Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«2020. gada novembrī bija jau divi gadi, kopš vairs neesmu politikā. Manuprāt, no politikas, tāpat kā no viesībām, jāprot aiziet tad, kad tevi vēl lūdz palikt, nevis gaida, kad aiziesi… Politiķa darbs jau nav tikai gudra spriešana, kā reizēm cilvēkiem šķiet. Tā ir atbildība cilvēku priekšā, un mani šī atbildības izjūta ne uz mirkli neatstāja – ne zemkopības ministres, ne Ministru prezidentes darbā. Bet tas prasa spēku, un es jutos mazliet nogurusi. Kad saproti – acis vairs nemirdz un gribas labāk nogaidīt, nevis aktīvi darboties, ir jāmaina dzīves ritms un darbības veids.
Vairs negribētu būt darbā no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā – to gan vairs ne. Reizēm jau šķiet, ka varētu tas ritms būt dzīvāks, bet tad atkal padomāju – visu mūžu ir skriets, reizēm var arī izbaudīt mirkli, kad nedari neko… Lai gan tie tiešām ir tikai mirkļi.
Kopā ar Mārci Auziņu, Juri Bindi, Andri Nātriņu un vēl citiem cilvēkiem sadarbībā ar Latvijas Universitāti esam izveidojuši biedrību Latvijas Formula 2050. Tā ir platforma dialogam starp ekspertiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, pašvaldību un valsts pārstāvjiem.
Pērn martā Rēzeknē notika mūsu organizētais forums, piedalījās arī Valsts prezidents, diskutējām par politisko kultūru Latvijā, vasarā vēl paguvām noorganizēt dažas diskusijas par digitālo telpu un informācijas tehnoloģijām. Darbojos arī Latvijas Universitātes produktivitātes padomē, reizēm iesaistos kādos mazākos projektos un starpgrupās. Saistībā ar vīrusu visi starptautiskie projekti tagad ir pārtrūkuši, bet pērn novembrī vēl paspēju pabūt Vatikānā un paspiest roku pāvestam Franciskam.
Bet man ir arī pašai savas aizraušanās. Esmu sākusi audzēt ārstniecības augus tējām un garšaugus. Būs radiem Ziemassvētku dāvanas. Ar to es tiešām esmu ļoti aizrāvusies – jau tagad sāku gudrot, ko nākamgad vēl varētu audzēt, rokas tā vien niez no nepacietības.
Vecākais dēls un vedekla manā rīcībā nodevuši nelielu uzartu zemes gabaliņu savā īpašumā, tur tad arī rušinos.
Reizēm darbojos arī kā taksometra vadītāja saviem mazbērniem – man ir seši mazbērni, tā ka pieprasījums ir.
Vēl esmu sākusi rakstīt atmiņas par savu bērnību, vecākiem, vecvecākiem – par visu, ko atceros. Ne publicēšanai, bet mazbērniem un nākamajām paaudzēm. Žēl vienīgi, ka neesmu vairāk izprasījusi par savu dzimtu, kamēr dzīvi bija vecvecāki un vecāki. Piemēram, man ir dokuments, ka vectēvs ir saņēmis muižas zemi par piedalīšanos cīņās par Latvijas neatkarību, bet neko vairāk es nezinu. Ir saglabājušies tikai ļoti neskaidri vectēva stāsti un dažas fotogrāfijas. Mazbērniem, piemēram, ir lieli brīnumi, kad stāstu – manā bērnībā mājās nebija elektrības. Viņi nesaprot, kā vispār bez elektrības var dzīvot. Tāpēc nolēmu – man par visu ir jāuzraksta.»
Ko jums šķiet svarīgi pateikt par Latviju?
«Es tik tiešām ticu Latvijas nākotnei. Protams, mēs katrs esam priecīgi un laimīgi, ja mūsu bērniem, mazbērniem viss ir labi, bet tikpat svarīgi, lai Latvija būtu brīva, neatkarīga, vieda valsts.
Manuprāt, vajadzētu vairāk domāt par to, kā būt cits citam labāk pieejamiem un sasniedzamiem – dažādos līmeņos, starp dažādām sabiedrības grupām. Gan ģeogrāfiski, domājot par transportu un ceļiem, gan tehnoloģiju ieviešanā un informācijas pieejamības ziņā. Tas lielais attālums traucē sabiedrībai kopumā attīstīties. Mums ir jādomā par izglītību, un ikvienai darbībai ir jābūt jēgpilnai – gan privāti, gan valsts mērogā. To es no sirds gribētu novēlēt Latvijai.»
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
