Kuplā Lanku ģimene: Būt kopā, un viss

Ģimene
Ilze Anna Vītola
7. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: no personīgā arhīva (Sintija lejniece)
Lanku ģimene
Gunita un Andris Lankas ir četru bērnu – Roberta, Annikas, Lindas un Krišjāņa – vecāki. Viss sācies no maziem angļu valodas kursiņiem Liepājā deviņdesmito gadu vidū, bet nu viņiem pieder lielākā valodu skola Baltijā Valodu vēstniecība. Ja krīze neieviesīs korekcijas, piepildīsies arī Gunitas lolotais sapnis par savu viesnīcu. Jau vairāk nekā gadu Andris sava uzņēmuma Desot Training soctīklā Facebook ik darbdienas rītu pusstundu vada raidījumu, lai mudinātu cilvēkus dzīvot jēgpilnāk.

Ko jūs teiktu tām ģimenēm, kas šobrīd visu apstākļu iespaidā iet cauri tādai vai citādai minikrīzei ģimenē? 

Andris: Jārunā vienam ar otru. Agrāk, kad visi bijām aizņemti un bija daudz lietu, ko varēja sakrāmēt virsū sāpēm un aizvainojumiem, likās vieglāk. Tagad, kad jābūt kopā un jāberžas vienam gar otru, gaidītā medusmēneša vietā var palikt sliktāk, vismaz sākumā. Lai kā būtu, joprojām ģimenē ir vajadzīgs režīms.

Šobrīd notiek divi varianti – vai nu cilvēki krīt panikā, vai aiziet pilnīgi pofigā!

Bet neder neviens no tiem variantiem. Der tikai trešais – celies, ej dušā, ej skriet, taisi bērniem brokastis, tad ir jāmācās, jābūt pārtraukumam, jābūt vakara rutīnai. Laikos, kad ir grūti, reglamentam ir ļoti liela nozīme – tas palīdz saglabāt iekšējo mieru.

Kā saglabāt iekšējo mieru, kad arī bērni visu dienu mājās un mācās attālināti?

Andris: Nevajag baidīties no tā, ka bērnam kādā brīdī mājās būs garlaicīgi. Garlaicībā dzimst radošums! Trīs dienas viņš pakašķējas ar savu brāli vai māsu un tad sāk zīmēt. Lai vecāki neuzņemas atbildību būt par izklaides industriju, par ekskursiju vadītāju pa divām istabām un vēl par masieri. Lai bērniem kādu brīdi nav, ko darīt! Gan jau izdomās, savāksies un sāks kaut vai likt lego!

Gunita: Attiecībā uz skolas lietām sirsnīgi gribu ieteikt – lai darbiņš ir vispirms un prieciņš pēc tam. Lai nav tā, ka bērns pamostas ar multeni, paēd, un ir multene, bet izmācās un vismaz iznes atkritumu kasti, un tad ir multene.

Andris: Un, ja tev, vecākam, riebjas mājmācība, tad atzīsti to ar smaidu sejā! Ir vesels lērums vecāku, kam bail to atzīt, jo liekas – tad es nemīlu savus bērnus! Ja tevī nav skolotāja gēna, tas nenozīmē, ka esi ārā metams! Ko bērns atcerēsies no šā laika? To, cik labi tu viņam iemācīji algebru, vai to, ka šajā laikā bija miers mājās? Tad labāk lai ir miers mājās, lai nav sabojātas attiecības tā, ka pēc tam psihoterapeitu vajag.

Gunita: Ja bērns ir ar 9 un 10 balles atzīmēs, bet ar trīcošu sirsniņu, ka, mājās kopā esot, vecāki tūlīt izšķirsies, tad miers ir daudz svarīgāks. Bērni strīdus sadzird kā briesmas, un vecākiem tas jāņem vērā. Mūsējie ir atzinušies, ka pat viņi tā ir jutušies.

Andris: Man joprojām gribas ticēt, ka lielākā daļa ģimeņu pēc desmit vai divdesmit gadiem šo laiku atcerēsies kā vienu no labākajiem savā ģimenē, lai gan tagad liekas pretēji – esam četrās sienās iesprostoti, un biznesi apstājušies. Bet arī daudz kas labs veidojas! Mēs tagad brokastis darbdienās ēdam visi kopā! Es neatceros, kad tā ir bijis! Un mieru var saglabāt, nesekojot līdzi visām ziņām, visiem virsrakstiem! Labāk iziet pastaigāt ar sievu. Bez mobilā telefona.

– Jūsu vadītajos semināros un lekcijās, arī Andra rīta programmā Facebook, daudz runājat par to, ko mēdzam dēvēt par finanšu pratību. Ko jūs teiktu tiem cilvēkiem, kas tagad nokļuvuši sarežģītā ekonomiskajā situācijā?

Andris: Tas, ko teikšu, izklausīsies diezgan ciniski, bet es iesaku visiem pārlasīt pasaku par trim sivēniem… (Smagi nopūšas.) Nav jau maģiskās burvju nūjiņas, un nav maģiskā risinājuma. Ja tev ir ātrie kredīti un šobrīd 3–4 algas mīnusā, tad atrisinājums nav pabalsts, lai gan labi, ka valsts tos dos.

Vienīgā garantija dzīvē ir tava personīgā prasmē radīt rezultātu un risinājumu.

Ņemot vērā iespējas tirgū – iet un darīt!

Gunita: Ja vari kādam māju iztīrīt – ej un tīri! Nav jāizdomā kaut kas pilnīgi jauns šajā laikā! Vajag vienkārši maziņu darbiņu, par ko tev maksā! Varbūt es varu kaut ko izcept? Vienalga – lai tikai maksā, kaut mazu naudiņu. Pat ja tas ir cepums!

– Izstāstiet, kā jūs divi tādi gudrinieki satikāties?

Andris: Gunitai ir brīnišķīga iedrošinājuma dāvana un spēja mēslu čupā saskatīt dimantu. Viņa mani ieraudzīja, kad biju gaļas izcirtējs lielveikalā un pusnodzerta pusaudžu nelaime. Vidusskolā par mani sliktāks bija tikai direktora dēls. Tā nu es neiestājos augstskolā, un mamma pateica – ej strādāt! Un glamūrīgais džeks, kurš ar klasesbiedru Udrīti (Rolands Ūdris, «The Hobos» solists – aut.) skolas starpbrīžos šarmēja meitenes, dziedot dziesmas, nu ar asiņainu uzsvārci cirta gaļu.

Gunita: Bet ar Andri bija ļoti interesanti runāt, un tādēļ viņā iemīlējos. Līdz pat šai dienai varu sēdēt un klausīties, cik viņš interesanti stāsta vai kā sarunājas ar bērniem. Ir jāspēj ieraudzīt kaut vai vienu labu lietu cilvēkā. Un, ja ieraudzīsi vienu, pamanīsi vēl nākamo.

– Jūs ne tikai kopā dzīvojat un audzināt četrus bērnus, kopš agras jaunības arī strādājat kopā…

Andris: Ir pāri, kas nevar strādāt kopā. Mums tieši tas nāk par labu – vēl vairāk samīlamies viens otrā!

Gunita: Ja ir bijusi saķeršanās par darbu vai attiecībā uz kādiem cilvēkiem, esam secinājuši, ka tajās situācijās visbiežāk viss, ko vīrs grib, ir – lai sieva ir laimīga. Un, ja uz to tā paskatās, tad daudz mierīgāk var reaģēt.

Andris: Daudzas no dusmām, kas vecim ir, nav pret sievieti.

Jo kas ir dusmu pamatā? Bailes!

Bailes, ka es kā vīrietis nespēšu tev palīdzēt. Vīrietim ir ļoti grūti ieslēgt režīmu «tikai paklausies», jo, ja vecis klausās – viņš risina. Ja tev kaut kas mašīnai saplīst un tu to stāsti, viņš uzreiz domā, kā to atrisināt. Un, ja viņš redz, ka nevarēs atrisināt, – sāk dusmoties. To visu var atrisināt, ja sieviete pasaka: es tev to nestāstu kā uzdevumu, kas jāatrisina. Tas es mierīgi klausos. Kā magnetofonu.

– Jūs daudz tiekaties ar pāriem dažādos kontekstos – mācību semināros, draudzē, biznesā. Kā jums liekas, kas ir pāru nesaprašanās pamatā?

Gunita: Jāsaprot, ka ģimenē visu laiku ir attiecību sezonas. Liekas, kaut ko esi jau iemācījies, un tad atkal jauna sezona, piemēram, Robertam paliek 18 gadu!

Andris: Kad viņš pabeidza skolu un aizbrauca studēt, sapratām – tādā sastāvā mēs nebūsim kopā vairs nekad. Konkrētais brīdis bija tāds, ka iesāpas no domas vien, jo mums ļoti patīk būt kopā! Un tā ir krīze. Mēs apsēdāmies un kopā ar bērniem izveidojām sarakstu ar lietām, ko gribam izdarīt kā ģimene. Piemēram, nebijām nekad kā ģimene aizbraukuši uz Bernātiem. Apkārt pasaulei ar bērniem esam aizbraukuši, bet ar riteņiem no Liepājas līdz Bernātiem nebijām! Vai arī – Robim ļoti patīk galda spēles. Man tiešām riebjas galda spēles! Riebjas! Bet tagad mēs visi kopā esam spēlējuši galda spēles. Tas bija svarīgi, jo bērni izaug.

– Jūs apzināti plānojāt un izlēmāt par tik lielu ģimeni ar četriem bērniem?

Gunita: Kad vēl nebija neviena, runājām, ka būs astoņi bērni, bet Andris šīs runas neatceras. Vecākais dēls Roberts bija ļoti plānots ļoti gaidīts, kā smējāmies Projekts 2000. Tā kā Andris tikko bija pabeidzis studijas Lietuvā (LCC Starptautiskā universitāte, kur šobrīd arī studē Roberts, – aut.), tad bērniņa ienākšana likās loģiska. 

Andris: Mana mamma domāja, ka mēs ar četriem bērniem neesam normāli, un vesels bars ar radiem domāja, ka neesam normāli.

Gunita: Mūsdienās četri vairs nešķiet tik daudz. Tas, kas tiešām nebija normāli, – ka viņi visi četri sadzima sešos ar pusi gados. Krišjānis mums bija pārsteigums.

Andris: Nu kā – pārsteigums… Pirmie trīs – normāla grūtniecība, mammīte smaida kā maijmēnesis, pienāk īstais datums, bērns piedzimst, pēc stundas var iet mājās. Ar Krišjāni – aizejam pie daktera, uzzinām, ka būs bērniņš, pārnākam mājās, un sākas asiņošana. Un nākamos piecus mēnešus uz gultas. Beigās Gunita bija tā novārdzināta, kā tāds tukšs polietilēna maisiņš… Jo bērniņš auga lielāks un vairāk kustējās, jo vairāk asiņošanas. Tas bija tāds nebeidzams aplis. Tur mēs izgājām cauri tam solījumam: priekos un bēdās. Kad Krišs piedzima, godīgi pateikšu – tik mazu bērniņu es dzīvē nebiju redzējis. Kilograms un septiņi simti gramu. Viņam bija trīs asins pārliešanas, un pavisam atklāti – tajā brīdī, kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, apzināti pieņēmu lēmumu nepiesaistīties emocionāli. Tikai nofilmēju ar domu – lai vismaz mums kaut kas paliek.

Gunita: Kriša pirmais ēdiens bija antibiotikas. Lai tādi bērniņi izdzīvotu, ir jābaro visu diennakti ik pa trim stundām. Tā veselu mēnesi gandrīz bez miega. Tagad atskatoties nesaprotu, kā to fiziski varēja izdarīt, bet, redz, Dieva faktors ir viena lieta, otrs – ieslēdzas pavisam cita motivācija. Pēc tam, kad mēs pārbraucām mājās, nepagāja necik ilgs laiks, kad man, no rīta mostoties, no stresa bija sakabinājies žoklis. Man tā izsitās nervu korķi, bija čūla, un es četrus mēnešus kaucu uz Dievu, lai varētu vismaz kaut ko apēst…

– Esat sadalījuši lomas – kurš no jums ir labais policists, kurš sliktais?

Gunita: Man šķiet, ka tas nav godīgi mētāt šīs frāzes: es pateikšu tētim; gaidi, kad tētis atnāks, tad tu dabūsi – jo tas tad nozīmē, ka tētis ir sliktais. Es to nedaru. Ja ar kaut ko netieku galā, Andris pieslēdzas, un tad ir dubultspēks.

– Ir vēl kādi lielāki pārbaudījumi, ar ko nācies saskarties?

Andris: Tagad, atskatoties uz grūtākiem brīžiem laulībā, varu teikt – ja vien pats nelien, kur nevajag, viss ir kārtībā. Laulību pārkāpt ir viegli. Sieviešu kolektīvā strādājot, iespējas ir. Ne jau tā, ka tevi cenšas pavedināt, bet iespējas ir. Visu laiku ir jāsaglabā skaidra perspektīva un skaidras vērtības. Ja apzināti nelien muļķībās, tad viss ir normāli.

Gunita: Mums ir bijuši divi posmi, kas ir visvisgrūtākie. Viens fiziski – Krišjāņa posms, otrs emocionāli un garīgi – pirms kāda laiciņa bija otrs posms, par ko publiski daudz negribam stāstīt, tikai mūsu tuvākie cilvēki to zina.

Andris: Bija lēmumi dzīvē, kam Gunita nebija gatava, un man bija jāgaida kādus gadus… Tā ka var teikt, ka mums ir bijuši divi grūti posmi: viens fiziski, otrs – emocionāli.

Jūs daudz esat gan uzstājušies semināros, kas veltīti bērnu audzināšanai, gan Facebook ierakstos runājuši par vecāku lomu un pāru attiecībām. Kas, jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi vecākiem?

Gunita: Mans zelta teiciens, ko izmantoju semināros – neesmu redzējusi neko neefektīvāku par nogurušiem vecākiem. Bet vecāki nereti ir noguruši tikai tāpēc, ka nedara savu vecāku darbiņu, kā vajag. Ir daudz vieglāk pabļaut caur istabām uz brāļu un māsu ņiģu ņegu, nekā paņemt sevi pašu aiz čupra un aiziet atrisināt situāciju. Es šo nesaku kā atpūtusies un nagus salakojusies sieviete, kas nesaprot, ko nozīmēt pārgurt. Labi zinu. Mans mīļākais teiciens bija «es varētu vienkārši trīs dienas sēdēt, blenzt pa logu un neko neteikt», lai tikai tiktu galā ar četru mazo bērnu intensitāti. Bet ir jāatgriežas atpakaļ pie tā, ka mīli savu tuvāko kā sevi pašu.

Otrs – mājas vide. Ja ierakstītu, kā ģimenes sarunājas, būtu ko paklausīties. Jo tā mēs neatļautos izturēties ne pret viesi, ne pret mācītāju, ne pret vienu. Bet mājās tu izvēlies būt paviršs.

Pie izaicinājumiem es minētu: nogurums, attieksme un tehnoloģijas.

Ceturtais – naudas lietas. Kā teica audzinātāja kādā skolas sapulcē: «Ja jūs redzētu, kā bērni tos jūsu dāvinātos aifonus lidina un mētā…» Kas viegli nācis, to bērni nenovērtē.

Andris: Sakrāts telefons kalpo ilgāk nekā uzdāvināts – tas nav mūsu teiciens, bet tam piekrītam. Turklāt tehnoloģijām esam novilkuši robežas. Pirmais, ar ko sākām: telefoni neguļ istabā, guļ vannasistabā. Visiem nopirku visparastākos modinātājus.

Nākamais – tehnoloģijām ir brīvdienas. Nav skolas darbu – tad šī ir nedēļa, kad var iztikt bez tehnoloģijām. Tas ir veids, kā saglabāt bērnos radošumu. Mēs arī atteicāmies no televizora, un kopš tā laika mums piektdienās vai sestdienās ir filmu vakari.

– Man ļoti patika Gunitas reiz teiktais: kritiku varam dabūt piecpadsmit metru ārpus mājas, bet vai mājas ir tā vieta, kur varam justies droši?

Gunita: Sev pajautāju – vai es esmu tāda, kurai var, piemēram, Andris, pateikt savas visdziļākās bailes. Sapratu, ka nezinu atbildi uz to. Caur to mācījos – lai tas otrs spētu atklāties, es viņu nevaru nospiest ar savu kārtējo pārgudrību, sakot «šitā tu nedari» un «kas tā par stulbu ideju». Es arī kā mamma bija tāda, kas saviem puikām neļāva nākt ārā nekādām dusmām. Jo tā nav smuki.  Bet kur tad viņi lai izdusmojas, ja manā klātbūtnē viņiem jābūt pūkainiem? Tad labāk esi, kāds tu esi, – padusmojies, pasaki, par ko, parunāsim.

Andris: Tas, ka cilvēki dzīvo kopā, nenozīmē, ka viņiem ir laiks no sirds uz sirdi izrunāties. To esam sapratuši no savas pieredzes. Parunāties no sirds uz sirdi – tur ir vajadzīgs trīsdiennieks kā minimums. Tas katliņš lēni vārās, attiecības nav saforsējamas: nu, mēs esam atbraukuši runāt, runājam! Nesanāks tur nekas! Pirmām kārtām – ja kādu laiku nav runāts, tādi gruži var iznākt ārā! Mums ir piemērs starp paziņām, kuri nedēļu iepriekš priecājās «iesim uz randiņu, iesim uz randiņu, mēs neesam gadiem bijuši uz randiņu». Aizbrauc uz restorānu, sastrīdas tā, ka sieva aiziet kājām mājās, džeks pārbrauc ar mašīnu, un abi trīs dienas nerunā!

Ir svarīgi, lai trīs četras reizes gadā pārim ir tāds garāks vīkends, kur izbrauc tikai divatā. Tur ir kaut kāds baigais spēks. Aizbraucam uz Viļņu, otrā diena, pēcpusdiena, apsēdāmies kādā kafejnīcā un sarakstījām lietas, kas bija vilkušās kādus piecus, sešus gadus. Un bija tādas, kas atrisinājās nākamo divu triju nedēļu laikā.

Ir divas konkrētas lietas, kur cilvēki saskaras ar grūtībām: nauda un sekss.

Pilnīgi godīgi. Ja finansēs ir kaut kur sāpe, tad tas atstāj ietekmi uz seksu.

 Par finanšu pratību krīzes laikā jau pieminējāt. Padalieties, lūdzu, vēl ar kādām atziņām!

Andris: Mēs esam jauna valsts, mums nav finanšu pratības vēstures. Starp citu, jūs zināt, ka cilvēki katru gadu vienu savu ceļojumu atstāj lielveikalā? Cik bieži vidējais latvietis iet uz veikalu?  Reizes piecas nedēļā. Ja ikreiz ietaupa piecīti, pērkot gudrāk, – pieci reiz pieci ir 25, parēķinām 50 nedēļu gadā – 1250 eiro. Lūk, tavs ceļojums.

Gunita: Tā ir tava izvēle – divas bulciņas vai kilograms kartupeļu. Vai citreiz pat viena bulciņa pret kilogramu kartupeļu.

Andris: Mums arī bērniem ir naudas sistēma. Mums ir nekustamie īpašumi, ko dodam viņiem tīrīt, par to viņi saņem kaut kādu naudiņu. Mēs viņiem mācām trīs aplokšņu sistēmu – došana, investīcijas, tēriņiem. Bērnam aploksnītē sāk krāties naudiņa, ko viņš kādreiz varēs investēt. Protams, no sākuma tevi par to ienīst. Bet tad, kad otrajā, trešajā gadā parādās 200, 300 sakrāti eiro… 

– Jums kā ģimenei bija iespēja kopā doties 80 dienās apkārt pasaulei.

Andris: Tas bija darba ceļojums, bet sapužļojām tā, ka arī bērnus varējām ņemt līdzi. Mēs ar partneriem vadījām septiņas konferences visā pasaulē – Kalifornija, Austrālija, Jaunzēlande… Trīs mēnešu dzīvojām katru dienu kopā. Sākumā baidījāmies, ka pieriebsies, bet apstiprinājās, ka mums riktīgi patīk būt kopā.

Gunita: Tikai jāsaprot, ka brauciens uz Itāliju nelīdzēs salāpīt ikdienu. Ja tu nevari aiziet ar tuvu cilvēku kaut kur tepat deguna galā, kādā ceļojumā tu taisies braukt?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs