Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2013. gada 4. numurā.
Laimas Vaikules vēsa minimālisma stilā iekārtoto Jūrmalas māju piesilda daudzie cilvēki un suņi, kas tur dzīvo, – mamma, māsas, dzīves draugs un dzīves menedžeris Andrejs, kā arī Lelle un Buča. Lelle man viegli uzrūc, jo ir acīm redzami greizsirdīga uz katru, kas pretendē uz viņas saimnieces uzmanību.
– Lellīt, ej projām, ej, netraucē mūs…
– Liela gan jums tā, hm… Lellīte.
– (Ar smaidu.) Jā, baigais zirgs izaudzis. Man gan mazi sunīši nekad nav bijuši. Buča ir pati mazākā. Atceros, gājām ar māsu uz jūru pastaigāties, Buča vēl pamaza bija. Un nāk pretī trīs puiši – atpazīst mani, izmet piezīmes… Paejam garām, un māsa saka: kā tu domā, vai mūsu Buča būtu palīdzējusi, ja nu kas? Un es teicu: Januk, nākamais būs tāds, kas varēs palīdzēt. Kad atvedām, likās tik dusmīga, ka viņas vārds šķita pilnīgs joks un pārpratums. Un tieši no Lelles iznācis riktīgs sargs.
– Laima, jūs uz skatuves esat jau ilgi. Piedodiet par naivu jautājumu, bet kas jums tagad ir dziedāšana? Skaidrs, ka ar to jūs pelnāt iztiku, bet gan jau ne tikai.
– Es teiktu: liktenis. Ziniet, mūzika ir tāda lieta, kas jūs paņem un ievelk kā straume, un no šīs straumes pat grūti izkāpt. Es neplānoju kļūt par dziedātāju, nemaz.
Man bērnībā pat nepatika dziedāt.
Kad atnāca viesi, mamma teica: nu, Laima, uzdziedi! Man taču bija zema balss, interesanti skanēja. Bet man nepatika, un viss.
– Un kad iepatikās?
– Tad, kad nokļuvu pa īstam maestro Zahodņika rokās. Viņš tolaik strādāja ar daudziem solistiem un mani iemīlināja skatuvē. Vispār mūzikas spējā ievilkt ir kaut kas… nezinu pat, dievišķs vai velnišķīgs. Man Amerikā ir draugu ģimene, visi paaudžu paaudzēs ārsti, un arī dēls jau studēja medicīnu. Un tad pēkšņi sāka spēlēt ģitāru. Neviens nesaprata, kas notiek, bet viņš no mūzikas nespēja atrauties. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr atkal viss nostājās savās vietās, jo mūzika nebija viņa ceļš. Bet ar mūziku ir tā: tiklīdz nokļūsti tajā straumē, īsti vairs neko citu neredzi. Tas ir labi vai slikti, vairs pat nezinu.
– Arī jūsu sapnis bija medicīna, vai ne?
– Esmu spilgts piemērs teicienam: ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem plāniem. Un esmu spilgts piemērs tam, ka ir aicinājums un ir – liktenis. Jo no tā, ko es biju plānojusi, nav noticis nekas. Mans aicinājums bija medicīna – man pat šaubu nebija, ka iešu studēt par ārsti un noteikti būšu ķirurģe.
– Kāpēc tieši ķirurģe?
– Tāpēc, ka man patīk ātrs rezultāts. Man nav interesanti gaidīt to mēnešiem, man vajag ātri. Tas ir raksturs. Un es pat nedomāju, es vienkārši zināju, ka būšu ķirurģe. Varbūt tāpēc arī mamma palaida garām to mirkli, kad mūzika mani aizrāva ar savu straumi.
– Bet tagad esat populāra un apjūsmota. Jums ir svarīgi būt apjūsmotai?
– Man laikam svarīgāk ir būt mīlētai.
Jā, es gribētu, lai mani visi mīl. Bet esmu sapratusi, ka mājās koncertēt vienmēr ir grūtāk.
Ā, sen neesi redzēta, nu, nu, parādi, ko tu tagad vari un ar ko mūs pārsteigsi… Kaut gan jāsaka, pirmās divas dziesmas katrā koncertā ir grūtas – kamēr cilvēki tevi novērtē, burtiski noskenē… Pēc tam jau rodas kontakts un var sākt ļauties mūzikai. Mani bieži aicina uz Lietuvu. Viņi iet uz koncertu kā uz svētkiem – sapošas, saģērbjas. Un pareizi dara. Zināt, kā tas dzīvē notiek, – kaut kas nav labi, depresija, problēmas mājās vai darbā… Bet vajag piespiest sevi iziet no mājas! Vajag iet uz hokeju, uz koncertu, vienalga, ka tikai ārā no mājas. Uzskatu, ka tas arī ir mans pienākums – dziedāt koncertā tā, lai uz pāris stundām liktu cilvēkiem aizmirst par savām problēmām. Jo… jo es viņiem pastāstīšu par savām! (Sāk no sirds smieties.)
– Kad lasīju intervijas ar jums, man likās, ka jūs esat tāds… alvas zaldātiņš. Tikai atšķirībā no viņa jūs pat uguns neņemtu.
– Es nezinu… Es parasti daru to, kas man jādara, un viss. Es nedomāju, vai man ir grūti, vai es paspēšu, vai varēšu. Es varēšu! Man liekas, nav nekā sliktāka par to, ja cilvēks sāk neticēt sev un padodas. Dakteri saka: kad cilvēks saslimst, ir vairākas stadijas. Pirmajā cilvēks nesaprot – kāpēc es? Viņš brīnās, kāpēc saslimis. Nākamā ir baiļu stadija, tā arī visiem. Un pēc tam viņš vai nu padodas, vai nepadodas. Bet nedrīkst padoties! Viss pārējais ir liktenis, nolemtība, sauciet, kā gribat. Bet nepadoties – tur ir mūsu spēks. Tas nav tikai smagās slimībās, tas jau arī jebkurā darbā. Padoties ir visvieglāk.
– Jūs vienmēr tāda bijāt?
– Nu… es biju smags bērns. Manī vienmēr bija kaut kas – es to laikam sauktu par iniciatīvu. Ja tā bērnā ir iekšā, tas beigsies vai nu ar augstu lidojumu, vai zemu kritienu. Tāpēc jau vecākiem par šādiem bērniem nav mierīga sirds. Turklāt esmu jaunākais bērns ģimenē. No māsām esmu trešā – ja neskaita vecāko brāli. Un jaunākie bērni vienmēr ir spiesti iekarot savu vietu zem saules. Nākamajiem vienmēr jācīnās ar pirmajiem, jo tie ir mīļāki un dārgāki un tev jāpārtiek no tās mīlestības, kas paliek pāri. Tāpēc viņiem jāmēģina pirmos nogāzt no troņa. Esmu par to lasījusi un labi zinu pēc savas pieredzes.
– Esat stāstījusi, ka gājāt diennakts bērnudārzā un vienmēr mazliet baidījāties no tā, vai jums atnāks pakaļ.
– Tagad saprotu, ka patiesībā šai sajūtai nebija pamata, bet man tiešām visu laiku bija šaubas, vai atnāks pakaļ. Vai tikai mani te neatstāj pavisam? Kā suņukam – kad tu aizej no mājas, viņš ļoti skumst, jo nekad nezina, vai tu atgriezīsies vai ne, un, kad atnāc, suņuks priecājas, it kā nebūtu tevi simts gadus redzējis. Jo viņš nezina: varbūt jūs arī aizejat uz simts gadiem. Un bērnam ir tāpat. Man ļoti nepatika bērnudārzā. No otras puses, varbūt tas arī nemaz nav tik slikti. Tu no bērnības iemācies pastāvēt par sevi.
– Jums pieder teiciens, ka cilvēkus, kas jaunāki par septiņdesmit, nemaz nav vērts intervēt. Kāpēc tā?
– Tāpēc, ka tiem, kas nav dzīvi nodzīvojuši, īsti nemaz nav, ko teikt. Ja es salīdzinu sevi trīsdesmitgadīgu un šodien, – ko jūs! Es pilnīgi nekā nesapratu no dzīves, kaut gan savā augstprātībā domāju, ka zinu vislabāk. Kāds kategoriskums, kāda taisnprātība! Man pastāvēja tikai melns un balts, nebija pat citu krāsu, kur nu vēl pustoņu. Man bija nesašķobāma pārliecība, ka īstais ceļš ir taisns kā šoseja un viss, kas pa labi vai kreisi, ir kļūdas, un tās ir nepiedodamas. Man viss bija vienkārši. Es neredzēju nevienu cilvēku sev blakus – tikai es un es, un es. Tagad es sev tāda ļoti nepatīku. Tāda, kāda biju toreiz.
– Un tagad sev patīkat?
– Nesalīdzināmi labāk. Vairs neesmu tik kritiska pret cilvēkiem. Domāju, tā ir lieta, kas jāapgūst katram, – spēja pieļaut, ka cilvēki ir dažādi un viņi tādi drīkst būt. Bet jātiek līdz tam apziņas līmenim, ka tu spēj ne tikai pieņemt, bet pat gūt kaifu no tā, cik cilvēki ir dažādi. Un cik interesanti un forši viņus vērot! Reiz iedomājos, ka gribētu zināt visas valodas, kas ir pasaulē. Es gribētu aizbraukt uz Japānu un saprast. Aizbraukt uz Ķīnu un saprast, un runāt. Turklāt runāt tā, lai uztvertu arī zemtekstus un divdomības. Pat mans Amerikā pavadītais laiks būtu bijis pavisam citāds, ja es toreiz labāk zinātu valodu. Mani Amerikā uzņēma ļoti silti, ļoti, bet es to īsti nevarēju dot atpakaļ, jo jutos sasaistīta. Tik labi nezināju valodu, lai paustu savas emocijas. Bet kurš tad padomju laikā skolā varēja iedomāties, ka vajadzēs angļu valodu. Kaut gan bija kāds jocīgs gadījums…
Mamma reiz mūs aizveda pie zīlnieces – ja nekļūdos, viņu sauca Marta, kaut gan īsti pārliecināta neesmu, zinu tikai, ka viņa Lielupē dzīvoja. Es ļoti negribēju iet, strīdējos pretī, tomēr aizgājām. Man toreiz bija divpadsmit, un viņa teica: tu daudz brauksi uz ārzemēm, tavs darbs vispār būs saistīts ar izbraucieniem. Neteica, ko tieši darīšu, tikai par braucieniem. Tas likās jocīgi. Turklāt vēl viņa teica, ka mēs piedzīvosim varas maiņu, un tas jau likās pavisam par traku un neticamu. Jo tas taču nevar būt! Arī par manu slimību viņa toreiz pateica. Neteica, kas tieši būs, bet būs ļoti nopietni. Un arī to, ka izķepurošos. Un viss līdz šim ir piepildījies…
– Es jums gribu izteikt komplimentu, ka, būdama skatuves dīva, uzdrošināties publiski runāt par savu slimību un izveseļošanos. Tas noteikti iedvesmo sievietes un liek turēties.
– Par to jau nevienam īsti negribas runāt. Jo mēs esam tālu no ticības. Ja būtu ticīgāki, mēs uz sāpēm un pārbaudījumiem skatītos citādi. Mēs vieglāk pieņemtu, ka sāpēs cilvēks kļūst labāks. Toreiz bija ļoti smagi, bet tagad domāju, cik tas būtu briesmīgi, ja es nebūtu slimojusi.
Ja man nebūtu visu to pārdzīvojumu, cik gan šausmīgs cilvēks es būtu palikusi.
Līdz ar to tagad es nenožēloju nevienas savas sāpes, jo tikai tās mani pa īstam izveidoja.
– Jūs domājat, ka bez smagiem pārbaudījumiem nevar kļūt par labāku cilvēku?
– Bet kā? Kamēr tu pats tam neizej cauri… Kad runāju ar cilvēkiem, kas neko tādu nav pārdzīvojuši, – viņi jau pavisam citādi dzīvi uztver. Viņi domā, ka var visu. Viņiem ir – es, es… Viņi saka, es par sevi esmu pārliecināts – ja pret mani pavērsīs pistoli, es tur tā un tā! Bet, kad tev tiešām pavērš, ir pavisam citādi. Un tu nekad nezini, kā šādā situācijā uzvedīsies.
– Jūs arī jautājāt – kāpēc es?
– Kā tad. Tas ir galvenais jautājums vienmēr un visiem, pat bērniem. Kad biju slima, Amerikā skatījos televīzijas pārraidi, kur runāja ar slimiem bērniem, un arī viņiem šis bija pirmais jautājums.
– Jūs atradāt atbildi uz to?
– Ka man to vajadzēja. Droši vien tāpēc, lai padarītu mani cilvēcīgāku un piedodošāku. Varbūt tāpēc daudz ko savā dzīvē neizdarīju, ko būtu izdarījusi, bet es nenožēloju. Es dārgi samaksāju, bet zinu, par ko. Turklāt es izķepurojos. Man ļoti paveicās – un tas jau ir liktenis. Un raksturs.
– Kādā ziņā?
– Ja savulaik nebūtu izdarījusi labu cilvēkam, kas atbrauca no Amerikas, es nebūtu tikusi uz Ameriku. Un, ja tobrīd nebūtu bijusi Amerikā, nebūtu tikusi pie daktera, mani nebūtu izglābuši. No šejienes aizbraucu it kā pilnīgi vesels cilvēks, bet, kad tur aizgāju pie ārsta, izrādījās, ka būtu vajadzējis desmit gadus, lai tiktu līdz tādai slimības stadijai. Protams, ka bija bail. Dzīvības instinkts ir ļoti stiprs, tāpēc, protams, bailes ir šausmīgas. Nevienam neticiet, kas stāsta, ka nav.
– Jums mainījās arī attieksme pret cilvēkiem?
– Es vispār pārtraucu cilvēkus vērtēt. Tagad pēc tikšanās pat vairs īsti neatceros, kā cilvēks bija ģērbies, jo tas man vairs nav svarīgi. Kādreiz to ļoti ievēroju un vērtēju. To nedrīkst darīt. Turklāt tas var būt tik maldīgi! Atceros, reiz vēroju sievieti, pazīstamu televīzijas pārraides vadītāju, mēs braucām uz koncertu vienā autobusā. Sēdējām ar Andreju, un es teicu: ārprāts, paskaties, kā tā sieviete nolaidusies, sieviete nedrīkst tik slikti izskatīties. Pēc tam uzzināju, ka viņai bija nogalināts bērns, turklāt ļoti sadistiski, sacērtot gabalos. Kā gan viņa varēja izskatīties?! Drīzāk jājautā: kā viņa vispār to varēja pārdzīvot… Un kā es drīkstēju ar savām netīrajām kājām līst viņas dzīvē? Tāpēc nedrīkst vērtēt, tas ir ļoti pašpārliecināti un neglīti. Tu nekad nezini, kas šobrīd notiek otra cilvēka dzīvē. Ja gribi – palīdzi. Bet nevērtē. To es esmu iemācījusies.
Tas bija smags, bet vērtīgs laiks. Man jau likās, ka es visu redzējusi, visu zinu, bet, kad pienāk laiks, tikai tad pa īstam uzzini, kas ir skaudība, kas nodevība un cik augstam slieksnim tās spēj pārkāpt. Tāpēc nevajag sevi mānīt, ka visu zini. Es arī tagad nesaku, ka visu zinu un saprotu. Es tikai zinu vairāk nekā kādreiz.
– Jums nebija domas pamest mūziku, dziedāšanu?
– Nē, nē. Kad man pateica visu, kas stāv priekšā, pirmā doma bija – kā, es nevaru, nē, man taču koncerts! Man jāuzstājas! Un tikai pamazām saproti, ka tagad nekā nebūs, viss pārtraukts, viss saplīsis, viss apstājies. Tāpēc man bija ļoti svarīgi atkal kāpt uz skatuves.
Mans labākais koncerts bija pirmais pēc operācijas.
Tolaik man vēl veica terapiju, un atnāca piedāvājums uzstāties kādā nelielā zālē. Es teicu – kāds koncerts, jūs ko! Bet mani Amerikas draugi teica: zini, Laima, pie mums ir tā – ja zemē mētājas nauda, ir jānoliecas un jāpaņem. Tu nedrīksti atteikt, nauda tev noderēs. Un es piekritu. Joprojām nesaprotu, kā es to varēju. Neiedziļināšos medicīniskās detaļās, bet šādā stāvoklī cilvēki vispār neuzstājas. Bet tas bija mans visu laiku labākais koncerts. Tāpēc ka tik dziļi, atklāti un no sirds es laikam nekad nebiju dziedājusi. Vienmēr jau mēs tomēr uz skatuves kaut ko slēpjam. Gribam labāk izskatīties, vienmēr ir kāda poza vai mazliet koķetēšana. Bet toreiz es sapratu, kā ir, ja tu esi pilnīgi vaļā. Tāds, kāds tu esi, un ne vairāk, ne mazāk. Man pašai nāca raudiens. Un raudāja arī cilvēki zālē.
– Viņi zināja par jūsu slimību?
– Nē, neviens neko nezināja. Tā bija tikai mūzika un manas emocijas. Bet tās laikam pateica visu. Tieši tad es sapratu, ka par īstu mākslinieku nevar kļūt bez savas ciešanu devas. Mākslinieks, kurš jūtas kā kaķis, kas pārēdies krējumu, – tas nav tas. Ir jābūt kaut kam vairāk, ko tu vari ielikt tajā mesidžā, jo ar spožu tehniku nepietiek.
– Jūs pievērsāties ticībai pieaugušā vecumā, ap trīsdesmit.
– Mūsu mājās padomju laikā par to nerunāja. Taču, kad Latvija atguva neatkarību, izrādījās, ka mana mamma lieliski zina no galvas gan mūsu himnu, gan lūgšanas. Bet to visu slēpa, turklāt es taču biju mākslā un nebija laika par to pat domāt. Bija tikai – es un tikai es, tur nebija vietas nevienam, kur nu Dievam. Šīs lietas jau tu saproti tikai tad, ka pēkšņi vairs neviena cita pret skarbo patiesību nav – tikai tu un Dievs. Kad Amerikā ej uz operāciju, jāaizpilda tāda lapiņa, kur jānorāda, ko jūs gribat pēc operācijas satikt – psihiatru vai mācītāju.
– Un ko jūs izvēlējāties?
– Es atteicos no abiem – angliski es arī ar mācītāju nejutos spējīga par šādām lietām runāt. Pēc tam, ārstēšanās laikā, iepazinu tuvāk gan vienu, gan otru, un man patika gan viens, gan otrs. Un sapratu, cik tas tomēr pareizi, ka šādos brīžos viņi ir blakus. Un nav jau obligāti jābūt uz robežas ar viņpasauli, visas fiziskās slimības tomēr rada arī garīgas sāpes un traumas.
– Jums ir ļoti skaista dziesma ar Annas Rancānes vārdiem: Nenāciet klāt man rudenī…
– Jā, vienmēr, kad dziedāju, zināju, ka tas ir par mani.
– Bet es gribēju jautāt: kad jums (nevis dziesmas varonei) nedrīkst nākt klāt…
– Vislabāk nekad! (Pilnā skaļumā atskan Laimas smiekli.) Bet vispār man ļoti nepatīk, ja traucē pirms koncerta. Un, kad runa ir par profesionālām lietām, labāk nenākt klāt. Arī privātajā dzīvē man gribas norobežoties. Mums katram vajag kādu vietiņu, kur vari pabūt viens. Un tas tiešām ir svarīgi. Kā mirklī, kad vīrietis dzen bārdu, viņu nevajag traucēt – tā viņam ir tikpat kā meditācija, viņš domā par kaut ko savu vai arī nedomā neko. Arī man ir tādi mirkļi, kad gribu būt viena. Kaut gan biežāk tā ir rudenī, pavasarī tomēr gribas satikt cilvēkus.
– Ja es jautātu, kur vislabāk jūtaties, jūs droši vien atbildētu, ka šeit, mājās.
– Noteikti. Bet vispār man patīk tur, kur ir silti, – vai nu ķermenim, vai dvēselei. Ķermenim – kur ir saule un silta jūra. Dvēselei – kur ir draugi un man tuvie cilvēki.
– Mēs kaut kā pārlecām pāri septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem. Sešpadsmit gados devāties spēlēt ar grupu uz Azerbaidžānas filharmoniju, un pēc tam vēl pusgadu iestrēgāt Batumi bez naudas un iztikas. Tā noteikti bija laba dzīves skola.
– Tomēr profesionāli visvērtīgākā skola bija laiks Jūras pērlē. Uzstājoties pusmetra attālumā no cilvēkiem, tu nedrīksti būt falšs nevienā kustībā, nevienā notī. Tev jāspēj stāties skatītāju priekšā tādai, kāda esi.
Bet man toreiz bija viegli – man bija absolūts mīlas romāns ar darbu!
Es tur nepazinu nogurumu, nekad nebiju mierā, varēju mēģināt septiņos no rīta!
– To laikam var tikai jaunībā…
– Nē, es arī tagad varu, ja vajag. Bet toreiz visi bija entuziasti, visi bija pārņemti. Tagad, ja es gribu mēģinājumu, – tikai par naudu. Tagad tas ir bizness. Tagad viss ir bizness. Kādreiz es varēju pateikt: davai, pamēģināsim! Mēs visi satikāmies, un viss notika. Varbūt toreiz bija tādi cilvēki man apkārt, nezinu.
– Varbūt tādu vispār vairs nav?
– Varbūt. Nē, Jānītis Stībelis, kas ar mani strādā, vēl tāds ir. Bet, runājot par dzīves punktiem, nākamais būtiskais laikam bija koncerts Maskavā, uz kuru mani uzaicināja Raimonds Pauls. Kopā ar Dzeguzēniem. Nodziedāju tikai astoņas dziesmas, bet nākamajā rītā man zvanīja divi telefoni vienlaikus. Nezinu, kāpēc, bet toreiz es momentāni kļuvu populāra.
– Visi bija gaidījuši kaut ko jaunu, ar ko aizstāt apnikušo Allu Pugačovu, – tā es kaut kur lasīju.
– Varbūt, bet, lai nu kā, popularitāte atnāca tiešām vienā dienā. Un te nu bija izaicinājums kaut ko pierādīt daudz, daudz plašākai auditorijai. Un pēc tam Amerika, kur mani uzaicināja astoņdesmito pašās beigās. Tur bija pavisam cits muzikālais līmenis. Pilnīgi cits.
– Jums bija iespēja toreiz palikt Amerikā? Ja pareizi saprotu, no visas PSRS tikai jums un Borisam Grebenščikovam bija noslēgti šāda līmeņa kontrakti?
– Jā, es varēju palikt… Bet man bija bail, ka mani grib padarīt par spiedzi.
– Kā, lūdzu?!
– Bet tas bija deviņdesmitais gads! Man uzreiz piedāvāja uztaisīt Zaļo karti un tad pilsonību, man bija sociālā apdrošināšana, tiesības, visi dokumenti, kas man bija vajadzīgi. Un es nobijos, ka viņiem ir vēl kādas intereses par mani. Es nesapratu, ka tas ir šovbizness, kur uzreiz visu dara nopietni. Un, kā jau jebkurā biznesā, ja gribi panākumus, tev jādzīvo un jāstrādā tur. Bet man vēl tas laiks sakrita ar manu slimību, un tas visu mainīja pašos pamatos. Vairs negribēju ātrāk taisīt karjeru. Gribēju ātrāk uz mājām.
– Tagad nav mazliet žēl?
– Nē, es visu esmu paspējusi izbaudīt… Un ko es tur – varbūt strādātu kādā Brodveja mūziklā. Varbūt pat būtu mazliet populāra. Varbūt es būtu ļoti populāra, kas zina. Bet vai man popularitātes dzīvē trūkst?
– Tātad šis nav notikums, ko jūs gribētu mainīt savā dzīvē. Bet, ja tomēr varētu, kurš tas būtu?
– Es tomēr būtu beigusi medicīnas institūtu. Manī joprojām kaut kur dziļi ir dzīvs sapnis par ķirurģiju. Bet, nu, tas tā, no tīras fantāziju jomas.
– Jūs laikam neesat sapņotāja.
– Dzīve mani iemācījusi domāt un sapņot mazos laika nogriežņos. Lūk, tagad man ir darbs pie diska un koncerts, un par to es domāju. Pēc tam būs kaut kas nākamais. Bet vasaras kurpes ziemā es vairs nepērku. Vai vasarā ziemas zābakus. Pienāks laiks – redzēsim.
– Laima, ko jūs sakāt sev, kad jāsaņemas?
– Ka viss pāries. Arī šis. Un es visiem gribu teikt: ja reizēm nolaižas rokas, nekas, lai kādu brīdi tā pakarājas. Un tad sevi jāvelk no tā ārā.
– Un kā jūs var iepriecināt?
– Galvenais, lai neapbēdina. Ar pārējo es pati tikšu galā, arī lieliski izdomāšu, kā sevi iepriecināt. Galvenais, lai no mājām nav nekādu sliktu jaunumu, lai neviens nav saslimis. Pārējais – sīkumi.
– Es gribu teikt, ka droši vien ar jums ne vienmēr ir viegli, tomēr apbrīnojami, cik ļoti jūs domājat par saviem tuviniekiem. Mākslinieki pārsvarā domā tomēr tikai par sevi.
– Es jums saku, ka tas ir bijis un beidzies. Un es domāju ne tikai par savējiem. Es zinu, varbūt skanēs sadomāti un cilvēki domās, ko es te vispār muldu, bet es tiešām no visas sirds gribu, lai Latvijā viss būtu labi. Lai Krievijā viss būtu labi. Lai Amerikā būtu labi. Es vairs nevaru uz ielas noskatīties, ka iesit mazam bērnam. Es zinu, ka man jāvalda sevi, lai neskrietu klāt mammai un nesāktu kaut ko teikt. Un reiz tomēr nevarēju noturēties. Jo mani tas uztrauc. Kad Ņujorkā bija trakie plūdi, es arī pārdzīvoju. Zvanīju un prasīju, kas notiek. Un nekāda brīnuma te nav – vai nu tu jūti visu, kas notiek, vai nejūti neko.
