Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sūrs darbs ar unikālu produktu
Vīna kalna vīnogas gan nekad īsti nav audzētas, lai tās tirgotu. Kā saka vides gids Māris Lācis: «Ulmaņa laikos tas bija publisko attiecību pasākums, Pūres laikā – selekcijas pasākums, padomju laikā – pagātnes mantojums.» Nu tas ir tūristus piesaistošākais objekts Sabilē.
Kalna nogāzē izveidot dārzu, vai kā tagad – to paplašināt, ir sūrs un grūts darbs. Zem cietās zemes slēpjas akmeņi. Bedres stādiem, var teikt, nevis jārok, bet jākaļ. Un kā aplaistīt dārzu, kas atrodas kalna nogāzē? Iztiek ar to, cik lietus uzlīst. Vien jaunos stādiņus gan aplaista. Par laimi, tieši pateicoties tam, ka augsni veido akmeņi un māli, kas spēj saglabāt mitrumu, vīnogulāji neiznīkst pat izteikti sausos laikapstākļos, kā tas bija, piemēram, pērnajā vasarā. Kādreiz centušies nest augšā ūdeni ar spaiņiem, bet šobrīd kalnā strādā tikai divas sievietes – dārzniece Smaida Dzērve ar meitu.
Kādreiz gan kādi palīgi sarunāti, tomēr labprātīgo darbos nav. Jādomā, tieši tādēļ, ka tas ir tik grūti.
Dārzniece Smaida te strādā kopš 2007. gada. Vīnogas viņas gādībā ražu devušas katru gadu, turklāt nekad nav apsalušas. Salnas ejot garām. Ražu vāc tad, kad tā ienākas, parasti jau septembrī. Kaut dažreiz vīnogas gatavas ēšanai un vācamas jau augusta beigās. Vēsākā laikā vīnogas nogatavojas vēlāk. Gadījies pat novākt sasalušas ogas.
Cik liela ir vīnogu raža? Smaida Dzērve saka: «Tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi vīnogas gatavojas un cik daudz tūristu brauc.» Jā, tiešām! Jo visiem taču vīnodziņas glītajos ķekaros gribas arī nogaršot, un vēderos galu galā pazūd diezgan daudz ogu! Gadās pat tā, ka pēc lielās apmeklētāju plūsmas vīnogulājos karājas vien tie neglītākie ogu ķekari, un, lai neblamētos ārzemnieku priekšā, kas arī ar interesi brauc ziemeļu vīna dārzu lūkoties, dārzniece vīnogu ražu nolasa pavisam.
Patiesībā tādas riktīgi gatavas ogas būtu septembra beigās, bet tik ilgi tās nosargāt nav iespējams – viss jau būtu apēsts. Raža ir kā kuru gadu – lielākais guvums bijis 900 kilogrami, mēdz būt 400, bet gadījies pat, ka vien 80 kilogramus ogu novāc. Vīnogas, kas pilnībā nogatavojušās, visas esot saldas. Ja gadās skābas – tātad ar vākšanu pasteigušies pāris nedēļas agrāk.
Tagadējie vīnogulāji Vīna kalnā sastādīti galvenokārt 1989. gadā, un pirmās ogas ienācās pēc dažiem gadiem. Bet eksperimentus ar vīniem sāka vēlāk.
Tātad Sabiles Vīna kalns vīnogas ražo aptuveni 20 gadus, un tas ir laiks, kad vīnogulāji sāk kļūt tiešām ražīgi.
Smaida stāsta: «Atbrauc gruzīns un saka: «Piedzimst Gruzijā dēls, un tēvs stāda vīnogas. 40 gados dēls ir pieaudzis un vīnogas ir pilnā ražā. Tad viņš var sākt nodarboties ar vīna ražošanu. Esot pie prāta nākušas gan vīnogas, gan dēls.»»
Uz Vīna dārzu brauc arī vīndari no Eiropas valstīm, kuri vēlas nogaršot vīnu no Ziemeļamerikas labruskas šķirnes vīnogām, kuras citur Eiropā neaudzējot. Smaida Dzērve atceras, kā atbraucis grieķis, kurš izlasījis, ka tāda lieta Latvijā ir, un domājis, ka te zaļā pļavā savā vaļā aug viena vīnoga. Bet, ieraugot veselu nogāzi ar dārzu, bijis tik patīkami pārsteigts, ka ilgi ar sievu Vīna kalnā sēdējis, priecādamies un apbrīnodams, ka kalns tiek rūpīgi kopts. Savukārt Tartu zinātnieki atbraukuši padomu lūkot, sacīdami, ka arī gribot audzēt vīnogas un ietikt Ginesa rekordu grāmatā.
