Leģendārā tēlniece Ēvī Upeniece: 95 mīlestības un skumju gadi

Intervijas
Liena Britāne
Liena Britāne
24. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Tēlniece ĒVĪ UPENIECE
Foto: Gvido Kajons
Tēlniece ĒVĪ UPENIECE
Tēlniece ĒVĪ UPENIECE šogad svinēs 95. dzimšanas dienu. «Tikai nerakstiet manu biogrāfiju! Galvenais ir mirkļi un sajūtas, ko varu nodot citiem,» viņa piekodina.

«Neprasiet man gadu skaitu un to, cik kas maksā, jo ar cipariem esmu uz jūs…,» Ēvī smej. Viņas favorīts tēlnieku vidū visu dzīvi bijis Ēģiptes galma mākslinieks Tutmess, kurš veidojis valdniekus Nofreteti un Ehnatonu. Pašas vecmeistares mūža darbi atrodas ne tikai Latvijas muzejos un privātkolekcijās, bet arī Vācijā, Francijā, Skandināvijas valstīs, Tretjakova galerijā Maskavā, Kazaņas Valsts mākslas muzejā un citur. Savulaik mācījusies pie leģendārajiem tēlniekiem Teodora Zaļkalna, Kārļa Zemdegas un Emīla Meldera, Apviju darbnīciņā viņa vēl arvien mīlē savus darbus. «Reiz sāku skaitīt savus darbus, bet man apnika, tiku līdz sešdesmit, kas ir tādā lielumā, ko varu savā darbnīcā atļauties uztaisīt. Valentīna Zeile var lielākus veidot, viņai ir liela darbnīca Parīzē. Man darbnīca ir vien mazs šķūnītis, kuru pati uzstutēju pēc vīra nāves. Pēc iespējas tur darbojos. Vīram gan reiz bija liela darbnīca ar smēdi, viņš ar lielajiem dekoratīvajiem metāliem nodarbojās.

Nesen dabūju mazu marmoriņu, ķibinu pa milimetram, domāju, ka izķibināšu. Un vēl viena plika meitene man tur stāv, to gribētu pabeigt.

Bet istabā arī no plastilīna figūriņas taisu. Vēl pirksti kustas. Es nesaku – vīlēju, es saku – mīlēju. Lai darbs dzīvotu, tajā jāieliek mīlestība. Kad ģipša figūra izlieta bronzā, sākas mans darbs ar vīlītēm un smilšpapīru. Vismīļākā man ir Asnāte, viņa bija lieliska, bet izcieta ugunsgrēku un kļuva briesmīga. Notīrīju, bet viņa vēl raudāja, un tad es atkal visu nākamo ziemu viņu izmīlēju un devu otru elpu. Laikmetīgās mākslas aizstāvji paziņo, ka viss, kam ir trīs dimensijas, ir skulptūra. Tad jau sētas miets arī ir skulptūra! Bez trim dimensijām ir vajadzīga arī ceturtā, un tā ir dvēsele! Citādi nevar. Katrai skulptūrai ir dvēsele. Ne jau vienmēr tas izdodas.

Nesen Preiļos, kur mana tēva dzimtas saknes, atjaunoja pirms 200 gadiem dibināto pils kapelu, tur nodevu piecus darbus, bet pagājušajā vasarā savā dzimšanas dienā aizvedu vēl septiņus darbus. Ceru, ka pievadīs elektrību, jo bez gaismas skulptūra nav nekas. Tad tur būs skaisti. Tie ģipši savākti no dažādiem gadiem. Viens no maniem jaunākajiem darbiem ir Edgara Račevska portrets, viņš pats speciāli nāca pie manis un to pasūtīja. Jā, esmu izjutusi, ka jaunās mākslas vēsturnieces uz mani skatās kā uz vecu tantiņu…»

26. JANVĀRĪ PIRMS SEŠIEM GADIEM…

Todien līdz pamatiem nodega māja, kuru Ēvī ar vīru Voldemāru Rapiķi (1921–1985) sāka celt 1956. gadā, kad jaunā tēlniece saņēma pirmo lielo honorāru. «Bija konkurss Ziepniekalna Brāļu kapu piemineklim. Kā par brīnumu, novinnēju pirmo vietu! Nu galīgi zaļa biju, tikko no akadēmijas, bet tie profesori slīpēti – lai tas skuķis cīnās. Līdz tam bija tikai betoni, bet toreiz bija sakarīgi priekšnieki, kas izdomāja, ka pieminekli vajag granītā. Kad pieminekli uzstādīja, man vajadzēja būt klāt, taču es biju pēdējais nabags, man pat nebija naudas tramvajam, lai aizbrauktu uz Ziepniekkalnu. Pieminekļa darināšanai man piešķīra izdemolētas baznīcas telpas Lielajos kapos. Šo darbu veidojot, iepazinos ar savu nākamo vīru.» Šis ir vienīgais tēlnieces veidots monuments – 3,5 metrus augsts. Turpmāk Ēvī darinājusi skulptūras, kuru ir vismaz pusotra simta, – bronzā, sarkankokā, šamotā, ģipsī, fajansā, mālā, terakotā, marmorā un citos materiālos.

«Naudu dabūju, kad pieminekli uzstādīja, un noskatījām šito pleķi Ādažos. Te viss kādreiz piederējis bagātiem dāņiem, kuriem Rīgā bija rēdereja. Uz mana pleķa bija baraka ar slīpu jumtu, domāju, tā bija piederējusi zirgu puisim, jo te bija arī vieta, kur zirgus dancināja. Vēl te kaimiņos bija maza mājiņa, kas kādreiz varēja būt bijusi liela māja, kura nodegusi, un palicis bija pagrabs – tik liels, ka balli var taisīt. Krievu majors Petuhovs, kurš te tuvumā sargājis vācu gūstekņus, šo saimniecību iekāroja un par kapeikām nopirka, un pamazām visas saimniecības ēkas nokurināja. Vēl tagad akmeņi nāk augšā, jo tām reiz bija kārtīgi pamati. No viņa zemi nopirkām. Tagad te ir piecas Apvijas.

Ugunsgrēkā gāja bojā dokumenti, grāmatas, pase, daudzi darbi un visa iedzīve.

Labi, ka pirms trim dienām fotogrāfam bija iedotas fotogrāfijas katalogam. Es paliku vaļenkās un darba cimdos. Mājai bija divi stāvi, bet kurināšana notika pagrabā. Ar soļarku, uz pašteci. Un bija garš metāla skurstenis, kurš neaizsniedzās līdz pašai augšai, tāpēc tam pielika otru, bet savienojuma vietā uzlika krādziņu. Kad es nācu no meža, un man redzamajā pusē krādziņš bija kārtībā, taču izrādījās, ka mājas pusē tas jau bija sadedzis. Pievienotais skurstenis uzkrita virsū un dzina dūmus pagrabā.

Kad es vienos nācu no darbnīcas, lai padzertu karstu tēju, no lejas cēlās dūmi, bet balkons jau bija liesmās. Izslēdzu elektrību, piezvanīju pažarniekiem, gribēju darboties tālāk, bet palīgos atskrējušie lika meklēt spaiņus ūdenim un mani apstulbināja – pa to laiku taču varēju drēbes no priekšnama iznest, no otras puses izsist logus un nest ārā mantas. Skulptūras biju paslēpusi viesistabā atpūtas krēslos, jo vairākas reizes biju apzagta. Kad gruveši apdzisa, gāju tās meklēt, kaimiņi nāca talkā, un no siltajām skaidām daudzas skulptūras arī izvilkām, bronza bija nokvēpusi, bet notīrāma.»

Pēc ugunsgrēka uz kreņķiem Ēvī nogrieza īsus matus un aizgāja uz Ādažiem ielikt ilgviļņus. Cilvēki pēc ugunsgrēka saziedoja māksliniecei 12 tūkstošus eiro, taču daļu vajadzēja samaksāt nodokļos. Ēvī pārdeva arī saglabājušos darbus un tika pie jaunas vienistabas mājiņas ar labierīcībām, to atveda no Lietuvas. Tā uzslieta blakus nodegušās mājas pamatiem. Uzticamais Loris ir viņas sargs un ģimene.

SKUMJAS MIJUŠĀS AR TICĪBU

Ēvī ļoti žēl, ka ugunsgrēkā sadrupa dēla Kārļa (1952–2003) baltā marmora galva un sadega viņa fotoarhīvs. Skulptūra Skumjas bija veidota dēla piemiņai. Vēl palicis ģipsī veidotais. «Dēliņš aizgāja ar sirdi 52 gadu vecumā. Vakarā vēl sazvanījāmies, no rīta man paziņoja, ka viņš ir miris…»

Tiesa, sirds problēmas bija jutis iepriekš, tik draugiem piekodinājis, lai mammiņai nesaka, jo, pabeidzis darbus, slimnīcā paārstēšoties. Kārļa vaļasprieks bija ceļošana un fotografēšana. Tehnisko meistarību viņš bija apguvis patstāvīgi, un viņam patika klaiņot dabā ar fotoaparātu. Savā pēdējā vasarā viņš Kurzemes jūrmalā safotografēja desmitiem unikālu veco zvejnieku šķūnīšu, daudzas fotogrāfijas Ēvī bija paspējusi atdot Talsu mākslas muzejam, kā arī sarīkojusi dēla fotogrāfiju un savu darbu kopizstādi. Nesanāca izdot viņa fotogrāfiju albumu, kas parādītu, cik viņš bija talantīgs un radošs. «Kārlis pēc skolas iestājās Kinoaktieru studijā, pastrādāja arī Kinostudijā, bet bija lecīgs un teica, ka apnicis tos trumuļus vadāt, – toreiz tapa filma Nāve zem burām. Pēc tam viņš Vefā vadīja diskotēku, bija traks uz Norvēģiju, arī mani tur veda, arī uz Vāciju un citur mani aizveda. Kārlis neapprecējās, jo viņa meitene, kura mācījās muzikologos, aizbrauca ar kori uz Vāciju un tur palika.»

Ēvī vīrs aizgāja bojā autokatastrofā. Tovakar, gaidot viņu no komandējuma uz Maskavu, Ēvī bija aizgājusi pie kaimiņiem, strādniekiem pagalmā piesakot, ja atbrauc, lai sauc uzreiz. Pēc brīža skatoties – viens atnāk pie vārtiem, pastāv, parunājas ar kaimiņieni Žannu. Viņa bija tā, kas pateica, ka Rapiķis nosities. «Man no matu galiem līdz papēžiem kaut kas notecēja.

Tai avārijā trīs cilvēki nositās, ceturtais palika dzīvs, jo mašīnā bija atlaidies un aizmidzis. Pārējie, kas sēdēja taisni, uzreiz mira.

Viņi brauca uz Rīgu, kādu gabalu priekšā viņu mašīnai brauca liela smagā mašīna, un tai kaut kas notika. Tāda pati brauca pretī, un šoferi vienojās, ka to aizvilks, kur vajag. Sāka vilkt, un mūsējie pabrauca apakšā, jo nebija redzamas uguntiņas. Rapiķim tobrīd bija noslēgtas vienošanās par pasūtījumiem. Viņš vairāk ar dekoratīvo metālu strādāja. Par Voldi daudz neteikšu, vien to, ko var rakstīt…

Reiz es braucu uz pilsētu, jo biju tā, kas stiepa mājās pārtiku, un viņš man saka: nopērc medu. Es atbildēju, ka mājās taču vēl ir medus. Nenopirku. Taču, jau nākot no autobusa, izdzirdu dīvainas skaņas – kaut ko līdzīgu govs maušanai. Mīļais dievs – sētsvidū stāv dzīvs lācis! Tā varēja tikai Rapiķis izdarīt. Mēs bijām spiesti uztaisīt pagalmā būri, labi, ka mājās darbnīcā bija metāls. Izrādās, Katlakalna sūkņu stacijā vīri no Krasnojarskas atveduši mazu lācīti, kurš, liels izaudzis, vienu no viņiem apkampis – ne jau aiz ļaunuma – tā, ka jāārstējas slimnīcā. Šie nu gribēja tikt no lāča Mišela vaļā. Vīram lāci piedāvāja, zinot, ka viņš saņēmis lielāku honorāru. Lāci baroju ar maizi, putrām, augļiem no atvilktnes, kuru pa sliedēm varēja iebīdīt būrī. Mišels bija visai apķērīgs –virpināja ķepās baļķa galu gluži kā cirkā. Un ļoti eleganti prata no melleņu mētru pušķīša nolasīt ogas pa vienai. Bet cukura graudiņu kabatā viņš sajuta pa gabalu – ķepu varēja izbāzt caur režģi.

Tā nodzīvojis labu laiku, viņš vienā skaistā dienā, kad mājās visi bijām pēc gripas, izlauzās.

Kamēr izdomājām, ko darīt, es smērēju ar medu koka sprunguļus un metu viņam, lai laiza un ir mierīgs. Situāciju palīdzēja atrisināt pazīstams ģenerālis. Jā, es noraudāju, bet Mišelu nekad neesmu mīlējusi, esmu tikai barojusi…

Kādreiz, kad biju pilsētā, zvanu uz mājām. Rapiķis saka: brauc ātri uz mājām, mēs tevi gaidām. Es domāju, atkal kāds dzērājs iekšā. Atbraucu, viņš saka: es tev nopirku dāvanu, kas piestāv tavam kažokam. Uzeju augšā, tur – īru seters. Viņa saimnieki braukuši prom, bet Rapiķis, ja viņam bija nauda, varēja paņemt ne tikai lāci.

Citreiz skatos – kaut kas liels brauc pa mazo meža ceļu. Voldis dabūjis zirgu! Mums bija pazīstams Jakubovičs, liels zirgumīlis, kurš gribēja atjaunot hipodromu Latvijā. Maltā viņam bija iedota saimniecība, kur zirgus audzināt. Kad Rapiķis Maltas kolhozam veidoja Ļeņinu, veči sadzēra, un vīrs dabūja ķēvi Sensāciju, kurai pietrūka divu centimetru, lai tā atbilstu stingrajām jājamzirgu prasībām. Pūrā nāca liels siena vezums. Nu priekš kam man to zirgu?! Kad purināju uz balkona gultas veļu, Rapiķis jāja garām un uzsauca: cik šodien skaists rīts! Ko man atbildēt? Jā, skaists rīts.

Kad viņam sagribējās automašīnu, par lielu blatu volgu nopirka komplektā ar kuteri, jo mašīnu vienu nedeva. Cerēju iemācīties šoferēt, bet nekā. Rapiķis zināja – ja es mācēšu vadīt mašīnu, tad pie pirmās bohēmas būšu prom. Tajos gados man bija teiciens – dzeršana veicina tūrismu. Un es braucu uz Tallinu, Maskavu, tur bija visizdevīgāk – vilciens iebrauca tādā laikā, kad viss jau notiek. Tad padzīvoju un, kad apnika, braucu atpakaļ. Biļetes ne vienmēr varēja dabūt, vienreiz gulēju pavadones kambarī trešajā stāvā. Kad atbraucu mājās, tad dzinu viņus ārā. Tāda bija mūsu kopdzīve. Mani Ādažos vairāk iepazina pēc mājas nodegšanas. Ādažu kultūras centra vēstures un mākslas galerijā tagad ir mani dāvinātie darbi, tostarp Ādažu Oskari.» Rapiķi gan te zinājuši visi un no sākta gala, jo mākslinieks dzīvojis koši un strauji.

MAMMĪTE IGAUNIETE

«Esmu uzrakstījusi savas bērnības atmiņas. Nebūtu rakstījusi, ja man Ingrīda Burāne nebūtu pajautājusi: kad tevi mamma pirmo reizi aizveda uz teātri? Tad sapratu, ko nozīmē gadu starpība! Man ir draugi, kas pat trīsdesmit gadus jaunāki par mani, un mums ir kontakts, bet manu bērnību viņiem nesaprast.»

Igauņu laikraksts Maaleht pēc ugunsgrēka publicēja rakstu Slavenā latviešu tēlniece meklē savas igauņu saknes. Atsaucās četri cilvēki, kas varēja atsūtīt seno fotogrāfiju kopijas.

Ēvī mamma ir igauniete. Toreiz Igaunijā bija pirmā finieru fabrika Eiropā, un tajā strādāja īpašnieks un Ēvī vectētiņš. Kad nāca Pirmais pasaules karš, viņam piedāvāja doties uz Latviju vai Somiju. Vectētiņš izvēlējās Rīgu. Te tad arī iepazinās Ēvī mamma Leida ar tēti Eduardu, jo arī viņš bija atradis darbu finierrūpnīcā un kļuvis par meistaru.

«Viņi man deva igauņu vārdu Ēvī. Kad sāku iet skolā, skolotāji to nolatviskoja. Lasīju interviju, kurā Evija, bijusī Skulte, stāsta, ka viņas vecākiem kāzās uzdāvināta lelle Evija un viņiem iepaticies smukais vārdiņš. Tas ir kārtīgs igauņu vārdiņš, radies no vārda Ieva. Man kolēģītei kaimiņos dzīvoja Siliņa kungs, kurš darbojās kalendāru komisijā, viņa izstāstīja par manu smuko vārdiņu Ēvija, kuru vajadzētu ielikt kalendārā. Siliņa kungs ielika to kalendārā 1973. gada 3. decembrī, bet aizmirsa uzlikt garumzīmi. No tā laika visas meitenes, kam liek šo vārdu, ir Evijas, nevis Ēvijas kā es.

Kad vectētiņš 1931. gadā nomira, viņa darbu turpināja mans onkulis, mammas brālis. Bet tad sākās lielā depresija un bezdarbs.

Ja līdz tam laikam mēs dzīvojām ļoti labi, tad nu palikām par nabagiem, visu pārdeva.

Par kādiem teātriem varēja būt runa? Tēvs pārcēlās uz Sarkandaugavu, jo tur finierfabrika vēl strādāja. Dzīvoklītis bija ar divām mazām istabiņām un palika man līdz tam laikam, kad nopirku savu zemi. Mamma, pirms atbrauca uz Rīgu, bija skolotāja, bet te viņa nevienam nebija vajadzīga. Ja latviešiem nebija darba, kur tad vēl igauņiem. Atceros, ka uz skolu gāju ar vecajām labajām drēbēm un mana klases audzinātāja lika manu smalko apkaklīti klasē skapī. Ja tētim būtu bijusi izglītība! Galva viņam strādāja, viņš pat uztaisīja mājās radio, fotografēja, pats filmas attīstīja. Viņš mums pat bobsleju ar stūrējamu priekšgalu uzbūvēja – kādi pieci cilvēki varēja tajā sēdēt, ar tiem mēs pa Mežaparku braucām, jo toreiz bija ziemas un ledus.

Tikai tad, kad pienāca Ulmaņa laiki, atkal sākās darbs un viss ievirzījās labākā gultnē. Iestājos Rīgas 23. Kronvalda pamatskolā. Manam klasesbiedram vectētiņš bija Valsts prezidents Jānis Čakste, draudzenes Aijas Kundziņas tēva ideja bija radīt Brīvdabas muzeju, un mēs visa klase gājām ar profesoru Paulu Kundziņu to skatīties, bet Aijas māsīcas Baibas, kas arī bija manā klasē, tēvs bija prāvests Kārlis Kundziņš, kurš 1932. gadā iesvētīja Brīvības pieminekļa pamatakmeni. Manas labākās draudzenes, kaimiņu Zentiņas, tēvam piederēja alus mucu spunžu darbnīca. Neviena puiša mūsu ielā nebija, arī neviena brālēna man nebija, un, kad aizgāju uz ģimnāziju, es nemācēju dejot. Pēc tam tik iemācījos. Ak, kā man patīk dejot, kā es gribētu arī tagad kādu valsi izgriezt!» Ēvī šķelmīgi smaida.

Pirms beidzās karš, viņa paspēja iestāties sanitāru kursos, prakse bija Talsu ielas vēža klīnikā. Katru rītu pa Talsu ielu dziedādami soļojuši jauni zēniņi, iesaukti gaisa spēku izpalīgos.

Vienu rītu vairs nedziedāja, viņu apmešanās vieta naktī bija nobumbota.

Pēc Talsu ielas bija jāstrādā lazaretē Šarlotes ielā. Tomēr, baidīdamās, ka pie evakuācijas nepaķer līdzi, Ēvī tur drīz vien vairs nav rādījusies. «Atvadījos no draudzenes Aijas 1944. gada septembrī, kad visi Kundziņi brauca prom. Arī Zentiņa ar vecākiem devās ceļā uz Vāciju. Viņai bija draugs vācietis – arhitektūras students Hanss, un ģimene devās pie viņa vecākiem. Aija nonāca Stokholmā, Baiba – Amerikā. Es pēc kara iestājos daiļamatniekos, no Sarkandaugavas uz pilsētu braucām zaldātu smagajās mašīnās vai gājām kājām. Skolas direktors slavenais Nagobads bija prom, un klasesbiedres Margas Kondrātes tēvu iecēla viņa vietā. Viņas ģimene man piedāvāja padzīvot skolā. Man ierādīja Nagobada personisko kabinetu. Gulēju uz milzīga ādas dīvāna, rakstāmgaldā vēl mētājās visādi vācu papīri un goda zīmes. Izmetām. Mans logs bija, no Nacionālā teātra skaitot, otrais. Un man bija iedota lielā atslēga, kuru ņēmu pat uz ballīti, ieliekot mufē. Lieliski! Gaisma, siltums un skola netālu.»

MANS PIRMAIS MATERIĀLS BIJA MĀLS

«Akadēmijā iestājos ļoti sliktā laikā, pēckara gados profesori akadēmijā par mākslu neko daudz runāt nedrīkstēja, saņēmām vien piezīmes par to, ka roka par īsu vai kāja par garu. Manā kursā bija Ņeizvestnijs – atbraucis uz Eiropu cerībā mācīties, bet tas bija pa tukšo…

Tā kā man jau no jaunības patika ceļot, jau 1. kursā braucu uz Tallinu, kur secināju: mēs te vēl ar lakatiem staigājam, bet Tallinā dāmas sēž kafejnīcās, smēķē, dzer kafiju, un visām galvā – cepures! Nolēmu, ka lakatu galvā vairs nelikšu!

No akadēmijas tiku pirmoreiz arī uz Ļeņingradu. Aizgāju uz Ermitāžu un nejauši pa mazām trepītēm nokļuvu telpā ar zemiem griestiem, kur visi franči bija redzami. Neko jau lielu vēl nezināju par modernajiem franču impresionistu un ekspresionistu darbiem, bet nākamajā gadā vairs neatradu tās trepītes – viss bija ciet, jo sākās cīņa pret formālismu, visi darba kolektīvi parakstījās, ka viņi ir pret to… Tāds laiks.

Zemdegas darbnīcā dzīvojos, kad viņš piedalījās apmaksātā konkursā: bija plānots liels Staļins tai vietā, kur Rainis tagad stāv. Manā ziņā bija zemnieki, zaldāti, jūrnieki ap Staļina postamentu. Atceros, kad viņam tos taisīju, mēs par mākslu nerunājām neko, tikai par sadzīviskām lietām…

Viņš taču nezināja, vai esmu komjauniete, vai esmu stukačs, un negribēja zaudēt darbu akadēmijā.

Mācoties akadēmijā, esmu veidojusi tikai vienu sievieti, un tā pati ir tupus rāpus, redzama tikai apaļā mugura. Visas manas plikās un apģērbtās sievietes, kā Šleseram, nāk no iekšām. Es neesmu tās mācījusies akadēmijā, un par to man ļoti žēl.

Kad man 1976. gadā bija izstāde Ārzemju mākslas muzejā, Zenta par to bija izlasījusi Amerikas latviešu avīzē un uzrakstīja uz muzeju, lai sameklētu mani. No muzeja zvanīja man – jums vēstule no Vācijas. Un tā mēs sākām sarakstīties. Zentiņa tagad Vācijā ir pansionātā, un meita Juta raksta, ka vairs nerunā.»

ĒVĪ SKULPTŪRĀS IEMĪLAS

«Parasti jau pirmajā piegājienā iznāk tas, ko gribu, ja gribu pielabot, tad samaitāju… Atceros, drīz pēc akadēmijas ar Voldi desmit dienas nodzīvoju Volgas deltā. Tur uztaisīju Astrahaņas zvejnieces Bagturganas tēlu, kuru ļoti izmīlēju. Iedomājieties – Volga, tai katrā pusē nometne, kur dzīvo zvejnieki, velk tīklus dienu un nakti, bet meitenes ķesē ārā lielās belugas – no lielās saules sedza acis. Darbs vēlāk nonāca Maskavā.

Vienam mākslas zinātniekam no Saratovas mans darbs tā iepatikās, ka viņš sāka meklēt prototipu, pat aizbrauca uz Astrahaņas zivkopības ministriju un prasīja, kur atrast Bagturganu. Tur atbildēja: mums tādas ir vairumā… Gluži kā mums Ievas. Viņš pat rakstīja mūsu Mākslinieku savienībai, ka nevar bez viņas. Bet atrast nevarēja, jo tādas nemaz nebija. Es viņam pēc tam izgatavoju keramikas Bagturganu. Keramikā pirms gadiem četrdesmit uztaisīju arī meitenes galviņu, kuru nosaucu par Veroniku, – tā iepatikās Kurtam Bonneriusam no Zviedrijas, kuram jau bija divi lieli bērni. Viņš samīlējās šai darbā un nolēma – ja man vēl būs meita, saukšu viņu par Veroniku. Un meita piedzima! Viņš man pat sūtīja fotogrāfijas, arī savu lielo bērnu foto – tiem kārtīgi deguni, bet Veronikai – kā manai skulptūrai! Satiku viņus 1989. gadā Stokholmā, kad ciemojos pie Aijas. Tiekoties jutāmies kā radi un šķīrāmies raudādami. Nu man ir krustmeita Veronika. Viņai tagad ir jau pašai divi lieli bērni. Kā viņš mani atrada? Toreiz mūsu radio bija zviedru raidījumu redakcija, kurā strādāja Ēriks Stumbrs. Redakcija saņēma no šī kunga vēstuli, ka grib ko zināt par mani, Ēriks atbrauca, uztaisījām vienu raidījumu, un es sāku ar zviedru sarakstīties.» Bet kāds arhitekts no Maskavas, Ēvī Upi (guļošā) ieraudzījis, speciāli atbraucis pie viņas un pasūtījis vēl vienu savai viesnīcai Sočos.  

«Reiz mums ar Voldi vajadzēja Maskavas liela armijas ģenerāļa mirušajai sievai Tamārai veidot pieminekli. Kad to uztaisījām, piedalījos piemiņas banketā Maskavā, tur bija ģenerāļi, viņu sievas un viens kosmonauts. Es neietu viņam klāt, bet, pirms iekāpu vilcienā, lai man nebūtu garlaicīgs ceļš, nopirku žurnālu Horizonts. Pa ceļam izlasīju par kosmonautu starptautiskajām ekipāžām, un skatos – pieminēts arī Rīgas karaskolas direktors pulkvedis Kripēns. Tad nu spēros izdevīgā brīdī kosmonautam Ļeonovam klāt un jautāju, vai zina Kripēnu? On že latiš! Un vēl man paveicās, ka mani uzaicināja uz Zvaigžņu pilsētiņu! Sēdēju pat kosmosa kuģī. Parādīja, ko ēd, kā kakā, tad aizveda uz lielu māju, kurā bija milzīgs baseins, kurā kosmonauti trenējās. Tas bija graujoši. Toreiz mani Maskavā sagaidīja un pavadīja ar lielajām čaikām. Tikpat spilgti, bet citādi iespaidi man bija Romā 1972. gada maijā. Dzīvojām aiz Vatikāna, un ejot uz pilsētu vai nākot no tās, vienmēr iegāju katedrālē. Arī pēdējā saulainajā rītā. Svētā Pētera kājas īkšķis spīdēja jau pa gabalu. No biežajiem lūpu pieskārieniem gadsimtu garumā īkšķis bija saplūdis ar nākamo pirkstu kopējā masā. Nenocietos un arī vakarā ieskrēju katedrālē. Un apstulbu – Mikelandželo Pietas Madonnai trūka kreisās rokas, galvassega kreisajā pusē sadragāta un deguna nebija! Tā brīža izjūtas nav izsakāmas. Nākamajā rītā Neapolē nopirku avīzi. Tajā bija liela bilde pa puslapu – pieklājīgi ģērbies tumšmatis atvēzējies ar āmuru rokā. Laikam kreilis. Kāds amerikāņu tūrists īstajā brīdī bija noknipsējis.

Ceļošana ir labi, tomēr darbs manā dzīvē bijis vissvarīgākais.

Kad sāka rīkot tēlniecības kvadrinnāles, kas notiek ik pa četriem gadiem, 1992. gadā pirmo reizi pie mums uzaicināja ārzemju māksliniekus, un tie bija dāņi. Arī es piedalījos, man tobrīd Pēterbaznīcā bija divi svaigi apstrādāti darbi – Spīdolas galva un Nevienam es Rīgas nedodu. Sadraudzējos ar tēlnieci Agneti Britafiusu. Viņa bija atbraukusi ar savu dēlu, un dzīvoja viesnīcā. Gribēja atbraukt pie manis, pārējie dzīvoja jaunrades namā Dzintaros.

Atceros, gājām staigāt, bradājām pa ezeru, un viņa jautā – jūs te drīkstat nākt? Bet es brīnījos – kā es pie sava ezera nedrīkstētu iet? Tagad es pa gabalu varu paskatīties uz savu ezeru! Toreiz pieminēju, ka vienam kaimiņam ir helikopters. Sarunājām, ka varētu pabraukāties, un nākamajā dienā viņa ar savu dēlu un es ar Kārli lidojām. Cik skaisti bija virs Rīgas! Aizbraucām līdz Siguldai un gar jūru atpakaļ. Un tad es saņēmu uzaicinājumu pastrādāt Dānijā. Tā nonācu Kirstenas Kjēras muzejā, kurp braucu desmit gadus.

Ziemās mājās veidoju nelielas skulptūras bronzā, reālistiskas un lētas, jo tādas muita ļāva izvest. Dānijā maniem darbiem bija fantastiska piekrišana, manus darbus izķēra. Šie mazie štrunti deviņdesmitos gadus ļāva brīnišķīgi izdzīvot. Man tur bija sava darbnīca, sava istaba un trīsreiz dienā aicināja pie galda. Uztaisījām arī izstādi, tagad viņa sūta man vēstules. Agneta ir 12 gadus jaunāka par mani, bet viņai zuda pirkstos jutība, vairs nevarēja strādāt, tomēr izdomāja rullēt šamota plāksnes un montēt kopā, tad glazēt dažādās krāsās – ļoti interesanti. Bet viņas dēls, tas jauneklis, kas mums izmaksāja toreiz braucienu, ir ģenerālis un liels šefs NATO.»

TRAUCĒ ZAUDĒTĀ LĪDZSVARA SAJŪTA

«Par slimībām nevajag runāt, bet es pastāstīšu, kāpēc man visur jāpieturas. Pirms gadiem desmit vēl vecajā mājā posos uz teātri, pēkšņi man piezvanīja, ka apzagts mans ūķītis Rīgā, kuru biju iegādājusies, lai būtu Rīgā, kur palikt. Ieliku jaunas grīdas, sienas, nauda bija no pārdotā dēla dzīvokļa. Izlietnes vēl nebija pieskrūvētas, es tur nevienu nakti vēl nebiju pārgulējusi. Viss aiznests pa tīro! Šoks. Bet man uz to teātri jātiek, jo sarunāts, izsaucu taksi, aizbraucu līdz Juglai, tālāk līdz Bērnu pasaulei ar tramvaju, un esmu gar zemi! Brīnījos, neviens mani nav grūdis, nekā – un es saļimstu. Mani ieveda aptiekā, tad pie daktera – izrādījās smadzeņu stumbra infarkts.

Tagad man nav līdzsvara. Nu esmu ierobežota, jo man ejot pie kāda ir jāpieturas, sākumā vēl braucu ar autobusu uz Juglas bibliotēku ar ceļojumu koferīti – tajā saliku bronzu, lai koferis ir smags un man kalpo kā atbalsts, otrā rokā bija spieķis. Domāju, ka radu man nav, ka esmu viena kā koks, bet viens kungs bija sācis veidot dzimtas koku un izrādās – vienā zariņā arī es karājos. Tik ļoti gribas redzēt kādu izstādi, teātri, kino ne tikai televīzijā vai Kultūras Dienā, bet esmu atkarīga no kaimiņu un labu draugu labvēlības.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+