Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «SANTA» 2019. gada augusta numurā.
Vai tu negribi vai gribi
Mēdz sacīt, ka tik liela mēroga aktrises, kāda ir Astrīda Kairiša, apaļi laimīgas nemaz nevar būt. Dubultā pārmiesošanās prasa upuri. Bet diez vai viņa būtu tik liela aktrise, ja dzīvotu lutināta. Vai tad viņa maz būtu īsti laimīga?
Aktrise veiksmīgi izturējusi laikmeta spiedienu – publicitātes veidošanu. Daži teic – viņa ir nosargāta –, un par to jāpateicas bijušajam vīram Dailes teātra režisoram Kārlim Auškāpam.
Astrīda nesniedz intervijas, sevišķi par sevi… Par viņu nav rakstītas grāmatas. Visvairāk Kairišu iepriecinātu, ja viņu liktu mierā – gan kā aktrisi, gan cilvēku. Par spožu atzīta pat klusējoša.
Arī pirms vairāk kā desmit gadiem, kad aicināju Astrīdu Kairišu uz interviju, viņa to ļoti negribēja. Pierunāju vismaz satikties, tad jau redzēs… Sagaidīju aktrisi pie teātra, devāmies uz viņas ģērbtuvi. Tur, domās iegrimusi, darbojās Lāsma Kugrēna, un mēs uz pāris stundām apmetāmies pustumšā mēģinājumu zālē, tad pārcēlāmies uz foajē. Teju pēc katra mana jautājuma vispirms bija klusuma pauze, tai sekoja: «Nezinu, ko atbildēt…» Tad – pati atbilde, vairākkārt labojot domu, taustoties pēc īstā vārda, precizējot. «Kāds tas ir šausmīgs darbs – stāstīt pašai par sevi.» Astrīda saguma, saķēra galvu rokās. «Vai, kāpēc jūs mani pierunājāt?»
Un viņa raudāja. Raudāja!
Garām gāja teātra literārā padomniece Ieva, piesteidzās mums klāt, nometās ceļos pie Astrīdas, taujādama, kas noticis. Pienāca Normunds Laizāns un pārmetoši uzlūkoja mani, kas nodarījusi pāri aktrisei, ja jau viņa tā raud. Bet Astrīda raudāja, jo biju likusi viņai runāt pašai par sevi un viņa bija ļāvusies. Jutos pēdējā neliete un vienlaikus – izredzētā. Šī uzticēšanās bija tik svarīga.
Rakstu nosaucu Akāciju palags. Tie ir vārdi no Imanta Kalniņa dziesmas, ko Kairiša reiz dziedāja Liliomā: Vai tu negribi vai gribi, būs tev akāciju palags… Vai tu negribi vai gribi, būs tev manas vēsās rokas un uz katras tavas bēdas viena zaļa kļavas lapa… Neaizmirstami maģiski skanēja Astrīdas balss, no skatuves plūda tāds maigums. Vēlāk to dēvēja par Kairišas sievišķās mīlestības esenci, un dažs sacīja: tā šī sieviete mīl arī dzīvē – saudzējot, paļaujoties, upurējoties, glabājot noslēpumu.
Naktī pirms uzveduma Līgava bez pūra pirmizrādes, kur aktrise spēlēja Jefrosiju Potapovu, viņa manā telefonā ierunāja ziņu: «Varat man piezvanīt.» Mēs ilgi runājām, un tā bija briljanta saruna. Astrīdai raksts patika. Kas toreiz palika nepublicēts, šodien lai ir sveiciens aktrisei.
Astrīda Kairiša: «Kāds varbūt domā, ka esmu iedomīga. Patiesībā… Kad sveši cilvēki liek man atklāt savu dzīvi un domas, uztraucos un mulstu. Tās ir neizrunājamas lietas. Loma izrādē mani savukārt atbrīvo, publika zālē netraucē, ir it kā kaut kur ārā. Šitādu dīvaini jūs laikam vēl neesat satikusi, vai ne?»
Aktrise atceras viesošanos pārpildītā kinozālē Maskavā, kur ritējusi tikšanās ar Ezera sonātes uzņemšanas grupu. «Man uzdod jautājumu, bet mani negaidīti pārņēmis tāds uztraukums… Kamēr ceļos, lai atbildētu, stress no manām smadzenēm aizslaucījis jebkuru domu. Galvā absolūts tukšums. Un man nav drosmes pārprasīt, kāds bija jautājums. Tā es tur arī stāvēju – mēma un klusa. Zālē klusums, uz skatuves klusums. Un atkal apsēdos. Iedomājaties? Pieceļas te viena, notur zāli klusumā un atkal apsēžas. Man toreiz bija trīsdesmit pieci gadi. Kopš tās reizes attiecībās ar publiku ap sevi esmu izveidojusi aizsargfutlāri.»
Mūķenes acs
Kairišas dzīve bijusi traka, salda, sāpīga un raiba. Astrīda atklāj, ka patiesībā tēvam par prieku viņa taisījusies kļūt par ārsti. Pat stājusies feldšeros, likusi eksāmenus un tikai tad aizrauta uz aktieriem un iekļuvusi slavenajā Dailes teātra 3. studijā. Šokēdama vecākus. Pārradusies mājās pēc kārtējā iestājeksāmena, viņa ieraudzījusi mammu guļam gultā ar slapju dvieli uz galvas, bet uz galda – atvērtu avīzi Rīgas Balss ar reportāžu no jauno aktieru uzņemšanas. Bildēs – dižais Dailes teātra Smiļģis, Ertnere un… topošā studente Astrīda.
Mans diktofons glabā sarunu ar teātra zinātnieci Liliju Dzeni, kura sešdesmitajos gados bija 3. studijas pasniedzēja. Par Astrīdu viņa sacīja:
iestājās centīga, sirsnīga, aktrises dotībām apveltīta meitene, diemžēl uz pārējo fona neizcēlās.
Nu ja, toreiz startēja arī čigāniskā vellata Olga Dreģe, liegi latviskā Ilze Vazdika, stūraini plastiskā Anda Zaice, savdabīgā Lidija Pupure… Bet Astrīda bijusi garš un liels bumbulis, ārkārtīgi bikls. Lilija Dzene stāstīja, ka dižo Dailes Smiļģi Kairiša neinteresējusi pilnīgi nemaz. Vēl trakāk – viņš iznīcinoši sacījis, ka šitai gubai vajag uzlikt virsū lenti ar lozungu krieviski: «Vairāk gaļas un piena tautai!»
Tomēr visi jau toreiz pamanīja Kairišas fotogēniskumu. Viņu filmēja propagandas piesūcinātā filmā Pieviltie. Astrīdai bija jāspēlē jauna mūķenīte, kurai padomju vara atver acis. Nevainīgas, milzīgas acis mīlīgā un naivā sejiņā. Lai atceramies pavisam citādu Astrīdas spēlēto mūķeni, jau ar grēcīgu raksturu – blondo māsu Veroniku.
Siāmas dvīņi
Astrīdas labākā draudzene cauri laikiem bijusi aktrise Helga Dancberga. Īpaši studiju gados un Liepājas periodā – roku rokā gandrīz kā Siāmas dvīņi. Helgas atmiņas par to laiku – tik blīvas un gaišas, pietiktu veselai grāmatai. Realitātei noskaņota nav bijusi ne viena, ne otra, pārņemtas vienīgi ar teātri un visu, kas notika studijā. Nākušas pirmās, aizgājušas pēdējās. Bet arī tad vēl nav varējušas aiziet mājās, klīdušas ielās, pārrunājušas dienu, cilvēku attiecības. «Mēs vērtējām cilvēkus, kāpēc viņi ir tādi, pēc tam atkal citādi, kas viņus uz to pamudina.»
Manā diktofonā glabājas arī šāda Helgas Dancbergas atzīšanās: «Mani ļoti mīlēja Astrīdas mammīte. Man ir viņas vēstule, rakstīta ļoti kritiskā brīdī, kad traģiski aizgāja bojā mana mammīte. To glabāju un, kad ir grūti, palasu, un man atkal ir sajūta: viņa saka – nekas, bērniņ, viss būs labi… Arī pirmo mēnesi pēc Danas piedzimšanas dzīvoju pie Astrīdas mammas. Viņa bija stingra sieviete, kārtīgi audzināja abas meitas Astrīdu un Dignu (vēlāk balerīnu, baleta pedagoģi) un jaunajiem augošajiem cilvēkiem gatavoja vienīgi veselīgus ēdienus, dārzeņu vinegretus… Bet Astrīdai šausmīgi garšoja baltmaize. Mans tētis savukārt bija liels kārumnieks, un mums mājās vienmēr bija baltmaize un zapte. Tad nu, kā tikai Astrīda ciemojās mūsmājās, tā dūšīgi saēdās mīkstu baltmaizi.»
Jā, bet Astrīda vienmēr bijusi visuzticamākais draugs.
Kad studijas diplomdarba izrādes laikā Dailes teātrī milicija arestēja Helgā samīlējušos glīto recidīvistu un viņai naktī bijis jābrauc viņu uzpazīt, arī Kairiša braukusi līdzi. Kad samīlējies rakstnieks taisījies Helgu vest ceļojumā uz Tallinu, viņa atkal rāvusi līdzi arī Astrīdu. Bet, kad valdzinošais mākslas bohēmists Arvīds Plaudis vedis meitenes izbraucienā ar savu moskvičiņu un drīz jau sēdies aizmugurē bučoties ar valdzinošo Astrīdu, Helga drosmīgi pārņēmusi auto stūri. Astrīda puišiem patikusi, jā. Tikai viņi lielākoties raustījušies. Respektējuši.
Trešās studijas nobeiguma pavasarī Dailes teātris štatā varējis paņemt tikai dažus. Lielam pulkam jauno aktieru nācies doties uz Liepāju. Šķīrušies raudādami. Liepājas teātrī, kur slīpēja īstus aktiermākslas dimantus, nonāca arī Helga un Astrīda.
Liepāja
Un kā viņas, no Rīgas iebraukušās, tur Liepājā dzīvoja! Mazītiņā komunālā dzīvokļa istabiņā, kur vietas bijis tikai Helgas raskladuškai, Astrīdas matracītim un Andas Zaices guļvietai uz aitādiņas. Astrīda Kairiša: «Ko tādu jau var tikai jaunībā. Nekā cita mums nebija kā tikai jūra, mājas un teātris. Un veļa karājās striķī, kas izstiepta pāri istabai un žūstot pilēja mums uz galvas.»
Lilija Dzene atcerējās, kā režisors Kroders viņai toreiz stāstījis: visas trīs šausmīgi gudras, par mīlestību vien runā un šausmīgi daudz dzied skumjas krievu romances. A ja ļubļu ženatovo! Kā vienmēr krieviski, un citi viņas apcēluši, jo tobrīd moderni bijis dziedāt angliski. Bet Astrīda, romantiķe un ideāliste, ieraudzījusi, ka viena no jaunajām kolēģēm sākusi smēķēt, histēriski raudājusi no šausmām. Tas šķitis tik briesmīgi, ka briesmīgāka nekā nevar būt.
Astrīda stāstīja, kā meitenes caurām naktīm kopā ar talantīgo mākslinieku Visvaldi Ziediņu spriedušas par mākslu un teātri.
Visa dzīve bijusi pakļauta jaunajai lomai, un katra nākamā diena pēc algas – pirmsalgas diena.
Kad beigusies pārtika, tad Ziediņa mamma meitenes pabarojusi. Kad nauda bijusi, dzīrojušas kafejnīcā Kaija ar biezpienu un krējumiņu. Un kur nu vēl skaistā klīšana pa pasauli, pa draugiem… Arī vīns bijis. Un zīmēšana, fotografēšanās un dejošana caurām naktīm.
Astrīda Kairiša: «Man dzīvē ir laimējies ar līdzcilvēkiem. Viss, ko manī redzējuši, viss, ko esmu izraudājusi, pie draugiem nevis iekrīt kā akā – kurš pēc tam pieiet, tas pasmeļ –, bet kā kapā. Nav jāiet uz baznīcu savas sāpes un pārdomas izsacīt mācītājam, jo man ir lieliskas draudzenes.»
Varbūt mīlestība
Kairiša ir attiecību aktrise. Sievietes dvēseles dziļuma aktrise. Viņai vajag acu valodu un partnera skatienus. Ieva Struka grāmatā 100 izcili aktieri nosauc viņas atveidoto tēlu nozīmīgākās grupas – mīlētājas, karalienes un mātes.
Bet viņas aktrises biogrāfija tā īsti sākās 1963. gadā ar pilnasinīgo Madaru Blaumaņa Salnā pavasarī. Tobrīd Astrīda vēl bija tā piemīlīgā, apaļīgā, bet jau ļoti stiprā. Lilija Dzene man stāstīja, kā Liepājā toreiz skatījusies šīs izrādes mēģinājumu. Redzētais bijis neaizmirstams: galvenais režisors Mūrnieks sēdējis ar kafijas termosu, bet uz skatuves tupējusi Astrīda un raudājusi. Tā viņa parasti tupējusi, kad apjukusi un ilgi domājusi. Skaistā režisore Irmgarde Mitrēvica Astrīdai pārliekusies un kaut ko cieši stāstījusi. Un pirmizrādē Dzene apstulbusi no tā, ko Mitrēvica bija ar Astrīdu izdarījusi: bumbulītis bija pārtapis sievietē, kura zina savu varu. Uzziedējis augums, kas iepriekš traucējis. Pamodusies aktrise valdniece. Viņas «pelēkie brunči šalkoja, baltā blūze mirdzēja». Recenzijās Astrīda bija centrālais apbrīnas objekts. Tāds bija sākums.
Sekoja lomas, kurās Kairiša temperamentīgi atkodēja vīriešus, atbrīvojusies no visiem kompleksiem.
Un Liepājā reiz bija kāds maģisks vīrietis, neticami talantīgais aktieris Daumants Mīlgrāvis. Duetā ar viņu Kairiša atplēsa skatītāju dvēseles. Kad viņš nomira jauns, raudāja visa skatuves mākslas pasaule. Lilija Dzene uzskata, ka Mīlgrāvī Astrīda bija satikusi pirmo ideālo partneri. Burvīgāko, kāds viņai bijis. Tas viņu pacēlis ne vien kā aktrisi, bet arī kā sievieti. Abiem ideāli saskanējis it viss. «Iespējams, bija arī cilvēciska tuvība. Bet…» Tās ir tik smalkas lietas, par ko var runāt tikai pēc daudziem gadiem.
«Jā, viņš tiešām bija cilvēks, kurš manā labā liktu roku ugunī…» mūsu sarunā sacīja Astrīda un piebilda: «Viņa klātbūtnē man bija paļāvības sajūta: nekas slikts nevar notikt. Viņš ļoti par mani rūpējās. Kad devos strādāt uz Rīgu, viņš drīz pēc tam strauji saslima.»
Ģirts
Jā, 1968. gadā Astrīdu Kairišu savā trupā aicināja Nacionālais drāmas teātris. Tā bija Zanes loma Raiņa Pūt, vējiņos. Kairišas partneris bija ārkārtēji spilgtais tumšmatis Ģirts Jakovļevs. Pirms gadiem Astrīda man sacīja: «Ģirta Uldī bija draudīgu kaislību tumsa. Nekad iepriekš viņš tāds nebija bijis – rosinošs un iznīcinošs vienlaikus. Izveidojās mūsu duets, ko pēc tam pārcēla arī filmā.»
Ar vienu rāvienu šarmantais Ģirts Jakovļevs kļuva par Astrīdas otro ideālo skatuves partneri. Abu saprašanās – cieņas un pateicības pilna. Un tas ir kas spēcīgāks par kaisli, daudz pārāks par mīlestību. Jā, un publika bieži viņus salaulāja. Bet tieši tāpat – arī ar Uldi Dumpi. Astrīda un divi viņas vīrieši. Juzdams Astrīdas un Ģirta maģisko saderību, teātra galvenais režisors laiku pa laikam to atšķaidījis ar Dumpi. Dumpis un Astrīda Raiņa Ugunī un naktī, kur Lāčplēsis bija jaunais Lisners. Spīdolas un Kangara savstarpējā viltus un gudrības diplomātija.
Pirmo reizi publika uz skatuves ieraudzīja tik neiespējamu, bet tik suģestējošu duetu.
Dumpis, Jakovļevs un Kairiša – trīs draugi, trīs spīdekļi, un pat Triju Zvaigžņu ordenis viņiem pasniegts reizē.
Ģirts Jakovļevs man intervijā reiz atzinās, ka viņam Astrīda bijusi pirmā īstā skatuves mīlestība. Savukārt Astrīda sacīja, ka jūtas Ģirtam pateicīga, jo viņš pacietis viņas lēnumu: «Mēģinājumos ilgi murminu zem deguna, un Ģirts pacietīgi gaida, kamēr izčunčinos un tieku uz priekšu. Jūtos Ģirta parādniece: esmu no viņa vairāk ņēmusi, nekā devusi pretī.»
Ģirts Jakovļevs: «Teātrī uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, ar kuriem varu būt pilnīgi atklāts. Astrīda ir viena no viņiem. Sievišķības iemiesojums, draudzīga, jūtīga. To, kāda viņai ir sirds un smadzenes, mēs visi redzējām Spēlmaņu naktī, kad viņai pasniedza Mūža balvu. Lai piedod citi kolēģi, bet viņas runa tovakar bija vissaturīgākā.» Atceraties? Par to, ka aktiermākslas mērs ir nežēlīgs – katra subjektīvais mērs, atkarīgs no paša saprašanas un jušanas līmeņa.
Mīlestības aura bijusi Astrīdas un Ģirta duetam slavenajā Jaunušana režisētajā Blaumaņa lugā Skroderdienas Silmačos. Visspožākā Antonija, kāda latviešiem bijusi, un visspožākais klusi mīlošais Dūdars. Gaisā gruzdēja slāpētas jūtas…
Astrīda Kairiša Silmaču mājas saimnieces lomu spēlējusi deviņpadsmit gadu, kostīmi nodila un izšķīda, bet viņi ar Ģirtu Jakovļevu tik spēlēja un spēlēja. Bet sākumā Astrīda bijusi nelaimīga, uzzinādama, ka nāksies spēlēt Antoniju. «Bērnībā, skatoties izrādi, vienmēr uz skatuves gaidīju bērnus, Joski vai vecenes. Kad nāca Antonija, gribēju, kaut viņa ātrāk pazustu, cik nepatīkama bija. Bet Jaunušans visu mainīja, teica – luga ir latviešu Spītnieces savaldīšana. Bijām pārsteigti par tādu šekspīrisku apvērsumu. Un, šādu Antoniju spēlējot, biju laimīga.»
Bet ir kādas izrādes aina, kas daudziem septiņdesmito gadu nogales teātra skatītājiem ir svēta. Tā ir atzīšanās mīlestībā no Jona Druces lugas Zemes un saules vārdā. Ģirta un Astrīdas spēlētie varoņi stāv, reibuši jūtās un tikko novāktu aivu smaržā. Skan smeldzīgi kaislīga melodija, varoņu tuvība un saplūsme… Un vārdi – par mazo aivas sēkliņu, kas izaugs līdz smaržīgam auglim. Šķitis, ka gaiss reāli smaržo pēc aivām. Tādas izjūtas radījusi Astrīdas un Ģirta saspēle, atstādama neaizmirstamu nospiedumu katrā, kurš tobrīd bijis zālē.
Aizkodētā
Jums būtu jāredz, kā Astrīda Kairiša strādā pie lomām. Kā man sarunā par aktrisi sacīja Lilija Dzene, pirmajos mēģinājumos stulbāku par Astrīdu neatrast. «Sēž, galvu saķērusi… Pat šķiet, ka viņa īsti lasīt nemāk – boksterē. Baidās ierunāties. Jaunušans rāda, rāda viņai priekšā, stāsta… Viņā ir tāds kā režģis, caur kuru redzēto izfiltrē. Tad ilgi mājās ar to lomu strādā. Lēnām, taustoties. Tajos brīžos Astrīda ir tik pilna, tik introverta. Man ir liela mīkla, ko viņa mēģinājumos buras sev pa iekšu.» Bet viņa neforsēs un netēlos to, ja nebūs sapratusi un izjutusi uz savas ādas.
Ģirts Jakovļevs man atzinās, ka Astrīdas klātbūtne piespiedusi nehalturēt un neākstīties arī viņu, abiem gadījies pat saplēsties.
«Jo Astrīda redz tālāk par savu lomu un daudziem pasaka priekšā ļoti būtiskas lietas – godīgi un dziļi.»
Tieši tāpēc savās kinolomās viņa ir tik neaizmirstama. Ar nepateikto. Un nepateiktais ir tik pievilcīgs. Līdzīga sajūta rodas, skatoties uz franču aktrisi Izabellu Ipēru. Astrīda ir tikpat neatšifrējama. Pēc viņas ir jāslāpst.
Un šī sinemātiskā seja ar neizskaidrojamo noslēpumu! Pēc lomām kino Astrīdu publika pazīst visplašāk. Ieva Tauriņdejā, Zane Pūt, vējiņos, Justīne Trīs minūšu lidojumā.
Savu filmēšanās laiku septiņdesmitajos gados Astrīda Kairiša atceras ar nostalģiju. Viņai prātā neskaitāmi sīki notikumi. Un skumjas, ka tāda īsta latviešu kino vairs nav. «Es ļoti mīlēju šo sajūtu, kad esi kadrā. Varbūt tāpēc, ka man ļoti laimējās ar pirmo operatoru – Rihardu Pīku. Viņam izdevās man noņemt bailes no kameras, es to nejutu. Jutu tikai cilvēkus.»
Kad skan Paula melodija no Oļģerta Dunkera filmas Tauriņdeja – Kad mīla atnāk... –, skan igauņa Bruno Ojas dziedātie leģendārie vārdi, atmiņā ieplūst skats, kur Kairišas un Ojas varoņi pastaigājas Tūjas jūrmalā, ceļ smilšu pilis. Ievai mugurā balts mētelis, gaiša lente ap matiem. Harijs lec no akmens un paslīd ūdenī. Abi divatā nes siekstu, lai iekurtu uguni. Astrīda izliek žāvēties Harija drēbes. Un viņš ierauga, ka pirmoreiz mūžā kāds par viņu rūpējas. Tomēr Ievas skatiens rada šaubas, vai stāstam būs laimīgas beigas.
Aloiza Brenča izcilākajā filmā Liekam būt Kairišas ārējo dotumu dēļ nācies labot filmas scenāriju. Pēc cietumā pavadītiem gadiem Voldis, ko spēlēja lietuvietis Vītauts Tomkus, atgriežas brīvībā, lai sāktu jaunu dzīvi kopā ar skaisto, iedvesmojošo taksometra šoferi Irēnu (Astrīda Kairiša). Uz Irēnas lomu pretendējusi gan mūsu Akvelīna Līvmane, gan igauņu Eva Kivi. Brenčs gribējis vienīgi Kairišu. Redkolēģija iebildusi, jo viņa esot mūmija, ne sieviete, turklāt Kairiša esot par daudz apgarota un smalka, lai būtu taksometra šofere. Ticamības labad Brenčam tādēļ viņas mutē nācies ielikt vārdus, kas liktu saprast – filmas varonei nācies mainīt profesiju.
Pāri visam, protams, ir Lauras acis un tā netveramā kustība, viegli atglaužot matus no sejas… Cilinska filma Ezera sonāte. Režisors bijis kā uzburts uz romānu Aka, un viņam padomā bijusi vienīgi aktrise Astrīda Kairiša.
Patiesībā darbs šajā filmā Astrīdai nemaz tik laimīgs nav izvērties. Mūsu sarunā viņa atzinās, ka toreiz krietni sabojājusi veselību: «Saslimu ar meningītu. Vai tas bija meningīts no aukstā ūdens, ko pumpēja no dīķa un lēja mums virsū kā lietu, vai tā bija ērce. Smadzeņu plēves iekaisums – bet no kā? Kodienu meklēja man pa visu miesu, bet nevienu punktu neatrada, kur būtu iekodusies.»
