Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mums ir atņemta skaidrība!
Un kur tā palika, mūsu ērtā, labā vecā dzīve? «Kovida laikmetā visi saskaramies ar situācijām, kad saplānojam ceļojumus, darbus un tikšanās, bet viss tiek atcelts un pārcelts un pat nav iespējams vienoties, kad to izdarīsim, jo visu laiku kaut kas mainās. Un nemitīgi jāpielāgojas mainīgajai realitātei, kura pat negrasās kļūt prognozējamāka,» atzīst psiholoģe Jolanta Cihanoviča. Kā vispār var pieņemt lēmumus, kad valda tāda neskaidrība par spēles noteikumiem?
Taču, ja godīgi, tas neuzkrita kā sniegs uz galvas. Pašlaik viss iepriekšminētais sajūtams īpaši asi, tomēr šī neprognozējamā jaunā pasaule nav tikai kovida stāsts vien. Tas klusiņām sācies jau sen, līdz ar laiku, kad jaunās tehnoloģijas sāka nemanāmi aprīt mūsu ikdienu.
Astoņdesmitajos gados tika radīta VUCA teorija, kuras nosaukums tapa no angļu valodas vārdiem nepastāvība, neskaidrība, sarežģītība un neviennozīmīgums (volatility, uncertainty, complexity, ambiguity).
Tā ir teorija par to, ka šī pasaule ir kļuvusi ļoti mainīga un pārmaiņu ātrums aizvien pieaug.
Tās autori sākotnēji bija Amerikas militārie dienesti, kuri to attiecināja uz valstu drošību un to, ka kari turpmāk norisināsies citādi un nebūs tik prognozējami kā agrāk. Taču tika pamanīts, ka pasaule sākusi ātrāk griezties arī visos citos aspektos – bizness, politika, izglītība, medicīna un viss pārējais, un bija jomas un biznesi, kas tam sāka pielāgoties.
Līdz deviņdesmitajos gados sāka runāt par VUCA pasauli, kura kļūst aizvien mazāk prognozējama un nestabilāka. Vecajā pasaulē savu laiku un dzīvi bija iespējams plānot ļoti tālu uz priekšu, bet jaunajā tas kļūst aizvien grūtāk vai pat neiespējami. Pirms tam bija skaidrs veiksmes ceļš – laba skola, laba augstskola, karjera un, ja vien pati visu nesaputrosi, tad esi veiksmīgs cilvēks. Tagad nekas nav skaidrs – kas vispār notiks ar šo pasauli un kas jādara, lai tajā kļūtu veiksmīga?
Ar troksni izgāzušās tik daudzas nopietnu ekspertu prognozes – gan par Breksitu, gan par Trampa uzvaru iepriekšējās ASV vēlēšanās, gan daudz ko citu. Uz prognozēm un aptauju datiem paļauties var aizvien mazāk, jo cilvēku viedokļi ir sākuši grozīties tik ātri kā vēja rādītāji rudens vētrās.
Pandēmija ir tikai viens no daudzajiem procesiem, bet arī visur citur notiek negaidīti pavērsieni. Un tā ir mūsu jaunā realitāte, ar kuru jāiemācās sadzīvot. Mums ir atņemta skaidrība!
Jaunās pasaules veiksminieki
Labā ziņa, ka daļa no mums šai jaunajai pasaulei pieslēdzas ātri un pat viegli.
«Tie ir elastīgi cilvēki, kuri viegli mainās un pieņem pārmaiņas kā daļu no dzīves. Kuri saprot, ka vairāk jāpaļaujas nevis uz mainīgajiem ārējiem apstākļiem, bet uz sevi, savām prasmēm, savu personību un vērtībām – jo tas nemainās tik ātri un to mums nevar atņemt. Tie ir cilvēki, kuri gatavi mācīties ko jaunu un reizēm pat apgūt jaunas profesijas. Kuri gatavi eksperimentēt un pat izbauda šo eksperimentēšanu, nevis ļoti pieķeras komforta zonai.
Un cilvēki bez teicamnieka sindroma, kuri nemēģina būt perfekti. Šodien nevar izdarīt visu perfekti, jo nav iespējams izdarīt ne visu, ne perfekti! Var izdarīt pietiekami labi.
Ieguvēji ir arī tie, kas spēj izvērtēt prioritātes, atsijājot to, kas noteikti jāizdara, no tā, bez kā var iztikt.
Vieglāk ir arī tiem, kuri prot veidot dažāda veida attiecības – prot būt daļa no dažādiem burbuļiem un tīkliem, kur var iegūt gan atbalstu, gan informāciju, vai pat paši spēj veidot savus tīklus,» šos jaunās pasaules veiksminiekus raksturo psiholoģe.
Bet ko man iesākt, ja esmu neelastīga, dievinu komfortu un man ir tieksme uz perfekcionismu? Vai es varu sevi mainīt vai uztrenēt jaunajai pasaulei?
«Vispirms jāsaprot, ko īsti es negribu mainīt. Varbūt tās ir manas vērtības? Ar vērtībām es dzīvoju, tas ir mans kodols. Tad varbūt ir kas cits, kādas rīcības, ko savukārt esmu gatava mainīt un kur es varu pārskatīt savus stereotipus? Piemēram: «Ak Dievs, tās jaunās tehnoloģijas nav domātas man!» Bet visi pēkšņi sāk strādāt no mājām, un izrādās, ka tehnoloģijas var apgūt mēneša laikā.
Tā var atbrīvoties no daudziem stereotipiem par sevi un savu varēšanu vai vismaz to pārbaudīt. Cilvēks ir bagātāks, nekā viņš domā un arī daudz bagātāks, nekā viņam ikdienā vajadzētu,» uzskata psiholoģe. Daudzi talanti un spējas mums kaut kur dziļumos guļ kā Ērkšķrozītes un gaida savu uznācienu. Iespējams, pārmaiņu laiks ir īstais, kad tos izcelt no pūralādes?
Šis nav perfektuma laiks!
Kā ar jauno pasauli samierināt, piemēram, septiņdesmitgadīgo mammu, kura mūžu nodzīvojusi vienā prognozējamā mieriņā?
«Vispirms svarīgi saprast, kas katram ir vajadzīgs – nevis risinājumi un rīki, bet tieši vajadzības. Tagad mēs tuviniekiem bieži sakām – nevajag tagad tikties ar cilvēkiem, nevajag iet uz veikalu! Skaidrs, no veselības viedokļa nevajadzētu. Taču no cilvēcisko attiecību aspekta?
Mana radiniece tikko teica tā: «Es nevaru gaidīt divus gadus, kamēr satikšu kādu dzīvu cilvēku, jo nezinu, vai tik ilgi nodzīvošu. Negribu šos gadus gaidīt, gribu tos dzīvot.» Tāpēc svarīgi saprast, kas cilvēkam vispār dod dzīves garšu. Ja svarīgi tikties ar citiem, tad – ko nozīmē tikšanās?
Piemēram, ar draudzenēm iedzert tēju un parunāties var arī skype vai zoom, tikai jāiemācās tos lietot,» spriež Jolanta.
Tas pats attiecas ne tikai uz septiņdesmitgadīgo mammu, bet arī uz visiem citiem. Ir jāsaprot, kā mums šajā citādajā realitātē pietrūkst un kā to iegūt citā ceļā.
- Viens ļoti būtisks ceļš ir vienkārši eksperimentēt un meklēt, izmēģinot arī tos veidus, kas galīgi nešķiet ideāli. Jo, kā jau teikts, šis vairs vispār nav perfektuma laiks! Jaunajā pasaulē mēs visi eksperimentējam un pieņemam to, ka neesam perfekti. Ja viens rezultāts neder, pamēģinām citādi un, ja vajag, vēl citādi.
- Otrs – svarīgi prast pašai sevi paslavēt par jebkādu iznākumu. Nekas, ka neiznāca tā, kā gribēji. Nekritizē sevi un citus arī ne, tas atņem laiku un drosmi mēģināt vēl. Šis nebija īstais ceļš, ok, tad kāds varētu būt īstais?
- Trešais – ir jātiekas ar cilvēkiem. Bet tas nenozīmē pasvilpot par epidemioloģisko drošību un ar visiem tikties fiziski, – ar daudziem var tikties, ievērojot patiešām drošu distanci, vai virtuāli.
«Svarīgi, lai mēs šajā neskaidrajā pasaulē nepaliekam vieni. Trakākais ir vientulība, kad jūties viens pret nesaprotamo un mainīgo pasauli. Cilvēki dzīvo grupās, un svarīgi atrast savējos, savu burbuli. Cilvēkus, ar kuriem var parunāt nevis par to, cik viss ir slikti, bet – kā jūs darāt, kā jūs to risināt? Tā var gūt labas idejas, padalīties ar tām un veidot savu tīklu, kur atsperties, kad ārējā pasaule kļūst pārāk izaicinoša,» stāsta psiholoģe.
Kad visi krīt uz nerviem
Daudziem puse dzīves pārcēlusies uz virtuālo realitāti. Taču brīžiem tehnoloģijas ir vienkārši līdz kaklam un vairs negribas redzēt ne datoru, ne telefonu!
«Ir vajadzīgs līdzsvars, un noteikti jāieplāno atpūta no tehnoloģijām,» piekrīt psiholoģe. Var izmantot tā saucamo slotu jeb iedaļu metodi – saliekot savu laiku tādās kā atvilktnītēs: no tikiem līdz tikiem es strādāju, pēc tam man ir pauze, kurā es aizeju no datora un daru ko citu. Darbam ir sākuma laiks un ir beigu laiks, pēc kura es vairs nesēžu pie datora, bet nodarbojos ar sportu vai jogu, kaut ko izdaru mājās, aizeju pastaigā vai izbaudu laiku ar ģimeni. Izbaudu, nevis piekasos par to, ka zeķes noliktas nepareizajā vietā.
Kā šajā laikā runāt ar bērniem? Agrāk pietika ar pāris enciklopēdijām grāmatplauktā, un bija viegli izskaidrot gandrīz visu. Tagad tik bieži vispatiesākā atbilde būtu: nezinu.
Kā, piemēram, atbildēt uz jautājumiem par to, kad atkal varēsim kopā aizceļot uz Lotes zemi Igaunijā, kad varēsim apciemot vecmāmiņu, kad atsāksies treniņi un skola klātienē, kad beigsies ierobežojumi?
Jolanta Cihanoviča iesaka skaidrot notiekošo vecumam atbilstošā veidā. Nevis nezinu, bet – skaties, pasaulē notiek tas un tas. Un mēs nebraucam, jo gribam parūpēties par veselību un pašlaik tas notiek tādā veidā.
Skaidrs, ka jebkuram cilvēkam, arī bērnam, vajadzīgi jauni iespaidi. Tikai, piemēram, Lotes zeme ir risinājums, taču tā nav vajadzība. Vajadzība ir gūt jaunus iespaidus un labi pavadīt laiku kopā, un tam šajā jaunajā realitātē var meklēt citus risinājumus.
Un attiecības? Tie divi cilvēki, kuri tagad brīžiem 24/7 burzās viens gar otru? «Daudziem būt kopā tik ilgu laiku ir liels izaicinājums. Līdz šim bija ierasts, ka katrs pa dienu dodas savās gaitās, kaut ko piedzīvo, kaut ko uzzina, un vakarā ir, par ko parunāt, tā bagātinot attiecības.
Bez tā attiecībās sāk pietrūkt piedzīvojuma un iespējas bagātināt otru cilvēku ar jaunu pieredzi.
Tad jāmeklē kāds cits ceļš, lai katram būtu arī kaut kas savs, ko nepiedzīvo kopā ar visu ģimeni – darbs, hobijs, draugi,» uzskata psiholoģe. Turklāt jāatceras, ka katram cilvēkam pa brīdim vajag pabūt vienam. Ja piespiedu kārtā visai ģimenei visu laiku jābūt kopā, tad pārējie var sākt krist uz nerviem nevis tāpēc, ka tu viņus vairs nemīli, bet tāpēc, ka tevī ir apspiesta vajadzība pabūt vienai. Tādēļ apzināti jāiekārto laiks vienatnei – iedomājies, ka tas ir tikpat nepieciešams pasākums kā zobu tīrīšana.
Izdzīvoji? Malacis!
Vai kāds arī iegūst no šīs jaunās pasaules? «Noteikti. Tagad ir tā – ja situācija, kurā dzīvojam, nepatīk, tad jāpagaida pāris nedēļas, un kaut kas noteikti mainīsies. Tā ir labā ziņa, ka pārmaiņas ir iespējamas un vajadzīgas. Līdz ar to mēs arī maināmies un mācāmies ko jaunu. Kad beigsies kovida laiks, saglabāsies ļoti daudz kas no tagadējām pārmaiņām.
Piemēram, zinu daudzus, kas pirms tam ilgi un veltīgi savās darbavietās runājuši par attālināto darbu, par to, ka varbūt vismaz piektdienās var strādāt no mājām, ja tas konkrētajā profesijā ir iespējams. Tagad ir pieredze, kā veiksmīgi strādāt no mājām, un, visticamāk, tas būs paliekoši – ne visi to darīs, bet tam būs daudz vairāk iespēju.
Patiesībā ļoti daudzām problēmām ir sameklēti risinājumi un alternatīvi ceļi. Mēs vairs nedzīvojam 2020. gada martā, kad valdīja pilnīga neziņa un viss bija jauns,» salīdzina Jolanta. Vēl viena pārmaiņu laika priekšrocība – mēs diezgan viegli varam kaut ko gan iemācīties, gan uzsākt.
Taču te ir jāatceras par to, kā mīlēt un pasaudzēt pašai sevi. Šis ir laiks, kad nevajag prasīt no sevis lielus kāpienus pa karjeras kāpnēm vai citus varoņdarbus. Ja izdevies izdzīvot šo sarežģīto laiku bez lieliem zaudējumiem un, saglabājot veselību, tas jau ir liels panākums!
«Būtiski apzināties, ka mēs visi, visa pasaule, pašlaik piedzīvojam vienu lielu psiholoģisku traumu. Tā ir realitāte,» atzīst psiholoģe.
Kā gudri izdzīvot šo laiku
- Katru dienu paveic ko jauku sev un saviem tuviniekiem.
- Stresu mēs piedzīvojam caur ķermeni, tāpēc ķermenī noteikti ir sakrājies daudz lieka. Tas jāizlādē, un labi palīdz jau zināmas lietas – joga, elpošanas vingrinājumi, relaksācija, fiziskās aktivitātes.
- Katru vakaru pieraksti vismaz trīs lietas, kas todien devušas prieku. Ja tādu nav, aizej un izdari kaut ko, kas tevi iepriecina! Tam nav jābūt ļoti intensīvam priekam, tas var būt arī kaut kas pavisam mazs, bet – tas jāizbauda. Jo bauda organismā izdala vielas, kas veicina emocionālo labklājību.
- Esi mazāk prasīga un vairāk atbalstoša gan pret sevi, gan citiem. Kad gribi kādam pārmest – hops, izdari citādi, – nepārmet, bet uzsmaidi! Jo šobrīd mēs neviens neesam perfekts. Vairāk saki komplimentus, mazāk kritizē. Vairāk fokusējies uz savām stiprajām pusēm, uz to, ko tiešām proti, un novērtē arī mazas lietas. Esi labsirdīgāka, iecietīgāka pret sevi un citiem!
- Veido un kop savu domubiedru burbuļus un tīklus.
