Leģendas stāsts. Burvju mākslinieks Hudini, kurš pārsteidza pasauli

Kultūra
Ieva Krastiņa
19. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Viņa trumpis bija fiziskais spēks un veiklība. Tieši tādēļ viņš necieta šarlatānus, kurus atmaskoja citu pēc cita. Burvju mākslinieks Harijs Hudini (1874–1926) joprojām ir slavens ar spējām izkļūt no šķietami neiespējamā – važām, ķēdēm, cietuma kameras, trako krekla, pat hermētiski noslēgtas ūdens cisternas…

Ungārijas rabīna dēls

Lai gan Hudini uzskata par amerikāņu mākslinieku, izcelsme viņam eiropeiska – Harijs Hudini, dzimtajā vārdā Ēriks Veiss, dzimis 1874. gada 24. martā Budapeštā, rabīna septiņu bērnu ģimenē. Savulaik viņš gan pats stāstīja, ka esot dzimis Amerikā, taču patiesībā ģimene tur ieradās, kad Ērikam bija četri gadiņi. Vispirms Veisi dzīvoja Viskonsīnā, bet trīspadsmit gadu vecumā Ēriks kopā ar tēvu devās uz Ņujorku. Tur viņi apmetās pansijā un pelnīja naudu ar dažnedažādiem darbiem, bet vēlāk abiem pievienojās pārējie ģimenes locekļi.

Interese par trikiem un uzstāšanos Ērikam parādījās jau bērnībā – uzvilcis sarkanas vilnas zeķes un nodēvējis sevi par Gaisa princi, viņš kopā ar kaimiņbērniem izveidoja cirku, kurā, samaksājot piecus centus, varēja skatīties priekšnesumus. Taču maģisko karjeru viņš sāka ar kāršu trikiem, nu jau dēvēdams sevi par Kāršu karali. Kaut arī daudzi uzskatīja, ka trikiem trūkst tehniski spēcīga izpildījuma, trūkumus apslāpēja Harija Hudini šovmeņa spējas.

Liktenīgā Besa

Ērikam bija piecpadsmit, kad viņš kopā ar fabrikas, kurā strādāja, darbabiedru Jākobu Hīmanu nodibināja radošo apvienību Brāļi Hudini. (Oficiāli vārdu viņš mainīja gan krietni vēlāk – 37 gadu vecumā.) Pēc pāris gadiem Jākobs apvienību pameta, un viņa vietā neilgi darbojās Harija brālis Teodors jeb Dašs. Bet tad Hudini dzīvē notika liktenīgs pavērsiens – viņš satika vienaudzi, astoņpadsmitgadīgu dziedātāju un dejotāju, tieviņo un smalciņo Vilhelmīni Beatrisi, sauktu par Besu. Viņa stājās Teodora vietā un pēc trīs nedēļu intensīvas aplidošanas kļuva par Harija sievu. Vecāki ar šo dēla izvēli nebija īsti apmierināti, jo Besa nebija ebrejiete. Savukārt Brāļi Hudini pārtapa vienkārši par Hudini. Pāris kļuva pazīstams ar triku, ko nosauca par Metamorfozi – rokudzelžos saslēgtām rokām Harijs iekāpj maisā, ko Besa aizsien, bet maiss atrodas lādē, kuru viņa arī aizslēdz.

Liktenīgā Besa.
Liktenīgā Besa.

Par abu iepazīšanos Besai patika stāstīt, tiesa, pretrunīgus stāstus. Vienā no tiem viņi iepazinušies, kad Hudini uzstājies meitenes vidusskolā un nejauši uzlējis uz Beatrises kleitas skābi. Citā versijā tas notika, izklaidējot publiku pasākumā – Besa esot dejojusi un dziedājusi pēc Brāļu Hudini šova. Atšķīrās arī stāsti par kāzām – tad pāri laulājis katoļu garīdznieks, tad atkal rabīns. Vai viņi vispār bija precējušies? Bērnu pārim nebija. Reiz gan Besa kādam Ohaio žurnālistam izteikusies, ka viņu meitai piedzimis mazulis. Tas gan zināms, ka Beatrise kolekcionēja lelles un abiem ļoti patika dzīvnieki. Viņu pirmo suni Čārliju pārim uzdāvināja Krievijas lielkņazs. Reiz, kad Besa miesnieka veikalā ieraudzīja piemīlīgu foksterjeru, viņa vēlējās to pabarot un samīļot. Tā kā saimnieks neļāva, Besa suni nopirka. Savukārt Hudini izklaidējās, mācīdams sunīti Bobiju izkļūt no rokudzelžiem! Vēl viņiem bija papagaiļi, bruņurupucis, kanārijputniņš, kuru nosauca par Hudini, trusis…

Veiksmīgie rokudzelži

Kad Hudini pievērsās izlaušanās priekšnesumiem, viņš sāka gūt popularitāti, kas pārspēja kāršu triku radīto iespaidu. Interesanti, ka izlaušanās triki sasaucās ar tālaika imigrantu dzīvi Amerikā – viņi visi bēga no nabadzības, mēģināja izlauzties no tās. Harijs pārsteidza publiku, jo spēja izkļūt no visādu veidu gūsta, tostarp no stingrā režīma cietumiem. Viņš aicināja vērot izlaušanos gan policijas pārstāvjus, gan avīžu reportierus.

Uzkāpis uz skatuves, Hudini sasveicinājās ar publiku. Un ne jau kaut kā vienkārši, bet radot iespaidu, ka ieskatās acīs ikvienam apmeklētājam.

Katram, pat balkonā sēdošajiem, šķita, ka ir sastapies ar iluzionista ciešo, hipnotizējošo acu skatienu.

Triki mainījās, iluzionists izgudroja arvien jaunus, turpinot daudzu gadu garumā iepriecināt publiku ar pieprasītākajiem priekšnesumiem. Tomēr lielākajai daļai vienojošais elements palika rokudzelži. Dažkārt mākslinieks aicināja skatītājus ņemt līdzi savus rokudzelžus – ar noteikumu, ka tiem jābūt īstiem, oriģināliem, kā arī tie uz skatuves jāaizslēdz un jāatslēdz, pirms pasniedz māksliniekam. Tas tāpēc, lai saslēgs nebūtu izgatavots tā, ka to nevarētu dabūt vaļā nekādā veidā.

Vēl kāds slavens Hudini triks ir izkļūšana no milzīgas aizslēgtas kannas, kas piepildīta ar ūdeni vai pienu. Kad kannu aizslēdza, skatītāju zālē iestājās satraucošs klusums, kuru vēl biedējošāku darīja pulksteņa tikšķi. Hudini, aizturējis elpu, tupēja slēgtā traukā zem ūdens, kamēr skatītāji izmēģināja, cik ilgi paši spētu aizturēt elpu – 20, 30 sekundes, minūti… Triku meistars neparādījās ne pēc minūtes, ne divām… Ne reizi vien daļa publikas jau nodomāja, ka mākslinieks ir miris, citādi nevar būt! Un tad viņš parādījās sveiks un vesels. 1912. gadā mākslinieks piedāvāja publikai savu vissarežģītāko priekšnesumu, kuru turpmākās karjeras laikā demonstrēja daudz, daudz reižu. Tajā viņš atkal atradās ūdenī, bet – karājoties kājām gaisā.

Hudini laulātais pāris.
Hudini laulātais pāris.

Ne visiem Hudini patika. Reiz Vācijā policists un vietējā avīze apsūdzēja viņu krāpšanā un kukuļošanā. Notika tiesa, un Harijs prāvu vinnēja. Nācās gan šo to ziedot – viņš atklāja tiesai dažus no saviem izlaušanās paņēmieniem. Triki mēdza būt gan veikli un ātri, gan arī tādi, kas prasīja ilgākas pūles. Tā notika, kad Hudini pieņēma Viljama Hopa Hodžsona izaicinājumu. Kultūrists, vēlākais rakstnieks apšaubīja Hudini apgalvojumu, ka viņš spēj atbrīvoties no jebkuriem policijā lietotajiem saslēgšanas rīkiem. Izrāde notika Blekbērnā, Anglijā, Palace Theatre, kur Hudini vajadzēja atbrīvoties no dzelzs važām. Uzvarošā cīņā ar važām pagāja stunda un 40 minūtes – līdz pilnīgam spēku izsīkumam un neskaitāmām asiņojošām brūcēm.

Hudini vienmēr uzsvēra, ka viņa spējas nav saistītas ar maģiju, tomēr visi tam neticēja.

Piemēram, franču aktrise Sāra Bernāra, kurai gangrēnas dēļ amputēja kāju, lūdza Hudini… uzburt viņai jaunu kāju!

Slavas zvaigzne

1915. gadā Hudini laulātais pāris satika rakstnieku Džeku Londonu un viņa sievu Čārmianu, ar kuru labi iedraudzējās. Ja viņiem kāds pastāstītu, kas notiks pēc kāda laika, ne Hudini, ne Londons tam neticētu. Kas tad notika? Nākamajā gadā rakstnieks nomira, un drīz vien Hudini uzsāka mīlas romānu ar viņa atraitni. Runā, ka aizrautīgā brīvdomātāja Čārmiana ir vienīgais Hudini ārpus laulības paslīdējušais solis, kamēr atraitnei pēc vīra nāves bijuši vairāki mīļākie. Viņa bija pārliecināta, ka ļaušanās seksualitātei vairo enerģiju un paceļ ārpus materiālās pasaules, tomēr mīļākos atklāti sabiedrībā neizrādīja, lai neciestu pašas publiskais tēls un vīra piemiņa. Bet liecības par īpašām attiecībām ar Hudini meklējamas Čārmianas tolaik rakstītajā dienasgrāmatā. Dēka izvērtās kaislīga, aizrautīga, tomēr īsa. Turpmākās dzīves laikā Hudini un Londona atraitne mēdza viens otram zvanīt un rakstīt vēstules, bet ne vairs kā mīlnieki.

Tajā pašā gadā, kad Hudini aizrāvās ar Čārmianu, viņš nofilmējas filmā The Master Mistery. Kā publika jūsmoja par trikiem! Filma padarīja Hudini starptautisko slavu vēl iespaidīgāku, lai gan tā nebija pirmā reize, kad viņš filmējās. Panākumu iedvesmots, Hudini nodibināja pats savu filmu kompāniju Houdini Picture Corporation un sāka rakstīt scenāriju filmai The Man from Beyond, kas pāris gadus vēlāk nonāca uz ekrāniem. Tas ir stāsts par arktiskajos ledos iesalušu vīru, kuru atrod pēc simt gadiem un atgriež civilizācijā. Vēl pēc dažām kinolentēm Hudini filmu kompānija pārtrauca darbību. Ironiski –1960. gadā Harijam Hudini piešķīra zvaigzni Holivudas slavas alejā ne jau kā pasaulslavenam iluzionistam, bet gan par sasniegumiem kino!

Bet vai viņš nemēdza teātri spēlēt arī dzīvē? Viena no leģendārākajām Hudini uzstāšanās reizēm ir 1904. gadā Londonas hipodromā, kad viņš jūsmojošas ļaužu masas acu priekšā nepilnas stundas laikā izkļuva no īpašiem rokudzelžiem. Īpašiem tādēļ, ka Birmingemā kāds kalējs tos speciāli izlaušanās trikam kala piecus gadus! Hudini uz šo triku izaicināja avīze Daily Mirror, kas pasākumu reklamēja nedēļām iepriekš. Tomēr aizdomas, vai tik viss nebija jau iepriekš iestudēts un izplānots, vieš vairākas lietas. Pirmkārt, laikā, kad it kā sāka kalt īpašos rokudzelžus trikam, Hudini ar to vēl nenodarbojās. Otrkārt, rokudzelžu izmērs nebija pielāgojams: tas nozīmē, ja būtu pārāk lieli, tie slīdētu no Hudini rokām nost, bet, ja pārāk mazi, – viņš tos nespētu uzvilkt. Treškārt, rīku izgatavoja Birmingemā, un pāris nedēļas pirms šova Hudini šo pilsētu apmeklēja. Ceturtkārt, publicitāti tolaik vajadzēja gan Daily Mirror, gan Hudini, kurš gatavojās tūrei pa Eiropu, turklāt – kāda sagadīšanās! – avīzes īpašnieks izrādījās Hudini draugs! Pēc šīs uzstāšanās tūre pa Eiropu izdevās tik veiksmīga, ka Hudini atgriezās Amerikā ar krietnu naudas žūksni un iegādājās nepilnu trīs hektāru saimniecību Stemfordā, Konektikutā, kā arī elegantu namu Hārlemā, uz kuru pārvācās dzīvot ne vien pats ar sievu, bet arī Hudini māte, māsa un divi brāļi.

Laika gaitā Hudini kļuva par vienu no vislabāk apmaksātajiem šovbiznesa darboņiem.

Tādējādi viņš varēja izbaudīt vēl kādu aizraušanos – iegādāties un vadīt personiskos lidaparātus.

Garu izsaukšana

Kad 1913. gadā pēc performances, kas sniegta Zviedrijas karaliskajai ģimenei, māksliniekam pavēstīja skumju jaunumu – mirusi māte, Hudini noģība. Viņš ļoti mīlēja māti, kuru uzskatīja par eņģeli zemes virsū. Māte dēla spējām allaž ticēja. Vācu kinorežisora Uli Ēdela filmā Hudini mākslinieks mātes bērēs saka: «Tu vienmēr man ticēji. Kurš gan tagad man ticēs?» Pēc mātes aiziešanas mākslinieks mainījās – mājās kļuva kā kluss rēgs, bet stundām laika pavadīja, guļot kapsētā pie mātes kapa un sarunājoties ar viņu…

Kāpēc Hudini uzsāka aktīvu viltus garu izsaucēju atmaskošanu? Viena no versijām – viņš pats izmisīgi centās garu izsaukšanas sesijās sazināties ar māti, bet vienmēr no jauna atklāja, ka tā ir blēdība, un pievīlās. Tas viņu aizskāra pārāk personiski. Otra versija nav tik traģiska – Harijs jau bērnībā esot piedalījies šādos pasākumos un pamanījis, ka tur kaut kas nav tīrs…

Hudini nebaidījās riskēt.
Hudini nebaidījās riskēt.

Hudini dzīvi piepildīja vēl kāda neparasta draudzība – ar Šerloka Holmsa radītāju rakstnieku Arturu Konanu Doilu, kas par iluzionistu ir 15 gadus vecāks. Abus vienoja interese par pēcnāves dzīvi, kurai Doils no sirds ticēja, savukārt Harijs gribēja, lai tā būtu īsta, bet nespēja atrast pierādījumus. Pirmo reizi viņi satikās 1920. gadā. Abi bija ļoti atšķirīgi: Doils – skotu džentlmenis, kas mācījies privātā katoļu skolā; Hudini – pašmācības ceļā izglītojies ungāru imigrants, kas lielāko daļu dzīves pavadījis izklaides pasaulē. Rakstnieks pievērsās aizsaules pasaulei pēc tam, kad Pirmā pasaules kara laikā gāja bojā viņa nepilnus 26 gadus jaunais dēls Kingslijs. Interese par mirušo pasauli vienoja viņu arī ar otro sievu Džīnu, kura sevi dēvēja par mediju – garu izsaucēju. Lai pierādītu, ka mirušo gari ir mums līdzās, Doils tērēja ļoti daudz naudas – mūsdienu tās būtu miljoniem mārciņu. Savukārt Hudini bija pārāk slīpēts un lieliski pazina iluzionistu vidi, lai vairs spētu no sirds noticēt citai pasaulei. Tomēr viņš neizsakāmi ilgojās, kaut spētu sazināties ar mirušo mīļo māti. Džīna mēģināja ar Hudini mātes garu dibināt kontaktu. Un tieši šis notikums radīja plaisu vīriešu draudzībā. Džīna apgalvoja, ka spēj automātiski pierakstīt garu diktētu sakāmo. Tas, ko viņai teica Hudini māte, izvērtās 15 lappušu garumā rakstītā tekstā pareizā angļu valodā. Hudini aizsvilās dusmās, jo viņa mātes angļu valodas zināšanas patiesībā bija briesmīgas. Draudzība beidzās pavisam, kad Hudini nosauca par viltvāržiem tos garu izsaucējus, kuriem Doils ticēja. Draugu pāris bija tik izteiksmīgs, ka 2016. gadā par viņiem uz ekrāniem iznāca 10. sēriju seriāls Hudini un Doils.

Neredzamais Džims

Hudini izpildīja neticami sarežģītus trikus, pierādīja apbrīnojamas fiziskās spējas, bet kurš gan radīja tehniskos risinājumus? Tas bija mākslinieka asistents Džims Kolinss, kurš kopā ar Hudini strādāja garus gadus. Džima uzdevums bija rūpēties par tehniskajiem risinājumiem un drošību, paliekot neredzamam. Tā kā triki bija dzīvībai bīstami, iekārtu uzbūvi nācās rūpīgi plānot, tās uzturēt, izgudrot aizvien jaunus risinājumus. Hudini apzinājās, cik Džims ir nozīmīgs, tādēļ bieži vien piešķīra palīgam bonusus un dāvanas.

Ne jau velti Džims teicis, ka neviens cits iluzionists nav tik dāsni maksājis savam palīgam kā Hudini.

Arī izlauzties no rokudzelžiem leģendārajam vīram izdevās, pateicoties Kolinsa izdomai un talantam. Viņš radīja neskaitāmās atslēdziņas un citus rīkus, kas ļāva atbrīvoties no slēdzenēm un važām. Hudini palīgs bijis tik talantīgs, ka saglabājusies leģenda – Kolinsam atlika vien paskatīties uz atslēgu, lai viņš spētu atcerēties tās formu un izgatavot identisku. Kad Hudini aizgāja mūžībā, Kolinss atsāka strādāt ar Harija brāli Teodoru, kā arī dažas reizes uzstājās pats. Viņš mira 16 gadus vēlāk par Hudini, bet mākslinieka triku noslēpumus tā arī neatklāja.

Aiziet Visu svēto dienā

Hudini nepiedzīvoja garu mūžu. Viņš mira 52 gadu vecumā muļķīgu apstākļu sakritības rezultātā. Liktenīgs izrādījās sekundārs vēderplēves iekaisums – Hudini bija apendicīts, un tieši tad kāds izlēma pārbaudīt Hudini sacīto, ka viņš spēj izturēt vairākus sitienus pa vēderu pēc kārtas. Mākslinieks nemeklēja mediķu palīdzību, lai gan piedzīvoja stipras vēdersāpes, un ar 40 grādu temperatūru 1926. gada 24. oktobrī kāpa uz skatuves teātrī Detroitā. Izrādes laikā Hudini zaudēja samaņu, bet, kad to atguva, turpināja uzstāšanos. Pēc izrādes mākslinieku nogādāja slimnīcā. Galu galā apendikss plīsa…  31. oktobrī – dienā, kad, tumsai iestājoties, mošķu tērpos ģērbti ļaudis atzīmē Visu svēto dienu jeb Helovīnu, triku mākslinieks mira… Zīmīgi, ka neilgi pirms nāves Hudini iegūlās bronzas zārkā ar stikla vāku, lai pierādītu, ka spēj krietnu laiku izdzīvot, apglabāts dzīvs. Viņš pusotru stundu gulēja kastē, kas nogremdēta zem ūdens. Jautāts, kā to dabūja gatavu, triku meistars atbildēja:

«Nav nekādu triku, nav blēdīšanās, tu vienkārši iegulies zārkā un mierīgi elpo.»

Hudini bērēs divi tūkstoši sērotāju viņu apglabāja tajā pašā zārkā, zem galvas pēc mākslinieka izteikta lūguma liekot vēstules no mātes. Pēc Harija nāves viņa trikus turpināja izpildīt divus gadus jaunākais brālis Teodors Hardīns. Savukārt Besa rīkoja neskaitāmus garu izsaukšanas seansus, cerot nodibināt kontaktu ar mirušo vīru. Padevās viņa vien pēc desmit gadiem…

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+