Latvijas dārzu karalistes pirmais bruņinieks. Dārznieku skolotājs Aivars Lasis

Dzīvesveids
IEVAS Stāsti
Gunta Šenberga
13. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Mazā Latvija patiesībā ir lielvalsts. Skaistu dārzu karaliste, kuras bruņinieki pelnījuši godināšanu. Un pirmā bruņinieka gods pienākas dārznieku un dārznieku skolotāju skolotājam Aivaram Lasim.

Par dārznieci gan mācījusies neesmu, bet tikusies ar skolotāju Lasi esmu vairākkārt. Pirms gadiem divdesmit pieciem pat izturēju viņa leģendāro žagaru buntes pārbaudījumu, ko piedzīvojis katrs, kurš pie skolotāja mācījies dendroloģiju. Mācījusies pazīt pumpurus – dižskābarža garos, smailos, ozola skaistos pumpurus ar smailu galu, kā arī ozolu, kam pumpuri tik skaisti sakārtotām zvīņām kā dakstiņu jumts.

Otrreiz tuvāk satikāmies pirms dažiem gadiem IEVAS Mājas rīkotajā konkursā Skaistākā lauku saimniecība. Aivars Lasis ar kolēģi ainavu arhitekti Gundegu Lināri vērtēja, es aprakstīju. Sākumā mazliet bažījos, vai slavenie, daudz redzējušie un pieredzējušie dārzu eksperti nebūs pārāk bargi vērtētāji. Bet piedzīvoju gluži pretējo – katrā vietā un katrā sētā viņi atrada ko uzslavēšanas vērtu. Ar padomiem neuzbāzās, bet, ja saimnieki lūdza, arī neskopojās.

Piedzīvoju, ka viņu uzvārdi vien jau ir zīmols. Cilvēki kā dāvanu un cieņas apliecinājumu uztvēra jau to vien, ka pie viņiem atbrauks Lināre un Lasis.

Aivars Lasis ir beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu un sešdesmit gadus tajā nostrādājis. Izskolojis pāris tūkstošu dārznieku. Konsultējis simtiem publisko un privāto dārzu veidošanu. Gandrīz divdesmit gadus vērtējis Latvijas skaistākos daiļdārzus, lauku sētas un saimniecības. Sarakstījis vairākas dārza grāmatas, un pēdējā no tām – No zāliena līdz daiļdārzam – izdota arī igauniski, un tās nosaukums ir Murust iluaiani. Paša fotografētu ilustrāciju viņam pietiktu vēl vairākām grāmatām, jo iespaidi no visiem skaistajiem dārziem sakrāti daudzos biezos fotoalbumos.

«Kad biju mazs zēns, viens kārtīgs vīrs man teica: ja tu arī gribi būt kārtīgs vīrs, tad kabatā tev vienmēr jābūt nazim un ugunij. Nazis man vienmēr bijis un ir vēl tagad. Šķiltavas arī, lai gan smēķētājs nekad neesmu bijis. Vēlāk, kad jau pats braukāju ar mašīnu, šo komplektu papildināju ar lāpstu bagāžniekā un dārznieka šķērēm. Un līdzi vienmēr ņēmu arī fotoaparātu, lai fiksētu lietas un notikumus.»

Dzīve kā paradīzē

Leģendārajam skolotājam rit astoņdesmit astotais mūža gads, un pēdējos gadus viņš vairs nestrādā. Ciemiņiem pretī iznāk, balstoties uz spieķa, un saka, ka tik labi kā tagad nav juties nekad: «Dzīvoju kā paradīzē.» Viņa paradīze – tas ir deviņsimt kvadrātmetru zemes gabaliņš un māja, kur, dēla ģimenes mīlēts, lolots un aprūpēts, Laša kungs vada dienas starp savām grāmatām, fotogrāfiju albumiem un atmiņām.

«Lielāko mūža laiku dzīvoju Dārzkopības ielā, netālu no skolas, bet tad izrādījās, ka Austrālijā mīt mājas saimnieks. Viņš piedāvāja māju nopirkt, prasīja 75 tūkstošus dolāru. Bet kur lai cilvēkam, kurš visu mūžu strādājis par skolotāju, būtu tāda nauda?»

Tagad jāteic – Dieva laime, ka mani no turienes izlika. Kopā ar dēlu paņēmām kredītu un uzcēlām šo māju.

Cilvēkam, kurš veidojis desmitiem un varbūt pat simtiem dārzu citiem, beidzot bija pašam savs dārzs. «Savu dārzu veidoju tā, lai pēc iespējas mazāk būtu jāstrādā. Cilvēks jau ir slinks radījums. Es arī.» Lai mazāk būtu jāravē, it visur apdobēs ir priežu mizu mulča. Zāliens viengabalains, visi stādījumi izkārtoti gar malām. Tikai viena pati Ziemassvētku egle aug vidū kā princese. Daudz mūžzaļo kociņu, kuriem ir tik daudzveidīgas krāsas un formas, ka dārzs nekad neizskatās pelēks.

Pie vārtiem – kā senā latviešu sētā – pīlādzis, lai iekšā netiek cilvēki ar ļauniem nolūkiem.

Daudz ir arī dāvinātu augu, kurus pats saimnieks varbūt nebūtu izvēlējies. Bet pret dāvanām viņš izturas ar cieņu un iestāda arī tās. Viena no skaistākajām dāvanām – Pētera Upīša greznā balto ceriņu šķirne ‘Māte Ede Upītis’. Dāvāta pateicībā par skolotāja ideju ceriņus Dobeles dārzā audzēt plašā ainaviskā stādījumā, nevis rindās kā Upīša laikā.

Savukārt no Babītes rododendru audzētavas un profesora Riharda Kondratoviča – mūžzaļais rododendrs ‘Aivars Lasis’. Par rododendriem viņam ir īpašs stāsts. Padomju laikā abi ar dzīvesbiedri Ilgu tos sējuši, audzējuši stādus un nodevuši Dārzkopības biedrībai realizācijai, lai varētu iztikt un izskolot bērnus. «Ar rododendriem ir tāpat kā ar bērniem,» viņš pasmejas, «iesēt vienkārši, bet izaudzināt grūti.»

Gerberas Ilgai

«Esam izaudzinājuši divus bērnus. Vecākā – meita Vita – vispirms izmācījās par arhitekti. Diplomdarbu izstrādāja ainavu arhitektūrā, veidoja Ķemeru sanatorijas apstādījumu projektu. Pēc tam izstudēja par juristi un tagad vada Jūrmalas būvvaldi.

Dēls Jānis gājis manās pēdās un kļuvis par dārznieku. Viņam ir savs uzņēmums, kas kopj Jūrmalu un stāda puķes bez gala.

Vitai ir divi bērni – Mārtiņš un Ieva, Jānim – četras meitas un dēls: Zane, Elza, Kārlis, Elizabete un Katrīna. Pagājušajā gadā piedzima mana pirmā mazmazmeitiņa Sofija, un tas ir vēl viens iemesls vecumdienās justies kā paradīzē. Par visām dzīves grūtībām esmu ticis gandarīts. Žēl tikai, ka dzīvesbiedre līdz šim laimīgajam laikam nenodzīvoja. Viņa slimoja ar astmu un aizgāja agri – jau 1992. gadā.

Ģimeni nodibināju diezgan vēlu, kad man bija jau trīsdesmit pieci gadi. Pabeidzu Buldurus, mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, bet līdzekļu ģimenes dibināšanai man nebija. Atklāti sakot, jaunībā, pat līdz gadiem trīsdesmit, man nekad nebija bijis kabatas naudas vai lieku līdzekļu.

Kad sāku strādāt, saņēmu pirmo algu trīsdesmit piecus rubļus mēnesī. Ko gan par tiem varēja nopirkt?

Jau būdams skolotājs, varēju kādas kapeikas kopgaldā samaksāt un paēst. Skolā bija kiosks, kur audzēkņiem nopirkt zīmuļus un burtnīcas. Mācību daļas vadītājs Mazzostiņš deva man naudu, lai brauktu uz Dubultiem, uz Jūrmalas vienīgo grāmatnīcu pēc lietām kioskam. Bet es kājām gāju turp un kājām nācu atpakaļ, un ceļa naudas kapeikas biju likumīgi ietaupījis un nopelnījis.

Tomēr, lai cik grūti gāja, arī viens es negribēju palikt. Nevar teikt, ka dzīvesbiedri izvēlējos pragmatiski, tomēr gribējās, lai viņa nāktu apmēram no manas klases un saprastu arī naudas vērtību. Ilga, tāpat kā es, bija lauku bērns, līdzīgi augusi un caur dzīvi cīnījusies. Tāpat kā es, beigusi Buldurus un strādāja skolas dārzniecībā.

Kad precējāmies, es jau biju tāds kā priekšnieks – Bulduru sovhoztehnikuma direktora vietnieks mācību darbā. Praktiski tas nozīmēja būt par skolas direktoru, jo sovhoztehnikums bija milzīga, ražojoša saimniecība un lielais direktors atbildēja par saimniecību kopumā ar tās slavenajiem burkānu laukiem un govīm, bet es – par skolu.

Arī iespējas atrast dzīvesbiedri man bija diezgan plašas – gan starp skolotājām, gan skolniecēm –, bet es par savu izvēli esmu vairāk nekā laimīgs.

Kāzas svinējām turpat skolas ēdamzālē 1967. gada 29. aprīlī, Ilgas dzimšanas dienā. Tam gan nav nekāda īpaša iemesla, vienkārši sagadījās, ka tā bija tuvākā brīvā sestdiena.»

Kāzu fotogrāfijās līgavai rokās redzamas ārkārtīgi skaistas gerberas. Ieprasos, vai tās viņas pašas audzētas? «Nē, tās ir no kādreiz slavenās Rīgas zieda dārzniecības Jūrmalas gatvē.

Pirms kāzām man vajadzēja braukt uz Maskavu un stāstīt par mūsu pieredzi audzēkņu estētiskajā audzināšanā, un priekšnieks noteica, ka uz galda tur jābūt tādām puķēm, lai maskaviešiem mutes aiz brīnumiem paliek vaļā.

Viena no manām bijušajām skolniecēm bija dārzniecības vadītāja Jūrmalas gatvē. Viņa nesen bija sākusi audzēt puķes, kādas citur Padomju Savienībā vēl nepazina, – gerberas. Tās tad arī ņēmu līdzi uz Maskavu. Katrai kātiņš piltuvītē ar ūdeni, lai var tālajā ceļā aizvest. Cita mana skolniece Austra Šeiniņa, kas vēl tagad skolā māca floristiku, iedeva līdzi trauku un pamācīja, kā tajā salikt ziedus. Priekšnieka vēlēšanās tika izpildīta: lapsādās tērptās Maskavas dāmas brīnījās vien: «Что за дивные большие ромашки!» (Kas par brīnumainām lielām margrietiņām! – krievu val.) Tādas puķes es gribēju arī savās kāzās.

Apprecējāmies, abi ļoti cītīgi strādājām katrs savā darbā un, gluži tāpat kā citi skolotāji, audzējām kartupeļus. Es sīki uzskaitīju, cik paliks pašiem un cik varēsim pārdot.

Katru lieko rubli noglabājām krājkasē, un tā pamazām savācām četrarpus tūkstošus rubļu – tieši tik, lai pietiktu pirmā modeļa žigulim.

Un pēkšņi ministrija man piešķīra iespēju žiguli nopirkt! Taču pēc tā Rīgā, Valdemāra ielas autoveikalā, bija jāstāv dzīvajā rindā. Vienu dienu nostāvēju no rīta līdz vakaram, bet auto man nepietika. No veikala iznāca pārdevējs un teica, ka nākamajā rītā jānāk atkal. Bet pirmo žiguļu vairs nebūšot, toties būšot vienpadsmitais modelis, par piecsimt rubļiem dārgāks. Taču kur lai vienā naktī ņem piecsimt rubļu? Tos aizdeva kaimiņš, mēs savu kapitālu papildinājām un tikām pie ļoti laba auto.»

Dziedošais bruņrupucis

«Grūtākajos dzīves brīžos man spēku devusi mūzika. Tā mani vienmēr vilinājusi, pat nezinu, no kurienes nāk vilkme. Es taču biju tikai lauku puika – gan ganos gājis, gan visus citus darbus darījis. Bet, kad Zantes pamatskolas pēdējā pavasarī skolas direktors Roberts Kunkulis katram vaicāja, ko viņš pēc skolas gribētu darīt, atzinos, ka man ļoti gribētos mācītos mūziku. Bet direktors iebilda, sakot, ka to es jau esmu nokavējis.

Lai mūzika paliekot kā vaļasprieks visam mūžam, tomēr amatu vajagot citu, un ieteica mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā. Tā arī izdarīju.

Taču, kad skolā dibināja orķestri, arī es tūdaļ pieteicos. Diemžēl visi instrumenti jau bija aizņemti, tikai klarnete brīva. Nu, labi, lai būtu klarnete! Un es to iemācījos, lai gan vienīgais, ko pirms tam biju spēlējis – kara laikā tapušu koka stabuli. No Dubultu vidusskolas meitenēm un Bulduru zēniem – mūsu skolā meiteņu bija maz – izveidoja Jūrmalas jaukto kori. Protams, arī es tajā dziedāju, un esmu lepns, ka piedalījos pirmajos pēckara dziesmu svētkos, toreiz tie vēl notika Esplanādē.

Bet kopš 1974. gada dziedu vīru vokālajā ansamblī Arājs. Toreiz, septiņdesmitajos gados, tas bija Latvijas vadošo lauksaimniecības darbinieku ansamblis. Mani ansamblī ievilināja, lai gan nebiju ne kolhoza priekšsēdētājs, ne sovhoza direktors. Pagājušā gada maijā ansamblis svinēja četrdesmit piekto jubileju, un tas bija 683. koncerts.

Esmu tāds kā ansambļa lietvedis, un par katru koncertu man viss saskaitīts un pierakstīts – kad un kur esam uzstājušies, ko dziedājuši. Dziedot esam iepazinušies ar lielajām kultūras personībām, kas uzstājās kopā ar ansambli, – Elzu Radziņu, Āriju Elksni, Laimu Andersoni-Silāri… Un ansamblis reizē ir bijis kā patvērums. Arājs daudziem bijušajiem vadītājiem bija tā vieta, kas palīdzēja pārvarēt kritisko situāciju, kad kolhozi un sovhozi izputēja. Un arī man tas palīdzēja tikt pāri traģiskākajam dzīves brīdim.

Nu jau esam kopā dziedājuši tik ilgi, ka saucam sevi par dziedošajiem bruņrupučiem.

Turpretī pavisam jauns ir Jūrmalas vīru koris Burinieks, kuram vēl tikai pieci gadi. Diriģentam noprasīju, vai maz tāds – ar spieķīti – vairs drīkstu uz kori nākt, bet viņš drošināja: «Noteikti nāc! Ja vajadzēs, mēs tevi kaut nešus uznesīsim uz skatuves!»

Arī no dažas ķezas laukā esmu kūlies ar dziedāšanu. 1997. gada jūlijā Bulduros svinējām kolēģa Osvalda Štrausa septiņdesmito jubileju. Osvalds bija ne tikai horeogrāfs un deju svētku virsvadītājs, bet arī biškopības un mērniecības skolotājs. Kad izgāju no tehnikuma savā Dārzkopības ielā, jau pavisam nemanot bija pienācis nākamās dienas agrs rīts. Gaismas izdzēstas, tumsa necaurredzama, un ielas vidu varēja samanīt tikai no gaišās joslas starp ozolu alejas vainagiem. Iedomājos – bet ja nu man pretī brauc kāds ar izslēgtiem uguņiem? Kā viņš mani pamanīs? Jāraida kāds signāls ar balsi. Bet kā nu es tā aurēšu, ejot pa ielu, kur staigāju jau piecdesmit gadu, siltajā naktī mājām logi vaļā un katrs manu balsi pazīst? Pārvērstā balsī sāku dziedāt: «Шумел камыш, деревья гнулись, и ночка черная была...» (Un meldri šalca, koki liecās, tik tumša, tumša bija nakts… – krievu val.)

Ziemas bez mēteļa

«Kad devos mācīties uz Bulduriem, par dārznieku lietām neko nezināju un nekur daudz ārpus savas dzimtās Zantes netiku bijis. Par Rīgu nesapņoju, pat Tukumā biju bijis tikai vienu reizi – aizbraucu ar velosipēdu.

Eksāmenus noliku labi, bet iestāšanās nebija tik vienkārša, jo vajadzēja aizpildīt anketas, cik zemes ģimenei piederējis 1939. gadā, cik 1940. gadā un cik pašlaik.

Manam tētim valsts bija piešķīrusi divdesmit hektāru zemes – desmit hektāru aramzemes un mežu. Taču tētis nomira, kad man bija četrarpus gadi. Ja nemaldos, vainīga bija dzeltenā kaite. Dzīvojām dziļos laukos, ne toreiz bija transports, ne ātrā palīdzība. Kamēr tika līdz trīsdesmit kilometru attālajai Irlavas slimnīcai, bija jau par vēlu.

Mamma palika viena ar diviem maziem bērniem – māsiņa bija divus gadus jaunāka par mani – un trešo zem sirds. Brālītis piedzima trīs mēnešus pēc tēta nāves. Lai kaut kā tiktu galā ar saimniecību, pieņēma rentnieku, kurš mūsu zemi apstrādāja, un es kopš sešu gadu vecuma gāju pie viņa ganos. Jāgana lielākoties bija mežā. Ko es tur varēju darīt? Grāmatu lasīt nedrīkstēju, jo tad neredzēšu, ka lopi aizklīst. Lai pastieptos garāks un labāk varētu savus pārraugāmos uzmanīt, pakāpos uz celma un dziedāju. Ganos gāju basām kājām, jo gumijas zābaku nebija, bet pastalās kājas samirka rasā un izsuta pirkstu starpas.

Tad nu gaidīju, kad kāda govs noliks pļeku, lai var iekāpt un sasildīt basās kājas.

Kad gribēju nākt uz Bulduriem, vecāsmātes radi un kaimiņi teica: kam tev mācīties, labāk strādā savā saimniecībā! Taču jau sāka dibināties kolhozi, un mēs ar mammu bijām norunājuši, ka arī viņa atdos zemi un stāsies kolhozā. Varbūt tāpēc mani arī uzņēma skolā.

Kādā 1948. gada svētdienā kursabiedrs Andrejs Lācis, kura tēvam Rīgā piederēja dārzniecība, aicināja mani līdzi uz galvaspilsētu, kur vēl nekad nebiju bijis. Aizgājām arī uz uteni jeb krāmu tirgu, un tur ieraudzīju slavenās vācu firmas Solingen dārza šķēres. Neatceros, cik pārdevējs par tām prasīja, un tas jau arī bija gluži vienalga, jo naudas man tik un tā nebija.

Izstaigājām uteni, un, projām ejot, vēlreiz piegāju pamielot acis. Un pēkšņi pārdevējs man šķēres uzdāvināja! Tas bija pats pirmais dārznieka darbarīks, kas man piederēja.

Esmu tās lietojis visu mūžu, un vēl arvien man tās ir. Glabājot vienmēr turu vaļā, lai atsperīte nav saspiesta, šķēres nožūst un nerūsē.

Visu jaunību esmu nostaigājis bez mēteļa, tikai žaketē un kamzolī, ar tenisa čībām kājās, kam tikai ziemā pa virsu uzāvu galošas. Mācoties Bulduros, janvāra beigās un februāra sākumā bija brīvlaiks. Lai nokļūtu mājās, līdz stacijai Tukums II varēja aizbraukt ar vilcienu, un pēc tam četrdesmit kilometrus nācās soļot kājām. Kā šodien atminu – sals, tumsa, putenis un ejot esmu tik ļoti piekusis, ka gribas mazliet piesēst un atpūsties. Taču zināju, ka apsēsties nedrīkst – ja nogurumā aizmigšu, vairs nepamodīšos. Laimīgā kārtā nesu savējiem ciemakukuli – cukuru, ko garā rindā stāvot, biju nopircis. Tas cukurs mani izglāba. Uzēdu, un pietika enerģijas, lai tiktu līdz mājām.»

Daiļdārznieks

«Tūliņ pēc beigšanas mani pieņēma darbā un jau nākamajā dienā aizsūtīja uz Ratniekiem Līgatnē, kur bija iestādīti ābeļu mežeņi, un divarpus mēnešus vajadzēja vadīt acošanu. Nākamajā, 1952. gada septembrī, man jau iedeva audzināšanā klasi. Klasē bija četri jau izdienējuši puiši, bet viņi mani klausīja.

Gribēju mācīties tālāk. Padomju laikā bija noteikums: ja skolu beidza kā teicamnieks, tad bez konkursa varēja stāties, kurā augstskolā gribēja. Buldurus mērķtiecīgi beidzu kā teicamnieks, lai varētu studēt. Klātienē gan mācīties nevarēju – tam man nebija līdzekļu. Iestājos neklātienē Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē, jo dārzniekus toreiz augstskolā nemācīja, tikai agronomus. Bet tiem nav nekāda sakara ar apstādījumiem, tad jau mežiniekiem vairāk, jo viņi vismaz mācās par kokiem un krūmiem, nevis ganībām, labību un kukurūzu.

Tikko biju iestājies augstskolā, kā rudenī mani iesauca dienestā. Toreiz bija jāmaksā arī mācību maksa, un, lai es pēc armijas varētu turpināt studijas, par mani maksāja klasesbiedrs Jānis Ozoliņš. Jau mācoties Bulduros, mēs katru vasaru pelnījām iztiku, strādādami vairākās sanatorijās par dārzniekiem. Vienā viņš bija vadītājs, es strādnieks, otrā – es vadītājs, viņš strādnieks.

Sanatoriju vajadzībām vienā teritorijā tika apvienotas kādreizējās vasarnīcas un savrupmājas, lielie koki izzāģēti, un mums vajadzēja ierīkot apstādījumus – ceļus un zālienus. Braucām uz Tukuma pļavām, griezām velēnas un likām gar celiņu malām, bet gar galvenajiem ceļiem stādījām dzīvžogus – klintenes vai Alpu jāņogas, jo vajadzēja kādu šķērsli, lai atpūtnieki turas uz ceļa un neiet, kur deguns rāda, un visu nenobradā.

Neko daudz jau tā nopelnīt nevarēja, bet sezonas beigās kādas bikses nopirkt varēja, un arī tas jau bija lieliski.

Dažādos laikos esmu palīdzējis ierīkot un kopt arī ievērojamu personību dārzus. Žēl, ka neesmu pierakstījis epizodes no saskarsmes ar šiem cilvēkiem. Šis un tas gan palicis atmiņā. Piemēram, Augusta Kirhenšteina dārzā vajadzēja pārstādīt liepu rindu, un mēs, četri puiši, to izdarījām. Lapenē bija klāts bagāts galds, un saimnieks mūs uzņēma sirsnīgi: «Cienājieties, un, ko nepatērējat, to ņemiet līdzi!»

Vēlāk jau pavasaros braucām kopt dārzus četriem kaimiņiem – Lidijai Freimanei, Veltai Līnei, Jānim Kubilim un Raimondam Paulam. Līnei augļkopības speciālists Jānis Kārkliņš bija sapotējis dažādu šķirņu ābeles, un viņai patika smalki iznest cauri savus ciemiņus, draugus un paziņas, un arī mūs.

Velta Līne nogriež zariņu un prasa: sakiet, dārzniek, kas tā par šķirni? Bet pašai rokā grāmata, kur viss pierakstīts.

Abi ar dārznieku Artūru Rībenu bijām ielūgti arī uz Līnes jubileju teātrī. Rībena kundze ar manu sieviņu paliek zālē sēžam, bet mēs abi kāpjam uz skatuves sveikt jubilāri. Dāvinājām sarkanas antūrijas – ārkārtīgi izturīgas puķes, kas toreiz bija arī liels retums. Māksliniece paņem puķes, pateicas, atkāpjas no mums pāris soļus un saka: «Cienījamie dārznieki, sakiet nu, lūdzu, kā šo brīnumu latīniski sauc?» Laimīgā kārtā biju paskatījies un varēju atbildēt.»

Lielie darbi

«Pats darbus neesmu meklējis, tos vienmēr dzīve piespēlējusi. Reiz tehnikuma direktore Ruta Auziņa, nesakot, kāpēc, mani aizveda uz Aglonu. Un tikai tad, kad mūs sagaidīja pats dekāns Andrejs Aglonietis, es uzzināju, ka būs jāsakārto bazilikas apkārtne pāvesta Jāņa Pāvila II uzņemšanai.

Tieši tajā pavasarī mana audzināmā klase bija beigusi skolu. Zvanīju vienai no savām mīļajām skolniecēm Ilzei Skrastiņai: «Ilzīt, vai tu jau strādā?» – «Nē, skolotāj, vēl ne.» Vajadzēja taču kādu, kas dzīvotu tur uz vietas un vadītu darbus, un Ilze ar diviem maziem bērniem un vīru to darīja. Aglonieši pēc tam ļoti gribēja, lai viņa tur paliktu pavisam. Tomēr Ilze atgriezās Rīgā un tagad ir Lido dārzniece.

Pirms astoņpadsmit gadiem Nacionālo karavīru biedrības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis, ar kuru kopā esam dziedājuši korī, mani uzaicināja veidot Lestenes Brāļu kapu ansambļa apstādījumus.

Romanovskis negribēja, lai karavīriem stāda flokšus – kā Rīgas Brāļu kapos. Viņš gribēja rozes. Un mēs tās arī iestādījām.

Latvijas rozes – ‘Zaigu’ un ‘Lidiju Freimani’, ‘Skaidru’ un ‘Rītausmu’, un arī vienu skaistu ārzemnieci – ‘Hansaland’. Arī manas sievas brālis Jānis Gailītis tur guļ – viens no četriem Jāņiem Gailīšiem, kas Lestenē apbedīti.

Gandrīz visu savu mūžu esmu nodzīvojis Jūrmalā. Un, kad vien bijusi vajadzība un esmu aicināts, darījis tās labā, ko spējis. Esmu iesaistījies strīdos un bijis stingrs un nepiekāpīgs.

Kad turīgi ļaudis būvēja māju, un man vajadzēja izlemt 250–300 gadus vecas priedes likteni, teicu, ka tā noteikti jāsaglabā un sešu metru rādiusā ap koku arī augsni nedrīkst aizskart, lai priedi netraucētu.

Vēlāk man pārmeta: «Vai jūs zināt, cik daudz naudas mums vajadzēja iztērēt jūsu spītības dēļ?» Bet es par to neuztraucos, jo priede dzīvo vēl šodien. Tāpat neesmu baidījies ņemt grēku uz sevi, sakot, ka jānozāģē trīsdesmitajos gados stādītas liepas, kas nīka un mocījās, jo mūsdienu ielas un trotuāri ir daudz platāki.

Bet par savu lielāko ieguldījumu Jūrmalā uzskatu vītolu stādīšanu pēc 1969. gada vētras, kas izskaloja kāpas līdz pat priedēm. Sadabūjām purva arklu, izdzinām apmēram 50 centimetru platus un 30 centimetru dziļus grāvjus, piebērām ar jūras mēsliem, kas turpat uz vietas dabūjami, un sastādījām purva kārklus, kuri vēl šodien sargā kāpas no noskalošanas.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs