• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Lauris Dzelzītis pirms teju 15 gadiem: Bērni ir vienīgais, kas mani velk uz ģimeni

    Personības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    31. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gints Mālderis
    «Teātris ir mana zemapziņas izvēle,» saka Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis. «Pirms nonācu teātrī, es vispār par to neko nezināju. Ja man jautāja – kāpēc teātris? – nemācēju atbildēt. To, ka te esmu, izlēma zemapziņa.»

    Intervija publicēta žurnālā Ieva 2006. gada 51. – 52. numurā

    – Jums pašam bija cita izvēle?

    – Aizgāju uz arodeni, Cēsu galdnieku skolu. Un tad bija tā, ka mācies, vari uztaisīt visu ko, bet saproti, ka tas nav tas, ko gribi darīt. Tas nav dzīves aicinājums. Arodskolā bija meistars Siliņš, kas teica: «Dzelzīt, tu esi normāls čalis, bet šī nav tava īstā vieta.» Ja gribēju tikt kaut kur citur, mācīties tālāk, vajadzēja normālu vidusskolu. Tas izlīdzinošais kurss, kas bija arodenē, nederēja. Sapratu, ka laiks iet, un vienu gadu jau biju sačakarējis. Pierunāju, lai vidusskolā mani pieņem divpadsmitajā klasē. Ka visu paspēšu un vienā gadā pabeigšu trīs klases. Tas gads sanāca ļoti smags. Viss kaut kā tā salikās – bija visādi parādi un problēmas.

    Un tad es stundu laikā ņēmu un piedzēros.

    Bet tas jau nebija tā vienkārši, no labas dzīves. Mani, protams, gribēja mest ārā. Bija vēl pāris čaļu tādi paši asprāši. Aizgājām uz dārzniecību, kur vasarās biju palīdzējis sienu vest un vēl citu ko darījis, paņēmām klēpjus ar rozēm, saģērbāmies uzvalkos un gājām pie skolotājas, kuras stundā tas bija noticis un kura tajā laikā skolā bija arī mācību pārzine, un teicām, lai piedod, ka tā vairs nedarīsim un vēl kaut ko tamlīdzīgu, ko nu tādos gadījumos saka. Ja es tad būtu izmests no skolas, kārtis tā vairs nesakristu un nez kā ar mani būtu. Varbūt jau būtu nost no ceļa. Baigais paldies tai skolotājai, ka saprata. Viņa mācīja ķīmiju.

    – Kur tas notika – Alojas vidusskolā?

    – Zināt, ar ko atšķiras alojieši no visiem pārējiem? Mēs, alojieši, sakām Aloja (Lauris o izrunā apaļi kā vārdā ola – L. B.), bet visi pārējie saka Aloja (es arī teicu o – kā vārdā šoks – L. B.). Var jau arī tā. Valodas speciālisti atzīst, ka abi varianti ir pareizi, bet uzreiz var atšķirt, kurš ir no Alojas un kurš nav.

    – Jums tā vieta ir ar emocionālu piesaisti?

    – Esmu tur dzimis, audzis. Līdz divdesmit sešiem gadiem tālāk par Latviju nekur nebiju bijis. Vienmēr teicu, ka Latvija ir mana sapņu zeme, man te patīk un nekur citur negribētu dzīvot. Un tad man jautāja: kā tu to vari zināt, ja nekur citur neesi bijis? Tagad esmu bijis jau diezgan daudz kur.

    – Un ieraudzījāt, ka pasaule ir skaista?

    – Nē, ieraudzīju, ka Latvija ir skaista. Ka Latvijā ir ļoti labi. Un tā vieta, no kurienes esmu, man ir ļoti svarīga. Taču sapratu arī, ka vienīgais sakarīgais veids, kā kaut ko investēt, ir ceļošana. Līdz divdesmit sešiem gadiem man pat nebija intereses nekur braukt, bet tad kaut kā pavērās. Sanāca tā, ka varēju aizbraukt, un viss. Sapratu, ka tas ir ļoti skaisti. Daudzas skaistas vietas pasaulē esmu redzējis. Man bija laime aizbraukt uz Islandi. Tas laikam bija pagājušajā gadā. Šogad bija citas vietas. Beidzot redzēju Montī Paitona mūziklu. Londonā noskatījos. Izcils garadarbs. Kaut kas ļoti burvīgs.

    – Uz kuras skatuves savā pirmajā lomā uzkāpāt jūs?

    – Teātra fakultātē Nacionālā teātra kurss taisīja fragmentus Šekspīra Sapnim vasaras naktī un ar to izrādi gatavojās braukt uz Krieviju. Viņiem vajadzēja vēl vienu, kas nospēlē lomu kādā fragmentā, un paņēma mani. Tikko biju beidzis Dailes teātra pirmo kursu. Tā kā pirmo reizi uz skatuves uzkāpu Krievijā, Jekaterinburgā, nevis savā Dailes teātrī. Mēs aizbraucām, un pēc tam no Berezņikiem man pienāca vēstule. Rakstīja kāda meitene. Nebija nekādu mīlestības apliecinājumu un aicinājumu ciemos. Nekā tāda. Tikai viņas domas par to, ko es darīju uz skatuves. Meitene rakstīja – viņai liekas, ka man baigi labi ies. Nu kaut kā tā. Septiņus gadus gatavojos viņai atbildēt. Ja meitene zinātu, ka man tā vēstule ir visur līdzi, viņa, iespējams, justos laimīga. Baigi gribas beidzot uzrakstīt.

    – Jūs septiņus gadus domājat par kādu meiteni? Skaisti!

    – Es tā neteicu. Tā ir lietas safabricēšana. Es domāju par atbildes vēstuli, nevis par meiteni. Neuzrakstīta vēstule ir mana neizdarība. Slikta īpašība.

    – Un jums tādu sliktu īpašību ir daudz?

    – Mērķtiecības trūkums. Tas man pašam nepatīk. Visu laiku ir vajadzība pēc motivācijas. Nevaru vienkārši tāpat kaut ko darīt. Vajag no malas kādu emocionālu lādiņu. Lai no kaut kurienes atnāk laba enerģija. Vēl ir kāda īpašība, kas izkristalizējas tagad, saistībā ar profesiju – visu saprašana, visu attaisnošana. Kāds kaut ko sliktu izdara, bet tu saproti, ka viņam ir tā un tā un tāpēc izdarīja. Tev it kā ir dusmas, bet tās paturi sevī, neko nepasaki, bet tā baigi čakarē pats sevi, jo dusmas vēršas pret pašu. No tā vajag tikt vaļā. Tam cilvēkam jāpasaka, kā ir.

    Kāda vēl man ir slikta īpašība? Slinkums – tas tā, pats par sevi. Kas vēl? Tiešums. Citreiz tas var patikt un var arī nepatikt. Neiecietība. Tikko pret jums arī biju neiecietīgs. Man nepatīk, ka pārfrāzējat manas atbildes un provocējat mani uz kādiem citiem tekstiem. Tad es to procesu apturu.

    (Mana saruna ar Lauri nerit tik raiti, kā tagad to uzrakstu. Teātra restorānā, kur esam satikušies, ir daudz cilvēku, skan mūzika, un kādus vārdus Laura sacītajā nesadzirdu, tāpēc reizēm pārjautāju, un tad iestājas ilga pauze. Tas man ir arī nelāgs paradums – pārjautāt, jo dažreiz liekas: varbūt neesmu pareizi sapratusi.)

    Ja esmu to jau pateicis, bet cilvēks pārjautā, man liekas, ka viņš neklausās, ko es stāstu. Varētu jau laist garām un nereaģēt, bet man uzreiz ir tā – domu norauj atpakaļ, un tai vairs nav lidojuma. Negribas neko tālāk teikt. Tāda pārjautāšana ir kā maziem bērniem. Es arī pats tā kādreiz darīju. Kad reizrēķinā jautāja – cik ir astoņi reiz pieci? –, uzreiz bija jāsaka atbilde, bet sāc skaļi domāt: astoņi reiz pieci, ā, astoņi reiz pieci ir… četrdesmit. Jūs uzdodat jautājumu. Es dzirdu un atbildu. Nevajag jaukties iekšā, pārprasīt un pārfrāzēt manas atbildes.

    – Kā ir labāk – pateikt to, ko domā, vai paturēt pie sevis?

    – Laikam gan biežāk esmu nožēlojis, ka neesmu pateicis, nekā to, ka esmu. Ja kādam ir sūdīgi un oma sabojāta jau kaut kur citur, tad vajag iet atpakaļ pie saknēm, kur tas viss sācies, un tur ar visu tikt galā, nevis meklēt citu mērķi, kur to slikto omu izlikt, jo tas mērķis ne pie kā nav vainīgs.

    Jūs jau arī uz sarunu atnācāt ar tādu enerģētiku, ka jāuzmanās. Domas pavisam kur citur. Es to jūtu. Tas būtu tāpat, ka es aizietu uz izrādi, bet man tajā dienā kaut kas noticis un es uz skatuves tikai atrunāju savu tekstu. Piedodiet, taču tā ir mana profesija, un uz to brīdi man visas savas problēmas ir jāaizmirst. Cilvēki ir nopirkuši biļetes un gaida, lai es savu darbu izdaru profesionāli. Tā ir mana darba specifika. Kad izrāde beidzas, izej ārā un dari, ko gribi. Bet, ja tajā brīdī, kad esi uz skatuves, nevari ar sevi tikt galā, tad ir jādara cits darbs.

    Skatuvei un realitātei ir pavisam citi noteikumi.

    Ir bijis tā, ka atbrauc no bērēm un jāspēlē smaga izrāde. Liekas, ka par to tēmu visu baigi labi zini un tev ir ko teikt, tomēr, uzkāpjot uz skatuves, tas ir pavisam cits. Nekas neiznāk, bet es taču to zināju. Man tikko tā bija. Es tieši no turienes, no realitātes nāku. Bet tur ir pavisam citi noteikumi. Var atrast tikai izjūtu, kas līdzinās, bet loma un dzīve ir dažādas lietas.

    – Vai tas tēls, kas ir uz skatuves loma, var būt draugs?

    – Dievs pasarg! Kāds tur draugs? Klondaikas Džims mani apčakarētu vienā setā. Ja sāksi draudzēties ar tēlu, acumirklī atslābsi. Drauga klātbūtnē taču nesaspringst. Bet tēls ir viltīgs. Tev liekas, ka tu viņu zini, bet ņe figa nezini. Tāpēc esi uzmanīgs pret to. Ja gribēsi izlikties par viņu un atslābt, tad var būt tā, ka nekas nesanāk.

    – Izrādē Cits Šerloks Holmss, ar kuru Dailes teātris nupat atgriezās tikpat kā jaunajā teātrī, jūsu avīžzēns Billijs izpelnās skatītāju aplausus un liekas, ka jums tajā lomā viss nāk viegli.

    – Tā vispār ir tāda jancīga izrāde. Nekādu dvēseles dziļumu tur nav. Tas arī visu to procesu atvieglo. Lai gan arī tur darbs jāieliek, lai padauzītos ar vieglumu. Uztaisīt izrādi tā, lai cilvēki smejas, vēl vairāk – bērnu izrādi, nav nemaz tik vienkārši. Piedevām vēl, nevis muļķīgu, bet gaumīgu izrādi. Bērns ir prasmīgākais vērtētājs.

    – Cilvēki vienu un to pašu situāciju uz skatuves uztver dažādi. Izrādē Kaligula jūs dziedat astoņdesmito gadu hitu Uzsniga sniedziņš balts. Pie tās dziesmas daudzas manas un vecākas paaudzes kundzītes kādreiz šņukstēja. Kad izrādē jūs tajā brīdī nošauj, zālē kāds vienmēr ļoti skaļi smejas.

    – Bet tā arī ir ļoti smieklīga vieta. Es tur pats knapi turos. Tiem, kas tajā brīdī zālē smejas, ir humora izjūta. Tajā vietā mēs reizes piecas pārtraucām mēģinājumu, jo visi zviedza. Džilis (režisors Dž. Dž. Džilindžers – L. B.) to vietu ir uztaisījis pilnīgi kruti. Tā nav salkana vāvuļošana par kaut ko. Tas ir izcils humors. To dziesmiņu, starp citu, es ļoti labi atceros. Brāļi Ziemeļi bija uz Aloju atbraukuši un dziedāja. Es tajā koncertā biju.

    – Un nevarējāt iedomāties, ka pie šīs dziesmiņas jūs reiz nošaus.

    – Tieši tā. Es bieži domāju par sakritībām. Man ir viena baigi spilgtā bērnības atmiņa. Vienā žurnālā redzēju nofotografētu pāri, kas precas. Tā sieviete bija ļoti skaista. Viņā bija kaut kas tāds… Un tad pēkšņi pēc gadiem tu viņu satiec…

    Es bieži vien domāju, kā tās zīmes sakrīt. Pilnīgi kā ķinī. Ja taisītu filmu, tad varētu teikt, ka tas ir baigi sadomāts, bet dzīvē notiek tādas sakritības… Ir cipari, kas mani vajā. Vajā gan nav īstais vārds – tas ir kā no paranojas.

    – Laimes skaitlis?

    – Man tas ir piecdesmit trīs. Visādas sakritības ar to. Kad pirmo reizi biju Rīgā, braucu ar piecdesmit trešo autobusu. Uz Zoļuku tas iet. Toreiz kaut kur tajā rajonā dzīvoju. Telefona numurā man ir divi piecdesmit trijnieki. Piektais mēnesis un trešais datums ir mana dzimšanas diena. Kaut kas vēl ar šo skaitli saistījās. Nesen vēl nodomāju – baigi interesanti.

    Piemēram, tagad es Alojā gribu iegādāties māju. Patiesībā vietu mājai, jo nekā no tās tur nav, un izrādās, ka tā māja divus gadus ir bijusi mana labākā drauga Laura Subatnieka tēva īpašums. Laurim ar tēvu nav nekāda sakara. Ne viņš viņu redzējis, ne zina par viņu ko. Bet viss kaut kā savijas, atnāk no citurienes. Tādu sakritību dzīvē ir daudz.

    – Pienācis vecums, kad gribas savu māju?

    – Māju kā miera ostu, kur nav neviena cita, tikai es. Kas nesaistās ne ar vienu citu cilvēku. Viens hektārs, kur es esmu pats. Te, Rīgā, visa kā ir daudz. Trolejbuss, iela. Vienmēr, kaut kur ejot, atdursies pret kādu citu, un tad visu laiku notiek mijiedarbība. Molekulas dauzās cita pret citu. Bet tur būs tā vieta, kur esmu tikai es. Kur būs daudz rožu, šūpuļtīkls, labas grāmatas. Kur putni čivinās, būs miers un nesaprotamas izcelsmes suns.

    – Un paša taisītas mēbeles. Vai jums tagad mājās tādas ir?

    – Kur ir manas mājas? Es īrēju dzīvokli, un viss. Lai taisītu mēbeles, ir jābūt vietai, kur to darīt. Ja es strādātu par galdnieku, tad varētu piehalturēt un pa vakariem sev kaut ko uztaisīt. Būs jārunā ar Līni (Dailes teātra direktors Aivars Līnis – L. B.), lai ļauj man teātra galdniecībā padarboties.

    – Ko jūs kā galdnieks kādreiz esat uztaisījis?

    – Karotes esmu grebis, pāris gultu uztaisījis. Kādus galdus, krēslus. Nu tā kaut ko. Nekāds virtuozais kokgriezējs es nebiju. Mans tēvs bija labs galdnieks. Varbūt man to arodenes pieredzi vajadzēja, lai atrastu kaut ko citu. No arodenes mani it kā izmeta, bet tie cilvēki redz, ka esmu atradis citu ceļu, un atceras mani. Kursa audzinātāja bija atbraukusi uz izrādi, kurā spēlēju, un teātrī bija atstājusi man zīmīti: «Kas rūdās grūtībās, top stiprs.»

    Teātris jums ir svarīgs?

    – Jā, ir. Neviens jau nenomirtu, ja viņam atņemtu teātri. Atrastu kaut ko citu, ko darīt. Bet tas ir tāpat kā dzīvot ar sievieti, kuru nemīli. Nekādu problēmu! Dzīve paies tāpat, bet – vai tā ir tāda, kādu tu to gribi?

    – Jums ir divdesmit astoņi gadi. Vai esat domājis par ģimeni – sievu, bērniem?

    – Bērni ir vienīgais, kas mani velk uz ģimeni. Protams, esmu domājis. Ģimene – tas ir baigi skaisti un jauki, bet to jau nevar tā ņemt un izdomāt. Kamēr pats tam neesi nobriedis, tikmēr nekas nenotiek. Vienmēr ir bailes no nezināmā. Liekas – vai dieniņās, viss mainīsies, un kas tad būs? Kaut gan tajā nezināmajā nekas traks jau nav. Mazliet pārveidosies dzīves stils, un viss. Nāks kaut kas cits. Bet jautājums jau ir, vai man to tagad vajadzētu darīt. Man vēl nav bijis vēlēšanās precēties. Satikt kādu, ar kuru varētu kopā novecot, tas būtu baigi skaisti.

    – Televīzijas seriālā Neprāta cena jūsu Mārtiņš mīl par sevi vecāku sievieti. Vai savā dzīvē esat bijis līdzīgā situācijā?

    – Jā, esmu, un savā ziņā to sievieti mīlu vēl tagad. Man ir jūtas pret viņu.

    – Ar atbildi vai bez?

    – Tā atbilde ir šifrēta. Lūdzu, tālāk jautājumu!

    – Jums ir iesauka vai mīļvārdiņš?

    – Dzelzis. Bleķis. Arī manu tēvu tā sauca. Ja uzvārds ir Dzelzītis, daudz izdomas nevajag, lai kaut ko tādu izdomātu, vai ne? Viens cilvēks mani sauc par Mikiņu.

    – Kādus tēlus uz skatuves ir vieglāk spēlēt – labos vai sliktos?

    A kas ir slikts? Par Indrāniem arī bija pilnīgi skaidrs – vecie Indrāni ir tie foršie, bet tad atnāk jaunie kapitālisti, nocērt ošus, aizdzen vecākus uz pirtiņu – cūkas tādi. Visiem taču līdz šim bija uzskats, ka jaunie Indrāni ir tie sliktie. Sevišķi Ieva – pilnīgs ļaunuma iemiesojums. Man liekas, ka to tēlu Blaumanis kā prototipu ir ņēmis no savas dzīves. Lasīju viņa biogrāfiju, ka tieši tajā laikā, kad Indrānus rakstījis, Blaumanis ar kādu sievieti sagājis ragos un visu, ko jutis, ielicis jaunajā Indrānietē. Ne jau pildspalva rakstniekam raksta, bet dvēsele tā runā, grib pateikt un izpaust to, ko jūt. Kaut kur tā enerģija ir jāieliek, un tad to ieliek tēlā, ieraksta tajā savu nelabvēlību. Visos iestudējumos Ieva ir rādīta tāda, kādu Blaumanis to redzējis, bet Dailes teātra iestudējumā izcila aktrise Rēzija Kalniņa paņem un visu pagriež citādi. Tu skaties un jūti līdzi jaunajiem Indrāniem. Laiki mainās, uzskati arī, un tad nu pasaki, kurš ir sliktais, kurš labais.

    – Vai sevis kādreiz ir žēl?

    – Kad ir kaut kas ļoti, ļoti skaists, tad kļūst sevis žēl, jo saproti, ka nevari bez tā dzīvot. Un tad raudi. Sāp, kad tas jāzaudē.

    – Mīlestība?

    – Mīlestība ir nenormāla emocionālā atkarība. Smagās narkotikas. Rotaļāšanās ar dabas stihiju. Zinu cilvēku, kas absolūti nav nelaimīgs bez mīlestības. Ne uz to pusi. Ja tas kļūst salkani, tad nafig tādu mīlestību! Ja tu nemīli, bet izjūti ilgas pēc mīlestības, savā ziņā esi pat laimīgs. Nečakarē savus nervus, bet baudi dzīvi. Tas ir tik smagi, ja mīlestībā kaut kas saiet ne tā, un lielāko tiesu dzīvē tā notiek.

    – Labāk nemīlēt.

    – Nu tās ir muļķīgas kategorijas – mīlēt, nemīlēt, sāpēt, nesāpēt. Mīlestība un sāpes nav gribas process. Labāk būtu, ja lietus nelītu, bet tas līst. Un nekas tur no tevis nav atkarīgs.

    – Kas jums šobrīd ir svarīgs?

    – Es. Es pats sev. Mana dzīve. Tā man ir svarīga. Viss pārējais ir lietas, kas papildina manu dzīvi.

    – Dzīvē ir nācies pievilties?

    – Parādīsiet vienu cilvēku, kuram tā nav bijis?

    – Kad jums ir svētki?

    – Tad, kad es mīlu dzīvi. Kad viss ir kārtībā. Kaut kādi datumi man neko īpašu neizsaka. Citiem tajā datumā ir svētki, bet man nav. Man svarīgi ir dzīves svētki. Tad, kad man ir labi.

    – Vai Ziemassvētki ir jūsu svētki?

    – Nevienus Ziemassvētkus neatceros, jo man tajos nekas tāds nav bijis. Lielāko tiesu Ziemassvētkos man ir ļoti skumji. Tie ir visģimeniskākie svētki. Visi citi pārējie – baigie balagāni. Bet ģimenes man nav, tāpēc nav arī ģimenes Ziemassvētku. Tāds pārdomu laiks man tas, protams, ir. Kluss atskaites punkts, kad sveču gaismā mierīgi vari pārdomāt visu un atnāk pie tevis kaut kādas patiesības, kas liek domāt pavisam citās kategorijās, nekā ikdienas ritmā tas notiek.

    – Vai kādreiz Ziemassvētku vecītim esat rakstījis vēstuli ar lūgumu?

    – Nē.

    – Un ticējis viņam?

    – Kaut kad sen, tālā bērnībā. Atceros, kā mēs gājām uz mežu un zem eglēm zvēriem likām visādas ēdamas lietas. Zaķiem burkānus, ko grauzt. Tagad bērnība liekas kaut kur ļoti tālu, bet reizēm no tās atnāk sajūtas. Pilnīgi skaidri atceros, ko toreiz domāju. Man bija kādi pieci gadi, varbūt mazāk. Es skatījos uz cilvēkiem un domāju – kāpēc viņi ar mani runā kā ar idiotu? Pamazināmās formās un bērnu balsīs. Man liekas, ka es jau bērnībā visu sapratu, un tagad esmu tāds pats, tikai visu esmu sarežģījis.

    (Laurim zvana telefons. Viņš zvanītājam pasaka, kur lai piebrauc, un tad izies.)

    Brālim šodien dzimšanas diena. Trīs gadus vecāks par mani. Brauc uz Rīgu un drīz būs klāt.

    – Tātad viens tomēr neesat.

    – Man ir arī jaunāka māsa. Bet manas ģimenes dzīve ir slidena tēma, kurā daudzām lietām negribas pieskarties. Ja bērnībā bijusi kāda trauma, tad par to nav visiem jāstāsta. Kad man bija trīs gadi, māte izdarīja pašnāvību. Tā kā man tās bērnības atmiņas ir diezgan smagas un Ziemassvētku prieka tajās maz. Klusums ir viens no maniem Ziemassvētku lielumiem, un šis laiks velk vairāk uz melanholiju.

    – Ja dzīvei piemērotu melodiju, kāda tā būtu jūsējai?

    – No filmas Ilgais ceļš kāpās. Nevaru pat īsti pateikt, ar ko tā saistās.

    Varbūt tāpēc, ka Lilitai Ozoliņai bija tie pusgarie, blondie mati, kādus es atceros savai mātei.

    Mums mājās priekšnamā bija ar dēļiem aizsists logs un uz tā uzlikts liels plakāts ar Lilitas bildi. Viņa sēdēja krēslā un, lai kur es gāju, skatījās man tieši virsū. Paveru ātri durvis, viņa skatās. Aizeju citā vietā, atkal skatās. Tas viss kaut kā sasienas kopā – melodija no filmas, Lilita, mana mamma…

    – Vai jūs kāda fotogrāfiju nēsājat savā krūšu kabatiņā?

    – Neviena. Negribas ieciklēties uz mirkli, kas var izrādīties smags. Visforšāk kabatiņā ir nēsāt loterijas biļeti ar nenokasītiem cipariem, jo tad visu laiku šķiet – varbūt…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+