Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2006. gada 11. numurā.
Iepriekšējā vakarā ilgi sēdēju pie jūras, ko klāja rozā dūmaka, un domāju, ko lai viņai vaicā. Vajadzēja izdarīt tā, lai Laima mani neizmet ārā, un tā, lai viņa neklusē. Dziedātāja klusējot, kad viņai nav interesanti. Es nezināju, vai tā ir taisnība, bet… pieredzējušas sievietes ir bīstamākas par desmit kreditoriem.
Esmu ieaicināta pie Laimas Vaikules mājās, sēžu pie metāliska galda pagalmā un gaidu. Un tad viņas balss, klusa un zema, aizverot durvis: «Atvainojiet, ka liku gaidīt.» Uzmetu skatienu sievietei, kas sper dažus soļus uz manu pusi. Trausla, bet spēcīga. Beisbola cepurītē, iešļūcenēs, pusgaros šortos, sarkani lakotiem kāju nadziņiem, ar cigarešu paciņu rokās, kuru vēlāk viņa noliks uz galda, vienā laidā no tās paņems pa cigaretei un izsmēķēs, kamēr runāsim un kamēr blakus ēkā kāds spēlēs klavieres. Viņas skatiens ir dziļš, reizēm caururbjošs, balss – spēcīga pat tad, kad viņa runā klusi un lēni.
– Kad jūs ieejat restorānā, viesmīļi kļūst nervozi?
– Es viņus netrenkāju. Nepievēršu tam uzmanību. Nekas nevar būt sliktāk par to, kā pazemot otra godu. Japāņi mēdz teikt, ka jums nekad nepiedos, ja kāds jūsu dēļ pazaudēs savu seju. Es arī tā domāju. Es to neatļautos. Bet man ne sevišķi patīk staigāt pa restorāniem. «Nenāciet klāt man rudenī/ Man rudenī jābūt vienai»… Tā dziesma… ar skatienu cilpām… Vairs neatceros tekstu… Bet tā ir par mani. Tieši to es izjūtu. Skatieni mani apdedzina. Bet es zinu, ka ir cilvēki, kuri piedzimuši, lai restorānos vai kur citur šos skatienus izbaudītu. Tad man labāk būt prom. Kur neviens mani nezina. Āfrikā. Salās. Tur man ir labi.
– Jūs teicāt: pazemot… Jūs kāds ir pazemojis?
– Man tas ir vienalga. Nu jau vienalga. Cenšos neļaut sevi pazemot. Laikam man ir paveicies, jo cilvēki, ar kuriem man nācies saskarties, galvenokārt ir bijuši ļoti labi. Ļoti gudri, talantīgi. Un daudzus varu saukt par saviem sargeņģeļiem. Bet ir bijuši arī tādi, kas uz mana rēķina gribējuši sajust savu pārākumu, un cilvēki, kas manu atturību uztvēruši kā augstprātību vai vēl ko citu.
Dažreiz jūtu, ka neuzticas un baidās no manis…
– Baidās.
– Vismaz tā es reizēm sajūtu. Varbūt kādam liekos pārāk nesaprotama vai kā citādi. Es nezinu un nesaprotu, kāpēc. Lasot horoskopus, reizēm varu atrast atbildes. Kā tur reiz bija teikts?… Ja redzēsiet niknu aunu, tad nekad vairs tam neuzticēsieties. Esmu maksimāliste. Tāpēc strādāt kopā ar mani nav viegli. Prasīga esmu pret citiem un arī pret sevi. Kolektīvā es dodu daudz brīvības, tomēr, esot darbā, – tur nekādas brīvības nevar būt. Tur viņi ir kā cietumā. Tur ir daudz likumu, ko nedrīkst pārkāpt neviens. Izturēties pret darbu vienaldzīgi, iedzert, mēģinājumus neturēt svētus. Tas nav iespējams! To visi zina. Un ceru, ka zina arī to, ka es viņus cienu kā personības. Viņu rakstura īpašības, viņu patīk/nepatīk. Bet darba laikā cilvēcības nav, un tas viņus biedē. Iespējams. Varbūt viņi domā, ka arī ārpusē būs tāpat – bez cilvēcības. Bet tā nav.
– Un draugi?
– Draugi mani mīl. Ha-ha… Vismaz viņi tā saka.
– Par ko jūs ir vērts mīlēt?
– Par uzticību. Zināt, vienmēr ir kāds, kuram ir tie platie pleci un kurš vajadzīgajā brīdī iedos savus plecus atbalstam vai sevi pašu paliks priekšā. Uzticība ir ļoti būtiska mana rakstura iezīme, kuras dēļ apkārtējie arī turas man blakus. Viņi zina, ka es viņus nepametīšu. Un es arī nesaprotu, kā to var izdarīt.
Tad, kad visiem ir vienalga, man nav.
– Bet kāda jūs bijāt meita?
– Tagad mana mamma ir svarīgākais cilvēks manā dzīvē. Viņa ir galvenā. Viņai viss tiek piedots, un viņai viss ir atļauts. Toreiz man bija žēl sava laika. Likās, mamma un tētis nekad nekļūs vecāki, ka nekad nekas nemainīsies, ka viss būs tā, kā ir šajā brīdī. Jā, un ka paspēšu pateikt visas labās lietas. Tā laikam ir ar visiem bērniem. Es biju no smagajiem bērniem. Smags gadījums. Pati vienmēr zināju, kas man ir jādara un kā ir pareizi. Protams, tas nenozīmē, ka tā bija.
– Izvēle aizbraukt uz Ameriku – tas bija pareizi? Jums pašai, es domāju.
– Ar Ameriku man tiešām paveicās. Dzelzs priekškara laikā katrs mūziķis sapņoja uz turieni aizbraukt. Līgumu ar amerikāņiem no bijušās PSRS dabūja tikai trīs izpildītāji – Boriss Grebenščikovs, «Park Gorkovo» un es, kura pati daudz par to nerunāja. Man likās, tā ir mana dzīve un kāpēc gan tas citiem varētu būt interesanti. Lai gan šodien saprotu, ka tas bija liels panākums – parakstīt to līgumu un aizbraukt. Tomēr Amerikai ir priekšvēsture, jo 1986. gadā PSRS Kultūras ministrija sūtīja mani uz konkursu «Bratislavas lira» Čehoslovākijā. Kad mēģināju atteikt, viņi sacīja: «Mēs nejautājam, vai jūs gribat braukt, jums ir jābrauc.»
Kad sāku kārtot dokumentus, VDK mani atteicās izlaist. Es biju «ņevijezdnaja». Kad Gorbačova labā roka Aleksandrs Jakovļevs piezvanīja uz Rīgu Pugo un jautāja, kāpēc mani neizlaiž, viņš atbildējis, ka es slikti esot izteikusies par Čehoslovākiju. Ja mani sūtītu uz Vāciju, tad es noteikti būtu slikti izteikusies par Vāciju… Jakovļevs par mani bija uzņēmies personīgu atbildību. Vienas dienas laikā mani dokumenti tika sakārtoti. Pirms tam VDK man neļāva organizēt savu ansambli, mēģinot izmest no aprites.
– Bet neizdevās taču.
– Ja Azerbaidžānas filharmonija toreiz nebūtu man piedāvājusi darbu, nekas cits kā dziedāšana krogos līdz mūža beigām man neatliktu. Tolaik taču neviens muzikants, dziedātājs vai sportists nevarēja pārstāvēt pats sevi, bija vajadzīga kāda valsts organizācija, kurā viņš strādātu. Tas bija visnotaļ baiss periods. Bet es izglābos. Sāku strādāt un ar «Azkoncert» apbraukāju visu Padomju Savienību.
Konkurss Bratislavā bija liels stress un ļoti liela atbildība. Turklāt Pauls pa telefonu pajokoja savā stilā un novēlēja bez pirmās vietas atpakaļ nebraukt. Bet tur manas neveiksmes turpinājās. Steigas dēļ skatuves kostīms vēl nebija paguvis izžūt, paņēmu to slapju un skrēju uz vilcienu. Speciāli žāvējot, tas sarāvās un saplīsa rāvējslēdzējs. Uz skatuves bija vienas vienīgas kāpnes. Sapratu, ka varu tikt pa tām tikai lejā, bet ne atpakaļ.
Tad atcerējos kādu filmu, kur galvenajam varonim jautāja, kā viņam vienmēr izdodas atpeldēt pirmajam. Viņš atbildēja, ka taupot spēkus atpakaļceļam.
Tas bija līdzīgi kā par mani. Turklāt iepriekšējā dziedātāja Nikola, tā gada «Eirovīzijas» uzvarētāja, kopā ar savām puķēm ir aiznesusi mikrofonu… Bet es ieguvu «Grand Prix». Orķestris sāka spēlēt manu dziesmu, un izskrēju uz skatuves. Nabaga Nikola… Viņa bija uzvarējusi «Eirovīzijā», un visi domāja, ka viņa uzvarēs arī šeit. Bet no tā brīža man visas durvis bija vaļā.
– Joprojām bez pirmās vietas mājās neatgriežaties?
– Ciest to nevaru – mūžīgo sacenšanos un noskaidrošanu, kurš te ir labāks un kurš sliktāks. Neesmu sportiste pēc rakstura, lai gan kādā sporta veidā es šo to būtu varējusi sasniegt. Manam ķermenim tas varbūt ir normāli, bet manam garam ne, tam vajag Āfriku. Nekur citur neesmu izjutusi sevi tik tuvu dabai kā tur. Turklāt manā profesijā viss ir ļoti subjektīvs. To nevar izmērīt ne centimetros, ne sekundēs kā sportā. Šis muzikālais sporta veids man sāk apnikt…
Bet mēs sākām par Ameriku. Lai ko kāds teiktu, bez mums trim nevienu vairs neuzaicināja. Ha-ha.. Tā nu tas ir. Uz Ameriku mani uzaicināja nejauši, jo, izņemot Čehoslovākijas konkursu, nevienā citā vairs nebiju piedalījusies. Astoņdesmito gadu beigās «Melodija», vienīgā kompānija, kas ierakstīja plates Padomju Savienībā, bija vienojusies par sadarbību ar amerikāņiem. Un amerikāņu producenti izvēlējās mani – lai ierakstu duetu kopā ar kādu kantri dziedātāju. Bet es biju slikti mācījusies angļu valodu, jo biju pārliecināta, ka man tā nekad nebūs vajadzīga.
Tajā laikā es biju Sočos un negribēju braukt, jo neredzēju tam nekādu jēgu. Ieraksts ar amerikāņu dziedātāju man nebija vajadzīgs. Sočos man bija trīs koncerti dienā – stadionos un koncertzālēs. Bet padevos. Atcerējos, kā mans krusttēvs, mācītājs, mēdza teikt: «Neviens labs darbs nepaliek neievērots, nekad neuztraucies par to, ka tikai strādā, strādā, strādā, bet nekas nenotiek. Notiks. Nāks atpakaļ.» Viņam bija taisnība.
Amerikāņi šo ierakstu dzirdēja, un es aizbraucu uz turieni, nezinādama angļu valodu un īsti neko no tās negribēdama.
Lai gan… Biju gribējusi to redzēt. Ļoti. Visi muzikanti dievināja Ameriku. No turienes nāca labākā mūzika, īpaši džezs. Tā laikam ir – visvairāk vēlies to, ko nedrīkst. Ko nevar dabūt.
– Iemīlējāt Ameriku?
– Jā. Bet tā bija lēna iemīlēšanās. Pirmais bija milzīgs šoks. Ieraudzīju melnos, kas guļ uz ielām, ieraudzīju papīrus, kas lido pa gaisu, martu visā savā pelēkumā un domāju: ārprāts, kur tagad ir tā paradīze?! Nekas tur nebija tā, kā es biju iedomājusies. Man bija smaga depresija sākumā, bet lēnām pārgāja. Sāku strādāt, sāku dziedāt, cilvēki pret mani tik labi izturējās. Varbūt tas bija politiskās situācijas dēļ. Es nezinu. Amerika man nebija nekas salds. Es biju nežēlīgā stresā, nežēlīgā darbā. Neorientējos, nesapratu, ciest nevarēju viņu smaidīšanu un to, ka nekad nevar zināt, ko viņi domā par mani, par manu darbu. Bet pagāja laiks, un viņu smaidu man sāka pietrūkt. Šeit, tagad.
– Par ko domājāt Amerikā vakaros pirms gulētiešanas?
– Par mājām. Ļoti daudz domāju par mājām. Man tur viss patika, bija tik daudz labu piedāvājumu un iespēju, bet es negribēju neko citu kā mājās. Viņi pat tur… Atceros, viņi brīnījās par mani.
– Kāpēc?
– Kā cilvēks, kuram tik daudz dots, vienkārši grib braukt mājās. Biju kā apmāta ar tām. Man pietrūka mammas, māsas, mans tēvs nomira tajā laikā. Turklāt man bija smagas veselības problēmas. Piecu gadu vietā paliku trīs. Sāku saprast, ka nevarēšu vairs neredzēt savus tuviniekus, to, kā radu bērni izaug lieli, to, kā koki izaug pie mājām. Darīju visu, lai tiktu uz šejieni atpakaļ. Viņi noteikti domāja – nenormāla.
Bet karjera man nekad nav bijusi svarīgāka par cilvēcību un par mani pašu. Noteikti.
– Atvainojiet, bet man neiet kopā tas, ko tagad teicāt, ar jūsu tēlu.
– Pilnīgas muļķības… Lai gan nezinu, kāds tas ir un ko cilvēki runā. Es ticu liktenim. Ja runājam par manu profesiju, neesmu izmisīgi cīnījusies par savu vietu zem saules un nedaru to joprojām. Ne viss, par ko es kādreiz sapņoju un ko plānoju, notika.
– Daudzi šeit joprojām nesaprot un nevar īsti piedot to, ka pēc tam izvēlējāties strādāt Krievijā. Vai vismaz ir greizsirdīgi. Ka tur izrādījās labāk un veiksmīgāk.
– Tas var būt ērti – tā domāt. Ka esmu nodevusi kādu šeit. Vai visus. Es sāku dziedāt padomju laikos un dziedāju krieviski. Tam nebija nekādas saistības ar latviešu vai gruzīnu valodu. Tā bija Padomju Savienība, kur uz lielākajām skatuvēm dziedāja krieviski. Tie, kuri šodien kaut ko par to runā, – viņus vienkārši nepaņēma! Nu un tad – kad Savienība bruka, man vajadzēja skriet uz šejieni, dziedāt latviski un uzspļaut azerbaidžāniem? Kas es būtu par cilvēku? Tad es nebūtu es.
Un runā tāpēc, ka tur vairs neviena nav. Tāpēc, ka tur vairs neviens nevar tikt. Tāpēc, ka tur ir ļoti grūti tikt. Ir jābūt ļoti sevišķam, un tajā laikā es biju sevišķa. Tāpēc ka es strādāju ar baletu, tāpēc ka man bija zema balss, tāpēc ka tā bija Paula mūzika. Nu, un ko lai dara, ka te nav neviena normāla mūzikas kanāla, normālas televīzijas? Ka tas viss ir tik sliktas kvalitātes? Un Latvijas žurnālists, kurš uzrakstīja, ka esmu Krievijas, Amerikas un Izraēlas spiedze, – vai viņš nav slims?… Ha-ha-ha! Mata Hari! Starp citu, man Amerikā piedāvāja šo lomu.
Es negribu atteikties no savas dzīves un to nedarīšu tikai tāpēc, ka tas kādam nepatīk.
Visu, kam esmu izgājusi cauri, es neaizmetīšu prom! Es nebraucu tikai uz Maskavu. Es braucu uz Kazahstānu, uz Gruziju, uz Baltkrieviju, uz Ameriku, uz Japānu. Un viņi to visu sauc par Krieviju! Ha-ha… Tā nav Krievija. Tā ir visa pasaule! Es negribu dziedāt Rīgas klubos. Man tas nav vajadzīgs, un es nemētāšos apkārt. Redzat, tas nav nekas – būt populāram vai slavenam savā ciemā. Iegūt slavu šādā mērogā var ātri. Nu, kaut vai Rīgā. Taču nekas vairāk par izklaides instrumentu jūs nebūsiet! Tāpēc es cienu cilvēkus, kuri ir spējuši izcīnīt savu vietu pasaules mērogā, jo tas kaut ko nozīmē. Pat ja man nepatīk tas, ko viņi dara, es ar cieņu izturos pret šādiem cilvēkiem, jo zinu, kāds darbs tam ir apakšā un kam ir nācies iziet cauri. Un to nedara tikai plikas slavas vārdā.
– Arī tad, ja to visu sāk «Jūras pērlē»?
– A kas man «Jūras pērle»? Savus numurus es varēju mēģināt septiņos no rīta un naktīs. Ko par mani var teikt? Es varu dziedāt no astoņiem vakarā līdz sešiem rītā. Es nezinu, vai daudzi dziedātāji to var. Tas ir, tikai pateicoties skolai, ko izgāju tur. Jo nevarēja nedziedāt, jo nevarēja pateikt: «Man kaut kas ar balsi nav kārtībā.» Jā, balss saites man ir operētas. Bet tas jau nevienu… Tā ir mana dzīve. Tā ir mana dzīve, ko esmu nodzīvojusi! Tā ir bijusi sarežģīta, un es to cienu. Un par visu, ko esmu darījusi, – sliktu vai labu –, es varu atbildēt. Man ir pilnīgi vienalga, ko par mani domā, un man nav kauns ne par ko. Manas kļūdas, muļķības – acīmredzot toreiz tā man likās labākā izeja no situācijas. Bet tās bija tās smadzenes, šodien ir citas.
– Smadzenes, kas ir stipras sievietes galvā?
– Tā visi domā, jā, ka stipras sievietes. Man nepatīk, ja kāds redz manas vājās vietas. Cenšos noslēpt.
– Ko?
– Ka man uznāk raudiens. Es raudu aiz aizvērtām durvīm.
– Par ko?
– Par ko var raudāt Laima?… Par daudz ko. Par radiem, par draugiem, par suņiem.
– Par to, ka kāds ir izrādījies pēdējais kretīns?
– O, nē, par to nekad. Nekad. Ar tādiem kretīniem man gribētos parunāties. Bet viņi kaut kā pēc tam nekad nenāk ar mani runāt. Kad es viņus izsaucu uz dueli. Bet to, ka esmu stipra, laikam saprotu tikai tagad – kad man kāds kaut ko pastāsta, paskatoties uz sevi no malas, ar laika distanci. Kā māsīca reiz teica: «Laima, kad tu kaut ko ieņēmi galvā, vienmēr gāji līdz galam un neviens tevi nevarēja apturēt.» Es vienmēr tāda esmu bijusi. Man patīk doma: mēs neesam tas, ko domājam par sevi, mēs esam tas, ko mēs domājam. To es sapratu tikai tad, kad gavēnī pati mēģināju kontrolēt savas domas.
Ieraugot kādu, var nodomāt: fū, kāds viņš riebīgs. Tas nozīmē, ka tevī pašā ir kaut kas no tā.
Toreiz, kad sapratu tā jēgu, man pārstāja būt kategorijas «labi» un «slikti». Viss ir… normāli. Tā, kā ir. Kādreiz man likās, ir tikai divas krāsas – balta un melna. Bet ir vajadzīgas visas krāsas un visas kļūdas… Svarīgākais ir tas, ko es pati daru. Dažreiz kāds krīt uz nerviem, un tad es domāju: kāda netaisnība… Bet ne vairāk. Agrāk es būtu dusmojusies. Tagad viss, ko es varu pateikt, – oi, bļāviens… Un pagriezties prom un aizmirst. Kādam humoristam bija labs numurs, kurā viņš saka: ar ko smaka ir laba? Ar to, ka tad, kad jums tā nepatīk, paejiet nost.
– Vārds šovbizness sastāv no diviem vārdiem: šovs un bizness. Kas jūsos ir no racionalitātes, no aprēķina?
– Nekas. Esmu no tās mākslinieku kategorijas, kas šajā ziņā neko nemāk, neko nevar. Kas var darīt tikai to, ko viņš dara uz skatuves.
– Vai ir kāda īpašība, ko jūs vīriešos apbrīnojat?
– To, ka viņi neprot loģiski domāt. Vismaz lielākā daļa. Turklāt kļūdās, uzskatot, ka loģiski prot domāt tikai vīrieši, bet tā nav taisnība. Tā ir sieviete. Visa centrs ir sieviete.
– Arī attiecībās?
– Attiecībās… Ar cilvēkiem, kuri izvēlējušies būt uz skatuves, gleznot, komponēt, darīt vienalga ko un darīt to par visiem simts, ir tā, ka vai nu dzīvo viņiem vai viņām, vai privātās dzīves nav. Viss ir vienkārši. Palasiet memuārus. Jebkurus. Viss, kas saistīts ar privāto dzīvi un attiecībām, ir saistīts ar problēmām. Man ir tāpat kā visiem. Ja mani mīl, lūdzu, varat būt kopā ar mani, ja ne, tad ne.
Ar mani var būt kopā tikai tas, kurš mani patiešām mīl.
– Jūsu vīrs ir kopā ar jums…
– No deviņpadsmit gadu vecuma. Izgājis cauri visam tam pašam, kam es. Izņemot badošanos, kad man bija sešpadsmit, ha-ha… Man jautā, kā to apvienot – darbu un mīlestību – vai kas vērtējams augstāk. Un es saku, ka darbs. Jo mīlestība – tā vienmēr ir ar tevi. Vienmēr. Ak Dievs, mīliet sevi uz veselību! Es vienmēr esmu atvērta, bet es nevaru karot vai cīnīties par to.
Dīvaini, tikko iedomājos par Kendiju, savu pirmo suni. Lai cik ļoti es to mīlēju, beigu beigās nācās viņu iemidzināt. Man nezinot, mana ģimene to izdarīja. Mēnesi nevarēju viņiem piedot, un mēnesi nerādījos mājās, lai viņi neredzētu manu attieksmi. Mīlestība ir mīlestība, un dzīve ir dzīve. Vajadzīgajā brīdī durvis ir jāaizver un jāiet tālāk. Tango ir ļoti smalka dzīves karte. Ļoti daudz mīlestības un ļoti daudz nodevības.
– Protat dzīvi tikpat smalki izdejot?
– Nē. Es ļauju, lai dzīve notiek. Reiz kopā ar vīru piedzīvoju nelielu avāriju. Tepat Rīgā. Mašīna lidoja. Bet kā es biju iesākusi ēst ābolu, tā joprojām turēju to rokās arī pēc tam, kad auto apstājās. Andrejs ar rokām un kājām bija mēģinājis sevi pasargāt, bet es nebiju darījusi neko. Viss notiks tā, kā tam jānotiek.
Iedomājieties strauju, plūstošu upi, un jūs redzēsiet manu dzīvi.
Es neko negribu darīt, lai mainītu tās plūdumu. Es ļauju, lai dzīve notiek.
– Laima, jums nav bail no tā, ka novecosiet? Ka zālē sačukstēsies: nu, jā, vairs jau nav tas…
– Publika novecos kopā ar mani. Es vispār nedomātu par vecumu, ja nebūtu skatuves. Skatuve ir tā, kas man liek darboties uz trenažieriem, mēģināt un dejot, un tā no manis aizies pati no sevis. Lielu balli es netaisīšu. Kad jutīšu, ka jāiet prom, aiziešu. Mans organisms man pateiks priekšā. Es tā domāju. Nevis vakara vadītājs.
