• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C

    Leģendām apvītie Krāslavas kapi un baznīca

    Ceļojums pa Latviju
    Gunta Šenberga
    29. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gvido Kajons
    Kad daudzas izklaides iespējas liegtas, dosimies ceļojumā pa Latvijas kapsētām – būs gan veselīga pastaiga svaigā gaisā, gan leģendām apvīts ceļojums kultūras vēsturē. Šoreiz ceļosim uz Latvijas vietu, pār kuru pirmo aust rīta saules stari, – uz Krāslavu, Svētā Ludvika Romas katoļu baznīcu un Vecajiem katoļu kapiem.

    No Daugavas puses dodoties uz augšu kalnā, brīdī, kad pret debesīm skatam atklājas cēlā, baltā Krāslavas Svētā Ludvika Romas katoļu baznīca, tas patiesi ir debešķīgs skaistums, kura priekšā vienlīdz stipri gribas noliekt galvu un skatīties neatraudamies.

    Cēlajai celtnei, kuru pirms vairāk nekā 250 gadiem – no 1755. līdz 1767. gadam – cēla pēc itāliešu arhitekta Antonio Parako projekta, protams, ir ļoti laimējies. Tā gan ir dažas reizes cietusi. 1940. gadā, kad komunisti cīnījās ar Dievu, aizdedzinot oriģinālās ērģeles un nelaižot iekšā cilvēkus, kas gribēja tās nodzēst. 1941. gada jūlijā, kad vācieši uzbruka Krāslavai un padomju armija atkāpās, šāviņš trāpīja Svētā Donāta kapelai, un izcēlās ugunsgrēks. Tomēr visa baznīca nekad šajos ilgajos gados nav dedzināta vai bumbota. Tā nav arī piesmieta un pazemota, padarot par krogu, sporta zāli vai minerālmēslu noliktavu, un nekad nav palikusi bez savas draudzes. Nekad baznīca nav tikusi slēgta.

    Šis skaistums tapis, pateicoties grāfiem Plāteriem, kas 1729. gadā par 14 tūkstošiem dālderu iegādājās Krāslavu savā īpašumā un centās to izveidot par garīgo, kultūras un izglītības centru. Baznīcas autors ir tas pats arhitekts, kurš projektējis Plāteru pili. Un baznīcas pagraba velvēs zem altāra jeb kriptā ierīkotas arī grāfu Plāteru kapenes. Kripta grieķu valodā nozīmē slepena, klusa vieta. Katram aizgājējam atvēlēta vieta atsevišķā velves nišā. Kad šķirstu ar nelaiķi ievietoja nišā, to aizmūrēja, un tā viņi tur dus Dieva mierā, daži jau vairāk nekā 200 gadu.

    Kādi no aizgājēju vārdiem, kas rakstīti uz apmetuma, ir nodzisuši, bet, ja reiz niša aizmūrēta, tad tajā kāds guļ.

    Šķiet, Latvijā nav daudz šādu apbedījuma vietu zem baznīcas. Un diezgan droši, ka nav itin nevienas citas, kurās pēdējoreiz kāds apglabāts pirms nepilniem desmit gadiem. 2012. gada 16. septembrī kriptā tika apglabāti priestera Leona Broela-Plātera pīšļi. Leons Plāters ir dzimis 1897. gadā Krāslavā pēdējā Kombuļu grāfa Mihaila Plātera četru bērnu ģimenē, dzīvojis Kombuļos. Kā jau augstmaņu ģimenēs dzimušam, viņam tika doti vairāki vārdi – Leons Antonijs Staņislavs Joahims. 32 gadu vecumā Leons tika ordinēts par priesteri Viļņā. Kalpojis Viļņā, Ļvovā, bijis kapelāns poļu karaspēkā, kas cīnījās pret vāciešiem ārpus Polijas, pēc Otrā pasaules kara bijis atbildīgs par to poļu garīgo aprūpi, kuri dzīvoja ārpus dzimtenes – Jaunzēlandē un Londonā, vēlāk Poļu katoļu misijas rektors Beniluksa valstīs.

    Kapenes baznīcas pagraba velvēs.
    Kapenes baznīcas pagraba velvēs.

    Pēdējos mūža gadus pavadīja Holandē, dzīvodams mazā istabiņā pie klostera māsām. Klosterī tolaik uzturējās arī dažas māsas no Latgales. Miris 1980. gadā, 83 gadu vecumā, un apbedīts klostera kapsētā Holandē. Taču savā atmiņu grāmatā paudis ilgas pēc jaunības dienām Inflantijā (Latgalē) un vēlmi noslēgt savas dzīves svētceļojumu, atdusoties līdzās tēvam Krāslavā. Protams, ka astoņdesmitajos gados nekas tamlīdzīgs nebija iespējams. Vajadzēja paiet vairāk nekā trīsdesmit gadiem, lai priestera vēlēšanās piepildītos un līdzās tēvam Mihailam Broelam-Plāteram (1834–1924), kurš līdz tam bija pēdējais kriptā apbedītais, varētu atdusēsies arī monsinjora Leona Broela-Plātera (1897–1980) pīšļi urnā, kas pārvesta no klostera kapsētas Holandē.

    Kriptā ir arī piemiņas plāksne pirmajai latgaliešu tautasdziesmu vācējai un pierakstītājai Celīnai Plāterei, kura gan apbedīta Polijā.

    Pateicībā Polijas karavīriem

    Krāslavas Veco katoļu kapu galvenie vārti ir tieši pretī Grāfu Plāteru poļu pamatskolai Rēzeknes ielā. Priesteris Eduards droši dodas iekšā pa lielajiem vārtiem, bet bijusī skolotāja, novadpētniece un Krāslavas vēstures zinātāja Zentas kundze nosaka: «Es gan pa maziņajiem. Lielie vārti domāti tikai priesteriem un nelaiķiem.» Līdzīgi kā Latvijas Universitātes centrālās kāpnes – tikai absolventiem. Ja pirms laika uzskriesi, diplomu nedabūsi. Kapsētā tas laikam būtu otrādi – ja pirms laika ieiesi, tad pirms laika arī paliksi… Šā vai tā, vietējās tradīcijas zināt un ievērot vienmēr ir noderīgi. Tāpēc – drošs paliek nedrošs – mēs arī pa kājnieku vārtiņiem.

    Tūliņ aiz tiem sagaida iespaidīga laukakmeņu krāvuma piramīda, rotāta ar Latvijas un Polijas karoga lentēm. Tas ir piemineklis Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem poļu karavīriem.

    1919. gada novembrī jaunā Latvijas armija bija sakāvusi un izdzinusi Bermonta karaspēku, tomēr ar to Latvijas atbrīvošana vēl nebija pabeigta – Latgale atradās Padomju Krievijas armijas sarkanā terora varā. Latgales atbrīvošanā palīdzību piedāvāja Polija, kuras armija bija liela un stipra. Nevar zināt, kāds būtu Latgales liktenis, ja poļi neiesaistījušies vai ja būtu gribējuši te nostiprināties paši. Taču maršals Pilsudskis, pirmais neatkarīgās Polijas valsts vadītājs, pret jauno Latvijas valsti izturējās labvēlīgi un piedāvāja palīdzību cīņā pret boļševikiem. 1920. gada 3. janvārī sākās izšķirošais latviešu un poļu karaspēka uzbrukums Sarkanajai armijai pie Daugavpils, un 4. un 5. janvārī tas sasniedza Krāslavu, bet 13. janvārī uzbrukums jau notika visā frontē no Krāslavas līdz Igaunijas robežai. 16. aprīlī sākās miera sarunas, un 11. augustā tika noslēgts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums. Daudzi šo cīņu dalībnieki tika apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni, viņu vidū arī Polijas valsts vadītājs maršals Juzefs Pilsudskis.

    Cīņās pie Krāslavas krita vismaz 87 poļu karavīri. Kā pateicību viņiem krāslavieši uzcēla un 1928. gada 9. septembrī atklāja pieminekli.

    Pieminekļa autors ir tā laika poļu skolas direktors Staņislavs Lasevičs. Pieminekļa bronzas plāksnē poļu valodā rakstīts: «Poļu armijas varoņiem, kritušiem 1920. gadā kaujās par Latvijas atbrīvošanu. Pateicīgie tautieši Latvijā.» Un 45 kritušo uzvārdi. Vēl 42 kritušo karavīru vārdi nav zināmi.

    Laikraksts Latvijas Kareivis 1928. gada oktobrī, ziņojot par tā atklāšanu, rakstīja, ka līdzekļus piemineklim cīņās pret sarkanarmiju mūsu zemē kritušajiem Polijas varoņiem savākusi Daugavpils poļu-latviešu savienība. Ka uz pieminekļa atklāšanas svinībām bija ieradies Latvijas kara ministrs ģenerālis Eduards Kalniņš un Polijas sūtnis Latvijā Juliušs Lukasevičs. Arī ģenerālis Oskars Dankers, kura komandētā Zemgales divīzija piedalījās Latgales atbrīvošanas cīņās. Svinības sākās ar piemiņas dievkalpojumu katoļu baznīcā, un pēc tam krusta gājiens devās uz kapsētu. Pēc kara ministra runas orķestris spēlēja Latvijas un Polijas himnu, un visi dziedāja tām līdzi. Pieminekli iesvētīja Krāslavas dekāns Isevičs, un visi nosauktie un daudzi nenosauktie pieminekļa pakājē nolika krāšņus vainagus un ziedus, jo «uz pieminekļa atklāšanu bija saradušies vairākos tūkstošos apkārtējie iedzīvotāji, kā arī kritušo piemiņas godinātāji no tuvējās aizrobežas Polijas», kā teikts laikrakstā.

    Priesteri un laicīgās māsas

    Šeit bijuši Krāslavas miesta pirmie kapi. Bet 1686. gadā, vēl Polijas valdīšanas laikā, izdots rīkojums, ka vajadzīgs apžogojums, un kopš tā laika kapsētu ietver akmens mūra žogs. Vieni saka, ka apbedījumi šeit esot pat sešās kārtās, citi – ka astoņās. Tam var ticēt un var neticēt.

    Kapi jau vairāk stāsta par dzīvajiem nekā par mirušajiem, atsaucoties uz Imantu Ziedoni, teic Zentas kundze. Ne jau velti sudraba kuģim Krāslavas ģerbonī ir pieci airi. Tie simbolizē piecas tautas – latviešus, krievus, baltkrievus, poļus un ebrejus –, kas gadsimtiem ilgi te ir dzīvojuši un sadzīvojuši. Ap trīssimt gadu, līdz pat 1772. gadam, Latgalē valdīja un arī dzīvoja daudz poļu. Daugavas labajā krastā – baltkrievi.

    Krāslavas kapsēta ir pavisam citāda nekā uz ziemeļiem un rietumiem Latvijā.

    Kopiņas un kapakmeņi ciešāk cits pie cita. Vairāk krustu, mazāk tūju. Un uzrakstos, jo sevišķi senākajos, ļoti daudz poļu valodas. Vairāk mākslīgo ziedu, un Zentas kundzei tam ir savs skaidrojums – lai tomēr būtu kāds košums arī tad, ja aizgājēja tuvinieki dzīvo tālu, varbūt pat citā valstī, un uz kapsētu atnāk reti. Sākotnēji Krāslavā katrai ticībai bijuši savi kapi, bet nu jau gan tie ir pamazām sajaukušies.

    Otrpus centrālajam celiņam pretī karavīru piemineklim ir ažūrs metāla krusts. Zem tā jau septiņdesmit gadu guļ kalējs Antons Ripinskis, kurš izkalis ne vienu vien kapu krustu, baznīcas vārtus un citas skaistas un izturīgas lietas. Arī viņa dēls bija kalējs un guļ tepat blakus. Pirms dažiem gadiem Zentas kundze rosinājusi projektu Kultūrvēsturiskā mantojuma liecību saglabāšana vecajos Krāslavas kapos. Notrīt rūsu šim un citiem metāla krustiem un nožogojumiem, pamatīgi beržot ar metāla suku un smilšpapīru, nokrāsot, arī sakopt senās kapuvietas, notīrīt sūnas no akmeņiem un atjaunot uzrakstus toreiz palīdzējuši vairāku Krāslavas skolu audzēkņi. Viņiem pie reizes tās bija arī dzīvās vēstures stundas.

    Tālāk pie centrālā celiņa citas Krāslavā nozīmīgas poļu izcelsmes dzimtas – Šarkovsku – atdusas vieta. Aleksandrs Šarkovskis bija Krāslavas pēdējo grāfu Marijas un Gustava Plāteru pārvaldnieks, liecinieks gan viņu varenībai, gan tās norietam. Viņa dēls Josifs – acu ārsts, profesors Krievijā, bet meitas dzīvoja Krāslavā – viena bijusi skolotāja, otra kā mecenāte palīdzēja uzturēt poļu skolu. Krievijā dzīvo arī profesora pēcteči. Šarkovsku ģimene dāvinājusi Krāslavas muzejam vērtīgas lietas, kas redzamas tā ekspozīcijā: 19. gadsimta Gentsch flīģeli, traukus, fotogrāfijas un pat pogu ar grāfu dzimtas ģerboni. Savādi tikai tas, ka, lai gan mēs stāvam Krāslavas Vecajos katoļu kapos pie kopiņas ar profesora vārdu, foto un uzrakstu krievu valodā: «Tu dāvāji cilvēkiem gaismu un laimi», gan vietnē latgalesdati.lv, gan timenote.info teikts, ka profesors Šarkovskis apbedīts Rīgā, Miķeļa kapos. Ej nu zini, kur ir viņš pats.

    Bet kapličas priekšā redzama vēl viena akmens krāvuma kapavieta. Tajā atdusas vēl vienai dižciltīgai poļu dzimtai, kam piederējusi zeme pilsētas centrā ap baznīcu, – Žabiniem – piederīgas māte un meita. Viens no dēliem Augusts pārvaldījis kurdu valodu, pat izveidojis kurdu-franču-krievu vārdnīcu un bijis konsuls Turcijā un Irānā, otrs brālis Napoleons bijis vēsturnieks un strādājis Argentīnā, Buenosairesā.

    Līdzās kapličai ir tāds kā priesteru kalniņš. Pārējo kapakmeņu vidū izceļas krusts priestera Jana Juzefa Jalovecka (1817–1885) piemiņai. Viņš bijis Krāslavas Garīgā semināra pēdējais rektors. Seminārs darbojās no 1757. līdz 1844. gadam, un var uzskatīt, ka tā ir pati pirmā augstskola tagadējās Latvijas teritorijā – vēl pirms Academia Petrina, ko Jelgavā nodibināja Pēteris Bīrons 1775. gadā, tas ir, 18 gadus vēlāk. Mācības seminārā notika poļu valodā, taču tajā pasniedza ne tikai parastos tā laika garīgo semināru priekšmetus un valodas – latīņu, franču, vācu, krievu un lietuviešu –, bet arī latviešu valodu tās vietējā latgaliešu variantā, lai jaunie priesteri varētu strādāt vietējās draudzēs.

    Jaloveckis bijis ne tikai priesteris, bet arī izcils sava laika mūziķis, dzejnieks, gleznotājs un vēsturnieks. Viņa dzejas drukātas latviešu katoļu kalendāros, viņš arī tulkojis un komponējis garīgās dziesmas. Kad semināru slēdza, pasniedzēji tika aizsūtīti uz Minsku, bet Jaloveckis palika Krāslavā. Viņa vārdā nosaukta arī iela pilsētā. Viņa laikā arī pasūtīta slavenā poļu mākslinieka Jana Matejko altāra glezna, kurai vajadzēja aizsegt laika un mitruma bojāto oriģinālo fresku baznīcas altārī, taču tās atvešanu priesteris diemžēl nepiedzīvoja.

    Priesteris Konstantīns Budkēvičs (1867–1923) gan neguļ zem plāksnes ar savu vārdu. Viņš dzimis Kombuļos, Krāslavas baznīcā kristīts un saņēmis pirmo svēto komūniju. Par priesteri kalpoja Pleskavā, Vitebskā un Sanktpēterburgā, un tika nomocīts un nošauts galvā Lubjankā 1923. gada Lieldienu naktī – no 31. marta uz 1. aprīli – kopā ar 14 citiem priesteriem. Viņa kapavietu nezina neviens…

    Lai gan jau pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem devies mūžībā, dzīvā ļaužu atmiņā joprojām ir dekāns Juliāns Samušs (1898–1980). Viņš kalpojis vairākās baznīcās, ciemus apbraukājis ar velosipēdu un labprāt iegriezies arī draudzes locekļu mājās.

    Mūžībā priesteris devies 82 gadu vecumā, kalpojot Izvaltas baznīcā, ar sirdslēkmi tieši pēc sprediķa.

    «Dekāns Samušs draudzē bija ļoti cienīts un mīlēts, arī no čigānu un dzērāju puses, kuriem viņš nekad neatteica palīdzību. Atceros, kā čigānietes nāca pie viņa zārka baznīcā, raudāja un bučoja viņa kājas pateicībā par materiālo palīdzību, ko daudzreiz bija saņēmušas. Pēc viņa nāves guļamistabā tika atrastas vairākas cilvēku pases kā ķīlas no tiem, kuri grūtībās nāca aizņemties no dekāna naudu. Viņš bija žēlsirdīgs cilvēks, gribēja palīdzēt visiem, kuri bija nonākuši grūtībās. Taču neaprakstāma bija dekāntēva viesmīlība gan pret saviem brāļiem priesteriem, gan pret draudzes locekļiem. Arī tagad man acīs atjaunojas viņa rīkotās krāšņās eglītes koristiem, sakristiāniem un draudzes aktīvistiem. Tie bija patiesi svētki ar pārbagātiem galdiem.

    Vēl dekāns mīlēja mājdzīvniekus un turēja pie baznīcas mazajās kūtiņās trušus, vistas, zosis un riebīgos tītarus, kuri mūs vienmēr biedēja, kad vajadzēja tiem paiet garām uz baznīcu,» četrdesmit gadu pēc dekāna nāves atmiņās par viņu raksta priesteris Andris Solims. «Katru reizi, kad apciemoju kapsētu Krāslavā, es vienmēr pieeju pie dekāna Samuša kapa un palūdzos par viņu, aizdedzinot arī svecīti. Visus šos 40 gadus 23. martā (Dekāna Samuša nāves dienā – G. Š.) es atceros savās lūgšanās manu mīļo jožiku kā manas bērnības mīļāko priesteri un novēlu viņu Dieva žēlsirdībai.»

    Tālākajā pakalnā – kapsētas jaunākajā daļā – jāmeklē mūsdienām tuvāku priesteru atdusas vietas. Bet vēl tālāk – 12 vienādas vienkāršas kapu kopiņas ar cementa apmalītēm un sīkiem olīšiem klātu virsu. Te apglabātas padomju laika māsas, kuras nedzīvoja klosterī, bet varbūt pa divām trim kopā parastā dzīvoklī, nevalkāja mūķenes tērpu, kaut kur strādāja laicīgu, piemēram, medmāsas, darbu, lai pelnītu maizi. Kaimiņi varbūt pat nezināja, ka viņas ir klostera māsas. Padomju laikā tas varēja būt arī bīstami. Tomēr viņas dzīvoja māsu dzīvi: lūdzās, aizlūdza par aizmirstām dvēselēm – mirušajiem, par kuriem neviens nelūdzas, – un citādi palīdzēja baznīcai. Kārtoja ziedus, šuva altārsegas, laboja priesteru tērpus. Desmit no viņām ierakstītas kopējā piemiņas zīmē, bet Franciskai Muižniecei un Emmai Giron, kuras aizgājušas mūžībā salīdzinoši nesen, ir katrai pašai sava kapa plāksnīte.

    Mīlestības kalnā

    Ja ir vēl brītiņš laika, vai arī atceļā uz Rīgu, var piestāt vietā, kur Rīgas iela pāriet Augusta ielā, un uzkāpt kalnā, no kura paveras visskaistākais skats uz pilsētu. Ar to saistīta romantiska leģenda par grāfa Plātera meitas Emīlijas un poļu virsnieka, Eversmuižas īpašnieka Josifa Karņicka, mīlestību. Emīlija un Josifs iepazinušies kādā no grāfa greznajām ballēm. Lai gan Karņickis bijis brašs virsnieks un veikls dejotājs, Emīlijas tēvs tomēr lūkojies pēc bagātāka un dižciltīgāka precinieka.

    Mīlētāji tāpēc nolēmuši reizē doties nāvē un norunājuši signālu, pēc kura Josifs nošausies vienā no Krāslavas pakalniem, bet Emīlija izlēks pa pils trešā stāva logu.

    Naktī no 1838. gada 3. uz 4. augustu Josifs savu norunas pusi izpildījis, bet Emīliju pēdējā brīdī izglābusi viņas kalpone. Virsnieku apglabājuši vietā, kur viņš nošāvās, mūsdienās to dēvē par Mīlestības kalnu. Un viņam par godu uzcēla pieminekli, kurā poļu valodā iekalti Mateja evaņģēlija vārdi: «Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti.» (Mt 7, 1). Varētu pievienot rindu «Mīlestība nekad nebeidzas.» (Pāv. 1) Pret sievieti, brīvību, Dievu…

    Paldies priesterim Eduardam Voroņeckim un skolotājai Zentai Melderei par palīdzību raksta tapšanā!

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+