• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C Smidzina, D vējš, 3.6 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Lenvija Sīle atklāti par Andri Bērziņu: Raudāšana ir viņa iežēlināšanas paņēmiens

    Intervija
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    10. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Pie Imanta Ziedoņa Murjāņos
    Foto: Lenvijas Sīles personiskais arhīvs
    Pie Imanta Ziedoņa Murjāņos
    Valodās nonākusi aktiera Andra Bērziņa personīgā dzīve. Viņa sieva par to klusē. Pēc ilgām pārdomām Lenvija Sīle tomēr piekrita vairākkārtējiem «Ievas» aicinājumiem uz sarunu.

    Intervijas publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 37. numurā. 

    Līga: Bažījos, vai nebūsi bēdu sagrauzta un sabrukusi, bet prieks, ka izskaties visai ziedoša.

    Lenvija: Nāves robežai esmu tikusi pāri un tagad dzīvoju dzīvi aiz nāves.

    – Vai viegli bija tikt pāri tai nāves robežai?

    – Nebija. Sākumā dzīvoju ar nervu zālēm. Likās – esmu zaudējusi pusi no sevis. Nespēju noticēt tam, kas noticis. Šķita, Andris pārnāks, kā vienmēr ir pārnācis. Mocīja bezmiegs, smagas domas. Klusums guļamistabā sita pa nerviem. Bērziņš naktīs mēdza krākt, un viņa krākšanas man pietrūkst, lai gan manu jau sen trauslo miegu tā bieži vien iztraucēja.

    – Vientulība tomēr ir smaga?

    – Vientulība ir smaga, bet pēc savas dabas esmu vientuļniece, vienatne man ļoti patīk. No nepareizās vientulības glābj darbs, draugi. Arī tie draugi, kas mums ar Andri ir kopīgi. Viņi mani nav pametuši. Tukšums, protams, ir liels.

    Četrdesmit gadus nevar tā vienkārši nosvītrot kā nebijušus.

    Katrs sīkums ik dienu atgādina Bērziņu – gan te, Tērbatas ielas kvartālā, kur pagājusi mana dzīve kopš 1963. gada un mūsu kopīgā ar Andri no 1973. gada. Arī mūsu mājās Košragā viss viņu atgādina. Kad Andris aizgāja, viņa mammai teicu, ka viņa var palikt Košraga mājā, kur pirms pāris gadiem es viņu mīļi uzņēmu. «Norpiedagus» mums nopirka mans tēvs, mēs ar Andri tos norakstījām mūsu meitai Marijai. Andra mamma palika «Norpiedagos».

    – Kā tu jūties pēc šiem četrdesmit gadiem? Nodota vai atbrīvota?

    – Kad Andris pēc viņa sešdesmit gadu jubilejas svinībām teātrī, kad sākās viņa pēdējā «odiseja», nonāca Narkoloģiskajā dispanserā un pēc salāpīšanas neatgriezās mājās, uzzināju, ka viņš ir «izņemts» ārā un aizvests uz citām mājām, kur sācis jaunu dzīvi. Nodota? Tas šai gadījumā būtu maigi sacīts. Viss notika pēkšņi un negaidīti.

    – Vai gan tu ilgajos laulības gados nebiji pieradusi pie viņa izgājieniem?

    – Jā, biju. Tomēr šādu izgājienu viņam nekad nav bijis. Andris vienmēr ir pārnācis. Arī tagad es viņu gaidīju mājās. Kad 2011. gadā no manu vecāku dzīvokļa, kurā bijām nodzīvojuši visus savas laulības gadus, pārcēlāmies uz mazāku un lētāku dzīvokli citā mājā turpat ielas pretējā pusē, nekas neliecināja, ka drīz tajā palikšu viena. Gluži otrādi – likās, ka mums sāksies mierīgāka un harmoniskāka dzīve. Domāju – visas lielās vētras Andrim jau aiz muguras, un mēs varam dzīvot sev.

    – Domāju, daudzi tev ir teikuši, ka savu dzīvi blakus Bērziņam esi izniekojusi un sen jau varēji aiziet pati.

    – Tieši tā, to esmu dzirdējusi gadiem ilgi jau kopš jaunības, kad Andrim bija viņa daudzie trakie gājieni. Laikam jau nevarēju aiziet.

    Bērziņš ir mans liktenis. Vēl arvien domāju, ka tā bija mīlestība. Mana īstā un vienīgā.

    Arī pēc daudziem gadiem un pāridarījumiem es viņā vēl arvien mīlēju to Andri, ko iepazinu studiju pirmajā rudenī. Toreiz viņš man atklāja savu aizlauzto dvēseli, un es sapratu, kāda viņā notiek cīņa. Arī ar saviem dēmoniem. Mani saistīja Andra netradicionālā domāšana, arī viņa dumpīgums, jo es pati esmu diezgan dumpīga pret standartiem un pareizību. Andrim piemīt kaut kāds dzīvniecisks magnētisms, kas pievelk, tomēr nekad neesmu cīnījusies, lai Bērziņu noturētu. Esmu viņam piedāvājusi brīvību – lai lido, bet viņš to nav gribējis. Divas reizes pati gribēju no viņa iet prom. Vienu reizi – pie cita cilvēka, kurš, redzot manu dzīvi, aicināja pie sevis.

    – Kāpēc negāji?

    – Marijas dēļ. Viņa bija vēl bērns, un es zināju, ka mūsu šķiršanās viņai būs smags pārdzīvojums. Mums trijatā ir bijis tik labi, ka labāk nevar būt. Savstarpējā mīlestība bijusi liela, tāpēc Marija ir pieķērusies mums abiem. Arī tagad Marijai sāp tas, kas notiek. Zinu, viņa baidās par mani, bet ar mani viss būs kārtībā. Ja nebūtu darba, tad gan būtu smagāk. Tulkoju grāmatu par Koko Šaneli, rakstu dažādiem izdevumiem.

    – Jūs ar Andri esat izrunājušies par to, kas noticis?

    – Andris kādreiz dažiem saviem tuviem draugiem ir teicis, ka no manis nekad nešķirsies, ja vien es neizdarīšot kaut ko briesmīgu. Laikam jau tagad esmu izdarījusi kaut ko tik briesmīgu, ka viņam jāšķiras. Kad viņš dzēra un pret savu veselību izturējās ļoti vieglprātīgi, es mēģināju ar viņu izrunāties, ka tā dzīvot nevar.

    Viņš daudzas reizes ir karājies mata galā, un man par viņu bijis bail.

    Daudzas reizes viņš nav dzēris gadu vai pusotra, bet tad atkal sācis… Kad ar Andri par šo tēmu runāju, viņš dažas reizes izmeta, kas ar mani notiks, ja viņš no manis aizies. Viņam likās, ka esmu ļoti stipra, un es arī noslēdzos un neizrādīju, ka man ir slikti. Tādos brīžos šad tad manas emocijas izpaudās īgnumā vai niknumā. Vardarbīga gan nekad neesmu bijusi, Bērziņu situsi neesmu. (Smejas.) Arī tad ne, kad man ļoti gribējās to darīt.

    Pēc viņa aiziešanas mums ir bijušas vairākas sarunas, bet tās bija pirmajos mēnešos un par šķiršanos neesam runājuši, taču kopš «pasaules gala» – 2012. gada 21. decembra – neesmu Andri redzējusi, viņš neatbild arī uz telefona zvaniem. Acīmredzot tā izpaužas viņa vēlēšanās man pierādīt, ka pasaules gals tomēr ir noticis. Domāju, ka tas, ko viņš tagad dara – ar to es domāju alkohola nelietošanu –, ir arī mūsu kādreizējo sarunu par dzīves jēgu rezultāts. Domāju, ka Andris mēģina sevi glābt, un es no sirds novēlu, lai viņam tas izdodas. Es viņam vēlu labu. Arī pret tiem, kas mani sāpinājuši, manī nav ļaunuma.

    – Daudzi domā, ka Lenvija Sīle ir bijusi tikai Andra Bērziņa sieva, kas pati dzīvē neko nav darījusi. Tu varētu mūsu lasītājām izstāstīt, ka nāc no inteliģentas ģimenes, kurā runāja ne tikai latviski, bet arī vāciski un angliski, esi izaugusi starp grāmatām, ar saturīgām sarunām…

    – Manuprāt, latviešiem aristokrātijas vispār nav, bet ir stipra inteliģence. Tad, lūk, pie šīs inteliģences es pieskaitu arī sevi. Tai gan ir dziļākas saknes, ne tikai mani vecāki. Mans tēvs Jānis Sīlis bija žurnālists. Mamma Ilga Melnbārde strādāja par angļu un vācu valodas pasniedzēju augstskolās, tulkojusi daudzas grāmatas – arī slavenos romānus «Dziedoņi ērkšķu krūmā», «Cilvēks nav vientuļa sala», «Nārnijas hronika». Arī mans brālis Jānis Sīlis ir valodnieks, tagad Ventspils Augstskolas profesors, zinātniskais tulkotājs, Rotari kluba biedrs un vēl daudz kas – viņa pienākumus un titulus nespēju pat uzskaitīt… Manam tēvam bija divas ģimenes, un es, redzot, ko tas nozīmē, domāju, ka savā dzīvē iztikšu bez šķiršanās. Diemžēl sešdesmit gados tomēr ir tas jāpiedzīvo.

    Tēvs aizgāja no savas pirmās ģimenes, kurā bija trīs dēli, dzīvoja ar manu mammu, piedzimām mēs ar brāli, bet vecāki oficiāli tā arī neapprecējās, kas abiem ļoti sāpēja. Mamma bija vienpadsmit gadu jaunāka par tēvu. Viņam jau bija četrdesmit trīs gadi, kad es piedzimu. Biju viņam mīļā meitiņa peciņa, bet man liekas, ka esmu iedzimusi mammas mātē, kas astoņpadsmit gadu vecumā viena aizbrauca uz Krieviju, lai strādātu pie muižniekiem par guvernanti.

    No vecāsmātes man ir iedzimusi viņas drosme un uzņēmība, jo arī es reizēm esmu darījusi kaut ko pilnīgi neprātīgu.

    Kā tas notika ar grāmatu par Dailes teātra sesto (Andra Bērziņa – L. B.) studiju, kurai atvēršanas svētki bija tieši Andra jubilejas izrādes dienā. Ilgi to darbu rakstīju, vairākus gadus. Savu vīru esmu aprakstījusi divās grāmatās. Pirmā bija kopā ar Gunnaru Treimani «Es neesmu pieclatnieks, kas visiem patīk».

    Zini, es negribēju precēties, galīgi nealku šo važu un sievas aubes, bet no vecāku puses tas spiediens bija liels. Pašas dzīves pieredze mammai bija ļoti sāpīga, un viņi, vairāk gan tēvs, uzstāja, ka jāprecas, tāpat vien kopā nevarot dzīvot.

    – Vai tu atceries to stundu un brīdi, kad pirmo reizi ieraudzīji Andri Bērziņu?

    – Mēs satikāmies autobusā, viņa pirmā studiju gada rudenī braucot uz kolhozu. Bērziņš bija ļoti skaļš un centās visus uzjautrināt. Un tad viņš apsēdās ejā uz čemodāna blakus solam, kur sēdēju es. Vienā brīdī mūsu ceļi saskārās un manī kaut kas ievibrējās. Tas bija ļoti skaists 1973. gada rudens. Kādu dienu divi vien ar Bērziņu klīdām pa laukiem, runājām par dzīvi, un es sapratu, cik viņa dvēsele ir aizlauzta. Manī viņš atrada jūtīgu dvēseli un pacietīgu klausītāju.

    – Bērziņš bija tava pirmā mīlestība?

    – Nebija pirmā, un tieši par to pirmo mīlestību es tagad maksāju. Tas cilvēks, mazliet vecāks, mani ļoti mīlēja, nāca no inteliģentas ģimenes, viņa mamma arī bija tulkotāja, bet es bēgu no viņa vājības, kas bija alkohols, tāpēc šo mīlestību sev aizliedzu. Viņš to ārkārtīgi pārdzīvoja. Zinu, ka tagad maksāju par to, ka viņu sāpināju, un varbūt arī labi, ka par to jāmaksā. Tas ir sāpīgi, bet man liekas, ka dzīvot ar biezu ādu ir ļoti garlaicīgi. Es to negribētu.

    Nav vērts nākt uz šīs zemes, ja nevar mīlēt, sāpēt, cilvēkiem līdzi just.

    Ciest un raudāt galīgi nav mans aicinājums un mana dzīves jēga. Es neesmu cietējas tips, tomēr man diezgan daudz ir bijis jācieš. Godīgi sakot, mūsu kopdzīve ar Andri nav tik viegli izstāstāma.

    – Alkohola vai sieviešu dēļ?

    – Pārsvarā viņa nesavaldīgā un nevaldāmā rakstura dēļ. Savos sānsoļos viņš ir atzinies, lūdzis par tiem piedošanu, nožēlojis grēkus. Nav piekritis šķirties, kad esmu to gribējusi. Raudājis… Raudāšana ir viņa iežēlināšanas paņēmiens, tāpēc pret viņa asarām esmu uzmanīga.

    Ar Andri bija grūti. Viņš aizņem ļoti daudz telpas. Tikai tagad, kad viņš ir aizgājis, tā īsti to saprotu. Daudz enerģijas iztērēju, lai tam pretotos, maz tās palika savai dzīvei. Tagad kā dziļi pie zemes piemīta zāle lēnām sāku slieties uz augšu. Visus mūsu kopīgos gadus centos, lai viņš no savas dzīves kaut ko izveidotu. Mums dzīvē ir bijuši pilnīgi bezcerīgi laiki, kad nav nekā – ne darba, ne naudas –, un arī ļoti laimīgi gadi. Mēs ilgi gaidījām Mariju un bijām ļoti laimīgi, kad viņa mums septītajā laulības gadā piedzima.

    – Andris kādreiz teica, ka mīl tevi?

    – Diezgan bieži. Viņš gan vienmēr ironizēja, ka sievietes mīl ar ausīm, un uzskatīja par stulbām tās, kas uzklausa komplimentus. Ja Bērziņš kādreiz tos man teica, tad ļoti savdabīgus. Viņš, piemēram, nekad mani nav saucis vārdā, bet vārds ir cilvēka identitāte. Sākumā bija kaut kādi mīļvārdiņi, tad ilgu laiku es biju «Sivēntiņč», laikam no Vinnija Pūka, pēdējā laikā Andris mani sauca par Trolli. Troļļi bija visādi atkarībā no mana garastāvokļa – kalnu, pļavu, dusmīgie, bēdīgie…Viņš to darīja ļoti mīļi. Ar draiskulību un sirsnību. Viņš būtu pārsteigts, ja es pateiktu, ka viņa savdabīgās mīlestības izpausmes mani aizvaino.

    – Kāpēc tu aizgāji no teātra?

    – Jaunatnes teātrī, kuram mani gatavoja, es pēc beigšanas neesmu strādājusi nevienu dienu, jo pirms sadales mani uzrunāja Arnolds Liniņš un aicināja uz Dailes teātri. Tur es biju štata aktrise no 1976. līdz 1989. gadam. Pa vidu vienu gadu stažējos Ļeņingradā, Teātra institūtā pilnveidoju savas kustību un horeogrāfijas prasmes. Bērnībā biju nodarbojusies ar baletu, vēlāk ar mākslas vingrošanu. Pēc studijām izveidoju pati savu kustību programmu, kas bija balstīta uz režisora Mihaila Čehova vingrinājumiem un jogu. Man jau tad bija interese par jogu – sākumā par filozofiju, vēlāk sāku to lietot arī kustībās. Vienu laiku pasniedzu kustību nodarbības Konservatorijā, arī Kultūras darbinieku tehnikumā. 

    Ādolfs Šapiro kā aktrisi mani redzēja raksturlomās un rafinētu sieviešu tēlos, bet Liniņš teica pilnīgi pretēji: «Netaisi no sevis Zani! Tu esi Baibiņa.» Teātrī nospēlēju dažas skaistas lomas, taču 1989. gadā, kad mainījās galvenie režisori, sapratu, ka par savu vietu būs jācīnās, bet es biju pagurusi.

    Neredzēju savu vietu Dailes teātra trupā, jutos tajā kā tāds svešķermenis.

    Man nebija ambīciju ar elkoņiem lauzties skatuves priekšplānā. Sākās veselības problēmas, veģetatīvās distonijas lēkmes. Agri izstaigāju miokarda infarktu.

    Nebija arī vairs vēlēšanās sevi visu ziedot teātrim. Neesmu nožēlojusi, ka savu aktrises sūtību teātrī nepiepildīju, tomēr tas bija kas tāds, kas manī ir ieaudzis, un, kad aizgāju no teātra, man sākās nopietna depresija. Pietrūka tās vides un arī izpausmes, ko dod tikai skatuve. Pievērsos žurnālistikai un tulkošanai, ko vēl arvien daru. Tad arī Andris aizgāja no teātra. Mums klājās smagi, bet pēc atgriešanās teātrī, kad atsākās Bērziņa vētrainā dzīve, tas bija vēl briesmīgāk. Viņam īsti nebija gandarījuma par to, ko dara, tāpēc plosījās.

    Esmu viņam daudz ko piedevusi. Arī tādas lietas, ko citas sievas nebūtu piedevušas. Kad precējāmies, mums bija saruna, ka būsim godīgi viens pret otru un visos savos klupienos otram atzīsimies. Man liekas, ka Andris jaunībā līdz zināmam laikam nemaz nebija spējīgs būt uzticīgs.

    – To apzinādamās, tu tomēr ar viņu apprecējies?

    – Jā, tā ir kaut kāda burvestība. Es viņu mīlēju, un man viņa bija arī žēl. Saprotu arī tagad, no kā viņš bēg un ko meklē. Visu mūžu Andris ir daudz strādājis, sevi līdz ārprātam un nevajadzīgi emocionāli tērējis, un tā ir viņa nelaime.

    Domāju, ka tagad viņam gribas mieru.

    – Vai viņš to nevarētu baudīt kopā ar tevi?

    – Varētu, bet tā, kā mēs dzīvojām pēdējos gadus, es arī vairs negribēju dzīvot. Visu laiku cerēju, ka kaut kas beidzot radikāli mainīsies. Tagad tas, paldies Dievam, ir noticis.

    – Viņš meklē pats sevi?

    – Domāju, ka tā ir vistuvākā atbilde. Viņam nebija gandarījuma no sava darba, no sešdesmit gadu jubilejas pasākuma teātrī un arī jubilejas izrādes. Bija tautas mīlestība, bagātīgi klāti galdi un prominenti viesi, bet viņam kaut kā pietrūka. Andris bija apvainojies arī uz kolēģiem, bet domāju, ka kolēģi varēja apvainoties uz viņu.

    – Tev nav žēl savas dzīves?

    – Iekšēji savu dzīvi es neesmu izniekojusi, tajā visa kā bijis ļoti daudz. Mana dzīve bijusi emocionāli un garīgi bagāta un piepildīta. Daudzus labus cilvēkus esmu satikusi, Bērziņš manu dzīvi ir darījis skaistu, citādi jau es tos četrdesmit gadus nebūtu varējusi izturēt. Tie skaistie brīži ir manējie, un tos neviens man nevar atņemt. Nevar atņemt labās un skaistās atmiņas.

    Es ļoti gribu pa īstam piedot un apzināties sevi kā neatkarīgu cilvēku, kā vērtību.

    Kā arī cenšos nepazaudēt savas darba spējas, strādāt to, ko es varu un kas man patīk. Nepazaudēt savu pozitīvo attieksmi pret pasauli un cilvēkiem.

    – Ja Bērziņš tagad pārnāktu mājās, tu viņu pieņemtu?

    –  Nezinu… Atpakaļ es viņu noteikti nesaukšu, bet, ja nāktu?… Tas būtu atkarīgs no tā, kāds viņš nāktu, – ar to es nedomāju vainas apziņu. Īstenībā, es neesmu atkarīga no tā, ko dara Andris. Jo viņš nav lēmējs. Lēmējs ir Dievs. Es tam ticu un nebaidos. Kā teica Žanna d’Arka – esmu jau pietiekami ilgi baidījusies.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+