• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Latviete Afganistānā: Afgāņu kolēģi bēga ar to, kas viņiem mugurā, nezinot, kas sagaida

    Sieviete
    Aiva Alksne
    13. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Kad islāmistu kaujinieku grupējuma Taliban kaujinieki 15. augustā bez cīņām ienāca Kabulā, mūs sasniedza ziņa, ka tur Eiropas Savienības projekta ietvaros joprojām strādā arī kāda latviete. Ieva Hertela (37) nu ir veiksmīgi atgriezusies Latvijā un saka: Afganistāna ir zeme, kas pilnībā izmainījusi arī viņas dzīvi.

    «Mans stāsts saistībā ar Afganistānu sākās pirms desmit gadiem. Pirmo reizi turp aizbraucu 2011. gadā. Neiedziļinoties sīkumos, pateikšu vien to, ka tas bija ļoti sarežģīts posms manā privātajā dzīvē, no kura meklēju izeju. Apstākļu sakritības dēļ uzzināju par projektu Afganistānā, pieteicos un jau pēc trim nedēļām lidoju uz Kabulu,» savu stāstu sāk Ieva Hertela.

    Atradu mīlestību un sirds darbu

    «Biju vienkārša grāmatvede ar fizikas bakalaura grādu un tobrīd pat nenojautu, ka esmu izvilkusi savu laimīgo lozi – Afganistānā sastapu savu nākamo vīru un atradu savu sirds darbu.

    Projektam vajadzēja ilgt trīs mēnešus, taču to pagarināja vienreiz, otrreiz, tad nāca vēl citi projekti, un tā es trīs mēnešu vietā Afganistānā nodzīvoju četrus ar pusi gadus. Visu šo projektu mērķis bija uzlabot dažādus procesus valsts pārvaldībā. Piemēram, Afganistānas Finanšu ministrijā man bija jāstrādā ar departamentu, kas strādāja ar maksājumiem, ko veic no donoru naudas – šie maksājumi bija no tūkstoš dolāriem līdz pāris miljoniem. Vajadzēja radīt sistēmu, lai dokumenti tiktu ātri apstrādāti un nevienam nebūtu iespēju kaut ko piesavināties. Ko es darīju? Pētīju šo procesu, kopā mēģinājām saprast, kāpēc kaut kas nedarbojas, kas jādara citādi, sākām ieviest uzlabojumus.

    Man daudzi prasījuši – bet ko par darbu tik tālu no mājām saka tava ģimene? Jā, man ir trīs bērni, dēlam drīz būs 18, meitām ir 13 un 12 gadu. Bērni jau paguvuši pierast pie mana dzīvesveida. Man ir vecāki, kas mani atbalsta un mani saprot. Tagadējais vīrs mani laikam saprot vislabāk, jo – kā jau teicu – mēs iepazināmies Afganistānā, katrs strādājot savā projektā. Kad 2015. gadā devos uz mājās, viņš uz Latviju atbrauca kopā ar mani.

    Kad atbraucu atpakaļ, nolēmu studēt maģistrantūrā, tiesa, attālināti. Londonas Universitātē ieguvu maģistra grādu Public Financial Management, sāku strādāt starptautiskā skandināvu uzņēmumā Rīgā, bet pēdējos pāris gadus regulāri atgriezos Afganistānā.

    Citi savos atvaļinājumos dodas pārgājienos vai brauc uz Bahamu salām, es – pastrādāt īstermiņa projektos Afganistānā.

    Šī zeme man bija kļuvusi tuva un mīļa, bet pats svarīgākais – man ļoti patika darbs, ko es tur darīju. Tas deva izjūtu, ka esmu paveikusi ko ļoti vērtīgu. Tā arī jūlijā savā ikgadējā atvaļinājumā devos uz Kabulu, lai palīdzētu ministrijai, kas atbildīga par derīgajiem izrakteņiem, veiksmīgāk ieviest starptautiskos standartus un sabiedrībai būtu pieejama informācija par to, kādus ieņēmumus valsts no šīs industrijas iegūst un kā šī nauda tiek tērēta.»

    Biju pārliecināta, ka tikšu mājās

    «Es pati neredzēju, kā Taliban kaujinieki ienāk Kabulā, – ziņu, ka viņi jau soļo pa pilsētas ielām, saņēmu no kolēģa. Rakstīju pretim: vai notiek cīņas? Nē, vienkārši iet cauri pilsētai… Amerikāņu un britu karavīri tobrīd bija uz vietas, un bija ļoti skaidri nodefinēts – ja tiks izrādīta agresija, viņi cīnīsies. Tagad talibi jau paziņojuši, ka amerikāņiem no viņu zemes jāpazūd līdz augusta beigām, citādi būs sekas. Kādas tās būs – varam nojaust…Bet tobrīd man mieru palīdzēja saglabāt tie četri ar pusi gadu, ko pirms tam biju šajā zemē nodzīvojusi.

    Tā nestabilitātes sajūta, ka kuru katru brīdi kaut kas var notikt, jau bija visu laiku.

    Zināju, ka mani dabūs ārā no Afganistānas, arī Taliban uzsvēra, ka grib palīdzēt visiem ārzemniekiem tikt prom. Kolēģi, kas brauca uz lidostu, lai pamestu valsti, mums sūtīja ziņas – nogaidījuši vairākas stundas, nav tikuši lidostā, bet ar talibu palīdzību tomēr tur iekļuvuši. Sēdi un nesaproti, kas tā pēkšņi par tādu Alises brīnumzemi. Tad vēl mums pienāca ziņas, ka talibi vietējos atturējuši no zagšanas. Lasi un īsti nesaproti, ko tu tajā brīdī lasi. Bet, jā, man bija pārliecība, ka tikšu ārā un viss būs labi. Bija grūti iedomāties, ka varētu būt citādi.»

    Biju pārliecināta, ka tikšu mājās

    «Man noteikti paveicās, ka dzīvoju tieši blakus lidostai. Ap to ir vairākas tādas teritorijas, kur sabūvētas trīs un četru stāvu ēkas –viesnīcas, kur mitinās ārzemnieki, kas strādā projektos, žurnālisti, nevalstisko organizāciju darbinieki. Svētdien, kad viss sākās, saņēmām ziņu, ka būtu labi, ja mēs pārceltos uz blakus teritoriju, jo no turienes briti evakuēs savus pilsoņus. Pusnaktī fiksi pārcēlāmies, un tas tiešām bija veiksmīgs gājiens – no mājas, kurā pirms tam dzīvojām, pazuda visi apsargi. Tur arī talibi atnāca paciemoties – it kā, lai tikai aprunātos, bet tas tik un tā būtu bijis nervus kutinošs pasākums… Mūsu izkļūšana bija sarežģīta, jo projektā bijām katrs no savas valsts, līdz ar to katram vajadzēja sazināties ar savu konsulātu – tur nevienam vispār nebija skaidrs, kas te, Kabulas lidostā, notiek. Tas, ko es varēju palīdzēt, – informēju par valstīm, par kurām zināju, ka tās sūta uz Afganistānu savas lidmašīnas, lai šie cilvēki paši var tālāk sazināties.

    Tā pagāja divas dienas, līdz britu karavīri mūs varēja izvest uz lidostu. Kopā ar viņiem ar militāro reisu mūs aizveda uz Dubaiju.

    Cilvēki lidmašīnā sēdēja pat uz grīdas, turoties pie trosēm.

    Domāju – tālāk varēsim lidot, kur katram nepieciešams, bet, tā kā Afganistāna ir kovida sarkanā valsts, Dubaija nevienu no mums iekšā nelaida, izsēdināja tehniskajā lidostā. No tās ar čarterreisu tālāk lidojām uz Birmingemu, pēc tam tranzītā uz Amsterdamu, un tad jau otrās dienas vakarā ielidoju Rīgā, kur mani sagaidīja brālis.»  

    Bagāža vai vēl viens cilvēks?

    «Lielākas bažas man ir par vietējiem afgāņu kolēģiem. Kad šie cilvēki sāka sadarboties ar rietumniekiem, daudzi saņēma sev adresētus draudus, bet tik un tā turpināja strādāt, jo bija apsolīts: tad, kad mēs iesim ārā, mēs jūs ņemsim līdzi. Viena lieta – alga un darbs, kas viņiem tika nodrošināts, otra – vīzas un cerība, ka vismaz bērniem būs labāka dzīve. Patiesībā šie cilvēki ilgus gadus pakļāva sevi lielam riskam, un šobrīd ir skumji uzzināt, ka liela daļa nav paspējuši šīs vīzas nokārtot. Un ne jau tāpēc, ka amerikāņi, franči, briti vai vēl kāds negribēt, – sistēma tik īsā laikā, kādā ienāca talibi, nespēj apstrādāt tik milzīgu skaitu dokumentu.

    Vienu savu kolēģi pēdējā brīdī paguvām izvest – viņam bija tikai tas, kas mugurā, un pase. Palika sieva un seši bērni…

    Bet bija skaidrs – ja viņš paliks, viņš tāpat nevarēs ģimenei palīdzēt. Viņš bija tas, kurš kārtoja visas vīzas, viņa vārds daudz kur figurēja, par viņu zināja. Tagad šis cilvēks atrodas Amsterdamas krīzes centrā, un notiek darbs, lai no Afganistānas ārā dabūtu arī viņa sievu un bērnus.

    Mājās atbraucu tikai ar mugursomu, visas mantas palika tur, bet man tas ir pavisam citādi – es braucu uz mājām, man ir, kur palikt, un visu nepieciešamo varēšu nopirkt. Afgāņu kolēģi bēg ar to, kas viņiem mugurā, nezinot, kas sagaida. Turklāt mums arī skaidra pateica: lidmašīnā ir vieta vai nu jūsu bagāžai, vai arī vēl vienam cilvēkam.

    Man ļoti gribētos, lai cilvēki Latvijā saprot, ka neviens nebēg no labas dzīves. Mums vairāk vajadzētu domāt par to, kā šiem cilvēkiem, kuri veiksmīgi tiek no Afganistānas ārā, mēs varētu palīdzēt iekļauties mūsu sabiedrībā, mūsu kultūrā, nevis atgrūst viņus.»

    Skumji par to, kā varēja būt…

    «Kad pirmo reizi aizbraucu uz Kabulu, uz mani tā interesanti skatījās – ko tāda jauna sieviete vispār zina un saprot? Un tagad vēl mācīs, kā darīt! Taču pēdējos gados Afganistānā arvien vairāk sieviešu strādāja ministrijās un arvien biežāk ieņēma arī vadošus amatus. Tas lielā mērā notika, pateicoties donoriem, kas lika ievērot cilvēktiesības un vienlīdzību.

    Sievietes uz darbu ministrijās jau nāca bikškostīmos vai garos svārkos un žaketēs, bet tagad bailēs no talibiem viņas atkal velk hidžābu. Viņas apsedzas, lai netiktu nomētātas ar akmeņiem.

    Talibi gan šobrīd saka, ka tā vairs nebūšot, sievietes varēšot mācīties, strādāt. Gribas jau no visas sirds tam ticēt. Ja starptautiskais spiediens būs tāds, ka viņiem savi solījumi būs jātur, tiem cilvēkiem būs kāda cerība.

    Braucot uz Afganistānu, vienmēr redzēju vīziju, kāda šī valsts varētu būt, ja vien izdotos mazināt vardarbību un cilvēki vienkārši būtu iespēja strādāt. Kalni tur ir bagāti ar derīgajiem izrakteņiem, klimats tāds, kas var izaudzēt divas ražas gadā, – šī zeme ar pārtiku varētu apgādāt visu reģionu. Un tagad ir tik žēl, ka tas laiks, darbs un resursi, kas pēdējo divdesmit gadu laikā ieguldīti Afganistānā, aizies postā. Jau šobrīd ministrijas valstī vairs nefunkcionē. Vakar sazinājos ar bijušo kolēģi afgāni, viņš saka: nekas vairs nav normāli. It kā talibi grib, lai viss turpinās kā līdz šim, bet tā nav – cilvēkiem ir bail, tāpēc viņi slēpjas, kur vien tas iespējams. Un pirmie, kas aizbēg, ir izglītotie cilvēki, tie, kas spētu attīstīt valsti.»

    Meklēšu iespējas strādāt Āfrikā vai Dienvidamerikā

    «Sēdēju Amsterdamas lidostā un domāju – man pietrūks manu atvaļinājumu. Tas bija mans prieka mirklis –­ atkal satikt cilvēkus, ar kuriem kopā strādāju, atkal izdarīt ko tādu, kas sniedz lielu gandarījumu, atbraukt atpakaļ un spēt ar šo prieku mesties ikdienā, savā rutīnā. Jo tā sajūta, ka ar salīdzinoši nelielu piepūli vari sasniegt patiesībā lielu rezultātu, dod patiešām milzīgu gandarījumu. Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk šāda veida projekti, kuros izjūti padarītā darba garšu. Droši vien paies laiks un meklēšu kādas iespējas Āfrikā vai Dienvidamerikā.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+