Lai ceļš neved uz bezpiederīgo kapiem

Pārdomu stāsts
Lolita Lūse
23. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Matīss Markovskis
«Man ir gandarījums par katru mirušo, kam atrodas tuvinieki. Ir daudz labāk, ja cilvēks atdusas dzimtas, nevis bezpiederīgo kapos,» saka EDGARS TIMPA. Viņš ar jurista redzējumu un izpratni par taisnīgumu strādā arī apbedīšanas jomā.

Nejauši un likumsakarīgi

Ja cilvēkam nav tuvinieku, kas viņu apbērē, to dara pašvaldība. Rīgas pilsēta bezpiederīgo apglabāšanu un kremāciju uzticējusi uzņēmumam Apbedīšanas nams – krematorija, kas uzsācis līdz šim neierastu praksi. Lai atrastu piederīgos, viņi vēsti par šiem mirušajiem izplata arī sociālajos tīklos. Efekts ir acīmredzams: atsaucas radi, draugi, kolēģi, kas uzņemas apbedīšanu, un cilvēkam tomēr nav jāatdusas bezpiederīgo kapos. Šīs idejas autors ir jauns vīrietis – jurists, apbedīšanas pakalpojumu speciālists Edgars Timpa.

 «Apbedīšanas nozarē ienācu vienlaikus nejauši un likumsakarīgi,» stāsta Edgars. «Pirms tam strādāju Valsts darba inspekcijā un Valsts ieņēmumu dienestā. Valsts sektorā man bija lielas karjeras izaugsmes iespējas, tomēr izvēlējos strādāt privātajā sektorā: tur tiešām vari pierādīt, kas esi, jo konkurence ir nežēlīga.

Sāku strādāt kā individuāli praktizējošs jurists. Manu palīdzību sakārtot dažādus juridiskos jautājumus aicināja apbedīšanas nozares uzņēmums. Ar šo jomu pirms tam biju vairākkārt saskāries kā klients. Esmu gatavs pacelt smagāko un krīzes situācijā spēju saglabāt vēsu prātu, tāpēc organizēju bēres trim tuviem cilvēkiem – omai, vectēvam un tēvam, un man šķita, ka kaut kas notiek dīvaini: nebija skaidrs, par ko un cik jāmaksā, kur mirušo aizved.

Sākot darboties apbedīšanas nozarē, nodomāju: izrādās – katrs dzīves posms mūs sagatavo nākotnei.

Nesenā pieredze, pavadot tuviniekus, ietekmēja manu darbu: apbedīšanas jomā klientam precīzi jāzina, cik un kas maksā, kas un kur notiek, turklāt ļoti svarīga ir iejūtīga un taktiska attieksme. Biju klāt Latvijā pirmās privātās – Jaunās Valmieras krematorijas – būvniecībā, iesaistījos uzņēmuma attīstībā. Tas bija tīrs jurista darbs – sistēmas izveidošana, darba procesa sakārtošana, apraksti, instrukcijas, kontrole.

Apbedīšanas nozare man bija profesionāls izaicinājums – tajā darbojas savi iekšējie likumi, nozare ir smagnēja, nesakārtota, bet tieši tas man derēja – esmu spītīgs principu cilvēks, man vajag, lai viss ir tiesiski sakārtots, ar mani nevar kaut ko kreisu sarunāt. Biju pārsteigts, ka tik svarīgu jomu valsts nav precīzi sakārtojusi: daži apbedītāji nekautrējās izmantot likuma robus, un cietēji bija cilvēki. Bet tā nedrīkst būt!

Brīdī, kad nomiris tuvinieks, cilvēki visbiežāk izmanto pirmo iespēju vai piedāvājumu – retajam nāk prātā kaut ko salīdzināt vai meklēt labāko risinājumu.

Cilvēks, kam tikko nomiris tuvinieks, var būt emocionāli nestabils – esmu dzirdējis atziņu, ka tādā brīdī viņa intelekts ir kā divpadsmit gadu vecam bērnam.

Ir cilvēki, kuri uzreiz pēc zaudējuma kļūst apātiski, un viņiem maz interesē, kas un kā notiek. Vai arī, pilnīgi otrādi, viņi kļūst agresīvi un grib atrast kādu vainīgo. Apbedītājam ar to jārēķinās: nedrīkst ielaisties strīdos, ir jāpaklusē, jāuzklausa. Vide, kurā strādājam, ir negatīvu emociju pilna, bet darbiniekiem vienmēr atgādinu: nav nekāda māksla strādāt ar klientiem, kas ir ar visu apmierināti. Tieši krīzes situācijas norūda, bet nestandarta gadījumi, cilvēciskas kļūdas un klienti ar pretenzijām pārbauda profesionalitāti: nu, tiec tagad galā!

Darbs apbedīšanas nozarē un krematorijā ir gan emocionāli, gan fiziski smags, tāpēc te strādā pārsvarā vīrieši, turklāt drīzāk flegmatiskā tipa, jo krematorijā nekas nenotiek tā – ka tik ātrāk. Jābūt arī iejūtīgam un ar augstu atbildības sajūtu. Kā sapierim: kļūdīties nedrīkst, jo katra cilvēka aiziešana tai saulē notiek tikai vienreiz – atkārtot neko nav un nebūs iespējams.»

Atrodas dēls, brālis, radi un draugi

Valsts nosaka: ja nav neviena, kas nelaiķi apbērē, tas jādara pašvaldībai, kurā cilvēkam bija pēdējā deklarētā dzīvesvieta vai kur viņš atrasts. Pašvaldības reizi gadā vai divos izsludina konkursus, lai atrastu uzņēmumus, kas nodrošina bezpiederīgo apglabāšanu. Kad atklāja Valmieras krematoriju, Apbedīšanas nams – krematorija pieteicās un uzvarēja arī Rīgas domes konkursā par mirušo, kuriem nav piederīgo, apbedīšanu un kremēšanu.

Edgars stāsta: «Pirms piedalīšanās šajā konkursā biju aizbraucis uz Jaunciema kapiem paskatīties, kā izskatās vieta, kur apbedī cilvēkus, kuriem nav piederīgo. Tur ir pa gadiem iezīmētas vietas – veseli laukumi: te ir 2004. gadā apbedītie, te 2005. gadā un tā tālāk. Izskatījās bēdīgi.

Varēja nojaust: kāds uzzinājis, ka te apbedīts viņam zināms cilvēks, un atnācis nolikt kādu puķi…

Redzot, cik skumji izskatās lielie bezpiederīgo kapi, sapratu, ka kremēšana ir daudz racionālāks lēmums. Kremēšanai ir zemākas izmaksas nekā apbedīšanai, turklāt vienā kvadrātmetrā var apglabāt 50 urnas – tātad pussimta cilvēku pīšļus. Vēl viens svarīgs aspekts: ja bezpiederīgā pīšļi glabājas urnā, to pārapbedīšana pat pēc daudziem gadiem ir daudz vienkāršāka. 

Kad no slimnīcas vai Valsts tiesu medicīniskās ekspertīzes centra tiek saņemta ziņa par mirušajiem, kuru apbedīšana jāuzņemas pašvaldībai, darām to, kas noteikts līgumā ar pašvaldību. Likums paredz, ka ziņa par mirušo, kam nav piederīgo, jāpublisko: jāievieto sludinājums Latvijas Vēstnesī. Lūk, piemēram, 9. janvārī Latvijas Vēstnesī tika publicēts sludinājums – oficiāls paziņojums ar lūgumu atsaukties: «Apbedīšanas nams – krematorija lūdz pieteikties pa tālr. 20018333 tālāk minētā pilsoņa piederīgos sakarā ar viņa nāvi: VASĪLIJS GAVRIĻUKS, dzim. 21.07.1953., miris 20.12.2018. 10 dienas pēc publikācijas nelaiķi kremēs Valmieras krematorijā (krematorija.lv). Zināšanai: Rīgas pilsēta piešķir apbedīšanas pabalstu piederīgajiem, kuri uzņemas apbedīšanu.»

To, ka tikai ar publikāciju oficiālajā izdevumā neizdosies atrast mirušā tuviniekus, sapratu jau tad, kad pat nebijām vēl sākuši strādāt. Ja gribētu tikai formāli ievērot likumu un vairāk neko nedarītu, ar šo publikāciju pilnībā pietiktu: nogaidām noteikto laiku, tuvinieki neatrodas, bet tā nav mana problēma – kremējam. Tomēr man gribējās izdarīt visu iespējamo, lai vismaz daļai bezpiederīgo atrastos cilvēki, kuriem ir svarīgi, lai viņu tuvinieks, paziņa, sens kaimiņš vai kolēģis tiek apbedīts nevis bezpiederīgo kapos, bet, piemēram, tur, kur atdusas viņa senči. Sapratu, ka tuvinieku meklēšanai jāmeklē kāds efektīvāks veids. Kopā ar uzņēmuma valdes locekli Sergeju Pizānu domājām – un izdomājām.

Jau pirmajā sapulcē Rīgas pilsētas kapu pārvaldē teicu: mēs informāciju par mirušajiem, kuriem nav piederīgo, ievietosim ne vien Latvijas Vēstnesī, bet arī citos avotos.

Manu ideju atbalstīja un tikai priecājās: jo biežāk izdosies atrast tuviniekus, kuriem nav vienaldzīgs mirušā pīšļu liktenis, jo mazāk apbedījumu būs bezpiederīgo kapos.

Tā informāciju par bezpiederīgajiem, kam meklējam tuviniekus, sākām publicēt uzņēmuma mājaslapas krematorija.lv sadaļā Meklējamo bezpiederīgo saraksts un arī Apbedīšanas nams –krematorija Facebook kontā. Nekā pretlikumīga tur nav: mirušā cilvēka personas dati vairs nav aizsargājami. Atsaucība bija tūlītēja un acīmredzama: cilvēku tūkstoši dalījās ar šo informāciju, un tā tika atrasti tuvinieki.

Agrāk tuviniekus atrada tikai dažiem bezpiederīgajam, savukārt tagad tie atrodas apmēram 30–40% mirušo.

Tiesa, atsauksmes par šo ideju ir dažādas. Reizēm interneta komentāros var lasīt tādus brīnumus – kā tā vispār drīkst, kāpēc kaut kas tāds jāpublicē, kāpēc piederīgos nemeklē policija?! Vēl kādam šķiet, ka mēs gan jau gribam no piederīgajiem dabūt naudu un ko tik vēl ne. Cenšos neiedziļināties un neskaidroties – zinu, ko un kāpēc darām, un man ne par ko nav jātaisnojas. Mana karma ir tīra: mirušie sapņos nerādās un bail man no viņiem nav – tad jau no dzīvajiem vairāk jābaidās. Esmu izdarījis visu, ko varēju, turklāt tā es varu parādīt, ka arī apbedītājs var rīkoties cilvēcīgi un atbildīgi.»

Dažādi cilvēki, dažādi likteņi

«Biju pārsteigts, cik daudz ir mirušo bez piederīgajiem: mazajās pašvaldībās četri, pieci cilvēki gadā, Jelgavā – ap 30, bet Rīgā ik gadu pašvaldībai jāuzņemas ap 200 mirušo apbedīšanu, jo tuvinieku nav vai viņi to nedara. Iepriekš biju iedomājies, ka visi bezpiederīgie ir veci cilvēki ar antisociālu dzīvesveidu, bet izrādījās, ka tā nebūt nav. Šādam mirušajam nevaru uzzīmēt vienu portretu – tas nav ne vecs cilvēks, ne bomzītis, kas mitinās pie izgāztuvēm. Tie nav arī tikai vientuļi cilvēki, kas dzīvojuši pansionātos, aprūpes un dienas centros. Lai vai kā, bet katrs mirušais kādam bijis vai ir tuvinieks, draugs vai kolēģis.

Neviens cilvēks šai pasaulē nav viens – noteikti ir jābūt kādam, kuram rūp viņa liktenis!

Ik pa laikam zvana cilvēki, kas netic tam, ko lasa mūsu izplatītajā informācijā: kā tā var būt, ka mirušo, kam nav piederīgo, sarakstā ir cilvēks, kas bijis sociāli aktīvs, nodzīvojis garu un pamanāmu mūžu, bet nu nav neviena tuvinieka, kas viņu apbērētu?! Bet likteņi ir tik dažādi – aiz katra cilvēka ir stāsts. Kā bezpiederīgo var apglabāt arī ļoti cienījamu, inteliģentu cilvēku.

Reiz šajā sarakstā bija vīrs, kurš visu mūžu bija nostrādājis lielā uzņēmumā par galveno inženieri. Atceros gadījumu, kad nebija neviena piederīgā, kas apglabātu 1988. gadā dzimušu, tātad trīsdesmitgadīgu, puisi. Visai bieži izrādās, ka mirušajiem, kas tiek atzīti par bezpiederīgajiem, tuvinieki ir ārzemēs vai ar viņiem kāda iemesla dēļ sarautas attiecības.

Kādam jaunam cilvēkam uz ielas palika slikti, viņu aizveda uz slimnīcu, nevienu tuvinieku atrast nevarēja, lai gan iedzīvotāju reģistrā uzrādījās ziņas, ka viņam ir brālis, ar kuru sazināties neizdevās. Puisis nomira. Mūsu aicinājumu atsaukties piederīgos sociālajos tīklos pamanīja kāds šī puiša brāļa, kurš jau sen strādā Vācijā, paziņa un padeva viņam ziņu.

Es pats satiku šo cilvēku – viņš bija ļoti pateicīgs par iespēju brālim noorganizēt bēres.

Vēl kāds gadījums: sieviete nomira slimnīcā, bet neviens par viņu neinteresējās un nedevās pakaļ. Kad ievietojām ziņu feisbukā, paziņas bija sameklējuši sievietes dēlu, kurš strādāja Krievijā. Arī viņš bija ļoti pateicīgs. Kādam vīrietim Daugavpilī atradās audžudēls, kas uzņēmās viņu apbērēt. Pavisam nesen atsaucās mirušajam ļoti attāli radinieki, tāpat apglabāšanu uzņemas nevis radinieki, bet gan draugi, paziņas, bijušie kolēģi. Situācijas ir dažādas – citi rīko bēru ceremoniju, citi tikai atnāk pēc urniņas ar pelniem, citi izvēlas klasisko apbedīšanu.

Reizēm domāju: varbūt tuvinieki, paziņas vai seni draugi neuzņemas apbērēt cilvēku, jo domā, ka būs daudz jāmaksā. Varu nomierināt un iedrošināt: apbedīšanai pietiek ar pabalstiem, ko piešķir pašvaldības un valsts, un to var saņemt ne tikai radinieki, bet jebkurš cilvēks, kas uzņemas mirušā apbedīšanu. Mēs visu palīdzēsim noskaidrot un nokārtot, galvenais, lai cilvēki nav vienaldzīgi. Man ir gandarījums par katru mirušo, kam atrodas tuvinieki.

Bet mēs nevienam neprasām, kādēļ mirušajam nebija piederīgo, kas satrauktos un viņu meklētu. Un nav arī jājautā – tas neattiecas uz mūsu darbu.

Tāpat negribu un nevaru pārmest, ka kāds cits, piemēram, pašvaldība vai policija aktīvi nemeklē mirušo piederīgos un neinformē viņus par to, kas noticis. Valsts iestādēm ir sava specifika – ar oficiālajiem līdzekļiem un paņēmieniem, iespējams, tuviniekus nemaz neizdotos atrast, bet sociālie tīkli ir kas cits. No vienas puses, ja kāds uzņemtos izmeklētāja lomu, noteikti varētu atrast daudz vairāk piederīgo – arī šai jomai varētu pieķerties fanātiski, bet jārēķinās, ka stāsti ir dažādi.

Manuprāt, tuviniekiem ir jāmeklē mirušais, nevis otrādi. Citādi var gadīties, ka tiek atrasts mirušā radinieks, bet viņš saka ­– man vienalga, es ar viņu biju tādās attiecībās, ka pat dzirdēt negribu! Tā var tikai kļūt vainīgais! Kas es tāds esmu, lai kaut ko uzspiestu vai lai moralizētu: jums jāizpilda savs pienākums pret aizgājēju un tā tālāk. Es varu radīt tikai informatīvos avotus, lai dotu iespēju atrast tos, kuru ceļš ved uz bezpiederīgo kapiem.»

Virs zemes neviens nepaliks

«Krematorijā nonāk arī cilvēki, kam nav zināms ne vārds, ne uzvārds. Valsts policija cenšas noskaidrot katra mirušā personību. Policijas mājaslapā ir speciāla sadaļa Policija meklē, kurā atrodama informācija par Latvijā atrastajiem nezināmajiem mirušajiem jau kopš 2004. gada.

Policija brīdina, ka fotogrāfijās ir nepatīkami skati – tie ir cilvēki pēc ugunsgrēkiem, no ūdenstilpnēm izceltie, pļavās, krūmājos vai kur citur atrastie.

Tomēr, ja dūša ļauj, iespējams, ir vērts pārskatīt šīs fotogrāfijas – kas zina, izdodas pamanīt kādu senu kaimiņu, paziņu, kolēģi.

Daļai cilvēku nav pat publicētas fotogrāfijas, norādot, ka vizuālā identifikācija ir apgrūtināta. Tad cilvēku var mēģināt atpazīt tikai pēc policijas sniegtā apraksta par mirušā atrašanas vietu, aptuveno vecumu, apģērbu vai citām pazīmēm. Daļai mirušo ir publicēta sejas fotogrāfija, bet daļai – zīmīgs tetovējums vai cita atpazīšanas zīme: apavi, pulkstenis vai kas cits. Janvāra vidū policijas mājaslapā bija ievietota informācija par divpadsmit pērnajā gadā atrastiem mirušajiem, kam nebija izdevies noskaidrot personību. Piemēram, tiek noskaidrota personība nezināma vīrieša līķim, kurš tika atrasts jūlijā kādā pļavā Jelgavā. Viņa vecums – aptuveni 45 gadi, augums – 175 cm, un uz kreisā pleca ģerboņa formas tetovējums, kurā redzami vārdi – Latvija, Tēvzemei un Brīvībai

Parasti pašvaldības apbedījamo mirušo kremēšana notiek aptuveni mēnesi pēc cilvēka nāves. Ja līdz tam tā arī nav atradies neviens, kas uzņemtos šī cilvēka apbedīšanu – nekas vēl nav zaudēts. Uz katras urnas ir identifikācijas dati: mirušā vārds, uzvārds, personas kods, miršanas datums un kremācijas kārtas numurs, un identificējama ir arī katra urna, kurā glabājas nezināma cilvēka pelni.

Gadās, ka tuvinieki mirušajam atrodas vien tad, kad viņš jau ir kremēts, vai pat tad, kad urna jau apglabāta. Arī tad ir iespēja paņemt mirušā pīšļus un pārapglabāt, piemēram, dzimtas kapos līdzās tuviniekiem. «Ikviens var būt drošs, ka pēc nāves viņam nebūs jāpaliek virs zemes – pat tad, ja nebūs neviena piederīgā, pat tad, ja neviens nezinās, kā cilvēku sauc, viņš tiks apglabāts – pašvaldība par to parūpēsies. Savukārt tad, ja piederīgie vai kāds cits mirušo agrāk vai vēlāk tomēr gribēs atrast – viņiem tas noteikti izdosies,» saka Edgars.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs