesapņo.
Latvijā trijās vietās aktīvi šaudauna treniņi notiek Rīgā, Cēsīs un Liepājā. Kādu laiku galds bija arī Alūksnē, bet nu vairs ne. Cēsīs rehabilitācijas centrā ir cilvēks, kurš trenē. Trenēties tomēr labāk, ja kāds no malas pasaka, ko darīt, ko ne. Rīgā ir vairāki galdi – gan Neredzīgo sporta savienībā, gan arī Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centrā. Bet īsta šaudauna galvaspilsēta ir Liepāja, kur notiek pat starptautiskas sacensības. Tur Neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis bijis domes deputāts un spējis daudz ko panākt.
«Lai no Alūksnes ar sabiedrisko transportu nokļūtu Liepājā, pagāja astoņas stundas – kārtīga darba diena. Protams, tas ir nogurdinoši, bet emocionāli noteikti atmaksājas.»
«Esam cilvēkos, satiekam draugus. Izbaudām sacensību garu. It kā nekas īpašs, bet sacensību atmosfēra pozitīvi emocionāli uzlādē ilgākam laikam.
Ja gribējām apskatīt pilsētu, tam jāatvēl īpašs laiks. Sacensību dienas parasti ir ļoti aizņemtas – spēles notiek no astoņiem rītā līdz deviņiem vakarā, lai visi pagūtu izspēlēt. Pauzes ir īsas, un tajās neko daudz pagūt nevar. Pagājušajā gadā speciāli braucām agrāk, lai mūsu draugs Artūrs mums varētu parādīt Liepāju. Arī viņš ir vājredzīgs, taču beidzis augstskolu un vadījis ekskursijas arī redzīgiem cilvēkiem. Liepājā ir arī daudz interesantu objektu, kuri uztverami neredzīgam cilvēkam. Kaut vai, piemēram, Līvu leģendai veltītais dziedošais koks. Nu, un jā, Liepāja, protams, ir slavena ar taktilajām kartēm. Varbūt es īsti nesaprotu visu to tīklojumu. Bet priekšstats par to, kāds varētu izskatīties Lielais dzintars, man ir.»
Zemeņu un ķiršu sarkanais
Linda nav piedzimusi neredzīga un ar ierobežotu spēju kustēties. Līdz sešu gadu vecumam viņai viss bija tāpat kā lielākajai daļai bērnu. Bet tad notika nelaime. Laukos Lindu sakoda odi, un vecvecmāmiņa, kurai jau bija krietni pāri astoņdesmit, bērnam uz sakasītajiem pušumiem uzzieda kaut ko pret kukaiņiem. Iespējams, tas bija krītiņš prusaku nīdēšanai vai kas tamlīdzīgs. Tas notika 1995. gadā, lielo juku laikā, kad tādus līdzekļus nezin no kurienes ieveda, nezin kur tirgoja, par sastāvu neko daudz neliekoties zinis un nezinot.
Taču acīmredzot līdzekļa sastāvā bija spēcīga inde, kas nonāca asinīs, izraisot saindēšanos.
Meitenītei kļuva slikti, cēlās temperatūra, un viņu aizveda uz slimnīcu Alūksnē. Bet arī tur neviens īsti nesaprata, kas par vainu. Pēc nedēļas pārveda uz Rīgu. Tad jau redze bija zudusi pavisam, bet kustības vēl bija.
«Nezinu, pēc cik ilga laika pazuda kustības. Nebija jau tā, ka vienā rītā vairs pēkšņi nevarēju piecelties. Tās pazuda pamazām un pakāpeniski. Bet pēc diviem mēnešiem Rīgā jau viss bija tā, kā tagad. Ja godīgi, to brīdi, kad sapratu, ka tagad būs tā, es nemaz neatceros. Atceros notikumus pirms un pēc tam, bet to ne. Varbūt šoka vai aizsargreakcijas dēļ. Pēc tam…
Bērni jau pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Kad tev ir seši gadi, tu nesaproti, ka tas būs uz visu mūžu.
Un nezini arī, kas tas viss mūžs ir. Tāpēc tajā laikā tas nelikās tik dramatiski. Vēlāk, pusaudžu gados, tad gan. Mācījos Strazdumuižas internātvidusskolā, bet tajā laikā skola nebija pielāgota cilvēkiem ratiņkrēslā, tāpēc mācījos mājapmācībā. Uz skolu mēs ar mammu – vecāki tad jau bija šķīrušies – braucām tikai apmēram reizi mēnesī un tad tur dažas dienas dzīvojām.
Strazdumuižā pabeidzu pamatskolu, un citas izglītības man nav. Taču man patīk skatīties erudīcijas spēles, daudz lasu grāmatas, un neredzīgo bibliotēkā esmu viena no čaklākajām lasītājām. Man patīk daiļliteratūra. Kriminālromāni, mazliet romantikas – pēc noskaņojuma. Reizēm palasu kaut ko arī no vēstures. Agrāk ļoti patika arī ceļojumu apraksti, stāsti par kalnos kāpēju un alpīnistu piedzīvojumiem.
Lasu audioformātā. Citreiz arī elektroniski – ja kaut kas, ko es ļoti gribu izlasīt, audiogrāmatā nav ielasīts, tad ņemam no parastās bibliotēkas grāmatu, noskenējam, pārveidojam teksta formātā, lai dators var atpazīt un izlasīt tekstu.
Ir programmas, kas tekstu pārvērš balsī, un tādā ziņā tagad ir viegli dzīvot.
Kad es mācījos skolā, datori bija briesmīgi dārgi un nebija pieejami. Datoru apguvu ar paziņu palīdzību. Tagad tehnoloģijas ir ļoti attīstītas. Runā gan dators, gan telefons. Iespējams saņemt arī palīglīdzekļus, kas runā, – termometrus, gan ķermeņa, gan virtuves svarus, asinsspiediena mērītājus, pulksteņus.
Taču nevar teikt, ka mūsdienās, kad ir tik daudz citu iespēju, nevajadzīgs būtu kļuvis Braila raksts. Arī es to protu, un, piemēram, mācoties adīšanu, arī veicu pierakstus punktiņu rakstā, lai varu uzšķirt un paskatīties, ja kas aizmirsies. Grāmatas gan Braila rakstā nelasu. Tas iet ļoti lēni, smejos, ka būšu jau aizmirsusi sākumu, kamēr tikšu līdz beigām. Un pašas grāmatas ir milzīgas. Piemēram, parasts 400 lappušu romāns, pārveidojot Braila rakstā, izskatīsies kā septiņi veco laiku fotoalbumi.
Kad vecāki izšķīrās, es paliku pie mammas, brālis pie tēva. Tagad brālis ar ģimeni dzīvo Cēsīs. Tēvs diemžēl pagājušajā gadā devās tai saulē. Mamma dzīvo Bīriņos un strādā Bīriņu pils stallī pie trušiem un zirgiem, vizina tūristus. Šogad, kad atkal var jūgt kamanās, arī es ceru, ka pagūšu izvizināties un sajust sejā vēju un sniega putekļus.
Mana vienpadsmit gadu jaunākā māsa, kas tikko beigusi mācīties par šuvēju, tagad sāk strādāt un dzīvo pie mums. Smejamies, ka mēs varētu kooperēties – viņa šūs, es adīšu. Būtu labi, ja ar adīšanu varētu arī ko nopelnīt.
Atrast pastāvīgu darbu neredzīgiem cilvēkiem ir ļoti grūti. Uzņēmumi baidās – tāpat kā sākumā bija adīšanas skolā – un pat nedod iespēju pamēģināt.
Nesen mana paziņa mēģināja pieteikties strādāt telemārketingā, ko teorētiski viņa varētu veikt. Bet, līdzko darba devējs uzzināja, ka viņa neredz, pat nedeva iespēju pamēģināt. Savulaik arī es esmu bijusi telefonintervētāja. Neredzīgo biedrībā bieži esmu bijusi cilvēks, kurš visu sazvana, sarunā un nokārto.
Pagaidām gan adu tikai sev un ģimenes locekļiem. Atkārtoju visus darbiņus, ko adīju skolā, – džemperīšus, jaciņas, zeķītes –, lai nostiprinātu zināšanas un prasmes. Pašam izdarīt visu to pašu no A līdz Z ir citādi nekā tad, ja skolotājs blakus. Izvēloties krāsas, es vaicāju – dažreiz vienam, bet citreiz pat vairākiem cilvēkiem –, kādas tās ir, vai gana smukas? Ja dzija ir sarkana, jautāju tālāk. Vai tāda kā zemene? Vai tāda kā ķirsis?»
